Latvijas kultūras saglabāšana ASV

Ievads

1998. gada augustā, divas nedēļas atrodoties kopā ar ASV latviešiem, pavisam reāli iejūtoties trimdas latviešu vidē un aprakstot viņu ceļojumu pa savu senču zemi – Latviju, radās neliels izbrīns par to, kā gan latvietis tūkstošiem kilometru attālumā no Latvijas var sevī izveidot un uzturēt tādu patriotismu, kāds bija sajūtams viņos. Turklāt ceļojuma laikā mēs sastapāmies ar daudzu vietējo iedzīvotāju negatīvu attieksmi pret it kā uzspēlētām Tēvzemes mīlestības jūtām no ASV latviešu puses.

Mums, vietējiem latviešiem ir grūti aptvert to, kā latvietis, dzīvodams okeāna otrā krastā – Amerikā, var zināt, kas Latvijā ir svarīgs, nozīmīgs – kā viņš var mīlēt zemi, ja to pat varbūt savā mūžā nemaz nav redzējis?! Kā var būt kāda runa par nebeidzamu Tēvzemes mīlestību, kura nodota no paaudzes paaudzē – vismaz 3 paaudžu garumā? Kā tas izskaidrojams, kur rodams kāds loģisks pamatojums?

Tas viss ir ļoti grūti saprotams, un tikai, dzīvojot kopā, redzot Latviju kopā – elpojot vienu un to pašu gaisu, runājot, redzot lietas viņu acīm, iespējams sajust Latviju daudz savādāk, saprast, ka to mīl... Un, lai pierādītu to, ka latvisko kultūru ir iespējams saglabāt trimdā, ka šīs vērtības patiesībā ir mūžīgas, izvēlējāmies rakstīt šo zinātnisko darbu ar nosaukumu "Latviešu kultūras saglabāšana ASV", pamatojoties uz to, ka lielākā daļa trimdas latviešu koncentrējušies tieši Amerikā.

Kā sava darba uzdevumus izvirzījām:

1)izpētīt latviešu kultūras saglabāšanas centienus ASV;

2)apzināt visas latviešu apvienības un organizācijas ASV, kā arī citas darbības formas, kas saistītas ar latviešiem ASV;

3)izpētīt latviešu valodu un kultūru, tās attīstību ASV;

4)izzināt pašu ASV latviešu attieksmi pret Latviju;

5)izpētīt izglītības sistēmu latviešu skolās ASV;

6)izskatīt repatriācijas jautājumu un ar to saistītās problēmas;

7)veicināt un stiprināt sadarbību starp Latvijā un mītņu zemēs dzīvojošajiem latviešiem

Gadu desmitiem ilgi vispasaules revolūcijas un sociālisma/komunisma sludinātāji centušies piesaistīt un arī piesaistījuši ļaužu prātus skaistai, idilliskai teorijai, tās vārdā praksē pieprasīdami milzīgi daudz upuru un likdami dažādi apzīmētā sociālisma cilvēkiem dzīvot sliktākos apstākļos nekā zemēs, kur valda praviešu nokritizēts kapitālisms. Visu zemju proletārieši aicināti savienoties, un solīts, ka reiz būs "pēdējā kauja, kas ar uzvaru nāks". Bet šādi lozungi taču šķeļ tautu, tādēļ jābūt neizsakāmi stipriem.

Cauri gadsimtiem skan latvieša lūgšana:

"Pazemīgi es lūdzu – dodiet man

manu maizi ēst, ko esmu izaudzējis.

Pazemīgi es lūdzu – ļaujiet man

manu valodu lietot un savu māti neaizliegt.

Pazemīgi es lūdzu – ļaujiet man

savu zemi mīlēt un savu godu neatmest.

Pazemīgi es lūdzu – neliedziet man

savas dziesmas dziedāt un dvēseli turēt.

Pazemīgi es lūdzu – atvēliet man

brīvu laiku bērniem un mazliet nākotnes cerību." /M.Zālīte/

Šos vārdus varētu nosaukt arī par latviskās kultūras lūgsnu nemirstībai...

Kāds īsti ir latvietis? Jau no laika gala latvieši ir bijuši individuālisti. Senie latvieši dzīvojuši viensētās, un vēl joprojām mēs katrs vēlamies savu kaktiņu, savu stūrīti zemes. Latvietis kā stiprs celms stāv Savā vietā. Viņš saaudzis ar Savu zemi, Savu sētu. (Ko darīt, ja zeme un sēta ir divās dažādās vietās?)

Katrā ziņā visu mūsu tautu, kas tik daudz smaguma pieredzējusi un pārdzīvojusi pagātnē, tomēr nesalūzdama, var droši saukt par izturīgu un stipru.

"Nav taču noslēpums, ka visos laikos izdzīvojuši tie, kam lokanāks mugurkauls un elastīgāki kakla skriemeļi, lielākas spējas uz kompromisu. Nepiekāpīgākie, taisnākie bieži iet bojā vai tiek izstumti." /M.Zālīte/

Un kā ir ar latvieti?.. Latvietis ir izdzīvojis, bet ne jau tāpēc, ka būtu klanījies kungiem un pieņēmis citu diktētos likumus. Latvieša izdzīvošana ir, pateicoties viņa ticībai. Ticībai sev, savai kultūra, savai dziesmai. Vēl šķiet tik nesen Latvijā bija dziesmotā revolūcija – pavisam nesen vairākums tautiešu vienojās vienā rokasspiedienā Baltijas ceļā. Toreiz 1989. gadā trīs Baltijas valstis vienojās kā vēl nekad. Un skanēja vārdi vējā:

"Tu skaties debesīs un es arī

Ar lūgumu vienu;

Un atbilde skan:

"Dziesmā es domas kopā sienu

Un pārvēršos par vienu."

Spēkā un ticībā dzīvība plūst

Pa Baltijas ceļu un debesīm,

Lai balta un brīva reiz Latvija,

Dievs, svētī uz to jel mūs!" /T.Žukovska/

Toreiz arī latvietis, kas dzimis ārzemēs bija ar mums. Domās. Un viņš klusu uz debesīm raidīja savu lūgsnu:

"Mīļā Latvija, es gribu piedalīties Tavai atdzimšanai,

es gribu, lai Tava gaisma spīd, lai pasaule redz, lai izjūt, lai saprot.

Es gribu dziedāt, iedrošināt, atmodināt.

Es gribu vienoties ar Tevi, vienot Tevi." /M.Zālīte/

Visu latviešu kopīgās vēlēšanās un lūgšanas tika uzklausītas, un nu Latvija ir brīva valsts. Daudzi no trimdas latviešiem atgriežas tēvu, sentēvu mājās, jo nu tas ir iespējams.

"Tik ļoti izkliedētai un nīcinātai tautai kā latvieši pēc brīvības atgūšanas nākamais svarīgākais jautājums ir pārnākšana. Ja ceļš vienam pie otra visupirms netiek noiets garīgi, tad pārnākšanas brīnums nenotiek – nelīdz nedz uzspēlēta sirsnība, nedz kavēšanās atmiņās. Mēs cits no cita baidāmies, jo tik ilgi ir projām būts un mūs pēc sava vaiga un līdzības ir veidojusi tā pasaules mala, kurā bija lemts dzīvot. Būtībā mums visiem – gan šejieniešiem, gan tālumniekiem – ir uzlikts liels pārbaudījums. Vieniem ar nabadzību, otriem ar iespējām." Tā tika rakstīts 1996. gadā, bet vēl šodien aktuāla ir tēma par atgriešanos no trimdas. Daudzi no vietējiem iedzīvotājiem uzskata, ka ir naivi ticēt tam, ka trimdas latvietis svētu, patriotisku jūtu vadīts, atsacītos no saviem labumiem un dotos uz savu tēvu zemi. Protams – sava daļa patiesības tajā ir, jo neviens nenoliegs, ka ir ļoti grūti pamest visu savu dzīvi, sen pierasto ikdienu, lai pēkšņi pavērstu savu dzīvi pavisam citā gultnē – uz mājām... Ne visiem pietiek spēka to darīt, taču to, ka viņos dzīvo šī vēlēšanās, šī tiekšanās pēc Savas Latvijas, – to nespēj noliegt neviens. Tieši tāpēc – vajag ticēt šim Latvijas pievilkšanas spēkam, jo ir cilvēki, kas to zina, – kas tic...

Latvietis, lai arī kur dzīvodams, neiznīks! Jau vairāk kā pusgadsimta pagājis, kopš daudzi latvieši izsvaidīti pa visu pasauli. Daudzi no tiem Amerikas Savienotajās Valstīs. Bet latvietība tur nav izmirusi, un nekas tāds nemaz nav iespējams, jo, lai kā arī nebūtu, – latvietis ir sīksts, tik sīksts, ka pats to nemaz neapzinās...

Visas pasaules latviešu nacionāla integrācija ir ne vien svarīgs morāls un vēsturisks pienākums, bet arī mūsdienīgas nācijas pastāvēšanas nosacījums.

I

Latvietības saglabāšana

Latvietības saglabāšana vienā no latviešu centriem ASV - Klīvlandē.

1.Aktuālākie vēsturiskie fakti no 1990. g.

2.“Kolonijas” nākotnes plāni.

3.Kas darīts visu trimdas laiku?

4.Kas darīts, lai saglabāt mūsu kultūru?

Uz šiem jautājumiem nav iespējams atbildēt vienā teikumā, tāpēc top grāmata “Latviešu simtgade Klīvlandē”. Nolūks – atstāt pēdas par latviešu kolonijas dzīvi no 1897 – 1997.

Saglabāt var vecas un dārgas lietas, idejas, piemēram, tautas dziesmas, tautiskus rakstus, katrs savā veidā ir tāds taustāms saglabājums. Bet muzeja mantas var būt arī nedzīvas.

Sabiedrībai vajag savu īpatnējo seju, lai tā būtu “dzīva”. Kas ir tas “savs”, kas raksturīgs Klīvlandes latvietim? “Savs” nav nekāds lugas uzvedums, ko režisors sagatavo izrādei. “Savam” bija jāizpaužas Klīvlandes latviešu sabiedrības dzīvē.

Ja runā par piecdesmito gadu latviešu ieceļotāju vilni (“jaunlatvieši”), katra nākamā desmitgade parāda citādākus vaibstus. Lielos vilcienos, vērtējot notikušo no 1999. g. perspektīvas, varētu izšķirt trīs posmus:

1. Sākums (1948. – 1965.) iezīmē sabiedrības nodibināšanos.

2. Pilskalnā (1966. – 1990.) parāda vienotas sabiedrības dzīvi.

3. Latvijas neatkarības gaismā (1990. – 1999.), stāsts par sabiedrības novecošanos.

Šis ieceļotāju vilnis (pretstatā pirmajiem ieceļotājiem, “veclatviešiem”, no 1880. līdz 1948.g.) bija nevis emigranti (tīkotāji pēc labākas dzīves), bet politiski bēgļi no padomju režīma. Tikai gadu tecējumā asimilācijas rezultātā, vairums kļuva par emigrantiem, nezaudējot savu saikni ar Latviju.

Jaunlatvieši bija pārsvarā ar augstāko izglītību, idejiski brīvās neatkarīgās Latvijas caurstrāvoti, tāpēc arī viņu bērni veikli apguva augstāko izglītību (sekmēs pārspēdami amerikāņus) un izvirzījās labāk situētā vidusslāņa virspusē, un otrajā paaudzē izdzīvoja pilnīgi latvisku dzīvi.

Ko nozīmē šāda “pilna latviskā dzīve”? Sabiedrība nodibinājās, izveidoja savas biedrības un kultūras pasākumus, respektīvi, turpināja jaunradi mākslās.

Klīvlandē radās vairākas luterāņu draudzes, kuras sākuma posma beigās apvienojās. Palika nelielas katoļu, baptistu draudzes un nedaudzi pareizticīgie.

Nodibinājās “Latviešu biedrība” un “Daugavas Vanagi”. Radās skolas, kori, teātra kopas, mākslinieki. Rīkoja koncertus, izrādes, izstādes, saietus, kongresus. Tie visi veido latviskās sabiedrības ēku.

Laikraksti, žurnāli, grāmatas padarīja caurredzamus sabiedrības impulsus. Darbībā to visu uzturēja tautieši paši, jo “valsts nedod”. Trimdinieku uzdevums bija dzīvot latviskā vidē, saglabājot latviešu valodu, sabiedriskus pasākumus. Bet ar to nepietiek – nepieciešama jaunrade.

Raksta rakstnieki, aktieri spēlē teātri, mūziķi dzied. Skolās bērni mācās latviskumu, spēlēdami skolas teātrī, dejodami tautas dejas un dziedādami, koklēdami. Mācīdamies kalt rotas lietas, aust prievītes un jostas, valkāt svētku laikā tautas tērpus. Te var ar latvisko ietērpu padižoties četros dziesmu svētkos, kuri notika tieši Klīvlandē - 1963., 1968., 1973. un 1997. gadā.

Šī mantojuma ieviešana ikdienas sadzīvē izpaužas, kā ģimenes tradīcijas - savās mājās cenšas izkopt tautisku gaumi, kur dominē latviskais raksts, gleznas, grāmatas. Sadzīves lietas, ko var lēti un labi nopirkt amerikāņu veikalos, piemēro latviskās gaumes praktiskajai izpausmei.

Izveidojas latviskas sabiedrības virsslānis, kurš netieši diktē latviešu valodas kopšanu, sabiedrisko rosību, (teātru dienas, ceļojošas mākslinieku izstādes, rakstnieku saieti) un politisko akciju Latvijas atbrīvošanai.

Pēdējais izpaužas gadskārtējos 14. jūnija sarīkojumos (1950. – 1999.g. kopā ar igauņiem un lietuviešiem), demonstrācijās pret padomju režīmu, veidojot centrālo organizāciju (Amerikas Latviešu Apvienību), ar kuras palīdzību ASV valdība (prezidents, kongress, sabiedrība) tiek nepārtraukti uzrunāti - par padomju režīma upuriem, okupāciju un padomju genocīdu pret latviešiem.

Kad 1990.g. saļogās padomju iekārta, trimdas centrālā organizācija, visu koloniju atbalstīta, sagatavo ceļu neatkarīgās Latvijas sūtņiem panākt ASV–Baltiešu hartas īstenošanu (skat. pielikumā - “Partnerības harta starp Baltijas valstīm un ASV”). Bez trimdas ieguldījuma ceļš būtu sūrs, varbūt pat neizdotos (kā baltkrieviem).

Deviņdesmitie gadi iezīmējās ar to, ka notiek paaudžu maiņas. Tie, kuri Amerikā ieradās divdesmit gadu vecumā (otrā paaudze), nu ir septiņdesmitgadnieki. Ir ceturtā paaudze, mazbērni, kuri pilnīgi ieauguši amerikāņu vidē, kur asimilācijas vilnis bieži traucē latviskās izglītības pilnīgu apguvi.

Visspilgtākais uzsvars deviņdesmitajos gados ir palīdzība Latvijai – gan personiska, gan sabiedriska, ne tikai saiņi, sūtījumi un pakas, bet arī rosme, ierodoties Latvijā, piedaloties talkās. Daudziem neizdodas ieslēgties Latvijas jaunbūvē, citi atkal netieši rosina un atraisa jaunās paaudzes spējas nākotnei.

Ja sākumposmā klīvlandieši (latvieši) darbojās īrētās gadījuma telpās, pilskalna periodā notiek organiska pagasta dzīve, kas saista toreiz visas trīs paaudzes, vēlāk arī ceturto, kad sākas pirmās paaudzes ieceļotāju aiziešana aizsaulē.

Kā svarīgākie notikumi ir baznīcas iepirkšana, draudzes nama būve, dziesmu svētki (veseli četri), sabiedrības kultūras gadskārtējā rosme.

Rezultāts ir – dzīvs pagasts, kurš nepārtraukti mainās, veidojas, pārveidojas un turpina jaunradi kultūras laukos: joprojām dzied kori, paši spēlē teātri (1999.g.), dejo tautas dejas, rīko mākslas darbu izstādes, sagaida ciemiņus no Latvijas, atbalsta Latvijas pasākumus (daudzbērnu ģimenes, okupācijas muzeju, skolas Latvijā utt.).

Nākotnes plāni? Dzīvot, strādāt, mainīties. Atstāt pēdas. Nesen Nora Ikstena apgalvoja, ka trimdā nekas nav darīts latviešu literatūras ieviešanai pasaulē. Gaužām aplams apgalvojums! Trimdinieki nav bijuši kaunīgie tautieši, kuri sveštautiešu klātienē tūlīt cenšas “piemēroties”, runāt svešvalodā! Latvieši ir skaļi savā latvietībā, pievēršot amerikāņu uzmanību. Protams, tie pieraduši pie reklāmas.

Lai par trimdiniekiem runātu, jāparāda tas, kas “savs”. Tam jābūt nesajaucamam ne ar vienu citu rakstu. Tam jābūt – “mūsu”, kas spilgti atšķiras simtu citu vidū. Kā mūsu valoda (latviešu un latgaļu).

“Kas tieši darīts, lai saglabātu mūsu kultūru?” - vai uz šo jautājumu atbild viss iepriekš minētais? Atgādināšanai: mums pašiem vispirms jāzina, kas ir “savs”, kas cita…

Trimdinieks Juris Mazuts par trimdas latvieti un latvieti kā tādu raksta:

No tīri tehniskā viedokļa, šodien saukt sevi par latvieti nozīmē – būt Latvijas pilsonim (arī, ja tādu statusu apstiprina “otrā pusē”). Pārējie visi esam latviskas izcelsmes amerikāņi, kanādieši, austrālieši, zviedri, utt. Tāds sadalījums, ievērojot Latvijas neatkarības atjaunošanu, nav apstrīdams. Vienkārši – esam vai neesam. Sakarā ar 7. Saeimas ievēlēšanu Latvijas Ārlietu ministrija ziņoja, ka balstiesīgo ārzemēs ir apm., 30000, no tiem, aptuveni, 10000 1998. gada 3. oktobrī pieteikušies.

Droši dati rāda, ka II pasaules kara laika bēgļu gaitās uz rietumiem devās, aptuveni, 120000 latviešu; austrumu virzienā aizvesti, aizvilināti un/vai aizbraukuši tik pat daudz, ja ne vairāk. Trimdas 50 gados izaugušas 2–3 jaunas paaudzes, esam “vairojušies”, bet formālās latvietības no sākumskaitļa palikuši tikai, apm., 13%. Fakts!

Būt vai nebūt? Ikdienā apzināti tādus jautājumus necilājam, bet tie tomēr iedarbojas pie katras sīkas izvēles – tālāk veidojot gaisotni, kas latviskumam gādā pastāvēšanas iespējas…vai pieļauj putēšanu.

Bet nav jau runa par “turieni”…vietu un vidi, kas ir nesalīdzināmi stiprāka, paliekošāka savā latviskumā. Runa ir par “šejieni”, svešu vidi. Nav runa par pusotra miljona latviešu izturēšanu, bet par mūsu mazās saujiņas. Nav runa par savdabīgu “brīvā laika” latviskumu.

Izejas punkts katram no mums ir viens un tas pats: ar lielāku vai mazāku pārliecību sakām: “Gribu latvisko!” (vai “latviskums man svarīgs”; vai “turos pie latviskā”; vai “sirdī esmu..”) Labi: pastāv un tiek ievērota dzīva latviskuma apziņa – bet runāsim par tās izteiksmi. Izteiksmes veidiem. Tālāk ņemsim talkā shēmu.

(skat. pielikumā – “Dzīva latviskuma pakāpes”).

Tajā atzīmētas divas galējības. Tiešākais ceļš uz koncentrētu (un ikdienas) latviskumu ir – pārcelšanās uz dzīvi Latvijā, lai kādas tur nebūtu sagaidāmās iespējas, problēmas. Dažiem tāds gājiens tomēr sagādā vilšanos…un tie atgriežas ārzemju diasporā. Tur liela bijušo trimdinieku daļa dažādu iemeslu – jauktu laulību, inerces, vienaldzības, izolācijas – dēļ jau asimilējušies vai tik tālu aizgājusi no latviskuma, ka… nu nav nozīmes. Šur tur vēl sastopami “misijas darbi” – MML (“mēs mācāmies latviski”) klases, “mazrunājošo” nometnes posmi.

Ja paliekam pie principa, ka galvenais latviskuma “pols” (latviska nākotne) ir Latvijā – varbūt pietiekami spēcīgs, lai reiz izraisītu “sasparošanos”, kas ārzemju latvieti pievilktu tuvāk, vai piekļautu pavisam – sakārtosim šejienes latviskuma pazīmes aptuveni tā, ka vienā galā tās izteiktāk orientētas uz Latviju, bet otrā uz vietējo, “iekšējo”… un apdraudēto.

Tādā kārtojumā nepārprotami pirmā vietā – Latvijas pilsonības (un pases) pieprasīšana. Pase, protams, neapstiprina “latviskumu”, …bet tā apliecina gribēšanu un paver ceļu. Tūlīt seko līdzdalība Latvijas procesos – vēlēšanās utt. Atgūta pilsonība, vārdu sakot, nav tikai “suvenīrs”; saņēmējs izpilda savus demokrātiskos pienākumus. Tad nāk “Latvijas projekti” – palīdzības akcijas, uzņēmumu veidošana, tirdzniecība, akadēmiskais darbs Latvijā…un īpašumu atgūšana. Viss tas saistās ar iedziļināšanos Latvijas ikdienā – pie reizes varbūt mudinot tuvošanos pilsonībai. Seko regulāri kontakti ar Latviju, tekoša informēšanās par “turienes” notikumiem, līdzdalība kopējās organizācijās – tāda kā sagatavošanās pakāpe. Meklējumu. Laipu likšanas.

Toties, ja, galvenokārt, saistāmies diasporas organizāciju, draudžu, skolu un tml. pasākumos – orientācija manāmi nosliecas uz vietējo. Tādas rosmes liecina, ka darbojas zināms pretpols – ar savu īpatsvaru. Mēs gribam būt latviski, tur kur esam…strādājam latviskas sabiedrības labā. Turpat, līdzīgā stāvoklī, ir aktīvi kulturālais, radošais: piedalīšanās koros, tautas deju grupās, teātra ansambļos, mūzikas, rakstniecības, mākslas jomā…latviskais trimdā 50 gadus prasījis tādas izpausmes. Bez sabiedriskas un kulturālas pajumtes veidošanas indivīda latviskumam nebūtu bijušas lielas izredzes. Lielā mērā tie, kas aizgājuši no sabiedrības, visātrāk asimilējušies.

Arī sabiedriskās rosmes pārorientējas. Ilgi tās veicināja “izturēšanu” (tātad kalpoja vietējiem mērķiem), bet tagad autori savus darbus cenšas iespiest Latvijā (te izdevniecības slēdz); avīzēs ziņas no Latvijas (un par notikumiem Latvijā) izspiež “mūsu” ziņas; koristi un dejotāji dodas uz Latvijas dziesmu svētkiem; ārzemēs pieņem audzinātājus, skolniekus no Latvijas. Sabiedriski kulturāli aktīvie, gribot negribot, biežāk skatās uz Latvijas pusi.

Paralēli, “trimdas jēgai” izplēnot, manāms atkāpes gājiens uz mazākām “savējo domu biedru” vienībām, puduriem, tādu kā norobežošanos, kas saka: re, pie mums vēl viss ir kārtībā.

Tālāk uz leju latviskuma izpausmē noliksim puspasīvās piederības zīmes – biedru maksas, abonējumus, piedalīšanos svētkos, salidojumos, kas neprasa lielu piepūli. Nedz arī izdomu. Turpat: gadījuma rakstura latviskuma pacelšanu, piem., jubileju reizēs, tūrisma braucienos, gada sapulcēs, Ziemassvētkos, utt. Moto: “gan jau un, ja notiek – notiek”. Latviskums te noslīdējis ziedojumu, hobiju līmenī.

Visubeidzot – gandrīz pie asimilācijas sliekšņa – nāk inerta dzīvošana atmiņās, ik pa laikam “uzpeldēšana” sabiedrībā vai draugu pulkā, tāds kā “dzirdu jau, bet īsteni negribu dzirdēt” nostādījums. “Tā lieta man pārāk grūta, ko tur vairs daudz?” Nākošie soļi iekrīt viegli un “loģiski” jānokrata “grūtības” pavisam: jāstrīpo abonējumus, jāizstājas, nav bērnus jāved uz latviešu skolu, grāmatas prom krāmu tirgū un…aiziet. Uzdots.

Tāda shēma, protams, nav (un nevar būt) absolūta. Retais no mums, piem., “atsauksies” tikai vienā pakāpē.

Var vaicāt: “Kāpēc “sabiedriskajam” dots lielāks īpatsvars, vai tad personīgais nav tas “īstais latviskais”? (Atbilde: abi aspekti svarīgi, abi ieskaitāmi, viens papildina otru, viscaur “aktīvais” ņem virsroku; par samēriem var debatēt).

Shēma neietver mazgadīgos, jo tie nevar uz savu roku pieprasīt Latvijas pilsonību…nevar tur veidot uzņēmumus, šeit nevada organizācijas, neabonē “Laiku”…vārdu sakot, nevar “ievākt punktus” visās pakāpēs. Tātad – shēma pilnīgi stājas spēkā ar 18.gadu vecuma sliekšņa pārkāpšanu. Bet vai pirms tam jau bērna vārds neparādās vecāku pasēs, vai viņš nebrauc uz Latviju vecākiem līdzi, neveido pats savas nodarbības un organizācijas, nelasa…resp., vai virziens nav sazīmējams?

Vieta, kurā mēs ierindojamies, ir nedroša un mainīga. “Latviskumā” ejam uz augšu, leju, turpu un atpakaļ. Vakardienas aktīvais ir šodienas pasīvais. Ilgi zudušais pēkšņi ierodas, uzplaukst. Personīga pārliecība ved uz sabiedrisko darbu. Sabiedrības inerce atsvešina nepacietīgos.

Apstākļi mainās. Dzīves vieta pārcelta. Mainās draugi. Bērni ienāk pilngadībā un dara savas izvēles. Vecāki aiziet pensijā – un dara savas. Visu to ņemot vērā, pienācīgi orientējoties, soli pa solim – kādas mums “latviskuma” izredzes?

Uz kuru pusi – “Tik pie Gaujas” piedziedājumā ejam? Varbūt vēl der “latviet’s būšu”. Formālais izpildījums “latviet’s mūžam palikšu” jau diezgan skaidrs. Un kas tā bija – citā dziesmā – ko solījām ar darbiem rādīt?

Latvijas kultūra

Ir Mātes laiks, kad jāpulcina un jāaprūpē visi gara bērni, kad vienotās, brīvās Latvijas labad, visas tautas labad jādzīvo ar saukli: “Vienoti – kultūrai!”

Latviešu rūpes par latviskās kultūras specifiku meklējamas jau Atmodas laikmeta sākuma posmā, kad latvieši, līdzīgi igauņiem, somiem un citām mazām tautām, uzsāka savas nacionālās apziņas attīstības ceļu.

Kopš tautiskās kustības sākumiem līdz pat mūsu dienām latvieši atradušies pastāvošas grūtības priekšā: kā pasaulei pierādīt un iestāsīt, ka latvieši tik tiešām vispār eksistē kā atsevišķa tauta, kas savukārt izskaidrotu un attaisnotu tās neatkarības centienus.

“Katrai tautai ir kaut kas savējs, īpatnējs, viņai vien piederošs, kas to atšķir no citām. Ja šo īpatnību nav, tad nav vairs tautas,” tā savulaik teicis Brastiņu Ernests. Viņaprāt tieši īpatnības ir tās, kas noteic tautu.

Bet, kāpēc īsti latviešiem tāda īpatnība vēl mūsdienās vajadzīga un nepieciešama? Kam tā īsti kalpo? Ko tā dod tautai? Ko pašam indivīdam?

Gluži vienkārši – tauta pārstātu eksistēt, tiklīdz tās īpatnības nokristu zem zināma, kritiska nacionālo īpatnību sliekšņa. Uzturēt dzīvu savu kultūru nebūt nenozīmē to, ka 21.gs sākumā pa Rīgas, Sidnejas vai Ņujorkas ielām ikdienā būtu jāstaigā “etnogrāfiski pareizos” 19.gs vai agrāku laikmetu novadu tērpos: vīzēs, pastalās, vadmalas svārkos, villainēs vai līdz zemei garos vilnas brunčos.

Latviešu nācijas kultūras mantojuma novērtējums jāsaprot vārda visplašākajā nozīmē, iekļaujot tajā visu to kultūras, gara un sabiedrisko attīstību, kas jebkad Latvijas teritorijā notikusi. Savu devumu tur atstājušas gan visas tās ciltis, kas ar laiku apvienojās tagadējā latviešu tautā, gan vietējie lībieši, čigāni, ebreji un poļi, respektīvi, visas tautības, kam bijusi sava loma vietējā dzīvē un sadzīvē, ieskaitot, protams, arī sava laika vācu, zviedru vai krievu virsslāņus. Tāpat būtu kļūda uzskatīt tikai zemniecisko kā absolūtu simbolu latviskajam, kas vienīgais būtu īsti pelnījis izglābšanu no aizmirstības. Tas viss, kas uz Latvijas zemes gadu simteņu gaitā ir celts un veidots, nav radies bez sakara ar latviešu tautu. Kultūras redzamākie sasniegumi jebkurā Eiropas zemē nav ciešāk saistīti ar vietējās zemes vienkāršo tautu kā tas, ko Latvijas zemē paveikuši un atstājuši tās dažādo tautību kungi vēstures gaitā. Rundāles pils tikpat pieder latviešu tautai, cik Versaļas pils – franču. Abas pēc vienādiem principiem celtas: no vienkāršo vietējo ļautiņu sviedriem un asinīm, no naudas, ko valdnieka kasēs burtiski iepludināja “darba tauta”, ar šiem līdzekļiem apmaksājot veselas starptautisku arhitektu, mākslinieku un amatnieku komandas elitāri izkoptās mākas un spējas. Arī Rīgas nami pieder latviešu tautai, neatkarīgi no tā, kādas tautības bijis to arhitekts, kas par to celšanu maksājis un kas ir ēkas privātīpašnieks.

