Latvijas ceļš uz NATO

2004. gada 29. martā Latvija tiek uzņemta NATO – visveiksmīgākajā militārajā aliansē modernās pasaules vēsturē. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir pagājuši jau vairāk nekā 15 gadi un aptuveni tik ilgs laiks bija nepieciešams, lai šobrīd Latvija būtu pilntiesīga NATO dalībvalsts. Mani vienmēr ir interesējusi Latvijas ārpolitika un politika kā pati par sevi, tāpēc izlēmu izpētīt Latvijas paveikto ceļā uz NATO.

Es vēlējos izpētīt kāds bija Latvijas politiskais un militārais stāvoklis pēc neatkarības atgūšanas un kāds tas ir tagad. Mēs redzam tikai pašu aisberga smaili, bet kam nācās iziet cauri Latvijas valstij un tās politiķiem šo 15 gadu laikā, bieži aizmirstam vai nemaz nezinām. Arī es neesmu plaši informēts par 90. gadu politisko dzīvi Latvijā sakarā ar mērķi iestāties militārajā organizācijā – NATO. Vēlējos salikt kopā zināšanas, ko es jau biju ieguvis, ar jaunām, ko ieguvu rakstot šo referātu.

Latvijā, no 1990. gada 18. marta līdz 5. Saeimas izveidei(1993.gada jūnija sākums), Saeimas pilnvaras un uzdevumus pildīja Latvijas Republikas Augstākā padome. Augstākajā padomē bija ievēlēti 201 deputāti, no kuriem tikai 10 bija sievietes. Toties 185 deputāti varēja lepoties ar augstāko izglītību, kas procentuāli ir 92% no visiem deputātiem. Augstākā padome nepilno trīs gadu laikā pieņēma kopskaitā 404 likumus un noteica valsts varas de facto atjaunošanai pārejas periodu, kas beidzās ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu. Augstākās padomes priekšsēdētāja amatu pildīja Anatolijs Gorbunovs.

Sabrūkot PSRS impērijai, Baltijas valstis: Latvija, Lietuva, Igaunija, bija vienīgās, kuras nesaņēma mantojumā kara tehniku, munīciju un bruņojumu. Latvijai nācās attīstīt savu aizsardzības sistēmu no pašiem pamatiem.

Robežsardze pakāpeniski tika pārņemta no Krievijas Federācijas un attīstījās, toties jūras un gaisa spēkus vēl 1992. gada sākumā pārvaldīja mūsu lielais austrumu kaimiņš. 1992. gada janvārī tika nodibināta Jūras spēku pārvalde, kam primārais uzdevums bija visdrīzākajā laikā pārņemt Latvijas jūras robežu apsardzību. 1993. gada janvārī nodibināja Liepājā Jūras spēku Dienvidu rajonu. Toreiz izdevās iegūt četrus kuģus un divus kuterus, kuri gan prasīja lielus remontdarbus un nepietika arī degvielas, tāpēc neizdevās nodrošināt pilnīgu jūras robežas apsardzi un kontroli pilnā apjomā.

Līdzīgi kā Jūras spēki, Gaisa spēku veidošana sākās 1992. gadā. Tika meklēti nepieciešamie speciālisti, tehnika, veikti darbi pie attiecīgās koncepcijas un normatīvo aktu izstrādes. 1992. gada jūlijā Spilves lidostā tika izveidota Aviācijas bāze, kuras rīcībā aviokompānija „Latvijas aviolīnijas” nodeva 8 helikopterus Mi – 2(skat. pielik. Nr. 1) un 12 lidmašīnas An – 2(skat. pielik. Nr. 2), kā arī Vācijas Federatīvās Republikas dāvinājums – 2 lidmašīnas L – 410(skat. pielik.Nr. 3). Diemžēl veikt regulārus lidojumus, ierobežoja materiālo un finansiālo līdzekļu trūkums, bet pretgaisa aizsardzības sistēmas izveidi neizdevās pat uzsākt.

Tika uzsākta arī aizsardzības spēku izveide, bet to aizkavēja gan līdzekļu trūkums, gan kvalificētu instruktoru un virsnieku nepietiekamais skaits. Tomēr neskatoties uz grūtībām, no 1992. gada 6. aprīļa līdz 1992. gada 30. septembrim nacionālā Aizsardzības akadēmija sagatavoja pirmos virsniekus un virsniekvietniekus, kopskaitā 73 cilvēkus.

Latvijas Republika, ar ierobežotiem resursiem, sāka savu attīstības ceļu, lai īstenotu savu mērķi – iestāties NATO, kas tika uzskatīts par vienīgo drošības garantu Latvijas brīvībai un demokrātijai.

Ziemeļatlantijas Alianses(NATO) pamatuzdevums ir nodrošināt brīvību un drošību visās tās dalībvalstīs Eiropā un Ziemeļamerikā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Statūtu principiem. Atkarībā no izaicinājuma veida tās dalībvalstu drošībai Alianse var izmantot gan savu politisko ietekmi, gan militārās spējas, lai sasniegtu šo mērķi. Līdz ar izmaiņām drošības vidē ir mainījies arī veids, kādā Alianse reaģē uz izaicinājumiem tās drošībai. Tā turpina saglabāt stabilitāti Eiroatlantiskajā telpā, taču vienlaicīgi pielāgojas un mainās, lai spētu cīnīties ar jauniem draudiem, piemēram, terorismu un citiem drošības izaicinājumiem ārpus Alianses tradicionālās atbildības. NATO ir alianse, kas paredzēta dalībvalstu kolektīvai aizsardzībai kā miera saglabāšanas un nākotnes drošības garantēšanas pamats, taču pēc nozīmīgām izmaiņām Eiropā 1990. gadā, tā ir kļuvusi par drošības un stabilitātes veicinātāju visā Eiropā. Pēc “aukstā kara” un Eiropas sadalīšanas procesa beigām NATO pārveidošana ir vērsta uz tāda augstāka sadarbības līmeņa un savstarpējās uzticēšanās radīšanu, kas labvēlīgi ietekmētu visu Eiropu. Alianses kodolu veido tajā ietilpstošās dalībvalstis. To valstu valdības kopīgās sanāksmēs pārstāv alianses augstākās politiskās varas iestādes.