Latvijas iedzīvotāju veselības stāvoklis

Hipotēze: rūpes par savu veselību nodrošina labāku veselības stāvokli.

o Literatūras, statistikas datu, valsts normatīvās dokumentācijas analīze.

Pētījuma bāze: Rēzeknes pārtikas, saimniecības, kancelejas preču veikalu pircēji vecumā, apmēram, no 20 līdz 50 gadiem (50 sievietes, 50 vīrieši). Pētījuma laiks: 2 mēneši.

Studiju darbs sastāv no četrām nodaļām. Otrajā nodaļā ir četri apakšpunkti, turklāt ceturtajam apakšpunktam ir trīs apakšapakšpunkti. Trešajā nodaļā ir četri apakšpunkti. Darbam ir pievienotas trīs tabulas. Studiju darbs ir ietverts trīsdesmit lappusēs.1. Veselības teorētiskais definējums

Liekas, ka apzīmējumam „veselība” nebūtu jāvērš uzmanība, jo tas ir it kā katram pats par sevi saprotams, tomēr tikko kādam prasa noformulēt šo jēdzienu, ka tas pārvēršas par problēmu. Izrādās, ka cilvēki nav par to domājuši. Tāpēc autors tīši pievērsās šī jēdziena skaidrojumam.

Pētot vārda „veselība” skaidrojumu, autors konstatēja, ka ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē pastāv dažādas veselības koncepcijas. Tradicionāli par veselību uzskata stāvokli, kad nav konstatēti veselības traucējumi un slimību simptomi.

Vēl citi pieņem veselību par daudzdimensiju lielumu ar daudziem apstākļiem (emocionālais stāvoklis, fiziskā attīstība, darbaspējas, hroniskās slimības).

Visas šīs definīcijas formulētas īsi un kodolīgi, un katrai var piekrist un apšaubīt to, tāpēc autors ielūkojās lielajā PSRS vārdnīcā, kur jēdziens „veselība” apskatīts plašāk un daudzpusīgāk.

Veselība ir dabisks organisma stāvoklis, kas tiek raksturorts ar tā līdzvaru ar apkārtējo vidi un jebkādu slimīgu izmaiņu trūkumu. Cilvēka veselība tiek noteikta ar bioloģiskiem kompleksiem (mantotiem un esošiem) un sociālajiem faktoriem. Pasaules Veselības Organizācijas veselības definīcija ir apstrīdama, jo cilvēka sociālā pilnība ne vienmēr sakrīt ar bioloģisko stāvokli. Kopumā veselības izpratne ir nedaudz noteikta un objektīvi tiek skatīta antropometrisko, klīnisko, fizioloģisko un bioķīmisko rādītāju kopumā, bet tie, savukārt, nosakāmi, balstoties uz cilvēka vecumu, dzimumu, klimatiskajiem un ģeogrāfiskajiem noteikumiem.

Veselība ir nosakāma ne tikai pēc kvalitātes, bet arī pēc kvantitātes, jo eksistē veselības pakāpes izpratne, ko nosaka ar organisma adaptācijas (pielāgošanās) iespējām. Kaut gan veselība pēc būtības ir pretstats slimībai, tā var būt saistīta ar dažādiem pārejas stāvokļiem un tai var nebūt precīzu robežu. Veselības stāvoklis neizslēdz organismā esam pirmos slimības simptomus un cilvēka subjektīvo pašsajūtas maiņu. Sakarā at to parādījās termins „praktiski vesels cilvēks”, kas nozīmē, ka cilvēkam piemīt kādas kaites, taču tās neatspoguļojas viņa pašsajūtā un darbaspējās. Veselības manifestējošo traucējumu trūkums vēl nenorāda uz to, ka organismā nav slimības simptomu, jo aizsargpielāgošanās mehānismu pārpūle, neietekmējot veselību, var novest līdz slimībai, jo tādā gadījumā uz organismu darbojas ārkārtēji kairinātāji.

Faktori, kas nosaka iedzīvotāju veselību, ir šādi: reālā darba alga, darba dienas ilgums, darba smaguma pakāpe un intensitāte, profesionālās kaites, pārtika (līmenis un raksturs), dzīvošanas apstākļi, dzīvesveids, valsts veselības aprūpes un sanitārās aprūpes stāvoklis. Viennozīmīga kritērija, kas noteiktu veselības stāvokli jebkurā valstī, praktiski neeksistē, pat tāds kopējs rādītājs, kā vidējais mūža ilgums, pats no sevis, neņemot vērā kompleksos sociāli bioloģiskos pētījumus, neko neizsaka, tas nav pietiekams rādītājs, lai spriestu par iedzīvotāju veselības stāvokli kopumā.