Tagadnes kultūru varētu iedomāties kā kaut ko līdzīgu tortei, kur pagātnes dažādie kultūrposmi katrs atstājis pa nozīmīgam noslāņojumam. Mīklā, no kā cepta šī torte, savukārt ietilptu visi tie dažādie kultūrelementi, kas savā laikā pārņemti gan no latviešu tautā saplūdušajām atsevišķajām ciltīm, gan no kaimiņvalstīm un Latvijā valdošajām varām.

Latvietis, kas savu tautu, tās kultūru un vēsturi pienācīgi iepazinis, tieši ar šīm zināšanām iemanto tiesības pēc brīvas izvēles savu kultūras dzīvi veidot tālāk.

Viens no aizrobežu nacionālistu ideologiem, L.Apkalns, teicis: “Pastāv tikai viena latviešu kultūra, kuru rada latvieši, lai kur tie atrodas”.

Saglabāt savu kultūru pirmām kārtām nozīmē nepazaudēt savas saknes, tādēļ viens no ceļiem, kā apzināties, ka tevī rit latvieša asinis, ir izzināt savu ciltskoku.

Daudzi no vēsturiskiem faktiem ir miglā tīti. Ir zināms kāds vārds vai varbūt kāds datums, kad noticis kaut kas ievērības cienīgs un nozīmīgs. Bet atmiņas robu un neuzrakstītā dažādos protokolos ir ļoti daudz.

Vai vectētiņš pāri okeānam tika kā jūras braucējs? Vai vecvecmāmiņa apprecējās Bostonā vai Čikāgā? Vai var izsekot savas ģimenes vēsturi tur – Dzimtenē – pāri okeānam, ja tik daudz dažādu faktu trūkst? Un kur Latvijā lai meklē savas pagātnes dzīves sastāvdaļiņas?

Daudzus gadus kopš Otrā Pasaules kara līdz Latvijas neatkarības atgūšanai 1991.gadā, trimdas latvieši ASV bija neziņā par savu radinieku likteni, kuri pazuda kara un masu deportāciju laikā. Pēdējos gados – iespējams tāpēc, ka Latvija atkal parādījās pasaules kartēs, vai tāpēc, ka ar Interneta palīdzību tika atklāti jauni saziņas kanāli – to trimdas latviešu, kuri ASV ieradās pirms II Pasaules kara, radinieki arvien vairāk ir ieinteresēti par latviešu zaru savā dzimtas kokā.

Ar ko sākt?

Pārmeklēt kāda ģimenes “koku” – tas prasa ļoti daudz laika, dažreiz tās ir pārāk dārgas pūles. Kur kāda ģimene meklē savu sakņu pirmsākumus tik tālā zemē kā Latvija, meklēšana var izvērsties bezcerīga, pamatojoties uz vajadzību pēc ļoti pilnīgām valodas zināšanām un lielajām ceļa izmaksām. Tomēr top un attīstās jauni resursi, kas varētu palīdzēt tiem, kuri iesāk pētīt savas saknes Latvijā.

Tiem amerikāņiem, kuri meklē savus latviešu senčus, parasti jāsāk ar meklēšanu savās pašreizējās mājās. Kopš 1888. gada līdz II Pasaules kara izcelšanās laikam aptuveni 35 līdz 40 tūkstoši latviešu devās uz Ameriku. Daudzi, kuri izbrauca 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā bija ekonomiska rakstura migranti, kas cerēja uz labākiem eksistences apstākļiem, salīdzinot ar dzīvi Krievijas impērijā. Pēc neveiksmes 1905.gada revolūcijā Latvijā, ASV parādījās ļoti daudz politisko bēgļu. Kad Latvija 1918.gadā deklarēja un ieguva savu neatkarību, emigrācijas straume uz ASV strauji apsīka.

1950ajos gados uz ASV sāka braukt II Pasaules kara laikā no amatiem atceltās personas, dažas no vecajām latviešu organizācijām un kolonijām joprojām turpināja pastāvēt.

Ģimenes vēstures izzinātāji, kuri ir ieinteresēti II Pasaules kara priekškara periodā, saskaras ar dažādām problēmām, mēģinot lietot pasažieru sarakstus, naturalizācijas vai citus dokumentus. Bieži latvieši, iebraucot ASV, secināja, ka imigrācijas ierēdņi sagrozījuši viņu vārdus. Piemēram, latviešiem tipiskās uzvārdu galotnes “s” vai “is” tika atmestas. Vārdi bija pierakstīti, lietojot veco Gotikas ortogrāfiju, tāpēc tagadējais vārds Ozols 1900.gadā varēja būt pierakstīts kā Ohsols. Pamatojoties uz to, ka etniski latvieši ASV iebrauca no Krievijas Impērijas, dažreiz tie netika identificēti kā etniski latvieši. Faktiski, tikai 1930.gadā Federālā iedzīvotāju skaitīšana atdalīja latviešus kā īpatnu etnisku grupu. Daži latvieši, kuri ASV ieradās īsi pēc 1905.gada revolūcijas, pārceļoja zem noms de guerre (pieņemti vārdi) – viņi cerēja, ka šādā veidā glābs sevi no Krievijas likumu dzelžainās un garās rokas.

Melam Šmitam (Mel Schmidt) izaicinājums meklēt savas ģimenes koku iesākās ar mēģināšanu atrast kaut kādu pamata informāciju. Šmits, 58 gadus vecs Oregonas pastāvīgs iedzīvotājs, piedzima Oklahomā. Bijušais militārais pilots par savu izcelšanos sāka interesēties 1964.gadā, kamēr izvietojās fortā Benning, Džordžijas štatā.

“Ļaudis no manas mammas puses ir nākuši no Džordžijas un Alabamas,” saka Šmits, “es biju ieinteresēts uzzināt par abām manas ģimenes pusēm, bet izzināt mana tēva radus bija ļoti grūti. Viņa tēvs nomira 1918.gadā, kad mans tētis bija tikai piecus gadus vecs. Mans tēvs bija otrais no pieciem bērniem viņa ģimenē.

Mana vecmāmiņa vairs neapprecējās. Viņa bija dzimusi Bohēmijā 1888. gadā, Amerikā viņa ieradās aptuveni 1907. gadā un tad dzīvoja Oklahomā, līdz 1961.gadā nomira. Viņa ciemojās Oregonā 1956.g. un pateica manai mammai viņas ģimenes un mana vectētiņa brāļu un māsas vārdus. Mana mamma tos ievietoja Bībelē. Viss, ko mēs zinājām, bija tas, ka mans vectēvs Šmits ieradies no Latvijas kopā ar diviem brāļiem: Robertu, kurš arvien bija ļoti tuvs manam vectēvam, un otrs brālis – Karls/Kārlis vai Edvards, kurš devies uz Ohaio.”

1970.to gadu sākumā Šmits savās rokās ieguva sava vectētiņa nāves apliecību, kurā bija parādīti viņa dzimšanas vietas un laika dati – 1865.gads, Rīga.

Tad, 1982. gadā, viņa lieliskā onkuļa dēls Džons (John) Šmits, iedeva viņam dažas vecas aploksnes un Bībeli. Informācijas nebija daudz, lai sāktu meklēt ko vairāk, bet tas sniedza Šmitam vismaz dažas ziņas par to, kur Amerikā un Latvijā varētu atrasties viņa vectēva ģimene.

Izplēsta lapa no Bībeles un ieraksts, datēts ar 1888.gadu Mītavā (tagad – Jelgava). Aploksne,– vēstules Robertam Baltimorā un viņa māsai Emīlijai Bostonā, sūtītas no kādas pilsētas, kas tagad atrodas Lietuvas teritorijā. Informāciju par radiem Šmitam bija izdevība uzzināt pēc pieprasījuma izsūtīšanas pagājušajā gadā uz BALT–L – Interneta diskusiju listi.

Ir pierādīts, ka Internets, praktiski Vispasaules aptverošais tīmeklis (World Wide Web), ir labs pakalpojums savu sakņu meklētājiem, jo ir viegla pieeja datu bāzēm un cilvēkiem vienkārši sazināties vienam ar otru.

Interneta resursi līdzīgi kā nacionālie telefonu abonentu saraksti un Federālās valdības Sociālās Nodrošināšanas dienesta Mirušo reģistrs (Social Security Death Index) atļauj meklētājiem sameklēt informāciju īsā laikā, bet pagātnē tas būtu prasījis vairākas dienas, nedēļas, pat mēnešus. (piem., nesen izdarītie meklējumi Four11 korporācijas telefonu abonentu sarakstos uzrādīja 120 cilvēku adreses visā ASV ar uzvārdu Ozols.)

Meklējot Sociālās Nodrošināšanas dienesta Mirušo reģistrā, kurā lielā mērā reģistrētas personas, kuras mirušas pēc 1962.gada un kuras saņēmušas sociālo pabalstu maksājumus, tika atrasta 191 norāde ar vēl vienu ļoti populāru latviešu uzvārdu – Bērziņš.

Tomēr Sociālās Nodrošināšanas dienesta datu bāze nevarēja palīdzēt Šmitam noteikt viņa ģimenes locekļu atrašanās vietu, līdz kamēr viņš bija pavadījis ļoti daudz laika, vērīgi aplūkojot 35764 Šmitus lielajā datu bāzē.

Tātad – atgriezīsimies pie viņa stāsta: “Džons Šmits man arī pastāstīja, ka viņi nokāpuši no Bremerhavenas (Vācija) kuģa un devušies uz Baltimoru, un to, ka viņi strādājuši Baltimoras un Ohaio dzelzceļa veikalos, pietiekami nopelnījuši, lai naudu nosūtītu arī savai mātei un māsai. Tur viņi strādājuši līdz viņu māte nomirusi, kas, šķiet, notika aptuveni 1893.gadā. Tad trīs brāļi aizgājuši no šī darba un devušies uz Čārzla ezera krastmalu Luiziānā. Tur trešais no brāļiem devies uz Ohaio, lai strādātu gumijas plantācijās. Jūlijs, mans vectēvs, un Roberts devās uz Galvestonu Teksasā.”

Šmits šajā jautājumā saskārās ar pāris šķēršļiem. Pirmkārt, viņš vēlējās uzzināt vārdu trešajam brālim, kurš devās uz Ohaio, un vēlējās sakontaktēties ar viņa pēcnācējiem. Kā arī viņa centieni tika traucēti sakarā ar 1890.gada Federālās iedzīvotāju skaitīšanas datu pazušanu. Iedzīvotāju skaitīšanas sarakstos savākti fakti par ASV iedzīvotājiem, un tie ļoti bieži ir kritiski dokumenti dzimtu pētniekiem. Daudzi no 1890.gada iedzīvotāju skaitīšanas dokumentiem tika iznīcināti vai sabojāti 1921.gada ugunsgrēka laikā Tirdzniecības centrā Vašingtonā, D.C.

Grūtības pastiprināja fakts, ka Šmits neprot latviešu valodu. Ja viņš prastu runāt latviski, tad jau rīt brauktu uz Latviju, lai sameklētu savas ģimenes saknes. Tomēr ir izredzes, pamatojoties uz Latvijas vēsturi, ka Šmitam un citiem, kas interesējas par saviem dzimtas kokiem, zināmu labumu varētu dot arī vācu un krievu valodas zināšanas.

Arī Bonija Praisa (Bonny Price), kāda Teksasas iedzīvotāja, nav bijusi Latvijā. Tā vietā viņa savus meklējumus veikusi ar Interneta palīdzību. Ar Rietumeiropas Dzimtas Koku Apvienības federācijas palīdzību viņa ir izveidojusi mājas lapu, kas atļauj latviešu dzimtas koku izzinātājiem ievadīt informāciju par viņu ģimeņu meklējumiem ar cerību, ka vēsturnieki no citas ģimenes palīdzēs.

“Mans vecaistēvs un vecmāmiņa abi ir no Latvijas,” saka Praisa, “katrā ziņā es zinu, ka mana vecmāmiņa ir latviete – Marija Otīlija Rubene. Viņa apprecējās ar manu vecotēvu Henriju Vēberu šeit ASV, kad viņi abi bija šeit ieradušies.

Praisa savas ģimenes saknes sākusi meklēt relatīvi nesen, bet divu pēdējo gadu laikā spējusi atrast dažus attālus brālēnus Latvijā, kas nākuši no vecmāmiņas puses. "Mana vecmāmiņa 1970os gados mēģināja doties uz Latviju, lai atrastu savus radus, jo dažādu apstākļu dēļ, kopš 1909. gadā viņa bija izceļojusi no dzimtenes, viņai nebija nekādu iespēju uzturēt sakarus ar radiniekiem. Jūtu, ka viņas sirds nekad nav aizmirsusi un atstājusi Latviju. Un, kad Latvija kļuva par brīvu valsti (1991.), nolēmu, ka tas ir īstais laiks, lai visu savu lielo ģimeni mēģinātu atkal apvienot," teica Praisa.

Savā meklēšanā pārsteidzoši veiksmīga bijusi Marta Makenzija (MacKenzie) - datorprogrammētāja Ziemeļkalifornijā. Viņas vecvecāki bija Kārlis un Alvina (Bokum) Straumeri. Makenzija ir atradusi savus senčus un dzīvus radiniekus gan Latvijā, gan Pensilvānijā - pat Ilizionā, Kalifornijā, kā arī Kanādā un Zviedrijā. Pamatā viņa interesējas par savas dzimtas vēsturi, kura pamatā ir nākusi no Kurzemes, Ventspils rajona.

Makenzija nopietni savu latviešu senču meklējumos ieinteresējās 1980os gados. 1992.gadā kopā ar kādu draudzeni, kura apciemoja radiniekus, viņa pirmo reizi devās uz Latviju. Par šo braucienu viņa stāsta: "Pašā pirmajā sava ceļojuma nedēļā biju Dundagā, uz kurieni mani aizveda mana ceļabiedre un divi viņas radinieki. ļoti īsā laikā, jautājot dažādus jautājumus iedzīvotājiem par Dundagas baznīcu, pēc viņu norādēm nokļūstot mācītāja mājās, sastapāmies ar manu mātes māsīcu, kurš tagad dzīvo Dundagā. Vienā no fotogrāfijām, kura man bija līdz, bija viņa, vēl maza meitene, savas mājas priekšā. Uzņemšana bija lieliska!" Nākošajās dienās Makenzija satika vairākus radus un guva iespēju meklēt dažādus datus un faktus baznīcas grāmatās, arhīvos. Kopš tā laika Latvijā viņa atgriezusies trīs reizes, lai katrā no reizēm papildinātu savas zināšanas par ģimeni, kā arī viņa cītīgi turpina papildināt savas latviešu valodas zināšanas.

Kādus ieteikumus varētu dot Makenzija, Praisa un Šmits tiem, kas vēlas izzināt sava ciltskoka saknes? Praisa saka: "Meklējiet un atrodiet pēc iespējas vairāk un cik vien daudz iespējams, vispirms par tiem, kuri dzīvo ASV, tāpēc ka tas dos jums pavedienu, kur jādara meklējumi Latvijā. Sāciet ar sevi un ejiet atpakaļ maziem un pārdomāti liktiem soļiem. Un galvenais - jautājiet pēc iespējas vairāk jautājumu saviem ģimenes locekļiem, kamēr viņi vēl ir dzīvi!"

Arī Šmits piekrīt Praisas vārdiem un saka: "Sāciet ar saviem dzīvi esošajiem ģimenes locekļiem, tad - miršanas apliecībām, tad baznīcu grāmatām". Mūsdienu svēto Jēzus Kristus baznīcu viena no misijām ir pierakstīt ģimeņu un dzimtu vēstures.

Ģeneologi iesaka arī izskatīt tautu skaitīšanas protokolus un ierakstus - pārbaudīt datumus, dzimšanas vietas, draugus, nodarbošanos. Kā arī tālāku meklēšanu veicināt (dot kādu pavedienu) var laulību un miršanas sertifikāti, testamenti. Kā arī vien no ieteikumiem ir - runāt un dalīties pieredzē ar cilvēkiem, kuri mēģinājuši izzināt savas saknes, vai to dara joprojām.

ASV atrodami tikai daži arhīvi par Latvijas vēsturi, bet nozīmīgākie ir Baltu Institūtā Filadelfijā un Imigrācijas Vēstures Pētniecības Centrs Minesotas Universitātē, kaut gan latviešu ģeneologi tur atrodamajos dokumentos ne vienmēr var iegūt sev nepieciešamo informāciju. Daudz lielāku palīdzību var sniegt vecu latviešu avīžu lasīšana (visnozīmīgākie ir reliģiskais un nacionālistiskais laikraksts "Amerikas Vēstnesis", kā arī sociālistu avīze " Strādnieks"). Tomēr, jārēķinās ar to, ka pieeja šīm avīzēm ir limitēta - tās iespējams iegūt tikai pāris ASV bibliotēkās.

Tātad, lai atrastu savus senčus, kā arī radus, kas varbūt vēl ir dzīvi, nepieciešams šim meklēšanas procesam veltīt daudz laika, entuziasma, turklāt, jārēķinās ar to, ka tas varētu prasīt arī daudz enerģijas.

Sākot no sevis, savas mājas un ciema, ar lielu pacietību tomēr katram ir iespējas atrast savus tuviniekus, ir tikai jātic izdošanās iespējai.

Svarīgākie notikumi pa trīsdesmitgadēm:

līdz 1920. gadam

Tiek dibinātas jaunas latviešu biedrības un draudzes vairākos ASV štatos. Latvijas Dziesmu svētkos piedalās arī trimdas latvieši. Sākas mēnešraksta “Auseklis” izdošana. No Latvijas uz Rietumpasauli nelegāli emigrē tūkstošiem revolucionāru, un neilgi pēc tam arī atgriežas, taču - tikai daži simti. Sākas daudzu latviešu laikrakstu un žurnālu izdošana. ALTS 3.kongresā ASV prezidents T.V.Vilsons tiek aicināts atzīt Latviju de jure.

1921. – 1950.

Amerikas latvieši ar savu latviskumu aizvien vairāk izceļas dažādos kultūras pasākumos. Latvieši Amerikai izcīna godalgas sportā. Latvija tika atzīta de jure. Turpinās dievnamu pirkšana un atvēršana. Rietumpasaulē turpinās intensīva laikrakstu un žurnālu izdošana. Sākas arī latviešu laikrakstu konkurence. Tiek darīts viss, lai ieinteresētu ASV palīdzēt okupētajai Latvijai. Tiek apspriestas un risinātas bēgļu aprūpes problēmas. Nodibināta LWF (Latvian World Federation). Saskaņā ar likumu par 2. Pasaules kara bēgļu ieceļošanu uz ASV ārpus vispārējiem imigrācijas kvotu limitiem, ASV ieceļo apm. 400 tūkstoši bēgļu, to skaitā – 40 tūkstoši latviešu. Ap 1949.gadu tiek slēgta Baltijas universitāte, pārstāj iznākt daudzi latviešu periodiskie izdevumi, taču klajā nāk jauni. Latviešu ieceļošana ASV sasniedz kulmināciju. Noslēdzas latviešu bēgļu izceļošana no Vācijas. Notiek ALA dibināšanas priekšdarbu sanāksme.

1951. – 1980.

Aktivizējas radiostacijas, ka raida pārraides lietuviešu, igauņu un latviešu valodās. Nodibināta ALA, ALJA, pēcāk arī PBLA. Sāk iznākt arvien jauni periodiskie izdevumi. Latviešu organizācijas iegūst arvien jaunus īpašumus. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku 80 gadu atcerei tika rīkoti Dziesmu svētki trijos kontinentos. Ņujorkā nodibināta ACEN (Apspiesto Eiropas tautu asambleja). Nodibināta LELDAA (vēlāk LELBA), apvienojot 53 draudzes. Amerikāņu valstsvīri atbalsta ASCEM mērķi – Austrumeiropas atsvabināšanu no staļinisma. Tiek rīkoti arvien jauni un jauni latviešu svētki, arī dziesmu un deju svētki visā Amerikā. Mārīte Ozera no Čikāgas kļūst par Mis USA. ASV kongress īpašā rezolūcijā (HCR 416) rezumē Baltijas tautu likteni padomju varas apstākļos un uzdod ASV prezidentam rīkoties ANO u.c. starptautiskajos forumos, lai atjaunotu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas faktisko neatkarību. Baltijas valstu diplomāti Vašingtonā deklarācijā prasa ievērot tautu suveneritāti un atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Vairākās ASV pilsētās baltiešu emigranti rīko protesta demonstrācijas pret 30 gadus ilgo PSRS virskundzību Baltijā un cilvēka tiesību pārkāpumiem. Pēc ALA pasūtījuma tiek uzņemtas dokumentālās filmas par latviešu dzīvi ASV. Nodibināta LaRA (Latviešu Rakstnieku apvienība). No ASV federālā budžeta iedalīti līdzekļi etnisko kultūru atbalstam. ASV delegāts ANO pilnsapulcē apsūdz PSRS koloniālismā. LELB Virsvaldes vēstījums aicina latviešus vairāk pievērsties Dievam, dzimtenes Baznīcai un dzimtajai valodai kā latvietības pēdējam patvērumam. ALA pārziņā nodibināta Amerikas latviešu pensionāru padome. Pirmoreiz emigrācijas vēsturē uz Ziemeļamerikas latviešu kolonijām organizētā viesturnejā devās Rīgas aktieru grupa un komponists Raimonds Pauls. ASV sāka rīkot latvisko ģimeņu semināru – “3*3” nometnes.

1981. – 1992.

Turpinās regulāras latviešu dziesmu svētku svinības, arī citi pasākumi – vairāk saistīti ar dziesmām un dejām. Notiek arī koncertturnejas pa visu Ameriku. Iznāk arī jaunas grāmatas latviešu valodā. ASV 14.jūniju sāka atzīmēt kā Baltijas Brīvības dienu. 1983.gada 13.janvārī tiek pieņemta rezolūcija, kurā PSRS apsūdzēta kolonismā un apzinātā genocīdā pret Baltijas tautām; vēlāk PSRS arī tiek atzītas par vainīgu. ASV nodibināta Brīvības Federācija – padomju apspiesto tautu trimdinieku organizācija. Palielinās latviešu organizāciju īpašumi. ALA budžets pirmoreiz sasniedza 0.5 miljonu dolāru (sākumā tas bija 20 tk dolāru). Turpina notikt regulāri dziesmu svētki pa visu ASV. Sakarā ar gaidāmo Eiropas konferenci Vīnē baltiešu diplomāti iesniedz ASV Ārlietu resoram kopīgu memorandu. Turpinās demonstrācijas, kur tiek prasīts atjaunot Baltijas valstu neatkarību. ASV oficiālās delegācijas sastāvā tika iekļauts PBLA vadītājs Oļģerts Pavlovskis. ASV sāk atzīmēt gadskārtēju Etnisko amerikāņu dienu, pagodinot arī izcilākos ieceļotājus ar “Izcila ASV pilsoņa” titulu. PSRS slepus traucē latviešu radiopārraides no ASV uz Latviju, kas vēlāk tiek izbeigts. Beļģija, Dānija, Nīderlande, Īrija, Lielbritānija, Lihtenšteina, Norvēģija, Portugāle un Šveice (katra atsevišķi) deklarē, ka neatzīst par tiesisku Baltijas iekļaušanu Padomju Savienībā, sakarā ar Eiropas Parlamenta pieņemto rezolūciju par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, ticības brīvības nodrošināšanu un politieslodzīto atsvabināšanu. Mičiganas Ovasipī sarīkota skautu un gaidu lielnometne “Draudzības lokā”. Eiropas Parlaments paziņo, ka Baltija nav PSRS sastāvdaļa, bet gan PSRS pārvaldīta teritorija, un tāpēc Baltijai nepieciešama lielāka autonomija. Eiropas Parlamenta paspārnē tiek izveidota baltiešu emigrantu darba grupa (informācijas birojs). Baznīcās notiek aizlūgumi par Latviju. Arvien vairāk latviešiem tiek piešķirtas “Tautas balvas”. ASV pieprasa un saņem no PSRS garantijas, ka Baltijas iekšējo problēmu risināšanā netiks pielietots bruņots spēks. Krievijas politiķis Boriss Jeļcins atzīst Baltijas tiesības atdalīties no PSRS. Lielākajos emigrācijas centros sāk veidoties LTF atbalsta grupas. PBLA nolemj atbalstīt Pilsoņu komiteju veidošanos Latvijā un sāk Latvijas pilsoņu reģistrāciju ārzemēs. Rīgā notiek Anša Epnera dokumentālās filmas “Es esmu latvietis” pirmizrāde; filmā attēlota latviešu dzīve emigrācijā. Latvijas Zinātņu akadēmija pirmoreiz tās pastāvēšanas 45 gados ievēl ārzemju locekļus. ALA, Latviešu institūts ASV, izdod "Latvju Enciklopēdiju". ASV dziesmu un deju svētkos piedalās arī Latvijas kori un deju ansambļi. Edgars Kleinbergs no Kalifornijas ar 200 tk dolāru ziedojumu izveido stipendiju fondu; tā procenti izmatojami papildus studijām ASV. Rīgā atvērts pastāvīgs PBLA birojs. Pretēji statūtiem par pamatkapitāla neaizskaramību izņēmuma kārtā LBF nolemj izlietot latvietības labā 0.5 mlj dolāru no 2.5 mlj dolāru lielā pamatkapitāla. Latvijas radio sāk translēt RL RFE latviešu pārraides; Rīgā atvērts latviešu redakcijas birojs. ALAs 41. kongresā tiek mainīts organizācijas darbības virziens – sakarā ar neatkarīgās Latvijas Republikas starptautisku atzīšanu ALA galveno uzmanību turpmāk veltīs emigrācijas kopības uzturēšanai. Latvija pārsteidzoši ātri spēj pasludināt pilnīgu neatkarību no Kremļa, kam seko valsts atzīšana (de jure un de fakto) visā pasaulē. Pēdējo reizi notiek PBLA gadagrāmatas "Latvija Šodien" izvadīšana pasaulē.

Pašlaik Amerikā tiek darīts viss iespējamais, brīžiem arī neiespējamais, lai saglabātu un saglābtu to, kas palicis no senās latviešu kultūras, jo nekur Latvijā sen vairs nerunā tā, kā runā trimdā, nekur Latvijā sen vairs nedzied tās dziesmas, ko dzied trimdā - Latvijā ir maz tādu vietu, kur kāds rūpējas par to, lai Latvija zaudētu pēc iespējas mazāk savas senās kultūrvērtības, savu paražu, savas būtības.

Jā, laiks iet, viss attīstās - arī valoda, arī tauta, taču, ir lietas, kuras mēs nedrīkstam tā vienkārši zaudēt - palaist pašplūsmā, lai notiek kas notikdams. Mēs nedrīkstam atļauties vienaldzīgu skatu uz dzīvi un savu kultūru, jo Latvija galu galā ir vienīgi Mūsu Zeme.

Amerikā vēl joprojām tiek veicināta repatriācija, latviešu apvienības palīdz viena otrai, palīdz latviešiem patiešām atgriezties savā tēvu zemē, varbūt pat kādam - savā dzimtenē. Ir tik daudz pārdzīvots, tik daudz darīts, lai latvietība pēc iespējas tiktu saglabāta - šis brīdis nav tas, kad vajadzētu apstāties… Ja ir izturēts tik daudz, tas nozīmē, ka latvieši izturēs arī savu pēdējo ceļu - ceļu uz mājām…

II

Kultūras saglabāšana

par spīti trimdai un laikam

ALA – Amerikas Latviešu Apvienība

Ārzemju latviešus vieno dažādas organizācijas, un tās ir viens no lielākajiem spēkiem, kas ne tikai satur daudzus trimdas latviešus vienkopus, bet arī aktīvi dzīvo par to, lai latvietība un mūsu kultūra neizzustu apkārtējo valodu, kultūru un dzīves apstākļu ietekmē.

Amerikas latviešu sabiedrības centrālā organizācija ir ALA (Amerikas Latviešu Apvienība). ALA dibināta 1951.gadā Amerikas galvaspilsētā Vašingtonā. Amerikas Latviešu Apvienība ir no nodokļiem atbrīvota bezpeļņas organizācija, kas reģistrēta kā privāta brīvprātīgo organizācija pie US Agency for International Development. Šīs organizācijas pašreizējais priekšsēdis ir Aivars Osvalds.

ALA vieno ASV dzīvojošus latviešus, lai veicinātu latviešu sabiedrības darbību un attīstību un lai sniegtu ASV latviešu sabiedrības iespējamo un vienoto palīdzību Latvijai.

ALA veicina izglītības un kultūras pasākumus, uzņemas ASV latviešu bezpartejisko interešu aizstāvēšanu. Tā vieno vairāk nekā 160 organizāciju visā Amerikā. Amerikas latviešu organizācijas 8500 individuālie biedri, kas dzīvo katrā ASV štatā, veido lielāko latviešu organizāciju ārpus Latvijas.

Viens no ALAs galvenajiem darbības virzieniem ir latviešu kultūras veicināšana ASV. Kultūras nozares vadītāja ir Inta Šnādere, šī nozare koordinē ASV latviešu kultūras darba bagātīgo klāstu. Tā atbalsta un rīko latviešu kultūras pasākumus ASV kā latviešu, tā amerikāņu sabiedrībām. Kultūras nozares paliekoša velte nākotnei ir grāmatu par Latviju dāvinājumi ASV Kongresa bibliotēkai.

ALAs Kultūras Fonds kopš 1951. gada savācis un izdalījis vairāk nekā $500000 latviskās kultūras saglabāšanai un jaunrades atbalstam ārzemēs (pēdējos gados arī Latvijā). ALAs KF piešķir arī līdzekļus latviskai izglītībai ārzemēs.

Latviešu Institūts darbojas dažādās kultūras un zinātnes sfērās. Tas izdod Latviešu valodas vārdnīcu, Latvju Enciklopēdiju, žurnālu “Latvju Māksla”, rūpējas par skaņu un video ierakstu krātuvēm, vairākiem muzejiem un dokumentē nozīmīgus trimdas notikumus.

