Latvijas Banka: pienākumi un loma ekonomikā

Latvijas Banka ir Latvijas Republikas centrālā banka. Tā ir viena no svarīgākajām valsts institūcijām un veic likumā noteiktus tautsaimnieciskus uzdevumus. Latvijas bankas darbību nosaka 1992.gadā pieņemtais likums “Par Latvijas Banku”.

Svarīgākie likumā noteiktie valsts centrālās bankas uzdevumi ir:

• izsniegt kredītiestādēm licences (atļaujas) bankas operāciju (darījumu) veikšanai, kā arī licences ārvalstu valūtas pirkšanai un pārdošanai

E. Repše ievēlēts par Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu (1990), bija Augstākās padomes Ekonomikas komisijas Banku un finansu apakškomisijas vadītājs un Latvijas Republikas Naudas reformas komitejas loceklis (1991 1993). Viņa vadībā veikta Latvijas rubļa laišana apgrozībā (1992), ar šo pagaidu maksāšanas līdzekli aizstājot Krievijas rubli, un īstenota naudas reforma, atjaunojot Latvijas Republikas nacionālo valūtu latu (1993).

1997. gadā E. Repše apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; komandieris).

Latvijas Bankas monetārā politika balstās uz tādu nacionālās valūtas kursa noteikšanu un banku rezervju apjomu kontroli, kas ļauj ierobežot kredītu pārmērīgu izsniegšanu. Latvijas Bankas valūtas kursa politika ir tuva t.s. valūtas padomes (currency board) politikai, un emitētās nacionālās valūtas apjoms ir segts ar zelta un ārvalstu valūtas rezervēm.

Latvijā ir viens no liberālākajiem valūtu režīmiem pasaulē. Gan Latvijas pilsoņiem, gan ārzemniekiem ir atļauts bez ierobežojumiem atvērt kontus latos un ārvalstu valūtās, kā arī pirkt latus un tos pārdot par ārvalstu valūtu. Lai nodrošinātu nacionālās valūtas brīvu konvertējamību, Latvijas Banka neierobežotā daudzumā pērk un pārdod SDR (Speciālās aizņēmuma tiesības) groza valūtas bankām pēc to pieprasījuma. Pat kapitāla kontu darījumi netiek ierobežoti.

Jau kopš 1993. gada Latvijā tiek īstenota uz valūtas kursu balstīta stabilizācijas programma. 1994. gada februāra vidū Latvijas Banka lata kursu stabilizēja pret SDR valūtu grozu (1 SDR = 0.7997 LVL), tādējādi de facto īstenojot fiksētā nacionālās valūtas maiņas kursa politiku. Šāda politika, ja vien tā ir ilgtermiņa un uzticama, samazina nedrošību un maiņas risku, kā arī rada stabilu pamatu uzņēmējdarbības plānošanai un cenu noteikšanai, tādējādi veicinot starptautiskās tirdzniecības attīstību un investīciju piesaistīšanu. Stabils valūtas kurss stiprina finansu disciplīnu un neļauj īstenot nesabalansētu finansu politiku.

Veiksmīgo finansu politikas izvēli apliecina tas, ka Latvijā inflācijas līmenis ir nepārtraukti samazinājies no 958.7% 1992. gadā līdz 23.1% 1995. gadā, 13.1% 1996. gadā, 7.0% 1997. gadā. 1998. gadā inflācijas līmenis bija 2.8% viszemākais kopš Latvijas neatkarības atgūšanas.

Kopumā banku likviditāti visvairāk ietekmē ārvalstu valūtas konvertēšanas darījumi. Latvijas Banka veic intervences valūtas tirgū, nosakot valūtu maiņas kursus, tādējādi stabilizējot tirgu. Naudas plūsmas un pieprasījuma un piedāvājuma attiecības finansu tirgū ir tie faktori, kas nosaka procentu likmju lielumu. Tomēr Latvijas Bankai ir būtiska loma banku likviditātes regulēšanā, kas vērsta uz procentu likmju svārstību ierobežošanu.