Latvijas Dabas rezervāti

Grīņu dabas rezervāts sākotnēji dibināts 1936. gadā 700 ha platībā. Pēc 1945. gada iekļauts 1. kategorijas mežos, bet 1957. gadā atjaunots rezervāta statuss. Kopš 1979. gada administratīvi pakļauts Slīteres rezervātam, tagad Slīteres nacionālajam parkam. Pašreizējo Grīņu dabas rezervāta statusu nosaka 2000. gada 16 martā pieņemtais Grīņu dabas rezervāta likums. Rezervāts atrodas Liepājas rajona ziemeļdaļā Sakas pagastā starp Pāvilostu un Ziemupi. Tā platība 1454,9 ha.Rezervāts dibināts, lai saglabātu nepārveidotas vēsturiski izveidojušās dabas ekosistēmas un pētītu tajās noritošos procesus, kā arī nodrošinātu izzūdošo un reto augu, sēņu, ķērpju un dzīvnieku aizsardzību. Visā rezervāta teritorijā noteikta regulējamā režīma zona. Tās aizsardzība un apsaimniekošana notiek atbilstoši rezervāta dabas aizsardzības plānam un individuālās aizsardzības un izmantošanas noteikumiem. Grīņu dabas rezervātā skrajas, mitras priežu un bērzu audzes mijas ar mitrām grīšļu un graudzāļu pļavām. Šāds veģetācijas tips raksturīgs jūras transgresijas teritorijām un Latvijā sastopams tikai dažās vietās Baltijas jūras Kurzemes piekrastē.Rezervāta faunā dominē meža dzīvnieki – staltbriedis, meža cūka, stirna, pelēkais zaķis, meža cauna, alnis, āpsis, lūsis, vāvere. Putnu faunā nav reti mežirbe un rubenis, ligzdo arī baltais un melnais stārķis.

Teiču dabas rezervāts dibināts 1982. gadā. Tas atrodas Austrumlatvijas zemienes Jersikas līdzenumā Madonas un Jēkabpils rajonā. Tā platība 19337 ha (lielākais Latvijas rezervāts). Rezervātā ietilpst lielākā daļa no Teiču purva. Pašreizējo rezervāta statusu nosaka 2000. gada 16.

Krustkalnu dabas rezervāts dibināts, lai saglabātu dabiskā stāvoklī reģionam raksturīgo mežu un ūdeņu ekosistēmu kompleksu, reto augu sugu ģenētisko uin bioloģisko daudzveidību, kā arī ainaviskās un kultūrvēsturiskās vērtības.