Ne mazāk svarīgs ALAs pienākums ir izglītības veicināšana ASV, šīs nozares vadītāja ir Rita Drone. ALAs Izglītības nozare gādā par iespēju katram ASV latvietim gūt latvisku izglītību. Tā saskaņo Amerikas latviešu skolu darbu, rūpējas par skolotāju tālāku izglītību, gādā par laikmetīgas mācību programmas un mācību līdzekļu sagādi. Darba lauks tagad ietver arī sadarbību ar izglītības iestādēm Latvijā.

Pavisam jauna ALAs izglītības programma ir “Sveika, Latvija!”. Tā ir radīta, lai veicinātu ārzemju latviešu jaunās paaudzes interesi par šodienas notikumiem Latvijā un darītu nozīmīgākas viņu gaitas latviešu skolā. Daudziem no viņiem Latvija ir tikai tāla un teiksmaina vecvecāku zeme. Dodot trimdas latviešu jauniešiem pašiem iespēju redzēt un piedzīvot šodienas Latviju, tiek piešķirta papildus jēga viņu skolas gaitām.

Programma paredzēta latviešu skolu 8.klašu audzēkņiem kā kurss visam mācību gadam, kas noslēdzas ar divu nedēļu braucienu pa Latviju. Mācību programmā jaunieši iepazīstas gan ar vietām, ko redzēs brauciena laikā, gan ar jaunākiem notikumiem Latvijā, par mācību līdzekļiem izmantojot latviešu avīzes, žurnālus, videolentes. Bet varbūt pats interesantākais ir sarakste ar saviem vienaudžiem Latvijā ar Internet palīdzību, ar kuriem pēc tam brauciena laikā būs iespēja satikties. Latvijas jaunieši, savukārt, parāda savas dzimtās pilsētas un pastāsta par savām skolām.

1998. gadā, kad jau otro gadu Latvijā ieradās “Sveika, Latvija!” dalībnieki, bija izveidojusies sadarbība ar piecām Latvijas skolām: Valmieras ģimnāziju, Smiltenes ģimnāziju, Ogres ģimnāziju, V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāziju un Zemgales vidusskolu. Šī tiešā saskare ar Latvijas jauniešiem dod sajūtu, ka mēs esam tik līdzīgi, jo visi esam latvieši un piederīgi Latvijai neatkarīgi no vietas, kur esam dzimuši.

1998. gada ceļojums, kurā piedalījās 18 skolēni no Vašingtonas, Ņujorkas, Sietlas, Bostonas, Nūdžersijas un Filadelfijas, sākās 15.augustā un ilga līdz 28.augustam. Divās nedēļās jaunieši redzēja lielu daļu Latvijas, un šis ceļojums viņu atmiņās paliks neizdzēšams. Viss piedzīvotais tika iemūžināts grāmatā “Vai šeit ir manas Mājas?” (skat. pielikumā grāmatu “Vai šeit ir manas Mājas?”).

Šī gada ceļojumam pieteikušies jau 50 dalībnieki, tātad jauniešu interese par sentēvu zemi ir liela.

1998. gadā tika aizsākts arī projekts vecajiem ļaudīm – “Sveika, Dzimtene!”, un tas guva ne mazāku atsaucību, ne mazāku prieku viesa to latviešu sirdīs, kas savu dzimto zemīti vairs tikai miglaini atcerējās un alka reiz atkal mīt to savām kājām.

Projektu ietvaros, ALAs apgāds sagatavo, iespiež un piedāvā mācību grāmatas latviešu skolu vajadzībām visā pasaulē. Pēdējos gados apgāds arī izrauga un piedāvā ALAs biedriem dažādas grāmatas angļu valodā par Latviju un latviešiem.

Maz ir tādu trimdas latviešu jauniešu, kas savas latviskās izglītības ceļā nav saskārušies ar ALAs plašo stipendiju programmu. Stipendiju fonda rīcībā ir tuvu pie $150000 pamatkapitāla, kura ikgada peļņu piešķir stipendijās.

ALA, protams, nodarbojas arī ar ASV latviešu interešu aizstāvēšanu (gan ASV, gan Latvijā). Šajā jautājumā kompetenta ir tieši ALAs Informācijas nozare, kuras vadītājs ir Pēteris Blumbergs.

Informācijas nozare uztur sakarus ar ASV valdības un likumdošanas iestādēm, kā arī ar Latvijas diplomātisko korpusu, valdību un Saeimu, tos informējot par ALAs viedokli dažādos jautājumos. Kā arī tā vāc ziņas par notikumiem Latvijā un ASV, ko tā sniedz gan rakstveidā, gan uz pieprasījuma pamata ASV un Latvijas valdībām, latviešu presei ASV un Latvijā, PBLA un latviešu centrālām organizācijām visā pasaulē, kā arī ALAs biedriem.

Četrreiz gadā sagatavo žurnālu Latvian Dimensions angļu un latviešu valodās, ko ALA piesūta katram savam apvienības biedram.

ALA latviešus pārstāv arī Vidus un Austrumeiropas Koalīcijā (Central and East European Coalition – CEEC), kura ir kļuvusi par spēcīgu ieroci ASV latviešu interešu aizstāvēšanai ASV likumdošanas un valdības aprindās. Koalīcija apvieno 12 ASV dzīvojošo Vidus un Austrumeiropas tautību pārstāvjus no 18 dažādām organizācijām.

ALAs viena no nozarēm ir arī sadarbība ar Latviju. Šī nozare radās 1989. gadā kā tieša atbilde atmodas un pārkārtošanas procesiem Latvijā. Nozare sniedz palīdzību dažādām grupām un organizācijām Latvijā, sevišķi “Talcinieki Latvijai” projekta ietvaros, un sadarbojas ar citām latviešu organizācijām un labvēļu grupām ASV.

ALAs Biedu nozare rūpējas par ALA galveno vērtību un spēku — apvienības biedriem. Biedru nozares pienākumos ietilpst jaunu biedru iesaistīšanas pasākumi, biedru karšu izplatīšana un līdzšinējo biedru apzināšana, uzturot un izmantojot ALAs datu bāzi, kas ir viena no lielākām latviešu adrešu bāzēm ASV.

ALAs Finansu nozares pienākums ir gādāt par organizācijas finansiāliem pamatiem, bez kā neviena no iepriekš minētajām akcijām nav iespējama. Nozare plāno līdzekļu vākšanas akcijas un rūpējas par ALAs noguldījumu apsaimniekošanu.

Ārzemju latviešu centrālo organizāciju augstākā pārstāvniecība ir Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA). PBLA galvenais mērķis ir bijis apvienot visus latviešus darbā par Latvijas brīvību un valsts neatkarību. Šobrīd mērķis ir veicināt latviešu tautas uzplaukumu neatkarīgā, demokrātiskā, kulturāli un saimnieciski attīstītā Latvijā, veicināt organizētas, ietekmīgas un vitālas latviešu kopienas uzturēšanu ārzemēs un sekmēt latviešu tautas vienotību pasaulē.

PBLA savu darbību uzsāka 1955. gadā, bet pirmā klātienes sēde notika 1972. gadā Vašingtonā. Pirmajos darbības gados apvienības nosaukums bija Brīvās pasaules latviešu apvienība.

PBLA līdzekļus darbībai iegūst no biedru organizāciju iemaksām, Latvijas Brīvības fonda kapitāla augļiem un vispārējiem ziedojumiem. PBLA ir inkorporēta bezpeļņas organizācija saskaņā ar Merilandes pavalsts (ASV) noteikumiem.

PBLA biedri ir latviešu centrālās organizācijas ārpus Latvijas. (skat. pielikumā - “PBLA - Pasaules Brīvo Latviešu apvienība”) 1996. gadā par biedru kandidātu uzņemts Krievijas Latviešu Kongress (KLK).

PBLA birojs kārto un koordinē visu PBLA administratīvo darbu sadarbībā ar valdes priekšsēdi, priekšsēža vietnieku, valdes locekļiem, Izglītības padomi, Kultūras fondu, PBLA pārstāvniecību Rīgā un Latvijas Brīvības fondu.

PBLA pārstāvniecība Rīgā darbojas kopš 1991. gada. Tās galvenie uzdevumi ir PBLA un LBF atbalstīto un ierosināto projektu īstenošana un pārraudzība, informācijas vākšana un izplatīšana, ārzemēs dzīvojošo latviešu interešu aizstāvība. Pārstāvniecība seko izmaiņām Latvijas likumdošanā un sabiedrības noskaņojumam, palīdzot PBLA un zemju centrālajām organizācijām izprast Latvijā notiekošo. Katra mēneša otrajā piektdienā pārstāvniecības birojā notiek tikšanās vakari Rietumu latviešiem.

PBLA nacionālpolitiskā darbība izpaužas dažādu viedokļu sagatavošanā un iesniegšanā valdībām un starpvalstiskām struktūrām, kā piemēram, NATO, izsakot un aizstāvot latviešu tautas un valsts intereses.

PBLA veic arī nacionālpolitisku darbu, izsekojot un analizējot notikumus Latvijā un darot šo informāciju pieejamu ārzemju latviešu centrālām organizācijām.

PBLA piedalās Latvijas likumdošanas darbā, it sevišķi jautājumos, kas skar ārzemēs dzīvojošo latviešu pilsoņu intereses. Ar PBLA līdzdalību ir veidoti Saeimas vēlēšanu likumprojekti un Repatriācijas likums (skat. pielikumā - “Repatriācijas likums”). PBLA uztur kontaktu ar Saeimu un valdības iestādēm dažādu politisku, saimniecisku, kulturālu un sabiedrisku jautājumu risināšanā. PBLA seko repatriācijas procesam, sadarbībā ar Repatriācijas centru ir apkopota informācija tiem, kas vēlas repatriēties.

PBLA aktīvi piedalījās Okupācijas deklarācijas izstrādāšanā Saeimā un sadarbībā ar Latvijas pastu – okupācijas laika terorā cietušo piemiņai veltītās pastmarkas izdošanā.

PBLA ir aicinājusi latviešu organizācijas ārzemēs rīkot seminārus, sanāksmes un citus pasākumus, lai apskatītu un izvērtētu ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu nākotnes iespējas. Šādi semināri ir notikuši Čikāgā, Bostonā, Minsterē, Sidnejā, Adelaidē, Melburnā un citās vietās.

PBLA atbalstījusi daudzus konkursa kārtībā izraudzītus un pašas ierosinātus projektus. Projektus vienmēr izvērtē PBLA valde. Iesniegtajiem projektiem jāatbilst vismaz vienam no sekojošiem mērķiem:

•jaunatnes audzināšanai;

•izglītībai;

•veselības kopšanai;

•demokrātijas attīstībai;

•latviešu tautas tiesību aizstāvēšanai;

•latviešu sabiedrības ārzemēs dzīves uzturēšanai (izglītībai, kultūrai, nacionālpolitiskam darbam).

Lai veicinātu ciešāku un labāku sadarbību ārzemēs un Latvijā dzīvojošo tautiešu starpā, īpaša vērība tika pievērsta kopējiem projektiem.

Lielākie piešķīrumi – Rīgas Biznesa Institūtam angļu valodas mācību auditorijas iekārtošanai, Rēzeknes augstskolas izveidošanai, skolu remontiem un datorklašu iekārtošanai, skolu pašpārvalžu veidošanai, latviešu valodas, latviešu literatūras un vēstures mācību olimpiādes norisei, dažādiem veselības un speciālās izglītības projektiem, invalīdu atbalstam, mācību līdzekļu un programmu sagatavošanai, skolotāju tālākizglītībai, medicīnas projektiem – Latvijas Medicīnas akadēmijā, Aizkraukles Veselības centrā, Gaiļezera bērnu klīniskās slimnīcas Kardioloģijas centrā, Vaivaru rehabilitācijas centrā u.c., zinātniskiem pētījumiem – LLU, LU, “Enviroment Canada” – Kanādas valdības atbalstītam Latvijas vides atsārņošanas projektam u.c.

Lai veicinātu un koordinētu latvisko izglītības darbu trimdas zemēs, 1976.gadā tika izveidota PBLA Izglītības padome (skat. pielikumā). IP sadarbojas ar latviešu mītņu zemju centrālo organizāciju Izglītības nozarēm, savācot un izplatot informāciju, rīkojot globālās izglītības darbinieku konferences un koordinējot izglītības darbu ārpus Latvijas. Kopš 1990.gada IP arī veic dažādus projektus sadarbībā ar Latviju, ieskaitot globālās izglītības darbinieku konferences Minstere I, II, III un IV. IP locekļi ir dažādo mītņu zemju centrālo organizāciju Izglītības nozaru vadītāji.

•Trīsreiztrīs (3*3) nometnes – visu paaudžu latviešiem visā pasaulē latvisko zināšanu paplašināšanai, latviskās kopības sajūtas veicināšanai, latvisko ģimeņu stiprināšanai, latvisko draudzību sekmēšanai un latviskās kultūrvides attīstīšanai. Ik gadus notiek septiņas nometnes – divas ASV, divas Anglijā, viena Austrālijā un divas Latvijā.

•Ārzemju latviešu skolu programmu pārveidošanas darba grupa – darbs rit Ritas Drones vadībā, sadarbojoties ar Kanādas Izglītības nozari. Top vadlīnijas jaunajai programmai latviešu valodas kā svešvalodas mācīšanai.

•Ģimeņu atbalsta koordinācijas centrs (ĢAKC) – darbība norit tikai Latvijas laukos un mazpilsētās, kur ģimeņu atbalsta grupās dalībnieki iepazīstas ar ģimeņu psiholoģiju, saskarsmes māku, bērnu audzināšanu, demokrātisku savstarpējo attiecību pamatprincipiem, kā arī izveido vidi, kurā valda savstarpēja uzticība un tiek sniegts un saņemts atbalsts.

1972. gadā tika dibināts PBLA Kultūras fonds (skat. pielikumā). Tā uzdevums bija atbalstīt latviešu kultūras saglabāšanu un jaunradi, kā arī latviskās izglītības pasākumus, kas veicināja mūsu nacionālo pastāvēšanu svešumā.

PBLA KF valde sastāv no 12 locekļu prezidija un 10 KF nozaru vadītājiem. Prezidijā ir valdes priekšsēdis un viņa 3 vietnieki, un 8 vicepriekšsēži, kas ir kultūras un izglītības nozaru vadītāji ASV, Austrālijā, Kanadā, Dienvidamerikā un Eiropā. KF nozares (rakstniecība, prese, mūzika, teātra māksla, pedagoģija, humanitārās un socioloģiskās zinātnes, tehniskās un dabas zinātnes, tēlotājas mākslas, daiļamatniecība un lietišķā māksla, tautas un mākslas dejas) vada nozaru priekšsēži, kuri kopā ar referentiem iesaka KF valdei kandidātus apbalvojumiem un palīdz izvērtēt līdzekļu pieprasījumus.

PBLA KF līdzekļi galvenokārt rodas no centrālo organizāciju gadskārtējām iemaksām. Ar šiem līdzekļiem KF atbalsta kultūras un izglītības darbību gan mītņu zemēs, gan Latvijā. KF piešķir arī nelielas balvas kultūras darbiniekiem par viņu sniegumiem latviešu kultūras laukā.

Daļa no PBLA KF piešķīrumiem Latvijā ir izglītības sistēmas izveidošanas atbalstam (mācību līdzekļu sagatavošanai, atbalsts skolotāju konferencēm utt.), atlikušie līdzekļi ir piešķirti Latvijas Kultūras Fondam, Latvijas Akadēmiskai bibliotēkai, Latviešu Etimoloģijas vārdnīcas iespiešanai, Latvijas Kara muzeja eksponātu iegādei, operas "Pazudušais dēls" komponēšanai, grāmatas par komponistu Albertu Jērumu sagatavošanai, J. Vītola fondam utt.

Ārpus Latvijas PBLA KF turpina atbalstīt jaunatnes latvisko izglītību, kultūras dzīves rosību un cittautiešu iepazīstināšanu ar latviskiem kultūras sasniegumiem.

Lai apliecinātu cieņu un izteiktu Rietumos dzīvojošo latviešu pateicību izciliem zinātnes, nacionāli politiskiem, sabiedriskiem un mākslas darbiniekiem, kā arī jaunatnes audzinātājiem un izciliem fiziskās kultūras pārstāvjiem, kas ar saviem darbiem un sasniegumiem ir palīdzējuši cittautiešiem izprast latviešu tautas brīvības centienus, ir cēluši godā un popularizējuši latviešu vārdu, kā arī snieguši paliekošas mākslas vērtības, 1963. g. PBLA nodibināja Tautas balvu (vēlāk nosaukta – PBLA balva), kas piešķirama gan fiziskām, gan juridiskām personām vai institūcijām.

Ierosinājumus PBLA balvai var dot tikai PBLA sastāvā esošo organizāciju valdes un balvu piešķirt ir tiesīga PBLA valde. PBLA balvas apmērs ir ASV $2,000, ko apbalvotajam viņa mītnes zemē reizē ar diplomu pasniedz Latvijas neatkarības pasludināšanas aktā 18.novembrī.

PBLA (Tautas) balvu ir saņēmuši: gleznotājs Jānis Kuga (1963), teologs Ludis Bērziņš (1964), literāts Jānis Sarma (1965), bīskaps Jāzeps Rancāns (1966), vēsturnieks Arnolds Spekke (1967), vēsturnieks Edgars Dunsdorfs, sabiedriskais darbinieks Alfrēds Bērziņš, dramaturgs Mārtiņš Zīverts (1968), filozofe Zenta Mauriņa (1969), sabiedriskais darbinieks Vilis Janums (1970), ģeofiziķis Leonīds Slaucītājs (1971), dzejnieks Andrejs Eglītis (1972), Minsteres Latviešu ģimnāzija (1973), arhitekts Pauls Kundziņš (1974), filozofs Pauls Jurēvics (1975), daudzbērnu māte Ruta Šmite (1976), gleznotājs Augusts Annuss (1977), brīvības cīnītājs Gunārs Rode (1978), pedagoģe Anna Ziedare (1979), literāts Anšlavs Eglītis (1980), sabiedriskais darbinieks Bruno Albāts (1981), literāts Aleksandrs Plensners (1982), komponists Helmers Pavasars (1983), arhibīskaps Arnolds Lūsis (1984), muzikologs Ēriks Biezaitis (1985), sabiedriskais darbinieks Vilis Hāzners (1986); grupa "Helsinki – 86" (1987), vēsturnieks Ādolfs Šilde (1988), brīvības cīnītājs Gunārs Astra (post mortem, 1989), literāts Jānis Širmanis (1990), prelāts Kazimirs Ručs (1991), horeogrāfe Skaidrīte Darius (1992), sabiedriska darbiniece Marija Ķeņģis (1993), komponists Tālivaldis Ķeniņš (1994), pianists Artūrs Ozoliņš (1995), Latviešu skautu un gaidu kustība (1996), Fricis Dziesma (Fricis Forstmanis) (1997). 1998.gada Latvijas dibināšanas 80. atceres dienā PBLA balva tika piešķirta dr.psiholoģei Solveigai Miezītei par izcilu zinātnisko un akadēmisko darbu bērnu psiholoģijā un pedagoģijā kā Kanādā, tā Latvijā, piedaloties arī latviešu skolu veidošanā un jaunatnes audzināšanas darbā.

PBLA Forums ir PBLA pārstāvniecības izdevums, kurš iznāk kopš 1992.gada. PBLA Forums lasītājiem piedāvā informāciju par PBLA darbību un dažādu pazīstamu trimdas darbinieku rakstus par sabiedriskiem, politiskiem un kulturāliem jautājumiem, kas skar Latvijas valsti un sabiedrību. Izdevums ir bezmaksas, iznāk neregulāri un to var saņemt PBLA pārstāvniecībā.

Lai dotu līdzekļus Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) darbam – projektiem, kas veicina brīvības un neatkarības atgūšanu latviešu tautai, kā bezpeļņas organizācija 1973.gadā tika dibināts Latviešu brīvības fonds. Tagad, kad neatkarība atgūta, LBF dod līdzekļus Latvijas atjaunošanas darbu veikšanai.

LBF līdzekļi jeb kopkapitāls, kas pašlaik ir pāri par 3,1 miljoniem dolāru, sadalās trīs daļās:

1)neaizskaramā kapitālā, kas pēc iespējas izdevīgi ieguldīts valsts apdrošinātās bankās un nes procentus. Neaizskaramo kapitālu veido trimdas latviešu brīvprātīga pievienošanās fondam ar dalības maksu, kas ir vismaz $500 apmērā, un testamentārie novēlējumi. Visā pasaulē pašlaik ir vairāk kā 3325 LBF biedru, kas ir gan atsevišķas personas, ģimenes, gan organizācijas un draudzes, ziedojot bieži vien vairāk nekā $500 vienā reizē;

2)rīcības kapitālu veido neaizskaramā kapitāla augļi (procenti) un atsevišķi ziedojumi;

3)1990. gadā tika radīts trešais kapitāls eventuālam ieguldījumam Latvijas Republikas valsts parādzīmēs.

Latvijas brīvības fondu pārzina padome un pārvalde, LBF padome ir vienlaicīgi PBLA valde. LBF padome ir tiesīga lemt par visiem LBF jautājumiem un līdzekļu izlietošanu, kā arī budžeta apstiprināšanu. Visi padomes un pārvaldes locekļi darbojas bez atlīdzības.

Jau kopš 1993.gada Latvijas Brīvības Fonds (LBF) konkursa kārtībā piešķir aizdevumus pilsētu, rajonu un pagastu pašvaldībām. Aizdevumiem jākalpo iedzīvotāju labklājības celšanai, izglītības veicināšanai vai medicīnas sistēmas uzlabošanai un attīstīšanai. Līdz šim atbalstīti sekojoši projekti: parka, dīķa sakopšana Vestienas pagastā; datoru iegādei laikrakstam "Ziemeļlatvija"; attīrīšanas iekārtām Alūksnei; "Liepājas tramvajam"; Lielplatones internātskolas remontam; Rīgas pilsētas transporta biļešu aparātiem; Smiltenes slimnīcas iekārtām; Jelgavas Spīdolas skolai; Ogres ģimnāzijas jumta remontam; Siguldas pilsētas bērnudārza celtniecībai; Ērgļu pagasta katlu mājas būvei; Vērgales pagasta skolotāju mājas būvei; Valles vidusskolas remontam; Jaunpiebalgas vidusskolas jumta remontam; Aknīstes vidusskolas remontam.

PBLA ir aicinājusi latviešu organizācijas ārzemēs rīkot seminārus, sanāksmes un citus pasākumus, lai apspriestu un izvērtēt ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu nākotnes iespējas

PBLA vēlas veicināt tautas nacionālo pašapziņu, latviešu tautas pastāvēšanu un vienotību.

Svarīgākie mērķi un rezultāti:

•dialogs ar Krievijas latviešiem

•simpoziju veicināšana

•ģimeņu atbalsta kustība

•atbalsts Okupācijas muzejam

•sadarbība ar Repatriācijas centru

•piešķīrumi un aizdevumi

1917.gadā Rīgā, Cēsīs un Alūksnē sāk darboties skautu pulciņi, 1921.gadā apstiprina Latviešu Skautu Centrālās Organizācijas statūtus (1922.gadā Latviešu Gaidu Centrālās Organizācijas statūtus). Pamazām Latvijas jaunieši arvien vairāk iesaistās skautu organizācijās, to paliek arvien vairāk. 1941.gadā komunisti apcietina skautus un vadītājus, nogalina Latvijas skautu prezidentu ģen. K.Gopperi, deportē gaidu priekšnieci vad. L.Meņģelsoni un daudzas organizācijas dalībnieces. 1945.gadā latviešu skautu un gaidu kustību atjauno trimdā un 1967.gadā notiek pirmā lielā nometne “Tēvzeme” Gaŗezerā, ASV – piedalās 507 skauti.

Tikai 1989.gadā skautu un gaidu darbība atjaunojas Latvijā, bet, pateicoties trimdas latviešiem, latviešu skautu/gaidu kustība ir izdzīvojusi un varētu pat teikt – neatlaidīgi pastāvējusi kopš 1917.gada.

Nu jau 1999.gads un ne tikai Latvijā, bet arī Amerikā ir latviešu skautu un gaidu organizācijas. Arī šādi – iesaistoties skautu un gaidu organizācijās – tiek saglabāta latvietība.

Skautu organizāciju mērķis it veicināt jaunatnes fizisko un intelektuālo attīstību, organizējot un vadot jaunatnes pašdarbību valstiski nacionālā garā pēc skautisma dibinātāja audzināšanas sistēmas, kuras nolūks ir:

1) kalpot Latvijas valstij, tautai un līdz ar to visai cilvēcei;

2) izveidot raksturu,

3) vingrināt un attīstīt pašpaļāvību un disciplīnu,

4) sagatavot praktiskai dzīvei un celt godā darba tikumu,

5) sekmēt veselību un fizisko attīstību,

6) izkopt dabas mīlestību un izpratni.

1)Skautisms un gaidisms:

2)ir praktiska audzināšanas sistēma, kas papildina mājas un skolas audzināšanu,

3)meklē katra skauta un gaidas individuālās īpašības un tieksmes, sekmē pašdarbību, lai attīstītu labos centienus nevēlamo vietā,

4)izkopj valstisko un tautisko apziņu, veicina draudzību tautu starpā, lai draudzīgā sacensībā un salīdzinājumā celtos mūsu sasniegumi un tiktu atskārstas citu vērtības,

5)neiejaucas skauta un gaidas reliģiskajos uzskatos, bet mudina ievērot un izpildīt savas ticības prasības,

6)novērš atšķirību apģērba ziņā mantīgo un nemantīgo starpā, nēsājot vienādu, vienkāršu, lētu un piemērotu tērpu, lai pastiprinātu vienoto garu,

7)nosoda dažādu indevju (narkotiku) un alkohola lietošanu, smēķēšanu,

8)saista skautus un gaidas organizācijā ar interesi un labu gribu. Kļūstot par organizācijas locekli, skauts un gaida dod solījumu un apņemas pildīt skautu vai gaidu likumus,

9)meklē tuvināšanos ar pārējām jaunatnes un kulturālām organizācijām.

Skautu – latviešu – solījums skan: “Modrībā par savu godu, apņemos visiem spēkiem censties:

1)būt uzticīgs Dievam un Latvijai,

2)palīdzēt tuvākajiem katrā brīdī, un

3)pildīt skautu likumus.”

(gaidas – latvietes – sola gluži to pašu)

“Būt uzticīgs Latvijai” – skauts cenšas izaugt par krietnu un derīgu Latvijas pilsoni. Skauts arvien atsaucas, kad Latvijai vajadzīga viņa palīdzība, neļauj to nonievāt un ir gatavs ziedot tās labā visu, pat dzīvību. Lai būtu modrs par Latviju, skauts ir arī modrs par sevi pašu, jo apzinās, ka, kļūstot pats spējīgāks, varēs Latvijai vairāk palīdzēt.

Viens no skautu un gaidu likumiem skan: “Skauts/gaida ir uzticīgs/uzticīga Tēvijai”. Jā – arī skauts un gaida, trimdas latvietis, ar visu savu sirdi IR uzticīgs savai Tēvijai.

1952. gadā Ņujorkā tika dibināta ALA mūžabiedru organizācija – Amerikas latviešu jauniešu asociācija.

ALJA cenšas apvienot latviešu jaunatni Amerikas Savienotajās Valstīs. Tā rīko jauniešu sarīkojumus (piem., gadskārtēju kongresu, Jauniešu dienas, “Sirds līksmo” balli), atbalsta jauniešu mākslu, tautas dejas, teātra un muzikālus pasākumus; informē biedrus par notikumiem Latvijā; sadarbojas ar citām latviešu un baltiešu organizācijām (piem. ALA, LNAK, DV, JBANC). Šī organizācija atbalsta 2x2 nometni, palīdz realizēt grāmatu un medicīnisko vielu sūtījumus uz Latviju.

Šajā asociācijā darbojas Amerikas, Kanādas, Latvijas un Eiropas latviešu jaunieši. 1997.gadā ALJA bija vairāk kā 250 biedru.

Ikviens organizācijas biedrs saņem mēnešrakstu “ALJA Ziņas” – jaunatnes sabiedriskas dzīves, kultūras pasākumu un politiskas rosības kalendāru. Tajā tiek iespiesti arī īsi raksti, mākslas darbi un sludinājumi.

Biedri vismaz vienreiz gadā saņem jauniešu žurnālu “Vēja Zvani”, kas ir veltīts jauniešu interesēm un sabiedrībai, politikai, kultūrai, notikumiem Latvijā, intervijām un vispārējai jaunatnes organizāciju darbībai.

ALJAs darbība strauji mainījās kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Tai vairs nav jārīko demonstrācijas vai bada streiki, lai pievērstu uzmanību Latvijas liktenim. ALJA biedri dodas uz Latviju, gan ciemos, gan pastrādāt, gan dzīvot tur pavisam.

Ja ALJAs darba uzsvars pagātnē ir bijis politisks – prasot Latvijas neatkarību – tad nākotnē tas būs informatīvs. ALJA veicinās ASV latviešu jauniešu sadarbību ar Latviju. Šādas tiešās saskares, sadarbības un kontakta rezultātā jauniešos, kas dzīvo trimdā, tiks uzturēta latvietība.

ALJA valdes (skat. pielikumā - “ALJAs valdes locekļi”) darbību veicina ALJA Padome, un to izvērtē Revīzijas komiteja. Valdes sēdes tiek rīkotas dažādās pilsētās un ir atvērtas visiem ALJA biedriem. Visi biedri ir arī laipni aicināti piedalīties valdes ikdienas darbībā.

ALJAs priekšsēdis vada valdes un apvienības darbību, un viņa tiešajos pienākumos ietilpst sekot valdes locekļu un pilnvaroto darbībai, dodot novērtējumu, kritiku un ieteikumus. Vicepriekšēdis vajadzības gadījumā aizvieto priekšsēdi, bet pārējā laikā pilda dažādus pienākumus, ko valde, priekšsēdis vai pilnsapulce vajadzības gadījuma uzdod.

ALJAs sekretārs protokolē valdes sēdes. Sēdes laikā viņam ir jābūt modram un žirgtam, lai netiktu palaists garām kāds svarīgs lēmums. Pēc sēdes jāpārraksta, jāpavairo un jāizsūta protokols katram valdes loceklim, revīzijas komitejai, padomei un citiem, kas vēlas to lasīt. Pēc sēdēm jāuzraksta lappuses garš valdes sēdes kopsavilkums ALJA izdevumu, valdes vai laikrakstu vajadzībām.

Kasierim pēc ALJAs statūtiem ir jābūt vismaz 21 gadu vecam, un ir ļoti vēlama iepriekšēja pieredze un/vai izglītība grāmatvedībā. Kasieris atbild par apvienības grāmatām, iegrāmato ienākušos līdzekļus un tos nogulda bankā, izraksta čekus, tos nosūta attiecīgām personām vai organizācijām, bieži pievienojot korespondenci ar attiecīgiem paskaidrojumiem, jautājumiem vai atbildēm. Kasiera pienākumos ir sagatavot kases pārskatu uz katru sēdi, kā arī viņš uztur korespondenci ar personām un organizācijām par aizdevumiem vai aizņēmumiem.

Kasiera palīgs izplata un pārdod ALJA apgāda mantas, kā arī meklē iespējas pārdot jaunas mantas. Saskaņo ALJA inventāru.

Savukārt biedruzinis gādā par ALJA adrešu sarakstu, ierakstot jaunas adreses un izsvītrojot vecās, mudina jaunu biedru iestāšanos, sagādā adreses “ALJA Ziņu” un “Vēja Zvanu” vajadzībām.

“Vēju Zvanu” redaktors izdod divus VZ numurus gadā, izdomā žurnāla tēmu, sarunā rakstus, izlabo, saliek un arī iespiež.

Toties “ALJA Ziņu” redaktora galvenais uzdevums ir izdot “ALJAs Ziņas”. Šī avīzīte ir jāizdod reizi mēnesī – izņemot vasaru, jo tad tiek izdoti avīzes dubultnumuri maijā/jūnijā un jūlijā/augustā. Informācijas ievākšanai, AZ redaktoram ir jāizveido sakarnieku tīkls.

Kultūras nozares vadītājam vislielāko atbildību prasa gadskārtējās ALJAs “Sirds līksmo” balles rīkošana Gaŗezerā. Kā arī šī cilvēka pienākumos ir izveidot kontaktus pilsētās visā ASV, lai veiktu ALJA biedru satikšanos sabiedriskos un kulturālos sarīkojumos.

Revīzijas komisijai uzdots cieši izsekot ALJA valdes darbībai, uzmanīt rezolūciju izpildījumu, valdes locekļu darbību un kases grāmatu kārtību. (ALJA darbība ir jārevidē vismaz divas reizes gadā.)

Informācijas nozares vadītājs ir atbildīgs informēt ALJAs biedrus par notikumiem Latvijā, kā arī par ASV valdības politiku, kas skar Baltijas valstis.

Ikkatram ASV latvietim ir iespēja kļūt par ALJAs biedru veicinātāju, nosūtot $25 čeku, uz adresi:

Dzintars Dzilna

4 Overbrook Place

Hillsdale, NJ 07642

Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca trimdā.

Līdz 1940.g. Latvijā luterieši bija lielākais konfesionālais grupējums (55% iedz; apm. 1milj. latviešu un 60tk vācbaltiešu, kopā ap 300 draudžu). Pēc aptuvena vērtējuma trimdā bija devušies apmēram 100–110tk luteriešu, 145 garīdznieku (no 241) un arhibīskaps Teodors Grīnbergs.

Trimdā Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca (LELB) turpināja darboties atbilstoši 1928.g. pieņemtajai Satversmei; saskaņā ar to LELB bija pastāvīga Baznīca ar sinodālu pārvaldi. Tomēr tika ieviestas arī dažas izmaiņas un papildinājumi – draudzes, kas nesadarbojās ar vietējo apvienību, nevarēja pastāvēt LELB. No draudžu sarakstiem turpmāk tika svītrotas personas, kas divus gadus nav kārtojušas maksājumus. Mācītāju trūkuma dēļ dažviet reliģisko aprūpi atļāva veikt palīgmācītājiem, gan ar zināmiem ierobežojumiem – palīgmācītājiem nebija atļauts pieņemt grēksūdzi un laulāt. Pretēji pirmskara praksei Latvijā – par garīdzniekiem tika ordinētas arī sievietes.

Luteriešu Baznīcai bija liela loma trimdinieku idejiskā ievirzē un nacionālās stājas veidošanā, par ko liecina šādi izteikumi:

“Baznīca ir Latvija svešumā.” /pāvests K.Kundziņš/;

“Mūsu Baznīcai brīvajā pasaulē ir divas sūtības: pirmā – sludināt Kristus evaņģēliju, otrā – cīnīties par Latvijas tiesībām uz neatkarību un brīvību.” /jurists Pēteris Eglītis/;

“Vieni grib mūs iznīcināt, citi grib mūs pārtautot, bet mēs gribam palikt latvieši un ceram, ka mūsu draugi mums palīdzēs.” /arhibīskaps T.Grīnbergs/;

“Lielajā drāmā, kas tagad norisinās uz vēstures skatuves, Dievs zināmu lomu iedalījis arī mūsu tautai, mūsu Baznīcai un mums – trimdiniekiem. Mēs, trimdinieki, esam visu to garīgo vērtību, atziņu un patiesību glabātāji, kuras sveša vara grib atņemt mūsu dzimtenē palikušajiem brāļiem un māsām.” /arhibīskaps A. Lūsis/

Ap 1954.gadu emigrācijā atradušies 87.4 tk luteriešu, kurus aprūpējuši 136 garīdznieki, no tiek 40 tk luteriešu un 82 garīdznieki ASV.

K. Kundziņš norāda arī, ka draudžu aktīvo locekļu skaits dažādās valstīts ir 50 – 90% no luteriešu kopskaita.

Līdz ar paaudžu maiņu latviešu draudzēs apvienoto luteriešu skaits no apm. 60tk cilvēku 60.gadu vidū samazinājies līdz 50 tk cilvēku 70.gadu vidū un 45 tk cilvēku 80.gadu vidū.

1959.g. LELB autorkolektīvs pabeidz jaunu Bībeles tulkojumu latviešu valodā no senebreju valodas, un 1965.g. ar British and Foreign Bible Society (BFBS) atbalstu to publicēja. 1967.g. tik izdota arī jaunā garīgo dziesmu grāmata.

1972.g. LELBV nodibināja Nākotnes fondu, – tā uzdevums ir atbalstīt teoloģijas studentus ar stipendijām. Kopš 1982.gada tiek organizēti trīsgadīgi teoloģiskie kursi, kas notiek ik vasaru luteriešu īpašumos Ontārio provincē Kanādā.

Latviešu luterāņi Ziemeļamerikā.

19.gs. beigās nodibinājās pirmās veclatviešu luteriešu draudzes Bostonā, Ņujorkā, Filadelfijā, Baltimorā, Klīvlendā, Čikāgā un Albertas provincē (Kanādā). Tās visas pieslējās t.s. Misūri sinodei, ko noteica latviešu sakari ar vācu ieceļotājiem.

Mūsu dienās luterisma Ziemeļamerikā ir pāris desmitu miljonu piekritēju, un tā ir vērā ņemama konfesija.

Pēc II Pasaules kara ASV ieceļoja apm. 45 tūkst., bet Kanādā apm. 16 tūkst. latviešu bēgļu; no tiem apm. 37 tūkst. un 13 tūkst. bija luteriešu konfesijai piederīgo. Ieceļotāji izveidoja savas draudzes aptuveni 130 pilsētās. Vairākums draudžu tika nodibinātas 1949. 1951.gadā. Ziemeļamerikā LELB sāka darbību 1948.g., kad Kanādā ieradās arhibīskapa pārstāvis prāvests Alfrēds Skrodelis, bet darbā ASV tika norīkoti divi arhibīskapa vietnieki – prāvests Jēkabs Ķullītis Austrumkrastā (Ņujorkā) un prāvests Kārlis Kundziņš Rietumkrastā (Sietlā). Lielo attālumu dēļ draudžu pārvaldi iedalīja četros prāvestu iecirkņos jeb apgabalos: Austrumkrasta, Rietumkrasta, Vidienes un Kanādas iecirknis. Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas prāvesti ASV Austrumkrasta apgabalā:

Jēkabs Ķullītis (1951 – 57) Ņujorkā,

Kārlis Arnolds Birznieks (1957 – 63) Filadelfijā,

Aleksandrs Veinbergs (1963 – 85) Vašingtonā,

Alberts Ozols (kopš 1985) Ņujorkā;

Vidienes apgabalā:

Pāvils Ķirsons (1960 – 65) Čikāgā,

Jānis Turks (1965 – 85) Kalamazū,

Vilis Vārsbergs (kopš 1985) Čikāgā;

Rietumkrasta apgabalā:

Kārlis Kundziņš (1949 – 62) Sietlā,

Arnolds Jānis Ernstsons (1963 – 67) Sanfrancisko,

Roberts Āboliņš (kopā 1968) Sietlā;

ASV Austrumkrastā ir apmēram 25 luteriešu draudzes, to vidū četras veclatviešu draudzes, divām ir savi dievnami Bostonā (no 1917 un 1928), bet trešajai – Filadelfijā (1931). Pēc kara jaundibinātajām draudzēm dievnami uzcelti vai nopirkti Bostonā (1965), Konektikutas Mančestrā (1953, 1962), Vilimetikā ( 1956, 1965), Ņujorkā (1947, 1965, 1967), Ņūbransvikā (1967), Filadelfijā (1967), Kveikertaunā (1959), Vašingtonā (1959, 1974). Plašus ārpilsētas īpašumus iegādājusies Bostonas Trimdas draudze (“Piesaule”, Ņūhempšīras pavalstī) un Ņujorkas draudze (Ketskila kalnos). Ņujorkas draudze ir lielākā latviešu draudze ārpus Latvijas, to aprūpē trīs mācītāji.

ASV Vidienē ir apmēram 40 draudzes un kopas, to vidū Čikāgas veclatviešu draudze ar savu dievnamu (1927). Pēc kara savus dievnamus iegādājušās draudzes Klīvlendā (1964), Detroitā (1968, 1981), Sagino (1966), Grandrepidsā (1950, 1951, 1952, 1962, 1986), Kalamazū (1955, 1961, 1965), Indianapolisā (1968, 1969), Čikāgā (1958, 1971, 1977), Milvoki (1961), Fodulakā (1962), Mineapolisā (1954), Omahā (1956), Linkolnā (1953, 1958, 1973) un Senatobijā (1950). Vienai no Grandrepidsas draudzēm pieder ārpilsētas īpašums “Mežvidi”. Liela nozīme latviešu sabiedriskā dzīvē ir arī Mičigana “Gaŗezeram”, kas izveidots ar luteriešu līdzdalību (1965).

ASV Rietumkrastā ir 12 luteriešu draudzes. Savi dievnami ir draudzēm Sietlā (1955, 1971), Portlendā (1977), Sanfrancisko (1956), Losandželosā (1960, 1975).

Gan skaitliskā, gan saimnieciskā ziņā Ziemeļamerikas luterieši ir spēcīgākais latviešu grupējums, uz kuru lielā mērā balstās visa trimdas kopība. No viņu ieguldījumiem tiek segti izdevumi LELB Virsvaldes un apgāda uzturēšanai, ārmisijas darbam, sīko draudžu un veco ļaužu atbalstam Vācijā un Latvijā.

Tomēr, – ne visi luterieši iestājušies latviešu draudzēs, – tam par iemeslu bijis savrups dzīves veids un vienaldzība ticības lietās, bet visbiežāk gan nevēlēšanās maksāt nodevas; daļa latviešu luteriešu iesaistījušies arī amerikāņu draudzēs.

Ziemeļamerikā kristīgās jaunatnes pulciņi darbojas galvenokārt lielāko draudžu ietvaros, notiek arī īpaši kopdarbības pasākumi (gadskārtēji salidojumi, koris u.c.). Taču laika gaitā jaunatnes pulciņu darbība jūtami samazinājusies.

Latviešu evaņģēliski luterisko draudžu apvienība Amerikā (LELDAA) dibināta 1957.g. sākumā, apvienojot 53 draudzes ASV (to vidū arī amerikāņu sinodēs sastāvošās). 1965.g. apvienībā izveidots Kanādas apgabals ar 13 draudzēm. Lielāko uzplūdu laikā apvienībā ietilpa apm. 90 draudzes un vairākas sīkākas kopas (draudzē jābūt vismaz 50 locekļiem, citādi to uzskata par kopu); tās aprūpēja apm. 85 garīdznieki. Vēlāk draudžu skaits samazinājās līdz 70. LEDAA pārvaldi izrauga garīdznieku un draudžu delegātu ģenerālkonference, kas sanāk ik pēc trim gadiem. 1975.g. LEDAA tika reorganizēta un ieguva arī jaunu nosaukumu – Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca Amerikā (LELBA). Pēc reorganizācijas, no vienas puses, tika uzsvērta LELBA saistība ar LELB, bet no otras puses – iegūtās sinodes tiesības tai deva iespēju kā patstāvīgai vienībai iestāties Amerikas luteriešu padomē (Letheran Council USA) un darboties LWF, WCC forumos. LELBA sinode tiek sasaukta reizi trijos gados.

Draudžu dienas sāka rīkot, lai rosinātu visu emigrācijas ticīgo līdzdalību Baznīcas dzīvē, padziļinātu viņu ticības izpratni un ticības nozīmi ģimenē; līdz ar dievkalpojumiem, garīgiem koncertiem nedēļu ilgā programma ietvēra pārrunas, lekcijas, pulcējot līdz 40 garīdznieku un līdz 500 ticīgo. Draudžu dienas notikušas Mičigana “Gaŗezerā” (1975, 1978, 1981), Ontārio “Saulainē”(1977), Ņujorkas Ketskilos (1982, 1986).

Amerikas Latviešu katoļu apvienība (ALKA) dibināta 1954.gadā, Grandrepidsā. Pirms tam katoļu darbība balstījusies uz bīskapa Jāzepa Rancāna personisko autoritāti. ALKA nomināli apvieno visus Amerikā dzīvojošos latviešu katoļus (apm. 5 tūkst. cilvēku). Taču reģistrēto locekļu skaits ir apm. 600 – 700 cilvēku, kas apvienoti apm. 25 teritoriālās kopās. ALKA oficiāli reģistrēta Ilinoisas pavalstī. ALKA kongresi notiek reizi 3 gados kādā no ASV Vidienes pilsētām, bet kopš 80.gadiem – Vendevegā (Viskonsinas pavalstī). Ik vasaras katoļu salidojumi notiek “Gaŗezerā” (Mičiganas pavalstī) un Stokbridžā (Masačesetsas pavalstī). ALKA ir savs stipendiju fonds. Tiek rīkotas īpašas latgaliešu kultūras dienas. Iznāk biļetens “ALKA Ziņas”, kā arī Čikāgas draudzes “Aglonas Vēstnesis” (kopš 1970), ko izplata visā Amerikā.

Latviešu katoļu studentu biedrība “Dzintars” dibināta 1947.g. Getingenē, tās devīze – “Kalpot Dievam un Tēvijai”. Biedrība uzņemta katoļu studentu starptautiskajā asociācijā “Pax Romana”. Biedrībā apvienojušies galvenokārt Latvijā pastāvējušo katoļu biedrību “Frat. Catholica” un “Terra Marianna” biedri. Biedrības kopas sākotnēji izveidojās draudžu ietvaros vācu universitātēs, nodibināts arī stipendiju fonds. Biedrība izdeva žurnālus “Pax Romana” (1947–48), “Dzintars” (1948–49), rakstu krājumu “Dzintars” (1947–51); vēlāk – biedrības apkārtrakstu (biļetenu), jubilejas rakstu krājumus (1957, 1973).

40.gadu beigās, kad latviešu vairākums izceļoja no Vācijas, biedrības darbības centrs pārvietojās uz Ziemeļameriku (ASV), kur atradās 80 (60)% biedru. Biedru kopskaits: 60.gados – 250 cilvēki, 80.gados – 350 cilvēki. Biedrības kongress sanāk reiz divos gados, bet gadskārtējie salidojumi (konventi) notiek vienas mītnes zemes ietvaros (ASV, Kanādā, Vācijā).

Latviešu katoļu akadēmiķu biedrība (LKAB) dibināta 40.gadu beigās Vācijā, apvienojot akadēmiski izglītotos katoļus. Pēc latviešu izceļošanas biedrība atjaunoja darbību ASV (1958).

Amerikas Latviešu baptistu apvienība (ALBA) dibināta 1950.g.; sākumā baptistu draudzes apvienojās tikai organizatoriski, bet kopš 1962.g. ALBA vadīja arī draudžu garīgo sadarbību, kopš 1979.g. ALBA ietilpst Vispasaules baptistu apvienībā (World Baptist Association). ALBA galvenais uzdevums – latviešu baptistu apvienošana, misijas darbs un latviešu evaņģelizācija; tā sniedz palīdzību svešatnes latviešiem, uztur sakarus ar latviešu baptistiem visā pasaulē, kā arī rosina baptistu darbību Latvijā. ALBA mītne atrodas Bukskaunti Filadelfijas tuvumā, tur notiek draudžu dienas u.c. pasākumi. ALBA aizgādībā darbojas koru apvienība, kuras gadskārtējās dziesmu dienas pēc kārtas rīko visas 10 apvienības draudzes (piedalās 130 kordziedātāju un līdz 600 apmeklētāju). Kopš 1950. g. tiek izdots mēnešraksts “Kristīgā Balss”. ALBA draudzēs apvienoti apm. 800–900 cilvēki.

ALBA vadītāji: Rūdolfs Vītols (1950–51), Augusts Mēters (1951–54), Fridrihs Čukurs (1954–69), Eduards Baštiks (1969–86), Uldis Ukstiņš (kopš 1986).

Dievturi ASV. Daļa trimdas latviešu uzskata, ka tikai cieša turēšanās pie latvietības un neatlaidīga cīņa par latviešu tautas pašnoteikšanos savas valsts robežās nodrošinās mūsu tautas pastāvēšanu nākotnē. Tādēļ dievturi trimdā izvērsuši darbību visā pasaulē.

Pirmo reizi vēsturē latvju dievestības kopšanai ir arī savs īpašums - “Dievsēta”, Viskonsinas vidienē, ASV. Bez galvenās ēkas - Skandavas, ir saimes ēka ar virtuvi, viesu istabām, grāmatu krātuvi un J.Veseļa piemiņas istabu. Tiek celta arī skolas ēka bērnu vasaras nometņu vajadzībām.

Ik gadus vasaras sākumā dievturi pulcējas Dievsētā (Sējas nedēļā). Darbi pie Dievsētas izbūves mijas ar lekcijām un pārdomām par dažādiem dievturības un latviskās dzīvesziņas tematiem. Piemērotas nodarbības un mācības bērniem, vakarēšanas un ugunskuri. Bērnu nometnes Dievsētā tiek rīkotas ik vasaru (pieņem tikai latviski runājošus bērnus). Tur tie pavada vairākās nedēļas, mācoties latviskos tikumus, garamantas un Dieva izpratni - katram vecumam pēc tā spējām, līdz ar latviskām rotaļām un citām nodarbībām brīvā dabā.

Dievturu izdevniecība “Latvietis” izdevusi bagātīgu dievturīgu grāmatu klāstu. Dievturu laikraksts (žurnāls) “Labietis” iznāk divas reizes gadā.

LDS dižvadonis pēc kara līdz savai nāvei bija E.Brastiņa brālis A.Brastiņš, bet tagad - M.Grīns, kura dzīvesbiedre ir A.Brastiņa meita.

Dievturi trimdā ir pielikuši ārkārtīgi lielas pūles latvietības uzturēšanai latviešos, cenšoties nepieļaut to pārtautošanos. Tagad viņi palīdz arī Latvijas dievturiem, gādājot grāmatas un līdzekļus dievturības atjaunošanai dzimtenē.

Skolas

Gadu gaitā latvieši ASV ir izveidojuši savu izglītības sistēmu, kas ietver pamata un vidējās izglītības apmācīšanu valodā un kultūrā, iespēju pēc vidējās izglītības iegūšanas apgūt oficiālo valodu un kultūru, dažādas izglītības programmas, sākot no vietējiem īstermiņa kursiem literatūrā un valodā līdz vasaras nometnēm ar kultūras ievirzi (bērniem un pieaugušajiem) nedēļas garumā.

Pašās lielākajās ASV pilsētās ar lielu skaitu latviešu iedzīvotājiem ir latviešu pamatskolas vai vidusskolas. Daudzos gadījumos skolas ir kā filiāles - pievienotas Latviešu luterāņu draudzei - un vairākumā šo gadījumu skolas darbojas sestdienās un svētdienās. Katra skola ir atbildīga par savām finansēm un mācību programmu, kaut arī Amerikas latviešu apvienība Rokvilā, Merilendā ir noteikusi dažas koordinātes nacionālajam līmenim (skat. pielikumā “ALA/LNAK izglītības programma”). Kā arī ALA 1997.gadā uzsāka izglītības programmu “Sveika, Latvija!”, kura skolēniem, kas beidz latviešu pamatskolu, piedāvā izdevību ceļot uz Latviju. (skat. pielikumu “Izglītība ASV”)

LATVIAN CENTER GAŖEZERS

57732 LONE TREE RD.

THREE RIVERS, MI 49093–9549

TEL. 616.244.5441 FAX 616.244.8380

SKOLAS DIREKTORE:

ELISA FREIMANE

4917 N. LOWELL

CHICAGO, IL 60630

TEL. 773.545.5613

FAX 773.736.7344

E–PASTS: gvvef@aol.com

URL: http://web.net–link.net/garezers/

1965.gadā ārpilsētas mītne “Gaŗezers” kļuva par latviešu organizāciju īpašumu. Gaŗezers atrodas Mičiganā un ir viena no pašām aktīvākajām vietām ASV, kur notiek dažādas vasaras nometnes, skautu un gaidu saieti, Amerikas Vidienes novadu dziesmu dienas, latviešu organizāciju saiešanu vakari, kā arī šeit notikušas emigrācijas latviešu vispārējās sporta spēles (1985.) un “Daugavas Vanagu” 6.globālās dienas 1989.gadā. Šī ir arī lieliska vasarnīcu vieta daudziem Amerikas latviešiem. Vieta, kur savu latvisko garu var uzturēt no bērna kājas līdz sirmam vecumam.

Šeit arī atrodas Gaŗezera vasaras vidusskola, ar kuru atmiņas saistās lielai daļai trimdas latviešu – gan jauniem, gan ne tik jauniem.

Par šo vietu visspilgtāk runā daudzu “Čikāgas piecīšu” dziesmu vārdu autora A.Legzdiņa dzejas rindas:

“Es skatos – vējā kalna galā karogs plīvo,

Un klausos Dzintaros kā dziesmas dzied.

Es redzu Gaŗezerā ceļa malās

Jau atkal krāšņas lauku puķes zied.

Vējš apstājas uz brīdi dziesmu lejā,

Lai ozolkoka zaros atpūstos.

Es kaut kur dzirdu senās kokļu stīgas,

Kurām vējš ir rotaļājot pieskāries.

Gaŗezers vienmēr būs mums sapņezers,

Kaut gadi nāks un kaut gadi aizies,

Tas paliksies mūsu sirdsezers”.

Turpinājumā šajā dzejolī ietverta daļa Gaŗezera dzīves. Tas, kā kaut kur ezermalā čalo nometnieku pulks, kuri vēl nemaz nedomā par skolu, kura stāv kalna galā un kura sagaidīs tos pēc pāris gadiem. Tas, kā pie grāmatām sēž ģimnāzistu bari un vasarā mācās, un tas, kā kādam varbūt tieši šeit – Gaŗezerā atmirdz pirmā mīlestība.

1998.gadā jau ceturto reizi (kopš 1979.gada) Gaŗezera vasaras vidusskolas (GVV) audzēkņi ieskaņoja latviešu dziesmas. (skat. pielikumā kasete “Gaŗezers dzied’98”) Kasetes ieskaņošanā piedalījās GVV meiteņu ansamblis, GVV vīru koris, kā arī GVV jauktais koris, kura sastāvā dziedāja visi skolēni. Materiālo pabalstu kasetes veidošanai deva Amerikas latviešu apvienība, “Sveika, Latvija!” programmas ietvaros.

GVV meklē darbiniekus

Skola meklē algojamos darbiniekus – audzinātājus un skolotājus, kas varētu vairākas nedēļas strādāt skolā. Ļoti labprāt gaidīs brīvprātīgos darbiniekus, kas var kaut uz pāris stundām palīdzēt ar vidusskolas darbiem. Vecāki un vecvecāki, labvēļi, brāļi un māsas visi ir palīdzējuši pirms skolas tīrīt un post telpas, krāsot, reģistrācijā dalīt vārdu zīmītes, nogalēs dežūrēt ballēs, vizināt skolēnus ekskursijās. Katra roka ir vajadzīga!

Ieteikumi par stipendijām

Kur meklēt atbalstu skolas izdevumiem? Ideālais laiks lūgt stipendijas no latviešu organizācijām ir pavasara mēnešos pirms skolas sākuma un pirms organizācijas pašas pārtrauc darbību vasarai. Stipendijas ir visvieglāk lūgt no vietējām organizācijām, piemēram, no draudzes, Daugavas Vanagu vietējās kopas, latviešu biedrības vai kredītsabiedrības. Dažās pilsētās ir arī īpaši stipendiju fondi, kas dibināti, lai palīdzētu jauniešiem segt izdevumus latviešu skolām un nometnēm.

Kā uzrakstīt vēstuli? Ja pats nezina kur lūgt stipendiju, ieteicams sazināties ar kādu savas pilsētas latvieti, kas darbojas kādā no augšminētajām organizācijām. Izvēloties organizāciju, jāuzzina kā sauc organizācijas vadītāju, kas ir viņas pareizais tituls, un pilnais organizācijas nosaukums; piemēram Janīna Kalniņa kundze ir Big Rapids latviešu ev.lut. draudzes priekšniece. Vēstulei būtu jābūt apmēram 3 rindkopām. Jāraksta uz laba papīra – bez caurumiem vai pleķiem – ar vislabāko rokrakstu, bez švīkām un strīpojumiem. Jābūt ļoti pieklājīgam, un ieteicams pirms nosūtīšanas lūgt kādam pieaugušam cilvēkam vēstuli pārbaudīt, lai nebūtu kļūdu.

Pirmajā rindkopā jāpasaka kāpēc raksta. Piemēram, "Šogad mācīšos Gaŗezera vasaras vidusskolas 2. klasē. Lūdzu jūsu organizācijas atbalstu segt skolas naudas izdevumus.”

Otrā rindkopā jāapraksta sevi un savu līdzšinējo līdzdalību latviešu skolā, vai dejojis tautas dejas, kur ģimene bijusi aktīva. Var arī pielikt kādus izcilus panākumus amerikāņu vai kanādiešu sabiedrībā.

Trešajā rindkopā jāpasaka paldies par palīdzību un iespējamo atbalstu. Ieteicams arī piedāvāt organizācijai palīdzēt, kaut vai rudenī, atgriežoties, pastāstot, kā patika vasara.

(Ja stipendiju piešķir, noteikti jāraksta pateicības vēstule, kurā jāpastāsta, kā ziedotā nauda izmantota.)

Pieteikuma un veselības lapas

Skolas Maksa

Pirmajam bērnam $1070

Otrajam bērnam $ 750

Trešajam bērnam $420

Piemaksas

Rotkalšana $ 45

Vitrāža $ 30

Zīmēšana $ 30

Keramika $ 30

Zēģelēšana $20

Fotografēšana ar paša aparātu $35

Fotografēšana bez paša aparāta $55

ČIKĀGA

130 m / 209 km

LANSINGA

100 m / 160 km

DETROITA

160 m / 257 km

MILVOKI

220 m / 354 km

GRAND RAPIDI

85 m / 136 km

MINEAPOLE

550 m / 885 km

INDIANAPOLE

180 m / 289 km

ŅUJORKA

691 m / 1112 km

KALAMAZŪ

30 m / 48 km

RĪGA

4501 m / 7244 km

KLĪVLANDE

230 m / 370 km

SIETLA

2204 m / 3547 km

KOLUMBUS

270 m / 434 km

TORONTO

390 m / 627 km

LOSANDŽELOS

2165 m / 3484 km

VAŠINGTONA

595 m / 957 km

Transports no/uz

Kalamazū / Grand Rapidiem – $25 / $50

Aviokompānijas kas ielido Kalamazū

• American Airlines / Eagle

• Comair

• Delta

• Northwest Airlines

• United Airlines / Express

• US Air

Ātrvilciens

• Amtrak

Autobusi

• Indian Trails

• Greyhound

GVV BIROJA TELEFONS 616–244–8281

GVV DIREKTORES TELEFONS 616–244–5883

Latviešu valodas apgūstamās prasmes un iemaņas

(izvilkums no “LATVIEŠU VALODAS PROGRAMMA” cittautu mācībvalodu skolām. Izglītības un Zinātnes ministrija, 1995.)

Uz šo programmu balstās latviešu izglītības sistēma ASV un citās mītņu zemēs.

Latviešu valodas apguves procesā ir svarīgi attīstīt 4 pamatprasmes: auditēšanu, runāšanu, lasīšanu un rakstīšanu. Šīs prasmes faktiski nevar vienu no otras izolēt, atraut, tās izriet viena no otras. Tikai svarīgi ir atsevišķā brīdī uzsvērt katras minētās prasmes uzdevumu, lomu. Klausīšanās prasmes attīstībai parasti pievērš pārāk mazu uzmanību, to novērtē pārāk zemu, akcentējot runātprasmes attīstīšanu. Lai nerastos tipiska situācija – runāt skolēns prot, bet teikto saprast nespēj.

•Auditēšanas uzdevumiem jābūt interesantiem pēc satura

•Skolēni iepriekš jāsagatavo auditēšanas uzdevumiem, jāsniedz paskaidrojumi par gaidāmo informāciju, jāpaskaidro klausīšanās mērķis, uzdevumi

•Skolotājiem jāpavada auditēšanas process ar žestiem, mīmiku, darbības imitēšanu

•Jāmāca skolēniem uztvert teiktā galveno domu, dzirdētā būtību, neuztraucoties par atsevišķu vārdu, izteicienu neskaidrību

•Jāmāca uztvert informāciju detalizēti

•Jāmudina skolēni tūlītēji reaģēt uz dzirdēto, lai pārliecinātos par materiāla uztveres pareizību

•Jāizmanto uzskates līdzekļi auditēšanas prasmju attīstīšanai.

1. Runāšanas prasmes attīstīšanā var sadalīt šādus nosacījumus:

•Aktīvas piedalīšanās moments – skolotājam jāizvēlas tādi uzdevumi, nodarbošanās veids, kurā tiek iesaistīti visi skolēni, kuri rosina darboties visiem

•Sadarbības moments/mijiedarbība – skolotājs izvēlas sarunu tematus, kas interesē, saista skolēnus, piedāvā iespēju izteikties par sevi, savām problēmām, izteikt savus uzskatus, argumentējot tos, diskutēt par attiecīgajā vecuma posmā aktuālo

•Brīva, raita saruna – tā jāuzskata par svarīgāku faktoru kā runas nekļūdīgums. Skolotājam jāizvēlas uzdevumi, kas rosina skolēnus izteikt savas un uzklausīt citu domas, viedokli. Tas prasa no skolotāja īpašu taktiku runas kļūdu labošanā, norādē:

1.Nelabot kļūdas skolēnu raitajā runā, iedrošināt viņus runāt, riskēt lietot labi nenostiprinātas runas konstrukcijas, darināt vārdus, frāzes pēc analogiem piemēriem. Tas nenozīmē, ka kļūdas netiek labotas - to skolotājs dara vēlāk, skaidrojot valodas parādības, gramatiskos likumus, analizējot visai skolēnu grupai vai atsevišķam skolēnam raksturīgās kļūdas;

2.Darbībām, uzdevumiem pēc satura jābūt runāt rosinošiem.

•Savu spēju apzināšanās – skolotāja uzdevums ir attīstīt skolēnos ticību saviem spēkiem (kaut sākumā tā būtu tikai ilūzija), šādam psiholoģiskajam noskaņojumam ir liela nozīme valodas apguves procesā. Skolotājam jāmudina, jārosina, jāpārliecina audzēkņi par savām spējām uztvert, saprast, runāt latviski, izvairoties no pretēja rakstura apgalvojumiem. Skolēna spējas jāattīsta pakāpeniski

•Komunikativitāte – galvenais mērķis valodas apguves procesā ir attīstīt aktīvas klausīšanās un sarunāšanās prasmes. Aktīva klausīšanās paredz verbālu, fizisku reaģēšanu uz dzirdēto, skolotājam jāmudina dzirdēto komentēt, apstiprināt, apšaubīt utt.

1. Lasīšanas loma.

Literāra teksta iekļaušana valodas apguves procesā dod iespēju iepazīt citas tautas mentalitāti, veicina starpkultūru saskarsmi, sapratni, tomēr lasot nav jāatšifrē katra detaļa, nav jāizskaidro katra gramatiskā konstrukcija, svarīgi ir uztvert, saprast tekstu kopumā, nesaprotamo uztvert ar konteksta palīdzību. Jāattīsta teksta interpretācijas spējas, jāmāca saskatīt teksta struktūru, pārstāsta iespējas, jāveido prasme salīdzināt, analizēt, papildināt, komentēt, aprakstīt. Mācību procesā nebalstīties tikai uz lasāmā teksta izmatojumu, bet izmantot arī ikdienā sastopamus tekstus – reklāmas, instrukcijas, sludinājumus, receptes, preču lietošanas pamācības, kartes, prospektus utt.

2. Rakstīšana. Cieši saistīta ar iepriekš minētajām prasmēm. Pirmā iepazīšanās ar gramatiskajām likumsakarībām notiek jau auditēšanas posmā, runātprasmes veidošanā – runas frāžu sistēma (to vērtēšana, analīze, lietojums analoģiskās situācijās), uzskates līdzekļu izmantojums. Protams, vienkāršas valodnieciskās parādības vēlams apgūt bez teorijas izmantojuma (pēc parādību analizēšanas skolēni paši vispārina vērojumus), parādību atšķiršanai lietojams konteksts, izmantojams skolotāja skaidrojums, noteikti gramatiskie vingrinājumi. Galvenais rakstītprasmes attīstīšana – apgūt gramatikas likumus ar runas palīdzību.

Vairākas lieljaudas raidstacijas Rietumpasaulē raida latviešu valodā; šīs pārraides finansē valsts, un tās paredzētas klausītājiem Latvijā un bijušajā Padomju Savienībā. Pārraižu redakcijas kolēģijā strādā galvenokārt profesionāli emigrācijas latviešu žurnālisti. Padomju varas orgāni pretēji starptautiski atzītām cilvēka tiesību normām līdz 1989.gadam šīs pārraides tīši traucēja.

“Amerikas balss” (“Voice of America”, VOA) – ASV valdības radiostacija. Dibināta 1942.gadā. Raida visu diennakti bez pārtraukuma. Galvenās studijas atrodas Vašingtonā, Eiropas studijas – Minhenē; galvenie raidītāji – Grīnvilā (Ziemeļkarolīnā), spēcīgi retranslatori Dienvidanglijā, Minhenē, Tanženā, Salonikos.

1951.gadā VOA pirmajā pārraidē latviešu valodā deklarēja šādu principu: “Ziņas būs labas un sliktas, bet mēs jums teiksim taisnību”. Pārraidēs tiek sniegta informācija par norisēm ASV, Latvijā un citur pasaulē (sevišķi par latviešu dzīvi), izteikts arī ASV valdības viedoklis. Redakcijas kolēģijā darbojas 12–15 līdzstrādnieku (to vidū pa vienam no ASV Rietumkrasta, Rietumeiropas un Autrālijas), vadībā bijuši Harijs Lienors, Ēvalds Freivalds, Benno Zigfrīds Ābers, Irēna Karule, Knuts Ozols. Redakcijas pasta adrese – B.Apse, Box 777, Washington D.C., 20044, USA.

Raidījumu laiks latviešu valodā kopš 1992.gada ir 2*30 minūtes. Pārraides translē arī Latvijas radio 2.programma.

“Brīvība –Brīvā Eiropa”(“Radio Liberty/Radio Free Europe”; RL–RFE) tika izveidota 1977.gadā, apvienojot radiostacijas “Brīvā Eiropa” (dibin.1951) un “Brīvība” (1953). Līdzekļus tās darbībai piešķir ASV kongress. RL–RFE studijas un galvenie raidītāji atrodas Minhenē, Amerikas studijas – Ņujorkā, bet retranslatori – Dienvidvācijā, Portugalē un Taivānā.

RL–RFE pārraides latviešu valodā sāktas 1975.g.; redakcijas kolēģijā 8–10 līdzstrādnieku, vadībā – Voldemārs Kreicbergs, pēc tam Jānis Arvīds Trapāns. Raida ik dienu 2*30 minūtes ar vairākiem atkārtojumiem, šīs pārraides kopš 1992.gada translē arī Latvijas radio.

Dziesmu svētki –

viena no trimdas latviešu dzīves sastāvdaļām

Dziesmu svētki un dziesma vispār jau no laika gala bijuši mūsu tautas vienotāji. Liela nozīme šādai tautas sanākšanai kopā, lai dziedātu, ir bijusi arī trimdas dzīvē.

Kopš 1953. gada – Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku 80. gadadienas – arī Amerikā latviešus vieno dziesma. Pirmie Amerikas latviešu dziesmu svētki notika Čikāgā, bet tiem seko daudzi citi. “Dziesmai šodien liela diena” un “Gaismas pils” atskan gan ASV Vidienes novada dziesmu svētkos, gan Amerikas Rietumkrasta un Austrumkrasta dziesmu svētkos. Viena no dziesmām pieskandētākā vieta ir Gaŗezers, kurā ik pēc diviem gadiem notiek Amerikas Vidienes novadu dziesmu svētki.

Šie svētki Amerikas latviešiem asociējas ar to, ka visapkārt skan tikai latvju valoda un gaisu pieskandina latvju dziesmas un melodijas. Svētkus parasti pavada arī Rakstnieku cēlieni - tajos tiek lasīti dažādu latviešu autoru darbi. Dziesmu svētki palikuši vienīgie sarīkojumi, kas dod iespēju publikai iepazīties ar daudz autoriem, kā arī autoriem - sajust publikas atbalsi.

Pēdējos divos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Latvijā aktīvu līdzdalību ņēmuši arī mītņu zemes latvieši.

“Mēs esam vienoti: Latvija un trimda. Šī diena un šie svētki savieno latviešu tautas dzīvos locekļus, kurus centās pretdabīgi šķirt. Visus šos gadus mēs esam bijuši varmācīgi šķirti – un tomēr nešķirami. Tādēļ, sākot ar šo dienu, mēs strādāsim un cīnīsimies vienoti. Latvijas izglītībā un saimniecībā, un politikā.

Dziesmu svētki vaicāja Kronvaldu Atim: “Ko tu saki, vai latviešu tauta pastāvēs, vai ir vērts turpināt?” Un Kronvaldu Atis toreiz atbildēja: “Ko tur vēl šaubīties? Tā tauta ir mūžīga!”

Un es jums šodien atkārtošu: “Ko tur vēl šaubīties? Latviešu tauta ir mūžīga!”

Mēs bijām kopā dziesmotajā revolūcijā 1991. gadā, mums jābūt kopā arī tālāk - mūžīgi. Jo esam viena tauta, ar vienām saknēm, vieniem senčiem un vienu mīlāmo zemi.

Un visiem kopā sava dziesma jāsargā, jālolo un jāaudzina.

Pēc gandrīz pusi gadu simteņa latviešiem trimdā un latviešiem Latvijā vairs nav jāsasaucas caur sienām un stikliem, vairs nav jālūkojas caur spraugām un ap stūriem, nav vairs jāčukst vai jārunā caur puķēm. Raugāmies viens otrā un prasām: nu mīļie, ko jūs esat paveikuši?

Visu, ko vienai sabiedrībai ir iespējams noorganizēt vai nodibināt, to trimdas latvieši ir noorganizējuši vai nodibinājuši – draudzes, biedrības, skolas, nometnes, organizācijas ārstiem, arhitektiem, inženieriem, māksliniekiem, mūziķiem, medniekiem, makšķerniekiem. Savas ir studentiem, korporeļiem, koriem, tautas dejotājiem, jauniešiem, pensionāriem, preses darbiniekiem. Kopš 1972. gada 31. decembra – arī rakstniekiem: Latviešu Rakstnieku apvienība (turpmāk LaRA). No sākuma bija Preses biedrība, kas apvienoja visus preses darbiniekus. Preses biedrība bija eksistējusi brīvā Latvijā, to trimdā turpināja tā pati paaudze. Bet 1970–to gadu sākumā pilngadību sasniedza cita paaudze. Šī paaudze daudz ko redzēja savādāk nekā iepriekšējā, šī paaudze izdarīja apvērsumu mūsu jumta organizācijā Amerikas Latviešu apvienība, tā nāca ar svaigām idejām arī citur un reizēm dibināja kaut ko pavisam jaunu.

LaRAs iniciatori bija Oļģerts Cakars, Valdis Zeps un Valters Nollendorfs, visi no ASV vidienes. Nollendrofs arī bija LaRAs pirmais priekšsēdis. Viņš paskaidro: “Vajadzība pēc otras organizācijas (rakstniekiem) izrietēja tieši no latviešu Preses biedrības (LPB) eksistences un tās toreizējās valdes nostājas pret vairākiem latviešu rakstniekiem, kas bija viesojušies Latvijā. Toreizējā valdes priekšsēža Viktora Irbes nostāja bija samērā negatīva. Daudziem rakstniekiem nelikās, ka LPB pietiekami labi aizstāv viņu intereses. It sevišķi nepatika politiskās mērauklas.”

LaRA ir profesionāla bezpeļņas organizācija, kas darbojas ārpus Latvijas teritorijas. Tā pārstāv un aizstāv savu biedru intereses sabiedrībā un veicina literāru jaunradi. Par LaRAs biedriem var kļūt rakstnieki, literatūrzinātnieki, kritiķi un tulkotāji, kas sasnieguši respektējamu līmeni savā laukā. Kandidātu nominē divi LaRAs biedri un to apstiprina LaRAs valde ar 2/3 balsu vairākumu. Katru gadu var izraudzīt ne vairāk kā divus goda biedrus (izcilas personības rakstniecībā, literatūrzinātnē, kritikā un tulkošanā). Par veicinātājiem biedriem bez balsstiesībām LaRA valde var uzņemt ikvienu, kas vēlas atbalstīt LaRAs darbu. Nominācijas process neattiecas uz LaRAs dibinātājbiedriem.

Pēc Nollendorfa no 1981. līdz 1986. gadam LaRAs priekšsēdis bija Aivars Ruņģis. Kopš 1986. gada – Dr. Kārlis Zvejnieks. Pašreizējais LaRas priekšsēdis ir Arturs Rubenis.

1990. gada februārī LaRA bija pa 100 biedru un ap 400 biedru veicinātāju, kuri dzīvo ASV, Kanādā, Austrālijā un Rietumeiropā.

Bez vispārējiem mērķiem, kā “rakstnieku apvienošana zem viena jumta”, “rakstnieku savstarpējo draudzību veicināšana” un “rakstnieku jaunrades veicināšana”, LaRAs darbība izpaudusies dažos ļoti konkrētos veidos.

Viens no pirmajiem pasākumiem bija “Dzejlapu projekts”. Dzejlapā publicēja viena autora darbus (6 lappuses), tā iznāca neregulāri, 1000 eksemplāru metienā. Dzejlapa bija jauns veids, kā popularizēt rakstnieku, tās deva lasītājam iespēju ieskatīties rakstnieka darbā, neprasot, lai nopirktu veselu grāmatu.

Par ļoti sekmīgu LaRAs pasākumu ir izvērties LaRAs Grāmatu Klubs (LGK), kas balstās uz abonementu principa. Grāmatas izdod 750 eksemplāros, un tās pārdod par ļoti lētu naudu.

Rakstnieku nedēļas idejas ierosinātājs bija Aivars Ruņģis. RN nolūks ir pulcināt rakstniekus un literatūras darbiniekus un cienītājus no visas pasaules, lai viņi pavadītu nedēļu intensīvā kopīgā darbā un sadraudzībā. Pirmā RN notika 1975.gada jūnijā, latviešu īpašumā Gaŗezers, Mičiganā. Tajā piedalījās 35 apvienības biedri un 25 citi latviešu rakstu mākslas cienītāji. RN notikušas Austrālijā, Mičiganā, Oregonā, latviešu īpašumā Mežvidi (Mičiganā), Latviešu studiju centrā Kalamazū (Mičiganā), Kalifornijā.

Kopš 1974. gada iznāk “LaRAs Lapa”, biezs literatūrzinātnisks periodisks izdevums, kuru saņem visi LaRAs biedri, bet var nopirkt katrs. Tur var atrast visas pasaules latviešu daiļliteratūru, tur ir recenzijas, apceres, intervijas, atmiņu raksti, korespondence, reti fotouzņēmumi, atskaite par LaRAs pēdējā laika darbību, lasītāju vēstules, utt.

Trimdas rakstnieku ceļš visumā ir bijis grūts, pat ērkšķains. Un tomēr – viņi ir turpinājuši rakstīt – likuši lietā dāvanas, ko Dievs tiem piešķīris. Trimdas rakstnieku darbi nezudīs, un ir pienākusi diena, kad VISA latviešu tauta ar viņiem var iepazīties.

Un tagad sev jautāsim: kā saglabāt latviešu dvēseli?

Ja radies šāds jautājums, tad skaidrs, ka vismaz šķietami ir divas iespējas: dvēseli vai nu saglabāt, vai noliegt, atsakoties no tās. Bet vai mēs, garu ceļu staigājuši un svešatnes noguruši, vispār varam latviešu dvēseli nomest kā putekļainu, netīkamu tērpu, kas traucē mūsu tālākgaitu? Latviešu dvēsele nav mūsu personīgais īpašums, ar ko var rīkoties pēc patikas.

LaRAs dibinātāji, biedri:

Voldemārs Avens, Artūrs Baumanis, Baiba Bičole, Oļģerts Cakars, Kārlis Dzelzītis, Jānis Gorsvāns, Irma Grebzde, Indra Gubiņa, Andrejs Irbe, Astrīde Ivaska, Ausma Jaunzeme, Tālivaldis Ķiķauka, Valdis Krāslavietis, Jāzeps Lelis, Ivars Lindbergs, Juris Mazutis, Valters Nollendrofs, Valentīns Pelēcis, Gundars Pļavkalns, Dīna Rauna (Sniedze Ruņģe), Aivars Ruņģis, Antons Rupainis, Ilze Šķipsna, Teodors Tomsons, Olafs Stumbrs, Benita Veisberga, Ingrīda Vīksna, Dzidra Zeberiņa, Aina Zemdega un Valdis Zeps.

Cik grāmatu “G.D.” ir izdevis Latvijā (1926-1944) un kas ir visvairāk publicētie autori, visā pilnībā vairs nav iespējams noskaidrot. Bet par darbību Amerikā ir iespējams dot īsu pārskatu.

Kopš 1949.gada “G.D” izdod laikrakstu “Laiks”, kas iznāk jau turpat 50 gadus (uz šodienu).

Kopš 1951.gada, kad pēc piecu gadu darbības Vācijā “G.D.” sāk izdot grāmatas Amerikā, izdotas 183 autoru 695 grāmatas (ieskaitot sekmīgu grāmatu atkārtotus izdevumus).

Pirmajās desmit vietās pēc izdoto grāmatu skaita ierindojas sekojoši autori - Anšlavs Eglītis (28), Gunārs Janovskis (23), Alfrēds Dziļums (22), Aīda Niedra (22), Irma Grebzde (21), Arturs Voitkus (16), Teodors Zeltiņš (15), Indra Gubiņa (14), Zenta Mauriņa (14), Voldemārs Kārkliņš (13), Ernests Aistars (9), Jānis Klīdzējs (9) un Egils Grīslis (8). No septiņiem vēl dzīvajiem šī saraksta autoriem apgāds sagaida vēl jaunus darbus nākamajos gados.

“Valoda - dārgums neatņemams, gadu simteņiem krāts un audzēts ozoldārzs, milzīgs un sens koks, cauri gadu tūkstošiem stīdzis, top aizvien zaļāks mums uzticētais šifrs - ja atminēsim vārdu būtību, uzzināsim dzīves jēgu” /A.Bels/

Latviešu valodā ir izteikta latvieša filozofija, mūsu dzīves uzskats. Tā ir latviešu (lai arī kur viņi dzīvotu) saistviela.

Parunājot ar trimdas latviešiem, kļūst skaidrs viens – viņi mūsu valodu uzskata par pašu skanīgāko, tuvāko un sirsnīgāko. Meitenes pirmo atzīšanos mīlestībā vēlētos dzirdēt tieši latviešu valodā, mātes no savu bērnu mutēm vēlas saklausīt: “Māmiņ!”.

Trimdas latviešu valoda pēc stila un izpausmes ir aptuveni 50 gadus vecāka nekā tā ir Latvijā. Tajā vēl ir saglabājušās daudzas tādas vārdu formas, kuras Latvijas pamatiedzīvotāji jau sen ir nomainījuši. Varētu teikt, ka valoda ASV ir kā “sava laika” piemineklis latviešu šodienas valodai.

Ir daudz spriests par to, vai vajadzētu trimdas gramatiku pielīdzināt latviešu valodas gramatikai Latvijā, bet tas arvien nav izdarīts. Kāpēc?

Valoda, tāpat kā viss dabā un sabiedrībā, mainās un pārvēršas. Katrā valodas sistēmas jomā – fonētikā, morfoloģijā, sintaksē un leksikā – pārmaiņām ir kādas īpatnības. Leksikas pārmaiņas mēdz stimulēt dažādi ārēji jeb ekstralingvistiski faktori, piem., pašu reāliju izzušana vai parādīšanās, cieši kontakti ar kādas citas valodas runātājiem, kāpēc radies bilingvisms, u.tml. Bilingvisma ietekme jūtama arī fonētikā un gramatikā, sevišķi sintaksē, tomēr fonētiskās sistēmas un morfoloģijas pārmaiņas galvenokārt regulē valodas attīstības iekšēji faktori – runas enerģijas ekonomija, analoģija, vairīšanās no homonīmijas u.c. valodā -visu laiku kaut kas rodas un kaut kas zūd. Taču valodas inventārs nemainās viss uzreiz. Mainās tikai kādi elementi, pie kam, tik lēnām, ka runātāji paši to nemana. Citādi nemaz arī nedrīkst būt, jo valodai taču jāfunkcionē kā sazināšanās līdzeklim. Valodas iekšējā struktūra bez tam ir ārkārtīgi sarežģīta, tās atsevišķo elementu pārmaiņas vienlaikus stimulē un bremzē dažādi faktori.

Mūsdienu valodas skaņas, formas, konstrukcijas, leksika un frazeoloģija ir veidojušās lēnām un pamazām, gadsimtu un pat gadu tūkstošu gaitā. Visās valodas jomās un pat vienā vārdā blakus pastāv dažāda vecuma elementi. Tāpēc ir parādības, ko nevar izprast tikai no mūsdienu valodas viedokļa.

Valodas vēsture reizēm ir arī tās tautas vēsture, kas šo valodu runā. Valodā ir ietverts viss, par ko tautai bijis jādomā un jārunā. Tāpēc labi izpētīta valodas vēsture spēj stāstīt par tautas vēsturi.

Literārās valodas vēsturē nerunā par valodas pārmaiņām izloksnēs, neinteresējas par skaņu, formu un konstrukciju cilmi, bet aplūko rakstos fiksēto tautas valodas paveidu, kas ar laiku ieguvis normatīvu raksturu un kļuvis par sazināšanās līdzekli visai tautai.

Mūsdienu latviešu valoda ir ilgas attīstības rezultāts. Dažādos laika posmos notikušas pārmaiņas pa daļai ir pārvērtušas senāko skaņu sistēmu un gramatiskos modeļus, bet, tā kā pārmaiņas nenotiek vienlaikus visā valodas izplatības apgabalā, neskar vienas un tās pašas valodas parādības un visas pozīcijas vārdā, valodā kopumā viena un tā pati valodas parādība var būt pārstāvēta nemainījusies un pārvērtusies vienlaikus.

Tā kā trimda ir rajons, kas būtībā bijis gandrīz pilnīgi atdalīts no Latvijas, turienes latviešu literārās valodas gramatika savā attīstībā nav gājusi tādus pašus ceļus, kā Latvijā.

Smagu triecienu latviešu valodai deva Otrais pasaules karš. Pēc kara no universitātes valodniekiem Latvijā bija palicis tikai prof. J.Endzelīns, kā arī latviešu valodas vēstures pētīšanai nelabvēlīgs bija marksisma ideju uzplūds.

Par pelnrušķīti var savā ziņā to dēvēt: nelielas, vēsturē līdz pat pasaules karam gandrīz neminētas, mazvērtīgas un gadu simtiem svešu kungu kalpinātas tautības runāta, tā iekļūst rakstos vēlāk nekā jebkura tās radiniece, jo visvecākie latviski rakstītie teksti, kas paglābušies līdz mūsu dienām, rodas tikai XVI gadsimtenī. Maz par to ir interesējušies cittautu valodnieki un pat vēl... Latvijā to runā un raksta piesātinātu ar dažādiem ģermānismiem un slavismiem. Un taču tā ir lielu un augstu radu, cēlusies no tās pašas cilts kā valodas, kas tagad sastopamas visās pasaules daļās un, ievērojamu tautu runātas, ir rakstītas jau sen priekš Kristus. Sauc visas tās par indoeiropiešu.

Kad īsti atdalījusies latviešu valoda no leišu valodas, paliek nezināms. Chronistu minētie latviešu īpašvārdi rāda mums, ka ap 1200. gadu, kad Daugavas lejasgalā nostiprinājās vācu ienācēji, starp latviešu un leišu skaņām bija jau tā pati starpība, kas tagad.

Savu vārdu latvieši jeb latvji ir laika dabūjuši no kādas Latuvas; upi ar tādu vārdu min leišu valodnieks K.Būga, turpat minēta arī Latas upe (Viļņas apgabalā), un no kādas Lates upes Lange savā vārdnīcā atvasina latviešu vārdu. Atrodam kādu Latupi ziemeļaustrumu Vidzemē. Ap 1200. gadu latviešu vārds ir piederējis tikai tām baltu ciltīm, kas dzīvoja ziemeļos no Daugavas, – dienvidos no Daugavas toreiz dzīvoja sēļi un zemgaļi, bet Kursas ziemeļdaļā un Vidzemes rietumdaļā somu ciltīm pieskaitāmie lībieši.

Mūsu pirmo rakstu valoda diezgan maz atšķīrās no tagadējās valodas (autoru piez. – no valodas 1944. gadā). Ar viensk. lokātīva nozīmi tur lieto formas ar –n, piem., krustan (=krustā) sist; daudzsk. datīvs tur vēl beidzas (kā pa daļai vēl XVII gadsimteņa rakstos) ar –ms, piem., rupyems (Iasi: rupjiems) un daudzsk. datīvam tiems tur ir ari siev. kārtas nozīme; tagadējā šķ vietā tur ir rakstījums sk (piem., skirth), kas laikam ir jālasa kā sķ ar mīkstinātu s, un tagadējā –ņš vietā – rakstījums –ngs (piem., bhernings), kas laikam jālasa kā ņs ar mīkstinātu s, kā arī tagadējā šļ vietā – rakstījums szl (piem., daudzsk. akuz. bouszles, baušļus), kas laikam jālasa kā sļ ar mīkstinātu s; un diftonga au vietā tur atrodam – atskaitot vārda sākumu – diftongu ou. Paraugam došu te tēvreizi no 1585. un pēc tam no 1586. g. katechisma:

Thews mues, katters tu es exan debbes! Schwetitcz toep tous wartcz! Enak mums touwe walstibb! Touws praetcz notek lidse ka exan debbes, tha wurscon semme! Dode mums schoden deniske maise! Vnde pammette mums muse parrade, lidse ka mes pamettam scouwems parradenekems! Vnd newedde mums launan kardenaschen, beth pesti mums no tho loune!

Muusze thews exan tho debbes! Sweetyttz thope tows waerdtcz! Enakas mums touwe walstibe! Tows praetz noteke ka exan debbes, tha arridtczan wuersson semmes! Musze deniske mayse dode mums schoden! Vnde pammet mums musse parrade, ka mehs pammettam mussims parradenekims! Vnde nhewedde mums exan kaerdenaschenne, beth atpesty mums no to loune!

Kas mums šos tekstus padara svešādus, nav to valoda, bet rakstījums: ar e burtu tur ļoti bieži apzīmē jebkuru īsu patskani galotnēs un dažkārt arī piedēkļos; svelpeņu, šņāceņu un afrikātu c, dz rakstījums ir ļoti nemākulīgs (netiek šķirts s no z, š no ž, c no dz, z no ž, ie no e un ē) un nevienāds.

Ļoti kļūdaino XVI gadsimteņa tekstu valodu izkopj XVII gadsimtenī Mancelis, Fīrekers un Gliks. Un Stenders, kas XVIII gadsimteni dod latviešiem arī laicīga satura grāmatas, noved mūsu rakstu valodu pie tā attīstības posma, kas turpinās gandrīz bez jebkādiem pārveidojumiem līdz pat tautiskās atmodas laikmetam. Latvieši tad paši jem spalvu rokā un sāk tīrīt savu valodu no daudzajiem ģermānismiem, pie kam sākumā vērību šai ziņā piegriež sevišķi leksikai. Juris Alunāns un Kronvalda Atis rada veselu rindu jaunvārdu, kas pa lielākai daļai ir tagad pilnīgi ieviesušies. Jaunākos laikos daudz jaunu vārdu ir darinājis Rainis savos dzejojumos, un daži no tiem ir tagad daudzu lietoti. No valodniekiem vispirms K.Mīlenbachs nopietni un enerģiski nodarbojās ar valodas tīrīšanu un izkopšanu, ravēdams arī tās svešās nezāles, kas bija ieviesušās sintaksē un frazeoloģijā. Viņa darbu ir turpinājis šo rindiņu rakstītājs, ievezdams arī dažus jaunvārdus (jūtoņa, iznirelis, atbilst, ietekme u.c.). Pēc Latvijas nodibinājuma, kad visu sāka mācīt latviski, bija izjūtams liels aroda terminu trūkums. Novērst to raudzīja terminoloģijas komisija, no kuras darinājumiem viena daļa ir jau iegājusi tautas valodā.

Pirmo latviešu gramatiku publicējis Rehehūzens 1644.g., zinātnisko gramatiku (“Lettische Grammatik”) – J. Endzelīns 1922.g. Vārdnīcu rinda sākas ar Manceļa “Lettus” 1638. g.; toreiz vispilnīgākā bija Mīlenbaha: “Latviešu valodas vārdnīca” 1923.–1932.g.

“Varētu domāt, ka oficiālai latviešu pareizrakstības vārdnīcai bija jārodas jau priekš gadiem divdesmit, kad mēs paši kļuvām par savu skolu vadītājiem”, tā 1942. gadā Latviešu valodas krātuves sagatavotā Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcā rakstīja Jānis Endzelīns.

Pašiem sava, oficiāla pareizrakstības vārdnīca latviešiem iznāca tikai 1942. gadā. Līdz tam – divdesmitgades laikā tika izdotas arī neoficiālas pareizrakstības vārdnīcas, tomēr tām visām bija tikai privāts raksturs: valdība nevienu no tām nebija atzinusi par oficiālu.

Fakts, ka līdz 1942. gadam latvieši tomēr varējuši kaut kā izdzīvot bez visiem obligātās rakstības, izskaidrojams ar to, ka principā latvieši rakstījuši tā, kā runājuši, atskaitot vienīgi tos gadījumus, kur rakstību noteica vārda etimoloģija.

Tātad, kad bija noteikts, ka jāraksta ar garumzīmi visi vidus dialektā gari runājamie patskaņi, mūsu pareizrakstība lielu grūtumu vairs nevarēja radīt. Tas ir, attiecoties uz pašu latviešu vārdiem.

Turpretī svešvārdu rakstība ir ļoti grūti nokārtojama, jo to nevar pakļaut nekādam principam. Nevaram visnotaļ rakstīt svešvārdus ne tā, kā paši tos runājam, ne saskaņā ar to ļaužu izrunu, no kuru valodas tie pārņemti. Pēc pašu izrunas vienmēr rīkoties nevaram tāpēc, ka gadās tādi svešvārdi, kurus nerunājam visi vienādi, – sakarā ar to, ka daži no mums tos ir pirmoreiz dzirdējuši vācu izrunā, citi turpretī – no krievu vai krievu skolās mācījušos latviešu mutes. Tā, piem., mūsu vecākā paaudze, kas bija gājusi vācu skolās, bija tur apradusi ar fizīku, bet krievu skolu audzēkņi – ar fīziku. Bet šā vārda grieķu oriģinālam abas pirmās zilbes ir īsas, un tāpēc tagad ieviešam fiziku.

Visu svešvārdu izrunu pieskaņot oriģinālam nav iespējams. Daudzu svešvārdu izruna ir jau pārāk stipri nostabilizējusies; un pie tam, apmēram tā, kā tos runā krievi vai vācieši. Bet vācu valodā gari patskaņi mēdz būt tikai saknes zilbēs, un uzsvērtā, ar patskani nobeigtā zilbē īsu patskani tur labprāt pagarina (piem., Typus blakus Typographie). Un krievu valodā senie garumi ir saīsināti, bet uzsvērtā, ar patskani nobeigtā zilbē patskaņus tur atkal daudzmaz pagarina. Krievu un vācu izrunā tad nu grieķu un latīņu vārdi ir nereti patskaņu kvantitātes ziņā pārveidoti: garumi saīsināti un īsumi pagarināti. Tādā krievu vai vācu izrunā tie arī pie mums ir iesakņojušies, cits dziļi, cits pavāji.

Šādi ar svešvārdu rakstību saistīti grūtumi savā laikā mani pamudināja ieteikt atturēšanos no garumu apzīmēšanas svešvārdos, kamēr to izruna nav stabilizējusies. Bet šī stabilizēšanās laikam vilktos garumā, un skolotājiem taču jāzina, kā mācīt skolniekus runāt un rakstīt. Un tāpēc jau labi sen kāda ministrijas iecelta komisija ir izteikusies par garumu apzīmēšanu arī svešvārdos, atzīstot pie tam dažos vārdos tagadējo izrunu, citos pieslienoties oriģinālam. Bet tad radās pret to reakcija. Bija daži kungi, kam bija šāda vai tāda noteikšana un kas negribēja atteikties no savām izrunas un rakstības paražām, un aizmirsa, ka paši viņi nedzīvos mūžīgi un ka bērniem nevar būt nekāda grūtuma piesavināties kāda svešvārda pareizo izrunu, ja viņi tikai skolā dabūs to pirmo reizi dzirdēt. Rezultātā tika iecelta jauna, pareizrakstības komisija, kas nosprieda, ka svešvārdos garumi nekur nav jāapzīmē. Komisijas atzinumi bija rediģēti tik neprātīgi, ka “Jaunākās Ziņas” kādu laiku rakstīja, piem., vārdu rediģēt bez garumzīmes trešajā zilbē, jo šis verbs taču ir svešvārds un svešvārdos garumi neesot jāapzīmē. Bet jaunatni vecie kungi nenomāca. Radās ideāliski noskaņotas jaunietes, kas, neviena nemudinātas un nevairīdamās pūļu un iespējamu nepatīksmju, savāca tik daudz parakstu petīcijai atjaunot iepriekšējo, valodnieku atzīto rakstību, ka skolām tā atkal kļuva obligāta un atguva savas tiesības arī ārpus skolas.

Pamati oficiālai pareizrakstībai bija likti, bet dažādi sīkumi vēl palika neizšķirti.

Gaidāmā grāmatiņā nav rakstu valodas, bet tikai pareizrakstības vārdnīca, un tāpēc tur nav tādu vārdu (piem., daba), par kuru formu vai rakstību nevar būt nekādu šaubu. Bet ir gan tur, piem., runa un virza, tāpēc ka izloksnēs ir runas vietā ruņa un virzas vietā – virze. Un ir tur, piem., bargs un vārti, tāpēc ka ir apgabali, kur to vietā runā bārgs un resp. var(a)ti.

Daudzās izloksnēs ir sajukuši verbi ar –ēt (piem., meklētā) ar verbiem, kas beidzas ar –it (piem., kristīt) un verbi ar –ot (piem., skalot) ar tiem, kas beidzas ar –āt (piem., mazgāt), tāpēc lielā skaitā ir minēti arī tādi verbi ar –āt, –ēt, –it, –ot, par kuru rakstību vidus izlokšņu runātājiem nevar būt šaubu.

Vērība ir pievērsta arī saliktiem vārdiem, kuru rakstībā ir vērojama liela svārstīšanās, rakstot tos vai nu šķirti, vai kopā. Šai ziņā esam turējušies pie kādas agrākas komisijas lēmuma rakstīt kopā tādus divu vārdu salikumus, kur vienam vārdam nozīme ir pārveidota, piem., karaspēks (=armija), bet kara kuģis, vecaistēvs (=tēva vai mātes tēvs); bez tam arī tādēļ radniecības nosaukumus kā sievasmāte, (bet, piem., sievas māsīca), tēvabrālis (bet, piem., tēva brālēns).

Neesam turpinājuši to grieķu diftongu ai, oi, ei un ea skaušanu, ko mums priekš gadiem trim gribēja uztiept toreizējie varas vīri. Kāda jēga ir pārtaisīt, piem., neuralģiju par neiralģiju, kad taču citas tautas nerunā un neraksta šo vārdu ar ei un kad diftongs eu mums pašiem ir sastopams vārdos tev un sev?

Atstāt var ei grieķu eu vietā tikai tur, kur tas mūsu valodā jau pilnīgi iesakņojies, kā piem., Eiropas vārdā.”

Tā par latviešu valodas pareizrakstību cīnījās Endzelīns 1942. gadā. Uz viņa izstrādāto pareizrakstības vārdnīcu atsaucas visi trimdas latvieši, jo mītņu zemēs aizvien runā un raksta vecajā latviešu valodā.

Viens no interesantākajiem faktiem ir tas, ka trimdas rakstos ļoti reti iespējams sastapties ar vārdu savienojumu “latviešu tauta”. Reti tāpēc, ka vārda “latvieši” vietā tiek minēts vēl skaistāks vārds - “latvji”, tātad “latvju tauta”. Latvji - tas skan lepnāk.

Ir ticis daudz runāts par to, ka trimdā vajadzētu ieviest tagadējo latviešu valodu, it sevišķi tagad, kad būtībā ārzemēs dzīvojošus latviešus nemaz nevarētu saukt par trimdiniekiem – Latvija taču ir brīva valsts un visiem faktiski dota iespēja atgriezties.

Ir pagājuši 50 gadi, un mūsu valoda šajā laikā pamazām ir pārveidojusies – nevar prasīt, lai gada laikā vai vēl ātrāk tiktu ieviesta mūsdienu valodas gramatika arī ārzemēs dzīvojošo latviešu dzīvē. To nevar prasīt, jo katras valodas attīstība prasa ilgu laiku, kā Endzelīns reiz teicis – vismaz 50 gadus vajadzētu, lai valodā pilnīgi iesakņotos jauna veida gramatika.

Varētu jau ieviest šo jauno gramatiku, bet tas radītu nesaskaņas, šaubas, varbūt pat paniku. Daudzi vēl aizvien pieturētos pie vecās – Endzelīna gramatikas, bet pārējie censtos runāt un rakstīt pēc jaunās. Tas pavisam noteikti radītu disharmoniju, bet šāda disonanse nebūt nav nepieciešama.

PARTNERĪBAS HARTA STARP LATVIJAS REPUBLIKU, IGAUNIJAS REPUBLIKU, LIETUVAS REPUBLIKU UN AMERIKAS SAVIENOTAJĀM VALSTĪM.

Latvijas Republika, Igaunijas Republika, Lietuvas Republika un Amerikas Savienotās Valstis, turpmāk dēvētas par Partneriem,

Vienojoties mierpilnas un arvien integrētākas, nedalītas Eiropas kopīgā redzējumā, uzticīgas demokrātijai, likuma varai, brīvajam tirgum, un cieņai pret katra cilvēka tiesībām un pamatbrīvībām;

Atzīstot vēsturisko iespēju izveidot jaunu Eiropu, kurā katra valsts ir droša tās starptautiski atzītajās robežās un ciena katra transatlantiskās saimes dalībnieka neatkarību un teritoriālo veselumu;

Apņēmības pilni nostiprināt savas divpusējās attiecības kā ieguldījumu šīs jaunās Eiropas veidošanā un veicināt visu valstu drošību, pielāgojot un paplašinot Eiropas un transatlantiskos institūtus;

Apņēmušies pilnībā īstenot cilvēcisko potenciālu taisnīgās un ietverošās sabiedrībās, kurās tiek gādāts par saskanīgām un līdztiesīgām attiecībām starp dažādām etniskām un reliģiskām grupām piederošiem indivīdiem;

Atzīstot kopīgu ieinteresētību sadarbības un savstarpējas cieņas pilnu attiecību attīstīšanā ar visām citām reģiona valstīm;

Atceroties draudzīgās attiecības starp Latvijas Republiku, Igaunijas Republiku, Lietuvas Republiku un Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras ir nepārtraukti uzturētas kopš 1922.gada;

Atceroties to, ka Amerikas Savienotās Valstis nekad nav atzinušas Latvijas, Igaunijas un Lietuvas vardarbīgo iekļaušanu PSRS 1940. gadā, bet uzskata to valstiskumu par nepārtrauktu kopš neatkarības nodibināšanas, un to, ka ASV ir nepārtraukti apstiprinājušas šo politiku piecdesmit gadu garumā;

Apsveicot bagātīgo ieguldījumu, kuru ieceļotāji no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ir devuši Amerikas Savienoto Valstu multietniskajā kultūrā, kā arī to Eiropas mantojumu, kuru Savienotās Valstis ir saņēmušas pateicoties Baltijas valstu intelektuāļu, mākslinieku un Hanzas tirgotāju ieguldījumam Eiropas attīstībā; augsti vērtējot Savienoto Valstu pilsoņu ieguldījumu Latvijas, Igaunijas un Lietuvas atbrīvošanā un atjaunošanā;

Politiski saistoši visaugstākajā līmenī apstiprina sekojošos principus un pasākumus individuālo un kopīgo centienu vadīšanai, lai sasniegtu šīs Hartas mērķus.

Amerikas Savienotām Valstīm ir patiesas, dziļas un ilglaicīgas intereses Latvijas, Igaunijas un Lietuvas neatkarībā, suverenitātē, teritoriālajā veselumā un drošībā.

Amerikas Savienotās Valstis sirsnīgi apsveic Latvijas, Igaunijas un Lietuvas panākumus, atgūstot brīvību un atjaunojot tām piederošo vietu tautu saimē.

Amerikas Savienotās Valstis ar cieņu izturas pret Latvijas, Igaunijas un Lietuvas tautu upuriem un smagajiem pārbaudījumiem to neatkarības atgūšanā. ASV veicina šo tautu kā transatlantiskās saimes pilntiesīgu dalībnieču centienus tālāk paplašināt politiskās, saimnieciskās, drošības un sociālās saites ar citām valstīm.

Partneri apstiprina savu uzticību likuma varai kā brīvu un demokrātisku valstu transatlantiskās saimes pamatam un apstiprina katras taisnīgas sabiedrības atbildību par ikviena to iedzīvotāja cilvēktiesību un personisko brīvību cieņu un aizsardzību.

Partneri uzsver savu kopīgo uzticību Apvienoto Nāciju Hartā ietvertajiem principiem un saistībām.

Partneri vēlreiz apstiprina savu kopīgo uzticību tiem mērķiem, principiem un noteikumiem, kuri ietverti Helsinku Nobeiguma Aktā un sekojošos Eiropas Drošības un Sadarbības Organizācijas (EDSO) dokumentos, tai skaitā Parīzes Hartā un EDSO Lisabonas tikšanās laikā apstiprinātajos dokumentos.

Partneri godprātīgi ievēros savas saistības nostiprināt un cienīt cilvēktiesību standartus, kuri ietverti minētajos EDSO dokumentos un Vispārējā Cilvēktiesību Deklarācijā. Partneri īstenos savu likumdošanu, nodrošinot cilvēktiesību pilnīgu un vienlīdzīgu aizsardzību.

Amerikas Savienotās Valstis atzinīgi novērtē Latvijas, Igaunijas un Lietuvas spertos soļus Eiropas integrācijas veicināšanai, nodibinot ciešas sadarbības attiecības savā starpā un ar kaimiņvalstīm, kā arī veicinot reģionālu sadarbību, piedaloties tādos forumos kā Baltijas Asambleja, Baltijas Ministru Padome un Baltijas Jūras Valstu Padome.

Uzskatot labas kaimiņattiecības par pamatu transatlantiskās saimes vispārējai drošībai un stabilitātei, Latvija, Igaunija un Lietuva vēlreiz apstiprina savu apņēmību tālāk nostiprināt divpusējās attiecības savā starpā un ar citām kaimiņvalstīm.

Partneri pastiprinās savus centienus veicināt reģiona drošību, labklājību un stabilitāti. Partneri darbosies tālākminētajos virzienos, koncentrējot savas pūles, lai padziļinātu Baltijas valstu integrāciju transatlantiskajās un Eiropas organizācijās, veicinātu drošības un aizsardzības sadarbību un attīstītu Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ekonomikas.

Kopīgā vienotas un brīvas Eiropas redzējumā Partneri paziņo, ka to kopīgais mērķis ir Latvijas, Igaunijas un Lietuvas pilnīga integrācija Eiropas un transatlantiskajās politiskajās, ekonomiskajās, drošības un aizsardzības organizācijās. Eiropa nebūs pilnīgi droša, kamēr Latvija, Igaunija un Lietuva katra nebūs droša.

Partneri vēlreiz apstiprina savu uzticību principam, kurš tika iedibināts Helsinku Nobeiguma Aktā un atkārtoti apstiprināts Budapeštas un Lisabonas EDSO tikšanos deklarācijās, un kurš ir arī ietverts EDSO Drošības Politiski-Militāro Aspektu Uzvedības Kodeksā, ka visu Eiroatlantiskās saimes valstu drošība ir nedalāma.

Partneri kopīgi apstiprina uzticību pamatprincipam, kurš ir izteikts arī EDSO Uzvedības Kodeksā un atkārtots sekojošās EDSO tikšanos deklarācijās, ka katrai valstij ir neatņemamas tiesības uz individuālu un kolektīvu pašaizsardzību, kā arī tiesības brīvi izvēlēties savus drošības izkārtojumus, ieskaitot dalību alianses līgumos.

Partneri atbalsta to vitālo lomu, kuru Partneru kopīgā mērķa - integrētas, drošas un nedalītas Eiropas - sasniegšanā, spēlē virkne savstarpēji papildinošu organizāciju, to vidū EDSO, Eiropas Savienība (ES), Rietumeiropas Savienība (RES), Ziemeļatlantijas Līguma Organizācija (NATO), Eiroatlantiskās Partnerības Padome (EAPC), Eiropas Padome un Baltijas Jūras Valstu Padome (BJVP).

Viņi uzskata, ka neatkarīgi no ģeogrāfijas un vēstures faktoriem, šādām organizācijām ir jābūt atvērtām visām Eiropas demokrātiskajām valstīm, kuras grib un ir spējīgas uzņemties dalības pienākumus un saistības, kā to noteikušas šīs organizācijas.

Partneri apsveic spēcīgu un dinamisku EDSO, uzticīgu demokrātisko institūtu, cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanai. Viņi stingri atbalsta EDSO lomu konfliktu un krīžu novēršanā, vadīšanā un atrisināšanā.

Latvija, Igaunija un Lietuva vēlreiz apstiprina savu mērķi - kļūt par pilntiesīgām dalībvalstīm Eiropas un transatlantiskās organizācijās, ieskaitot Eiropas Savienību un NATO.

Amerikas Savienotās Valstis atgādina savu ilgstošo atbalstu Eiropas Savienības paplašināšanai, apstiprinot, ka tā ir būtiska jaunās Eiropas organizācija un deklarējot, ka spēcīgāka, lielāka un uz ārējo pasauli orientēta Eiropas Savienība tālāk sekmēs visas Eiropas drošību un labklājību.

Partneri uzskata, ka NATO paplašināšanās sekmēs Amerikas Savienoto Valstu, Kanādas un visu Eiropas valstu drošību, tai skaitā to valstu drošību, kuras tieši nav uzaicinātas kļūt par NATO dalībvalstīm vai kuras patreiz nav izrādījušas ieinteresētību šādā dalībā.

Amerikas Savienotās Valstis apsveic Latvijas, Igaunijas un Lietuvas centienus un atbalsta to pūles pievienoties NATO. Amerikas Savienotās Valstis apstiprina savu viedokli, ka NATO partneri var kļūt par dalībvalstīm, katram kandidātam pierādot savu spēju un gribu uzņemties dalībnieka atbildību un saistības, un NATO nosakot, ka šo valstu uzņemšana varētu kalpot Eiropas stabilitātei un Alianses stratēģiskajām interesēm.

Amerikas Savienotās Valstis atkārto savu viedokli, ka NATO paplašināšanās ir process, kas turpinās. Amerikas Savienotās Valstis sagaida tālāku paplašināšanos nākotnē un ir pārliecinātas, ka ne tikai NATO durvis paliks atvērtas, bet arī, ka pirmās valstis, kuras uzaicinātas kļūt par dalībvalstīm, nebūs pēdējās. Nevienai valstij ārpus NATO nav veto tiesību pār Alianses lēmumiem. Savienotās Valstis atzīmē to, ka Alianse ir gatava nostiprināt tās konsultācijas ar kandidātvalstīm par visiem jautājumiem, kas saistīti ar to iespējamo dalību NATO.

Partneri apsveic Madrides Galotņu tikšanās rezultātus. Viņi atbalsta Alianses uzticību atvērto durvju politikai un apsveic to, ka Alianse atzinusi Baltijas valstis par NATO kandidātvalstīm. Latvija Igaunija un Lietuva apliecina, ka tās padziļinās savas ciešās attiecības ar Aliansi caur Eiroatlantiskās Partnerības Padomi, Partnerattiecībām Mieram un intensificētā dialoga procesu.

Partneri pasvītro savu ieinteresētību Krievijas demokrātiskā un stabilā attīstībā un atbalsta nostiprinātas NATO - Krievijas attiecības kā būtisku elementu savā kopīgajā jaunas un mierpilnas Eiropas redzējumā. Viņi apsveic NATO - Krievijas Pamatakta un NATO - Ukrainas Hartas parakstīšanu, kuras abas tālāk paaugstina Eiropas drošību.

Partneri kopīgi konsultēsies savā starpā, kā arī ar citām valstīm gadījumā, ja kāds no Partneriem saskatīs apdraudējumu vai risku savas valsts teritoriālajam veselumam, neatkarībai vai drošībai. Partneri izmantos divpusējus un daudzpusējus mehānismus šādām konsultācijām.

Savienotās Valstis apsveic un augstu novērtē to ieguldījumu, kuru Latvija, Igaunija un Lietuva jau devusi Eiropas drošībā, mierīgā ceļā atjaunojot neatkarību un aktīvi piedaloties Partnerattiecībās Mieram. Savienotās Valstis arī apsveic šo valstu ieguldījumu IFOR, SFOR un citās starptautiskā miera uzturēšanas misijās.

Tālāk veidojot patreizējo sadarbību starp attiecīgajām aizsardzības ministrijām un bruņotajiem spēkiem, Amerikas Savienotās Valstis atbalsta Latvijas, Igaunijas un Lietuvas pūles nodrošināt to likumīgās aizsardzības vajadzības, ieskaitot pienācīgu un kopdarboties spējīgu militāro spēku attīstību.

Partneri apsveic Baltijas Drošības Palīdzības Grupas (BALTSEA) nodibināšanu kā efektīvu institūtu drošības palīdzības Latvijas, Igaunijas un Lietuvas aizsardzības spēkiem starptautiskai koordinēšanai.

Partneri turpinās sadarboties, lai attīstītu un paplašinātu tādas aizsardzības iniciatīvas kā Baltijas Bataljonu (BALTBAT), Baltijas Eskadru (BALTRON) un Baltijas gaisa telpas vadības režīmu (BALTNET), kuras reāli demonstrē praktisku sadarbību, nostiprinot Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un transatlantiskās saimes kopīgo drošību.

Partneri turpinās abpusēji izdevīgu militāro sadarbību un regulāras konsultācijas, izmantojot izveidotās Bilaterālās Darba Grupas Aizsardzības un Militāros jautājumos.

Partneri apstiprina savu uzticību brīvā tirgus mehānismiem kā labākajam līdzeklim cilvēku materiālo vajadzību apmierināšanai.

Amerikas Savienotās Valstis apsveic nozīmīgo progresu, kuru to Baltijas Partneri sasnieguši ekonomisko reformu realizēšanā, attīstībā un pārejā uz tirgus saimniecību.

Latvija, Igaunija un Lietuva uzsver savus nodomus padziļināt to saimniecisko integrāciju Eiropā un pasaules ekonomikā, kas balstīta uz cilvēku, preču un pakalpojumu brīvas kustības principiem.

Latvija, Igaunija un Lietuva pasvītro savu apņemšanos turpināt ekonomiskās reformas, kuras vērstas uz brīvo tirgu un pauž savu apņēmību sasniegt pilnu integrāciju tādās globālās ekonomiskās organizācijās kā Pasaules Tirdzniecības Organizācijā (PTO), vienlaicīgi radot apstākļus, lai netraucēti pievienotos Eiropas Savienībai.

Ievērojot šo mērķi, Amerikas Savienotās Valstis strādās, lai veicinātu Latvijas, Igaunijas un Lietuvas integrāciju pasaules ekonomikā un attiecīgajās starptautiskajās organizācijās, īpaši PTO un Ekonomiskās Sadarbības un Attīstības Organizācijā (OECD), uz atbilstošiem komerciāliem noteikumiem.

Partneri individuāli un kopīgi strādās, lai savās valstīs attīstītu juridiskos un finansiālos apstākļus, kuriem jāveicina starptautiskās investīcijas. Latvija, Igaunija un Lietuva apsveic ASV investīcijas to ekonomikās.

Partneri turpinās centienus veidot savstarpēji labvēlīgas saimnieciskās attiecības, balstoties uz līdztiesības un diskriminācijas nepieļaujamības principiem, lai radītu šādai sadarbībai nepieciešamos apstākļus.

Partneri rīkos regulāras konsultācijas, lai sekmētu sadarbību un dotu iespēju novērtēt progresu ekonomiskās attīstības, tirdzniecības, investīciju un citās ar tām saistītās jomās. Šādas konsultācijas tiks vadītas pienācīgi augstā līmenī.

Atzīstot, ka starptautiskās organizētās noziedzības apkarošana prasa daudzpusējas pūles, Partneri vienojas pilnā mērā sadarboties cīņā pret šiem draudiem pasaules ekonomikai un politiskajai stabilitātei. Latvija, Igaunija un Lietuva saglabā apņēmību attīstīt likumdošanu šajā jomā un veicināt šīs likumdošanas izpildi, nostiprinot taisnīgu un efektīvi funkcionējošu tieslietu sistēmu.

Visās šajās kopīgo centienu jomās Partneri, balstoties uz savas draudzības un sadarbības kopīgo vēsturi, svinīgi apstiprina savu uzticību bagātīgai un dinamiskai Baltijas un Amerikas Partnerībai XXI gadsimtā.

Partneri saredz savu Partnerību politiskās, ekonomiskās, drošības, aizsardzības, kultūras un apkārtējās vides jomās kā ieguldījumu ciešākās saitēs starp to tautām un kā Latvijas, Igaunijas un Lietuvas integrācijas Eiropas un transatlantiskajās struktūrās sekmētāju.

Lai tālāk nostiprinātu šīs saites, Partneri nodibinās Partnerības Komisiju, kura tiks vadīta pienācīgi augstā līmenī un novērtēs kopīgos centienus. Šī Komisija tiksies reizi gadā vai arī, kad tas būs nepieciešams, lai izvērtētu šo Partnerību, novērtētu divpusējās sadarbības rezultātus ekonomiskajā, militārajā un citās jomās un izskatītu progresu, kurš sasniegts šīs Hartas mērķu sasniegšanā.

Lai labāk atspoguļotu izmaiņas Eiropas un transatlantiskajā politiskajā un drošības situācijā, Partneri apņemas regulāri augstākajā līmenī no jauna izskatīt šo vienošanos.

Dzīva latviskuma pakāpes

Prom uz Latviju

Turienes

*iespējas

*problēmasOrientācija

“uz Latviju”

Palikšana

ārzemēs“vilšanās”“sasparošanās”

Latviskais “īpatsvars”

svešā vidē

Latvijas pilsonības pieprasīšana, pase

Līdzdalība procesos – politikā, debatēs, vēlēšanās

“Latvijas projekti” – palīdzība, uzņēmumi, tirdzniecība, akadēmiskais

Regulāri kontakti ar Latviju, informēšanās, līdzdalība kopējās organizācijās

Diasporas sabiedriskās rosmes – draudzes, biedrības, skolas, nometnes

Aktīvs kulturālais – kori, tautas dejas, teātri, prese, māksla

Latvisku “puduru” veidošana, latviskas ģimenes, valoda

Pasīvs kulturālais – svētki, abonējumi, dalības maksas

Tūrisms – kulturāls un “fizisks”, izpriecas, hobiji

Atmiņas, “ik pa laikam” uzpeldēšana, dzīvošana pagātnē

“Grūtības”, latviskā vienaldzība, jauktas laulības,

latviskuma noliegšana, vārda maiņa

ASIMILĀCIJA

Vietēja,

iekšēja

orientācija

Rita Drone – ALAs izglītības nodaļas vadītāja (rdrone@mpls.k12.mn.us).

Runājot par latviešu valodas attīstību un saglabāšanu Amerikā un citās zemēs, kur izklīda latviešu bēgļi pēc Otrā Pasaules kara, jāsāk ar domu, ka valoda bija mūsu vienotāja un kopā saturētāja visus šos gadus, un tā pamatā veidojās atsevišķās vietās latviešu draudzēs (mātes valoda ir tā, kurā tu skaiti lūgšanas, ir sacījis kāds valodnieks), akadēmiskās saimēs, korporācijās un citās grupās. Lai nodotu šo sabiedrisko mantojumu tālāk un lai saturētu kopā ģimenes un plašākas vienības, radās latviešu skolas – Vācijā, bēgļu nometnes, vajadzības spiestas, jo tur citi par mūsu izglītību neinteresējās; mūsu vecāki un sabiedriskie vadītāji tomēr apzinājās šo nepieciešamību un gādāja, lai skolas tiktu noorganizētas katrā lielākajā bēgļu nometnē. Šo ideju pārcēla arī uz Ameriku (kā arī Kanādu, Austrāliju u.c.), kur mūsu jaunie cilvēki, saprotams, gāja vietējās amerikāņu skolās, lai izglītotos šinī sabiedrībā (kā jau visur, Amerikā līdz 16 gadiem katram iedzīvotājam ir obligāti jāapmeklē skola), bet latviešu valodu, vēsturi, ģeogrāfiju, folkloru, paražas apguva papildskolās, parasti sestdienās vai svētdienās, reizi nedēļā. Izveidojās arī vasaras vidusskolas = 6 nedēļu gari kursi, kas notika latviešu valodā un vidē, kur kopā ar mācībām risinājās arī kopīga vasaras nometnes dzīve.

Grāmatas. Sākumā lietoja (pārspieda un atkal tālāk lietoja) skolas grāmatas, ko kāds pa kādai bija paķēris līdzi no Latvijas saviem bērniem; tad grāmatas sāka rakstīt tieši šādam - skološanās un mācīšanās nolūkam. Amerikas Latviešu apvienības Apgāds pa šiem gadiem ir izdevis daudz mācību grāmatu, sastādītu tieši trimdas skolu vajadzībām – gan gramatikas, gan literatūras, gan vēstures, gan ģeogrāfijas viela – tā ir apstrādāta un veidota, lai to varētu "izņemt", apmēram 30 dienas katru gadu satiekoties. Ar laiku valodas zināšanas bērniem ģimenē kļuva arvien trūcīgākas, jo labākā gadījumā – nebija tiešu ikdienas kontaktu ar latviski runājošiem cilvēkiem ārpus ģimenes, sliktākā gadījumā – arī ģimenē nebija iespējas vai gribēšanas runāt latviski.

Tas ļoti mainījis mūsu skolu publiku un viņu vajadzības attiecībā uz valodas mācīšanu un mācīšanos. Daudz vietās daudz cilvēku ir piestrādājuši, lai sagatavotu materiālus un mācītu latviešu valodu kā svešvalodu tiem bērniem, kas vēlas un kam nav nekādu priekšzināšanu mūsu valodā. Pēdējos pāris gados mēs ALAs Izglītības nozarē esam daudz strādājuši, lai sakopotu un izdotu šos materiālus vienkopus. Šis kopojums sauksies “SARUNĀSIMIES” un tur būs iespēja sameklēt ieteikumus un materiālus, kā mācīt latviešu sarunu valodu tiem, kam jāsāk pilnīgi no sākuma.

Pagātnē galvenā gramatikas grāmata, ko lietojām, bija uz Endzelīna latviešu valodas gramatikas balstīta “Baltiņas–Bērziņas "Latviešu valodas gramatika" vidusskolai un Ziemeles "Praktiskā latviešu valodas un pareizrakstības mācība" pamatskolām. Pa gadiem izdotas vairākas sērijas latviešu literatūras izlašu, kas sakārtotas klašu līmeņos, atbilstoši bērnu vecumam un attīstībai. Daudz darba burtnīcu un vingrinājumu, bez tam gandrīz katrs skolotājs mēģināja strādāt arī ar paša sagatavotiem materiāliem.

Mums bija arī tīri labi ieskaņotas plates ar latviešu literatūras izlasēm, arī mūziku. Runājot par "valodas saglabāšanu" atšķirīgi no Latvijā runātās valodas, jāsaka, ka Latvija pirmajos pēckara gados tika izvesta noteiktā valodas politikā, kas ļoti veicināja latviešu valodas atsvešināšanos no tās, kuru mēs kopīgi runājām pirmskara Latvijā.

Nezinu, cik daudz par to ir runāts vai tagad runā Latvijā, bet ļoti interesanta apcere par šo tematu atrodama Austrālijā savā laikā izdotajā rakstu krājumā ARCHĪVS 8. sējumā, l968. gada, l65.+ lpp.,(un arī pāris citos izdevumos). Domāju, ka šis izdevums tagad atrodams arī Latvijas lielākajās bibliotēkās, ieteiktu Jums to pameklēt. Manā uztverē lielākā un nenormālākā maiņa ir notikusi ar Latvijā tagad lietoto latviešu valodu, jo to ļoti ir ietekmējuši garie padomju varas gadi. Saprotams, katra valoda mainās, katrā vietā tā pakļauta citiem iespaidiem, tādēļ tādas atšķirības, taču jāsaka, ka manuprāt ne visas Latvijā piedzīvotās maiņas nākušas dabīgās attīstības ceļā.

Inta Šradere, ALA Kultūras nozares vadītāja.

Manuprāt, svarīgākais latvietības saglabāšanā ir latviešu skola, iespēja bērniem būt ar savējiem, doties kopīgās nometnēs, vasaras vidusskolās un tagad arī “Sveika Latvija!” ceļojumos, kas padara Latviju konkrētu mūsu jauniešiem. Mums ir ļoti daudz jauktu ģimeņu, kuru bērni izaug par latviešiem, ja tiem ir latviešu sabiedrība, kas par tiem rūpējas. Ļoti liela nozīme ģimenēs ir arī vecmāmiņām.

Liela loma piederības sajūtas uzturēšanā, tautiskās gaisotnes radīšanā un mūsu kultūras uzturēšanā ir bijusi dziesmu svētkiem, kas ir atkārtoti rīkoti gan visas Amerikas mērogā, gan Rietumkrastā un Kanādā.

Dziesmu svētku laikā, kad pulcējas latvieši no visām Amerikas malām, bez dziedāšanas un dejošanas notiek rakstnieku rīti, tēlotājas mākslas izstādes, teātri, dažādu kopu saieti, draudzību uzsākšana vai atjaunošana.

Cilvēki aizbrauc mājās iedvesmas un darba spara pilni.

Amerikā bez tam arī notiek 3*3 nometnes, kur mēs mācāmies par latviešu lietām, kā darināt latviskus rokdarbus, kā turēt latvisku virtuvi, dziedam, ejam rotaļās un izbaudām latvisku vidi un latviešu kultūru tās visplašākajā nozīmē.

Visur, kur ir latvieši, ir latviešu grāmatas.

Mums ir visu radošo nozaru apvienības, kas vieno un atbalsta radošos māksliniekus. Mēs rīkojam koncertus, izstādes, teātrus (pēdējā laikā to gan ir mazāk) un dažādas daiļamatniecības skates un tirdziņus.

Biruta Sūrmane par “Sveika, Dzimtene” braucienu 1998. gada vasarā, pēc ceļojuma.

“Rīga mūs sagaidīja ar ziedošām liepām, jasmīniem un rozēm, bet ēdienu kartē – svaigas gailenītes un dārza zemenes. Kas tie “mēs” tādi? Piedalījāmies Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) izkārtotajā grupas ceļojumā ar devīzi “Sveika, Dzimtene” no šā gada 21.jūnija līdz 14.jūlijam, pavisam kopā – 31 dalībnieks un 4 pavadoņi.

Pretēji ALAs sarīkotajam jauniešu braucienam “Sveika, Latvija!”, šī ceļojuma dalībnieku caurmēra vecums no 65–70 gadiem. Piedalījās arī uzņēmīgi astoņdesmit un plus–gadnieki un vismaz kādi 8–10 septiņdesmitgadnieki. Atklājās, ka šāda bezrūpīga grupas ceļojuma iespēju daudzi bija gaidīt gaidījuši, jo iecerētais dalībnieku skaits (30) bija pieteicies ātri vien pēc ALAs paziņojuma parādīšanās ASV latviešu presē gada sākumā.

Ceļotājiem pašiem nebija ne par ko jārūpējas. Bija noīrēts autobuss ar izveicīgu “šoferīti” (Latvijā deminutīvus lieto vai katrā teikumā!), un maršruts veda cilpu cilpām cauri visiem Latvijas novadiem, iegriežoties arī Lietuvā un leģendārajā Kuršu kāpas strēmelē, bet atceļā, piestājoties iespaidīgajā Krusta kalnā pie Šauļiem. Ceļojuma kopcenā ietilpa lidmašīnas biļete, visi izbraukumi, naktsmājas, ieejas maksas muzejos, pilīs un parkos, divi saunas apmeklējumi un lielākā daļa maltīšu. Visur bija sarunāti arī vietējie gidi, kas ar lielu sirdsdegsmi saistoši stāstīja par dažādiem tematiem.

Ceļojumam bija saplānota visai ietilpīga programma, kas iesākās ar operas izrādi jau iebraukšanas dienā un nākošajā dienā turpinājās ar Jāņu svinībām Gaiziņkalnā, diemžēl, svinības iznāca pilnas lietus. Vienai atelpas dienai uz karstām pēdām sekoja Vecrīgas apskate, kur ceļotājus, gluži negaidot, gaŗāmejot draudzīgi apsveica prezidents Guntis Ulmanis, kurš, pavadoņu ielenkts, kājām devās uz savu darba vietu pilī. Tālāk – Okupācijas muzejs (kur būtu jāaizved katrs ciemiņš, latvietis vai cittautietis) un Brāļu kapi; nākošā dienā Brīvdabas muzejs, Sigulda, Gūtmaņa ala, Turaida un Dainu kalns. Divas dienas aizņēma jau minētais Lietuvas brauciens, Tad – Bauska, Tērvete un “Sprīdīši” (Annas Brigaderes muzejs un īsā laikā neizstaigājamais parks ar pasaku tēliem), Saldus, Kurzemes Venēcija – Kuldīga, Jūrkalne un Talsi, kur ALAs vārdā nolikām ziedus pērnā gada traģēdijā mirušo bērnu piemiņai. Sekoja Mazirbe, kur vēl dzīvo lībieši, Slīteres rezervāts, Kolkas rags, kur atrodoties Eiropas centrs, kā savulaik apgalvojis Krišjānis Valdemārs; tālāk – čigānu galvaspilsēta un Ginesa rekordu grāmatā pieminētā vīna pilsēta Sabile, Pedvāles brīvdabas mākslas muzejs, Jaunmoku pils un atgriešanās Rīgā, lai paspētu piedalīties dziesmu svētku notikumos. Īsi izsakoties par tiem – no visiem svētku sarīkojumiem izstaroja ļoti spēcīga un spirgta vitalitāte, modinot pārliecību, ka latviešu tautu nemaz tik viegli nevar dubļos iemīt.

Jau nākošajā rītā pēc dziesmu svētku noslēguma koncerta, kuŗā kulmināciju mūsu tautas himnas un lūgšanas vietā veidoja maestro Haralda Medņa (mīļi saukta par Balto tēvu) diriģētā “Gaismas pils”, ceļotāju autobuss ripoja uz Cēsīm, Āraišiem, Līgatni, Mazsalacu ar Skaņākalna brīnumiem, Rūjienu, Smilteni, Valmieru, Mūrmuižu un Strenčiem, kur iepriecināja gandrīz pabeigtie būvdarbi jaunai gaismas pilij – pamatskolai. Sirdis sasildīja arī Braku (Rūdolfa Blaumaņa) un brāļu Jurjānu muzejos pavadītie brīži. Tālāk – Cesvaines pils, Madona, Lubānas ezers, tad Rēzekne, Ludza, ieskaitot ciemošanos podniekmeistaru Ušpeļu dzimtas darbnīcā un mielošanos pie košiem jāņogu krūmiem. Aglonā pievienojāmies dievlūdzēju pulkam, kas lietaini drēgnā svētdienas rītā piepildīja lielo dievnamu, vēl iemetām aci Jasmuižā ar Raiņa muzeju un krāšņu keramikas izstādi, un tad gar Daugavas krastu, garām Lāčplēša teikā minētajām vietām, atgriezāmies Rīgā. Ak, kā vēl būtu derējusi kāda brīva diena! Taču bija jāapskata tiešām elegantās zāles un kabineti prezidenta pilī kā arī iespaidīgās Saeimas telpas, bet vakarā jāpošas uz atvadu maltīti “Lielajā Kamielī”.

Milzīgi liels paldies pienākas ALAs darbiniecei Ievai Bolšteinai un viņas palīgu pulkam par šāda plaša vēriena pasākumu izkārtošanu. Ņemot vērā šajā braucienā gūto pieredzi, nākotnē tas veiksies vēl jo labāk.

Pie ceļojuma jaukumiem, bez jau pieminētajiem, piederēja arī satikšanās un sadraudzēšanās ar tautiešiem no visiem ASV nostūriem. Interesanti, ka sarunājoties gandrīz vienmēr atklājās kādi kopīgi paziņas vai agrākie skolas biedri, palīdzot saliedēt grupu draudzīgā saimē. Bez apsveikuma un ziediem neizpalika arī vairāki dzimšanas dienas “bērni” grupā.

Pirms brauciena, ceļojuma plānus ar draugiem pārcilājot, gadījās dzirdēt pārmetumu, ka mēs Latviju redzēšot tikai ar tūristu acīm un nevis tādu, kāda tā ir ikdienas skarbumā. Atgriezusies domāju, ka ar medaļas skarbo pusi katrs varēja iepazīties, satiekoties ar radiem un palasot vietējās avīzes. Katrā ziņā Latvijas ekonomiskie rādītāji pēc mūsu apmeklējuma droši vien cēlās par vairākiem punktiem, kaut vai tādēļ vien, ka ceļojuma dalībnieki pie katras izdevības īsti amerikāniskā alkatībā metās pirkt suvenīrus, it īpaši dzintarus, nemaz nerunājot par prāvās grupas apgrozījumu naktsmītnēs un restorānos.

Kāds gudrinieks esot teicis, ka neviens neceļo izpriecas dēļ. Cilvēks ceļo, lai redzētu un mācītos. Domāju, ka organizētā grupas ceļojumā mēs redzējām un arī mācījāmies daudz vairāk nekā iespētu, ceļojot katrs uz savu roku, kaut arī daudz kas vēl palika neredzēts un pat gaŗāmbraucot nepieminēts. Tādēļ droši vien, ka es nebiju vienīgā, kas lidostā atvadas mājot teica vai klusi nodomāja pie sevis: “Uz redzēšanos, dzimtene!”

Arturs Rubenis – par latvietību trimdā

Pašlaik nobeidzu “Klīvlandes ziņu” noindeksēšanu, 1965.–1998.g. Būtu interesanti izšķirstīt nekrologus vien, meklējot motivācijas, kāpēc tautieši svešumā ir turējušies vienkopus sabiedriski.

Darba grupa, kas sastāv no 5 cilvēkiem, veido grāmatu “LATVIEŠU SIMTGADE KLĪVLANDĒ“ (LSK). Katram ir savi pienākumi, atkal vācot talciniekus palīgā. Grāmatas uzrakstīšanai esam savākuši 9000 USD, galvenokārt pašas drukāšanas izdevumiem. Viss darbs ir brīvprātīgs pasākums. Tā ir tipiska parādība latviešu sabiedrībai Amerikā: atskaitot tiešos izdevumus par materiāliem, visas nodarbības veic ar talcinieku palīdzību. Tāpēc tas ir MŪSU pagasts, kur katrs pielicis savu roku. Pa laikam gan arī mums parādās pa īpatnējam indivīdam, kuri neizprazdami šo tradīciju rituālu, lūko noniecināt vērtības nozīmi. To dara vairāki rakstnieki savos rakstos un apliecinādami savu aprobežotību. Bet tas tā neizbēgami ir katrā sabiedrībā un par to nevar pārliecīgi skumt. Atskaitot fakta konstatējumu. Manā gadījumā, iebraucot Amerikā, bija skaidrs, ka es neasimilēšos, darīšu visu, lai dzīvotu latvisku dzīvi. Man ir skaidra mana “latviskās dzīves” definīcija…

Andris Straumanis, Mineapole, Minesota, ASV (andris@bitstream.net)

ASV, protams, pastāv tādas nacionālās organizācijas kā Amerikas Latviešu Apvienība un Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienība. Neesmu biedrs ne vienā, ne otrā, tātad ir grūti man pateikt, vai šīs organizācijas kaut cik ietekmē ASV latviešu sabiedrību. Domāju, ka abas cenšas uzturēt latviešu kultūru ASV, lai gan ALJA varbūt ne tik daudz.

Ir arī baznīcas, lielākoties luterāņu (mums šeit arī ir katoļi, baptisti, un dievturi), kas cenšas uzturēt latviešu sabiedrību savā veidā Baznīcām, diemžēl, ir grūti, jo veco draudzes locekļu skaits samazinās, kamēr jaunie nenāk klāt.

Ir arī daudzas vietējās organizācijas (piemēram, kori, tautas deju ansambļi, teātri, Daugavas Vanagi, utt.), kas mēģinājuši šo to izdarīt lietas labā. Tad vēl ir tādi pasākumi kā 3X3 nometnes, vasaras nometnes un Dziesmu svētki.

Viss jau ir labi un skaisti, taču man šķiet, ka laba daļa interese par latviešu lietām ir zudusi kopš 1991.g. augusta. Kamēr Latvija vēl nebija atguvusi savu brīvību, mums šeit bija kopējs mērķis, kopēja motivācija, turpināt saudzēt mūsu latviskumu. Kāpēc bija (ir) tāda lieta kā "trimda"? Lai turētu cieši tos principus, to kultūru, kas Latvijā bija apdraudēta.

Ar 1991.g. augustu tas viss mainījās. Jā, ir tie, kas saka, ka šodien trimdas jēdziens ir vēl svarīgāks, ņemot vērā politisko, ekonomisko, sabiedrisko, un kulturālo situāciju dzimtenē. Manuprāt, mūsu kopējā motivācija vairs nav, un tamdēļ katram jāmeklē pašam sava motivācija turpināt interesi par latviešu kultūru ASV.

Manuprāt mans "latviskums" ir palicis svarīgāks un dzīvāks kopš 1991.g. augusta. Tajā laikā biju 3*3 nometnē Gaŗezerā (Mičigānas štatā) un mēs, dalībnieki no ASV un Kanādas, dabūjām dzīvot līdzi notikumiem Maskavā un Latvijā. 1993.gadā mēs, visa ģimene, pirmo reizi aizbraucām uz Latviju. Kopš tās reizes, esmu atgriezies vēl trīs reizes, divās no tām ar savu meitu.

Nezinu vēl, vai varētu dzīvot Latvijā, bet tā kā gribētos. Vismaz man ir tā iespēja aizbraukt un "uzlādēties."

Vietējā sabiedrībā (Mineapolē, Minesotas štatā) neesmu pārāk iesaistīts, lai gan, jau ceturto gadu esmu mūsu latviešu skolas pārzinis. Neesmu dzimis un uzaudzis Mineapolē, tātad daudz vietējie latvieši man joprojām ir sveši.

Savu latviskumu uzturu – nē, man drīzāk jāsaka, dzīvoju – arī citos veidos. Kopā ar savu biznesa partneri veidoju "SVEIKS.com" lapiņas tīmeklī (apskatiet http://www.sveiks.com). Lasu latviešu laikrakstus (Dienu, Fokusu, Neatkarīgo) un žurnālus (Rīgas Laiku, Santu), caur Internetu klausos Latvijas radio un Radio SWH, lasu grāmatas, un traki pērku kompaktdiskus (vai cik labi, ka veikali Rīgā tagad pieņem kredītkartes!).

Mājās mēs ar sievu un meitu runājam latviski. Arī mūsu divi suņi prot tikai latviski! (Piebilde: Viens no mūsu suņiem ir no Latvijas. Es viņu kā kucēnu pārvedu no radu lauku saimniecības Sunākstes tuvumā).

Domāju, ka esmu laimīgs, jo man arī jau vairākus gadus interesē veclatviešu dzīve Amerikā (t.i., latvieši, kas ASV ieceļoja pirms Otrā Pasaules kara).

Esmu pētījis viņu pēdas gan šeit, gan Rīgā. Patlaban rakstu savu doktora grādu - diplomdarbu par veclatviešu presi ASV.

Mana motivācija? Nu, vienkārši gribu. Jūtos ērti, kad esmu starp latviešiem, kad esmu Latvijā.

Arī vēlos, lai meita uzturētu savu latvietību. Viņai ir tekoša valoda un gramatika labāka nekā man bija viņas vecumā. Viņai ir bijusi iespēja būt Latvijā trīs reizes, un viņai tagad tur ir "dzīvi" radi un draugi. Viņa varbūt arī šogad piedalīsies "Sveika, Latvija!" braucienā.

Amanda – “Par un ap 3*3”

Mēs te patiešām darām daudz, lai uzturētu savu latvietību. Jūtamies arī kā "īsti" latvieši! Lai gan es pati nekad neesmu dzīvojusi Latvijā (man ir 28 gadi, dzimu te Amerikā, mana māte ir dzimusi Latvijā), esmu tomēr tur trīs reizes ciemojusies, uzturu kontaktu ar radiem un draugiem Latvijā, tekoši runāju latviski, esmu absolvējusi trīs latviešu skolas, un varu teikt, ka tiešām jūtos kā latviete.

Ir grūti uzturēt savu kultūru, kad visapkārt skan cita valoda un cita kultūra. Jābūt stūrgalvīgam! Laimīgā kārtā, lielākās pilsētās dzīvo vairāki latvieši un ir izveidojusies latviešu sabiedrība. Te, kur es dzīvoju (uz laukiem Viskonsīnas pavalstī), ir ļoti maz latviešu, un nav daudz iespēju uzturēt kultūru. Tādēļ uzturu kontaktus ar ģimeni un latviešu draugiem Mineapolē, kur es uzaugu.

Diemžēl, pēdējos gados, kopš Latvijas atbrīvošanas, tā sabiedrība te kļūst mazāka un mazāka. Nemāku teikt, vai tā ir dabīga parādība, un pēc divām paaudzēm esam jau diezgan asimilējušies amerikāņos? Vai varbūt tas ir Latvijas brīvības dēļ, un latvieši te visus spēkus tagad virza uz Latviju? Varbūt abu iemeslu dēļ?

3*3 nometnes struktūrā ir līdzīgas 2*2 nometnēm. Katrs dalībnieks sev izvēlas ievirzi, kuŗā koncentrēties pa nometnes laiku. Ievirzes mainās no nometnes uz nometni, bet parasti ir politikas, folkloras, valodas ievirzes, kā arī daiļamatnieku ievirzes (piem., rotkalšana, rokdarbi, kokgriešana). Notiek arī koplekcijas, pārrunas, dziedāšana, dejošana, vakaru nodarbības, nodarbības bērniem, utt. Ir, protams, arī atšķirības 2*2 un 3*3 nometnēm. 3*3 ir domātas VISIEM vecumiem (2*2 ir no 18 – 35 g.v.), un tādēļ arī liekas, ka 3*3 nometnēs sabrauc vairāk dalībnieku. Piedalās ģimenes ar maziem bērniem, jaunieši, pusmūža cilvēki, pensionāri. Bet tādēļ arī (vismaz man ir tāds iespaids) ir mazāk kopības sajūtas. Tas gan laikam ir atkarīgs no nometnes vietas un dalībnieku skaita.

Gaŗezers ir ļoti liels latviešu īpašums Mičiganas pavalstī, ASV. Tur katru vasaru notiek 3*3 nometne, bērnu nometne un arī vidusskola. Vidusskola ilgst sešas nedēļas, un visas mācības notiek latviešu valodā. Māca latviešu gramatiku, latviešu literatūru, latviešu vēsturi un ģeogrāfiju, latviešu mākslu un mūziku. Gaŗezerā notiek arī sevišķi sarīkojumi: dziesmu dienas, Jāņi, Daugavas Vanagu salidojumi, latgaļu dienas, volejbola sacensības, un daudz kas cits. Daudziem latviešiem tur arī pieder vasarnīcas.

Latvijā katru vasaru notiek pāris 3*3 nometnes. Šovasar tās notiks Jaunpilī un Jaungulbenē.

Elvīra Čalupski – 1987. gadā PBLA izdotajā gada grāmatā “Latvija Šodien”.

Uz Latviju braucu pirmo reizi pēc 43 gadiem, lai kaut vēl reizi redzētu mīļo dzimteni; tuvu piederīgo man tur vairs nav. Brauciens bija ilgs un nogurdinošs, bet, autobusam iebraucot Latvijā, visi kļuvām modri un priecīgi. Rīgā pie viesnīcas citus atbraucējus sagaidīja draugi un piederīgie ar ziediem un asarām acīs, sabraukuši no visām Latvijas malām.

Kas notika 14. jūnija vakarā pie Brīvības pieminekļa, to katrs jau lasījis avīzēs. Nākamās dienas vakarā latviešu jaunatne atkal bija sapulcējusies ap pieminekli un aplaudēja katram, kas gāja nolikt ziedus. Redzēju viņu sejās gan tēvzemes mīlestību un lepnumu, gan arī spītu pret okupantiem. Asaras man bira kā pupas, sēdot uz parka soliņa. Latvju jaunatne mostas! Dievs, sargi viņus visus! Dievs, svētī mūsu dzimteni un tautu! Ļauj mūsu tautai pašai būt noteicējai mūsu zemē. Tai brīdī nolēmu, ka savā senču zemē runāšu TIKAI latviski.

Blakus uz soliņa sēdēja divas krievietes. Viena prasīja otrai, kas notiek, kāpēc jaunieši nes ziedus un liek pie pieminekļa. Otra paraustīja plecus un teica: “Tie duraki latvieši!”

Latvijā dzīvojošie latvieši brīnās, ka mēs pēc tik ilgiem svešumā nodzīvotiem gadiem runājam skaidrā latviešu valodā. Vairāki izteica prieku par to, ka Latvijas skolās sākot lasīt arī Jaunsudrabiņa darbus un cer, ka tas esot tikai sākums. Viņi uzskatot visus ārzemēs dzīvojošos latviešus par vienas tautas piederīgiem.

Braucot atpakaļ, pie Latvijas robežas nolikām ziedus. Nodziedājām “Daugav’ abas malas” un “Nevis slinkojot un pūstot”. Vai kādreiz varēsim dziedāt arī mūsu tautas lūgšanu “Dievs, svētī Latviju”?

Vaira Paegle - par savu darbību Latvijā un Latvijas labā (vairap@parks.lv).

Līdz 1987. gadam, kad pirmo reizi atgriezos Latvijā, mana saistība ar organizēto latviešu sabiedrību bija vietēja mēroga - skola, koris, baznīca, un tikai tāpēc, ka mana meita bija tas dzinējspēks.

Latvijas brauciens izmainīja manu dzīvi - no ASV "yuppie" kļuvu par baltiešu aktīvisti Konektikutā, bet 1991. gadā par ALA vice-prieksšēdi un 1993. gadā tiku ievēlēta PBLA prieksšēdes amatā.

Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, centrālo organizāciju galvenais uzdevums bija vienkāršs - turēt dzīvu Latvijas neatkarības ideju, lobēt pie starptautiskām organizācijām un nodrošināt, lai nākamās trimdas paaudzes izaugtu latviskas un nacionāli domājošas. Pēc neatkarības atgūšanas, mērķi kļuva neskaidri - latvietības saglabāšana bija pašmērķis.

Vislielāko lomu latvietības saglabāšanā ārzemēs spēlē ģimene - vecāku griba (arī finansiālā) atbalstīt, bet neuzspiest bērniem latvietību, līdzdalība latviešu nometnēs un citos pasākumos un latviešu draugi. Latvietībai jābūt pievilcīgai, nevis noraidošai.

Uzņemoties PBLA priekšsēdes amatu, man bija jāizvirza jauni uzdevumi. Izvēlējos latviešu apzināšanu pasaulē - apceļoju zemeslodi un uzsāku dialogu ar Krievijā dzīvojošiem latviešiem. Vēsturiska bija Krievijas latviešu kongresa uzņemšana PBLA, pret ko gan nobalsoja Austrālija.

Ļoti svarīgs joprojām ir GAKC projekts, kas sniedz atbalstu latviešu ģimenēm. Publicēju rakstus “Dienā” par parlamentāras demokrātijas lēno attīstību Latvijā.

Nekad neuzņemos kādu funkciju vai amatu ilgāk kā 4-5 gadus, jo pārāk ilga sēdēšana vienā krēslā padara cilvēku neefektīvu. Man nevien interesēja Latvijas politika, bet arī nolēmu ka, lai mani uzklausītu un man ticētu, jādarbojas politikā - nevar tikai kritizēt. Kaut gan man bija vairāki piedāvājumi, izvēlējos “Tautas Partiju”, jo tur bija cilvēki, ideoloģija un vadība, kas man likās vispēcīgākā.

Nenožēloju nevienu dienu Latvijā, kaut gan ir bijuši arī grūti brīži. Tādos parasti atgādinu sev, ka neviens man nespieda darīt to, ko daru - tā bija mana brīva izvēle.

Pirmsvēlēšanu laikā cīnījos ar sajūtu, ka trūkst kompetences - jo par lauku, pensionāru, izglītības un citām problēmām nerunāja no pieredzes. Kad tiku pārliecinoši ievēlēta un sāku darboties Saeimā, jutos daudz drošāka. Darba ir daudz, ja grib kvalitatīvi strādāt.

Protams, trūkst ģimenes, bet viņus tāpat neredzētu darba dēļ. Man ir vairākas lietas, ko gribu paveikt - padarīt politiķus pieejamākus, bez augstprātības. Cīnīties pret korupciju un valsts mantas izsaimniekošanu. Radīt izpratni par to, ka esam parlamentāra republika - ka ierēdniecība ir atbildīga Saeimai un ka Saeimas uzdevums ir kontrolēt valdību, vērot tās politiku un likt atskaitīties saskaņā ar tās deklarētiem principiem. Galvenais - uzturēt saikni ar tautu un uzklausīt tās viedokļus.

PBLA biedri

Amerikas Latviešu Apvienība (ALA)

400 Hurley Ave.

Rockville, MD 20850

U.S.A.

Tālr. (301) 340 1914

Fakss (301) 762 5438

E–pasts: alainfo@alausa.org

URL: http://www.alausa.org/

Latviešu Apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ)

36 Rose Terrace

Wayville, SA 5034

Australia

Tālr. (08) 379 7589

Fakss (08) 379 1464

Latviešu Nacionālā Apvienība Kanādā (LNAK)

4 Credit Union Drive

Toronto, Ont., M4A 2N8

Canada

Tālr. (416) 755 2353

Fakss (416) 755 1244

E–pasts: lnak@sympatico.ca

Rietumeiropas Latviešu Apvienība (RLA)

5 Leys Close

Oadby, Leicester LE2 4HJ

England

Tālr. 116 271 5470

Fakss 116 271 9411

E–pasts: avo@dmu.ac.uk

Dienvidamerikas Latviešu Apvienība (DLA)

Apartado 69134

Alatamira, Caracas 1062

Venezuela

Tālr. 02 266 4931

Krievijas Latviešu Kongress (KLK)

Olimpic Village 16141

/Olimpiskaja Derevnja/

Moscow 117602

tel./fakss (7) 095 4300280

E–pasts: lauma@lvlasova.msk.ru

Andrejs Ozoliņš avo@dmu.ac.uk

PBLA valdes priekšsēdētājs.

Rietumeiropas Latviešu Apvienības priekšsēdis,

Latviešu Nacionālās Padomes Lielbritānijā priekšsēdis

Andris Bērziņš

Dienvidamerikas Latviešu Apvienības valdes priekšsēdis

Arturs Cipulis

Latviešu Centrālās Komitejas vicepriekšsēdis

Rita Drone

Amerikas Latviešu Apvienības Izglītības nozares vadītāja

Jānis Eichmanis oakman@globalserve.net

Latviešu Nacionālās Apvienības Kanādā (LNAK) vicepriekšsēdis

Bruno Krūmiņš

Latviešu Apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē pārstāvis

Dāvids Dārziņš darzinsd@werple.net.au

Latviešu Apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē pārstāvis

Jānis Kukainis usfmcnjq@ibmmail.com

Amerikas Latviešu Apvienības valdes priekšsēža vietnieks

Tālivaldis Kronbergs

Latviešu Nacionālās Apvienības Kanādā valdes priekšsēdis

Ēriks Krūmiņš

Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) vicepriekšēdis.

Aivars Osvalds aivars@mindspring.com

Amerikas Latviešu Apvienības valdes priekšsēdis

Aivars Saulītis

Latviešu Apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē prezidija priekšsēdis

Uldis Sēja UldisOR@aol.com

Amerikas Latviešu Apvienības valdes kasieris un Finanču komitejas loceklis

Alī Strunke

Zviedrijas Latviešu Centrālās padomes valdes priekšsēdis

Lauma Vlasovs lauma@lvlasova.msk.ru

Krievijas Latviešu Kongresa priekšsēdis

Viesturs Zariņš

Latviešu Nacionālās Padomes Kanādā valdes priekšsēža vietnieks

Rokvillē

Tija Krūmiņa

PBLA ģenerālsekretāre

Sarmīte Straupeniece

PBLA grāmatvede

Linda Kovaļevska

PBLA pārstāvniecības vadītāja

Šarlote Līduma

PBLA pārstāvniecības vadītājas vietniece

World Federation of Free Latvians

400 Hurley Ave.

Rockville, MD 20850

U.S.A.

Tālr. (301) 340 7646

Fakss (301) 762 5438

E–pasts: pbla@erols.com

PBLA pārstāvniecība

Lāčplēša iela 29 – 5, LV – 1011, Rīga.

Latvija

Tālr. 728 2980

Fakss 782 0176

E–pasts: pbla@mii.lu.lv

PBLA IP priekšsēde

Dr. Līga Ruperte

400 Hurley Ave.

Rockville, MD 20850

U.S.A.

PBLA IP locekļi:

Rita Drone (ASV)

Aija Mazsīle–Lagzdiņa (Kanāda)

Laima Speakman–Brown (Anglija)

Juris Skābe (Austrālija)

PBLA KF valdes priekšsēdis

Dr. Tālivaldis Bērziņš

400 Hurley Ave.

Rockville, MD 20850

U.S.A.

LBF pārvaldes priekšsēdis

Valdis Kārklis

E–pasts: karklis@erols.com

LBF pārvaldes vicepriekšsēži:

Konstantīns Sventeckis (ASV)

Imants Ronis (Austrālija un Jaunzēlande)

Vilis A. Vītols (Dienvidamerika)

Jānis Mežaks (Kanāda)

LBF sekretariāts

Sarmīte Straupeniece

administratore/grāmatvede

P.O. Box 4016

400 Hurley Avenue

Rockville, MD 20850

tel. (301) 340 6334

fax: (301) 762 5438

E–pasts: lbf1@erols.com

LR Saeima 1995.gada 21.septembrī pieņēma un Valsts prezidents 10. oktobrī izsludināja Repatriācijas likumu. Tajā teikts: "Tagad, kad atjaunota neatkarīgā Latvija, Latvijas Republika atbalsta latviešu tautas atkalapvienošanos un aicina latviešus un līvus, kuri apzinās savu piederību Latvijai, atgriezties savā etniskajā dzimtenē".

"Repatriants ir persona, kura ir Latvijas pilsonis vai kurai viens no vecākiem vai vecvecākiem ir latvietis vai līvs, un kura pārceļas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā".

"Praktiskai repatriācijas veikšanai Iekšlietu ministrijas sastāvā izveido Repatriācijas centru".

"Repatriācijas centrs nodrošina repatriantus ar informāciju par nepieciešamajiem dokumentiem un to iesniegšanas kārtību, par iespējām apgūt piemērotu profesiju, iegūt izglītību un pilnveidot latviešu valodas prasmi, saņemt medicīnisko aprūpi, risināt dzīvokļa jautājumu, atrast piemērotu darbu, par tiesībām uz pensijām un pabalstiem u.c.

– pieņem repatriācijas dokumentus, lemj par atļaujas izsniegšanu iebraukšanai Latvijā un repatrianta statusa piešķiršanu un izsniedz dokumentus, kas apliecina repatrianta statusu". Repatriācijas centra adrese: Raiņa bulvāris 5, 414. kabinets, Rīga, LV-1508, tel. (+371) 219435, fakss (+371) 7820156.

Repatrianta statuss dos iespēju izmantot likumā noteiktos atvieglojumus un materiālo palīdzību, ja tāda nepieciešama.

* Lai iegūtu repatrianta statusu, personai, kas ir LR pilsonis, LR konsulārajās iestādēs vai Repatriācijas centrā jāiesniedz iesniegums ar lūgumu šādu statusu piešķirt un LR pilsoņa pases kopija.

* Personas, kuras vēlas repatriēties un kuras iebraukšanas brīdī nav LR pilsoņi, Latvijas konsulārajās iestādēs vai Repatriācijas centrā jāiesniedz sekojoši dokumenti:

1)iesniegums;

2)dzimšanas apliecības kopija;

3)pases kopija;

4)veselības sertifikāts;

5)izziņa no policijas (no pēdējās dzīvesvietas);

6)laulības apliecības kopija un augstākminētie dokumenti par laulāto (ja tas repatriējas);

7)nepilngadīgo bērnu dzimšanas apliecību kopijas.

Pilsonība. Repatriantiem, kuri nav LR pilsoņi saskaņā ar LR Saeimas izdarītajiem grozījumiem Pilsonības likumā 1995.gada 22.martā "latviešiem, līviem, kas repatriējas uz Latviju pēc 1996.gada 31.marta", ir tiesības uz ārpusskārtas naturalizāciju, atsakoties no citas valsts pilsonības un izturot noteiktos pārbaudījumus (latviešu valoda, vēsture).

Robežas šķērsošana personām, kas nav LR pilsoņi. "Pamatojoties uz Pilsonības un imigrācijas departamenta izsniegto atļauju, Latvijas Republikas konsulārajās pārstāvniecībās ārvalstīs repatriantam, viņa laulātajam, vecākiem un bērniem izsniedz bezmaksas vīzu iebraukšanai Latvijā".

Latvijā 10 dienu laikā jāierodas Repatriācijas centrā, kas "reģistrē iedzīvotāju reģistrā un likumā paredzētajā kārtībā izsniedz bez maksas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas repatriantiem, kuri nav Latvijas pilsoņi, un viņu ģimenes locekļiem".

Muita. "Repatriantam un viņa ģimenes locekļiem piederošā manta, kuras ievešana Latvijā nav aizliegta vai ierobežota, pāri Latvijas Republikas robežai ievedama bez aplikšanas ar muitas nodokli un muitas nodevām". Apliecinājumu muitai, ka persona, kas šķērso robežu, ir repatriants, izsniedz Repatriācijas centrs.

Likums neparedz nekādus ierobežojumus mantas daudzumam, veidam (izņemot ieročus, narkotikas utml.) un pārvešanas laikam.

Materiālā palīdzība repatriantiem. Repatriācijas likums paredz tiesības uz materiālo palīdzību repatriantiem, "kuri, glābdamies no komunistiskā un nacionālsociālistiskā režīma terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi vai tikuši nepamatoti represēti vai deportēti". Tātad gandrīz visiem, izņemot pēcnācējus.

Materiāla palīdzība paredzēta:

1)ceļa izdevumu segšanai, kas saistīti ar pārcelšanos uz patstāvīgu dzīvi Latvijā;

2)sešu mēnešu pabalstam 90 procentu apmērā no minimālās algas (šobrīd 52Ls), ja repatriants ir griezies nodarbinātības valsts dienestā un nav nodrošināts ar darbu;

3)pabalstiem īpašos gadījumos saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem. Repatriācijas fonds izveidots repatriantu materiālajai palīdzībai. To veido valsts budžeta līdzekļi un ziedojumi. Līdzekļu turētājs ir Repatriācijas centrs.

Tā kā repatriācijas fonda līdzekļi ir ierobežoti, Repatriācijas centrs nevar materiāli palīdzēt visiem repatriantiem, kam likums paredz tiesības uz šādu palīdzību, bet gan tikai tiem, kam šāda palīdzība tiešām nepieciešama.

Pensijas. Savās mītnes zemēs izpelnīto pensiju Latvijā var saņemt dažādos veidos – gan saņemot pensiju čekus caur savas zemes vēstniecību (ASV), gan uzkrājot bankas kontā mītnes zemē, lietojot kredītkarti skaidras naudas saņemšanai utt. Pamazām sakārtojas banku sistēma Latvijā, to uzraudzība kļuvusi daudz stingrāka, tomēr vajadzētu izvēlēties tikai tās bankas, kuras iesaka Latvijas Banka.

Nodokļi. Latvijā privātpersonas no saviem ienākumiem maksā divu veidu nodokļus – ienākuma jeb algas nodokli un sociālo nodokli. Nodokļu aprēķināšanas kārtība un apmēri gandrīz katru gadu mainās. Pašlaik algas nodoklis ir 25% no ienākumiem, iepriekš atņemot nelielas summas, kuras neapliek ar algas nodokli – neapliekamo minimumu (pašlaik 25Ls mēnesī), atvieglojumus par apgādājamiem (12,5Ls par katru apgādājamo mēnesī), kā arī paša maksāto sociālo nodokli (pašlaik 5% no visiem ienākumiem). Sociālo nodokli maksā darba devējs (pašlaik 33% no algas apmēra papildus klāt) un darba ņēmējs – 5%. Taču jau zināms, ka šī attiecība mainīsies, darba devējam maksājot arvien mazāk, bet ņēmējam arvien vairāk, līdz attiecība būs 18% un 15%. Gandrīz visos gadījumos ar nodokļu maksāšanas procedūrām nodarbojas darba devējs.

Katram darba ņēmējam nepieciešama nodokļu grāmatiņa vai karte, kurā tiek ierakstīti visi ienākumi un samaksātais algas nodoklis. Tādu jāsaņem Valsts ieņēmumu dienestā Jūsu dzīves vietas vai darba vietas rajonā.

Medicīniskā aprūpe. Jaunā medicīnas apdrošināšanas koncepcija, kas drīzumā stāsies spēkā, paredz, ka medicīnas apdrošināšana būs daļa no strādājošo algas nodokļa, nodoklim nepalielinoties. Apdrošināšanai nepakļautajām personām par ārstniecības pakalpojumiem jānorēķinās pašām vai ar brīvprātīgo apdrošināšanas sabiedrību starpniecību.

Jau tagad ir iespējams apdrošināties Slimokasē, kura vajadzības gadījumā atmaksās līdz 75% no ārstēšanās izdevumiem. Tomēr tā nodrošina tikai pašus nepieciešamākos izdevumus, par papildus ērtībām slimniekam jāmaksā pašam. Ja nebūsiet apdrošināti nekādā veidā, par visu būs jāmaksā pilnā apmērā – vizīte pie ārsta 5–8 Ls, ātrās palīdzības izsaukums – 8–15 Ls, diena slimnīcā – 8–12 Ls.

Iespējami dažādi apdrošināšanas veidi ar dažādiem termiņiem. Rīgas Slimokase, Lāčplēša ielā 38, Rīgā, LV-1011, tel. 7281379, 7285498

Dzīvokļi, īpašumi. Brīvu dzīvokļu pašvaldību rīcībā ir ārkārtīgi maz. Taču uz tiem var pretendēt milzīgs skaits maznodrošināto, daudzbērnu ģimeņu, represēto. Privātām ģimenes mājām, kas galvenokārt atrodas Rīgas nomalēs, piedāvājums ir lielāks nekā pieprasījums (cenas no 30 tūkst. par mazām mājām sliktā stāvoklī – līdz pat vairākiem simtiem tūkstošu USD). Iespējams arī iegādāties zemes gabalu (labās vietās Rīgā pašlaik līdz 30USD par kv/m) un būvēt ģimenes māju. Latvijas celtniecības firmu pakalpojumu cenas – no 250–450Ls par mājas kv/m.

Dzīvokļus īpašumā likumīgi var nopirkt tikai no īpašnieka, denacionalizētās, zemesgrāmatā reģistrētās mājās. Tādu vēl nav pārāk daudz, un lielākā daļa īpašnieku nevēlas dzīvokļus pārdot, bet vienkārši izīrēt.

Dzīvokļu īrēt gribētāju ir vairāk kā piedāvātāju, tādēļ veidojas nesamērīgi augstas cenas (līdz pat 500 – 2000USD mēnesī par lieliem dzīvokļiem centrā, turklāt summā mēdz ieskaitīt apkures, elektrības uc. maksājumus). Taču šādas cenas nosaka privātpersonas. Pašvaldību īpašumā esošajos dzīvokļos īres maksas ir nesalīdzināmi zemākas. Kādā veidā varam likumīgi tikt pie pašvaldības dzīvokļa īres tiesībām? Rīgas Domes Dzīvokļu pārvalde pārdod valsts dzīvokļu īres tiesības izsolēs. Šis ir vienīgais likumīgais veids, kā var iegūt īres tiesības pašvaldības dzīvokļos par maksu. Izsolē nosolītā samaksa par dzīvokļa īres tiesībām tiks ieskaitīta dzīvokļa privatizācijā, tātad, pērkot izsolē īres tiesības, daļēji tiek jau pirkts dzīvoklis īpašumā. Dzīvokļus var privatizēt, maksājot 2 sertifikātus (valsts noteiktā sertifikāta vērtība 28 lati, bet tirgus cena apmēram 2 lati) par privatizējamā dzīvokļa kvadrātmetru.

Informāciju par šīm izsolēm var iegūt Rīgas Domes dzīvokļu pārvaldes izsoles daļā, Pērses ielā 10/12, 2.stāvā.13.,14. istabā, tālrunis (371) 7281530, (371) 7281556.

Automašīnas, braukšanas tiesības. Jūs varat ievest bez muitas nodevām neierobežotu skaitu personīgo auto, varat pirkt tos Latvijā. Jebkurā gadījumā Jums auto jāreģistrē Latvijā CSDD (Ceļu satiksmes drošības direkcija), Rīgā Bauskas ielā 86, jeb rajonu nodaļās – atkarībā no dzīvesvietas (faktiskās, pieraksts nav obligāts).

Latvijā Jūs varat braukt ar citā valstī izdotām starptautiskām tiesībām (neder, piemēram, ASV štata tiesības). Ja tādas nav – ASV pilsoņi un personas, kurām jau ir ASV vadītāja apliecība var griezties ASV vēstniecībā un, samaksājot 10USD, iegūt oficiāli atzītas starptautiskās vadītāja tiesības. Ar šādām starptautiskām tiesībām var braukt gadu, šī gada laikā jāsaņem Latvijas tiesības. To var nokārtot tajā pašā CSDD, uzrādot savas citas valsts autovadītāja tiesības un pierādot savu vadīšanas prasmi, kas vairāk ir formalitāte, jo uzreiz redzams, ka cilvēks prot vadīt automašīnu.

Latvijā vairs nevar reģistrēt automašīnas, kurām stūre ir labajā pusē. No 1. septembra stājusies spēkā automašīnu obligātā apdrošināšana.

Pansionāti. Latvijā ir daudzi veco laužu pansionāti, bet tie īsti neatbilst rietumu prasībām. Uzturēšanās tādos izmaksā 70–80 latu mēnesī. Lai pārceltos uz šādu vietu Rīgā, jāgriežas Rīgas domes Sociālās palīdzības koordinācijas centrā Kungu ielā 34 vai attiecīgās iestādēs citās Latvijas vietās. Ir vairākas iniciatīvas izveidot pilnīgi jaunus pansionātus, bet vēl neviena nav līdz galam īstenota.

Dienests Latvijas armijā, armijas rezervē. LR pilsoņi ir pakļauti militārajam dienestam. Tas var būt:

1) obligātais aktīvais dienests (12 mēneši): "Obligātajā militārajā dienestā iesauc pilsoņus no 19 gadu vecuma līdz 27 gadu vecumam". "Obligātajam militārajam dienestam pakļautās personas reģistrē valsts militārā dienesta pārvaldēs pēc šo personu dzīvesvietas tajā gadā, kad tās sasniedz 18 gadu vecumu". "To Latvijas pilsoņu reģistrāciju, kuru dzīvesvieta nav Latvijā, veic Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības attiecīgajā ārvalstī." Obligātajā aktīvajā dienestā neiesauc pilsoņus, kas iegūst izglītību ārvalstīs, personas, kuru apgādībā ir ne mazāk kā divi pirmskolas vecuma bērni utt.

2) dienests rezervē, kam personas pakļaujas no 27 līdz 45 gadiem, arī "rezervē tiek ieskaitīti tie Latvijas pilsoņi, kuriem ir arī kādas citas valsts pilsonība un kuri militārajā dienestā ir nodienējuši ārvalstīs". "Aizsardzības ministrs ar savu pavēli miera laikā var iesaukt rezerves karavīrus un rezervistus uz apmācībām, kuras nepārsniedz 30 dienas četros gados".

Priekšsēdis

Franz Bauers

29576 Hidden Valley Dr.

Chagrin Falls, OH 44022

(m) (440) 248–0042

(m) (216) 496–2961

E–Mail: fabauer@concentric.net

Vice–priekšsēdis

Maruta Skujiņa

3434 31st Avenue South

Minneapolis, MN 55406

m. 612–724–9432

d. 612–671–9582

E–Mail: Maruta_Skujina@stkate.edu

Kasiere

Zinta Pone

1414 6th Street SE #201

Minneapolis, MN 55414

612–331–7895

E–Mail: Zinta_Pone@campbell–mithun.com

Kasiera palīgs

Jānis Meija

4221 Vanatta Road

Okemos, MI 48864

skola: 313–995–4196

majas: 517–349–5563

E–Mail: jmeija@umich.edu

Biedruzinis

Dzintars Dzilna

4 Overbrook Place

Hillsdale, NJ 07642

m. 201–666–8648

d. 212–683–3540 x414

E–Mail: dzdzilna@aol.com

Kultūras nozares vadītāja

Māra Pelēce

E–Mail: maravija@aol.com

Informācijas nozares vadītājs

Māra Bolis

300 South Carolina Ave, SE

Washington, DC 20003

(202) 546–1033

E–Mail: mbolis@opic.gov

“ALJAs Ziņas” redaktors

Matīss Pūriņš

12 Haskell Street

Allston, MA 02134

617–783–6356

E–Mail: lrichter@bu.edu

Aleksandrs Kalniņš

761 Revere Road

Glen Ellyn, IL 60137

630–469–0493

(skola) 773–643–0726

E–Mail: aukalnin@midway.uchicago.edu

Līga Kalniņa

509 Bash Court #204

Champaign, IL 61820

skola: 217–355–3455

svetkos: 414–964–6405

E–Mail: kalnins@students.uicu.edu

Vija Vīksne

405 Springwood Drive

Kalamazoo, MI 49009

616–353–8320

616–387–1062

E–Mail: vijavara@aol.com

Sekretārs

Ēriks Kīns

200 Burnham Place

Evanston, IL 60202–1470

m. 847–864–8409

f. 847–864–8894

E–Mail: aljaorg@aol.com

Ivars Kušķēvics

8002 Glenside Dr.

Takoma Park, MD 20912

301–439–6116

Andrejs Muzikants

1350 Route 6

Carmel, NY 10512

914–225–7025

Ann–Marie Pētersone

15 Cherrystone Drive

Willowdale, Ont. M2H1R8

416–491–0560

E–mail: apetersons@medialinx.ca

Valdis Rozentāls

P.O. Box 306

Aitkin, MN 56431

Andrejs Salmins

829 Jauna Avenue

San Leandro, CA 94577

Daina Bolsteina

7916 Jackson Park Blvd.

Wauwatosa, WI 53213

414–257–1918

E–mail: 3r43bolstein@ums.csd.mu.edu

Marcis Braunfelds

444 West Doty St.

Madison, WI 53703

Māra Erkmanis

2228 W. Leland

Chicago, IL 60625

773–784–8297

E–mail: mara_erkmanis@chi.leoburnett.com

Gita Gemute

151 Minges Creek Pl. B2

Battle Creek, MI 49015

Matīss Kukainis

16776 White Haven Drive

Northville, MI 48167–2330

Karīna Muzikante

1350 Route 6

Carmel, NY 10512

914–225–7025

Bērnudārzi

Kalamazū bērnudārzs "Pasaciņa"

Silvija Beķere/PASACIŅA

100 Cherry Hill Drive

Kalamazoo, MI 49007

Baznīcas telpās: (616)343–1838

Bostonas Latviešu skola

Juris Teibergs

39 Pilgrim Rd.

Duxberry, MA 02332

(617)934–6387

(508)747–5209 (fax)

mājā: SJKTREIDUX@aol.com

Mācības no 9:30 līdz 14:00 svētdienās, no septembra līdz maija beigām. Neatkarīga skola, kuru atbalsta Bostonas Latviešu Skolu komiteja, kas savukārt sevī iekļauj visas Bostonas latviešu organizācijas.

Adrese: Bostonas Latviešu Skola, 58 Irving Ave., Brookline, MA 02146.

E–mail: boslatskola@banet.net

Filadelfijas latviešu skola (pamatskola)

Ruta Ore

1060 Shady Lane

Harleysville, PA 19438

(610)287–3845

Vašingtonas D.C. latviešu skola

Baiba Ozola

9114 Fox Lair Dr.

Burke, VA 22015

(703)425–9545

Ņujorkas ev.lut. draudzes Ņūdžersijas pamatskola

Nora Aivara

69 Lakeshore Dr.

Oakland, NJ 07436

(201)337–3120

Ņujorkas ev.lut. draudzes Longailendas skola (pamatskola, vidusskola)

Laila Ejupa

1041–A Cassel Ave.

Bayshore, NY 07604

(516)666–4050

Ņujorkas ev.lut. draudzes Bronksas pamatskola

Ilze Kancāne

30 Lynn Ct.

Darien, CT 06904

(203)975–3814

E–mail: Ilze_B._Kancans@st.cytec.com

Čikāgas Kr. Barona skola

Sandra Burvikova

309 N. Carlyle Place

Arlington Heights, IL 60004

(847)394–1137

(847)394–1139 fax

Detroitas latviešu skola

Līga Jēkabsone

8760 Merkel Road

Dexter, MI 48130

(313)426–8488

Indianapoles latviešu skola (pamatskola un vidusskola)

Gunta Beard

5640 N SR 421

Lebanon, IN 46052

(765)325–2682

Kalamazū latviešu skola

Ruta Grīnvalde (pārzine)

Diana Pone (administratore)

7838 Doubletree Court

Kalamazoo, MI 49009

(616)372–8914

E-mail: rutakar@juno.com

Klīvlandes apvienotās ev.luteriskās draudzes skola (pamatskola un vidusskola)

Māra Rusmane

7411 Ryan Rd.

Medina, OH 44256

(330)769–3485

Milvoku Plkv. Kalpaka skola

Anita Rayne

1292 Blue Dahlia Rd.

Oconomowoc, WI 53066

E–mail: fbrar@cedar.net

Mineapoles latviešu skola

Andris Strautmanis

Latviešu skola/Latv. Ev. Luth. Church (Mineapoles un Sv. Paulas Latviešu skola)

3152 – 17th Ave. South

Minneapolis, MN 55407

(617)636–3193

(612)631–1588 fax

E–mail: a–stra@tc.umn.edu vai strauma@uwec.edu

Mācības notiek trīsreiz mēnesī svētdienās, no septembra līdz maija beigām. Oficiāls Mineapoles Latviešu Evanģēliski luteriskās un Sv.Paulas baznīcas institūts.

Denveras "Ābecīte" (pamatskola valodas nepratējiem)

Līga Gēmute

7486 Robb Court

Arvada, CO 80005

(303)431–4760

Kursas vasaras vidusskola

Biruta Zommere

310 East Buena Vista Drive

Arch Cape, OR 97102

(503)436–1708

Losandželosas latviešu skola (pamatskola un vidusskola)

Anita Puķīte

1161 Winchester Ave. #1

Glandale, CA 91201

(818)240–5586

fax: (818)956–8414

Oregonas latviešu skola (pamatskola un vidusskola)

Monika Voits

PO Box 1644

Tualitin, OR 97062

(503)691–1135

E–mail: ivar1997@aol.com

Sietlas latviešu ev. lut. draudzes latviešu skola

Māra Upeniece

8023 NE 205th

Bothell, WA 98011

(206)742–8954

Ziemeļkalifornijas latviešu skola

Līga Blāķis

140 White Chapel Drive

Benicia, CA 94610

(707)747–9258

fax: (707)748–4416

Vašingtona

Vašingtonas Universitāte (University of Washington) Skandināvu studiju nodaļa.

Studiju nodaļa piedāvā Baltijas studiju programmu, kas nodrošina valodas mācības igauņu, lietuviešu un latviešu valodās, kā arī citus apmācību kursus.

Indiāna

Baltijas vasaras studiju institūts

Baltijas valodu un kultūru studiju programma paredzēta tikai vasarām. 1998.gada programmu uztur Indiānas universitāte Blomingtonā.

Gaŗezera vasaras vidusskola

Elisa Freimane

4917 N. Lowell

Chicago, IL 60630

(773)545–5613

E–mail: gvvef@aol.com

Izglītības un atpūtas centrs, kas ietver nometnes, vasaras vidusskolu, vasaras bērnu nometni un kulturālu atpūtu klusā vietā nedēļas garumā .

Mežotnes vasaras nometne

PO Box 1221

Shelton, WA 98584

(206)426–6036

Jānis Rogainis

15119 63rd Ave. W.

Edmonds, WA 98026

Studentiem no Amerikas un Kanādas ir iespējams studēt Latvijas Universitātē, izmantojot tās apmaiņas programmu. LU ir apmaiņas ar sekojošām universitātēm Amerikā un Kanādā:

• University of Wisconsin – Eau Claire

• Western Michigan University

• State University of New York at Buffalo

• American Collegiate Consortium

• University of Ottawa

• University of Regina

Kā apmaiņas studentam, ir iespējams piedalīties "Latviešu Studiju Programmā". Visas stundas tiek pasniegtas angļu valodā. Programmas kursi ieskaita:

• Latviešu valodas kurss iesācējiem

• Latvijas vēsture

• Politika

• Latviešu tautiskā vēsture

• Māksla un literatūra

• Krievu valodas kurss iesācējiem

• Izbraukumi (pa Latviju, uz Igauniju, Lietuvu un Krieviju)

Studentiem ir arī iespējams studēt parastā programmā ar kursiem, kuri tiek pasniegti latviešu valodā. Lai uzzinātu vairāk informācijas par studiju iespējām Latvijā, ASV latvieši ir aicināti rakstīt uz sekojošo adresi:

International Office

Latvijas universitāte

Raiņa bulvāris 19, Rīga

LV–1586, Latvia

Tel: 371–7–229–885

Fax: 371–7–243–091

Studiju Informācijas Centrs

Tel: 371–7–227–702

E–mail: centrs@sic.lu.lv

LNAK SKOLAS PROGRAMMA: Latviešu valoda

•Svarīga ir sadarbība – bērns, ģimene un skola (rokasgrāmatā (www.skola.org) būs Paula Legzdiņa priekšlasījuma piezīmes un paraugbibliotēkā dabūjama grāmata: Aronson, Melissa M. Building Communication Partnerships with Parents. Westminster, CA: Teacher Created Materials, Inc., 1995.

•Galvenais ir bērns, nevis pati programma (tomēr programmu jācenšas noturēt līmeni)

•Valodas mācības programmai jāveicina bērna zināšanas, spējas, kā arī garīgā apziņa (domas, jūtas, attieksme)

•Valodas mācībā iesaistīts latviešu kultūras jēdziens, cieņa pret valodu un tautu

•Programmai jābūt būtiskai (valoda, kas noder ikdienas komunikācijai)

•Programmai jāveicina aktīva piedalīšanās (productive language skills – sarunu un rakstu valodas spēju attīstīšana)

•Valodas spirāle (atkārto un turpina iepriekšējās klases sākto)

•Valodas sastāvdaļas nevar mācīt izolētā veidā – tās jāsasaista

Trīs posmi –

I – Iesācēji – bērnudārzs, pirmsskola, 1. un 2. klase.

II – Jaunākais – 3., 4. un 5. klase.

III – Vecākais – 6., 7. un 8. klase.

•Skolas darbā iesaista vecākus, kā arī uzdod saistošus un interesantus mājas darbus (piem., projektus, intervijas, liek izveidot ģimenes koku)

•Vecāki piedalās mācību materiāla sagatavošanā, strādā bibliotēkā, par palīgskolotājiem, audzinātājiem, atsevišķa skolnieka vai grupas vadītājiem

•Klasē izmanto grupēšanu, palīgskolotājus, audzinātājus

•Bērns, vecāki un skolotājs paraksta skolas līgumu ("learning contract") par kārtīgu skolas apmeklēšanu, mājas darbu izpildīšanu utt.

•Mācību līdzekļi/materiāli ir saistoši, būtiski, autentiski (ēdienu kartes, stundu saraksti, sludinājumi, ģeogrāfijas kartes utt.)

•Mācību viela ietilpst tematu izvēlē (thematic framework), jo tematu metodika izmanto mācīšanās spirāli un tai pašā laikā, iesaista vairākas valodas sastāvdaļas

•Saprast ikdienas sarunu valodu atbilstoši vecumam un spējām, ņemot vērā bērna attīstības līmeni

•Saprast un spēt piedalīties sarunās ar vienaudžiem un pieaugušiem par vienkāršiem pamatjautājumiem (lietojot vienkāršus teikumus un pamatvārdu krājumu) un veikt norādījumus

•Saprast galveno jēgu, skatoties latviešu filmas un lugas, kā arī klausoties latviešu mūziku

•Saprot tekoši runātu latviešu valodu

•Saprot pārrunas par zināmu tematu un var tās sakopot un pierakstīt

•Saprot ziņojumus un informāciju, kas saņemta ar dažādu saziņas līdzekļu palīdzību (radio, audio, video, televīzija, telefons)

•Spēj piedalīties spontānās sarunās ar līdzaudžiem un pieaugušajiem

•Spēj saprasties gan klasē, gan plašākā sabiedrībā, gan Latvijā

•Spēj pilnīgi saprast jautājumus un norādījumus, lai varētu un tiem attiecīgi reaģēt

•Spēj aktīvi piedalīties pārrunās sabiedrībā par dažādiem parastiem tematiem

•Spēj saprast un piedalīties garākās telefona sarunās (tas ir, bez mīmikas palīdzības)

•Sāk saprast tekoši runātu latviešu valodu

•Spēj saprast un piedalīties pārrunās un atbildēt uz sarežģītajiem jautājumiem

•Spēj saprasties gan klasē, gan plašākā sabiedrībā, gan Latvijā ar atsevišķa skolnieka vai grupas vadītājiem

•Pilnīgi saprot jautājumus, norādījumus, lai varētu tiem sekot un attiecīgi reaģēt

•Spēj piedalīties gaŗākās telefona sarunās

•Skatoties latviešu filmas/video, spēj saprast galveno jēgu, lai varētu pēc tam piedalīties pārrunās

•Spēj saprast sarunas ar vienkāršu teikuma uzbūvi, lietojot pamatvārdu krājumu (Soikāne – Trapāne, Māra. Latviešu valodas pamata un tematisks vārdu krājums. Lincoln, Nebraska: ALA, 1986.)

•Spēj reaģēt uz jautājumiem tiešā sarunā

•Sāk piedalīties īsās, spontānās sarunās ar līdzaudžiem un pieaugušajiem

•Spēj reaģēt un īsām, vienkāršām telefona sarunām

•Sagādāt iespējas dzirdēt latviešu valodu mājās, skolā, ciemos, sabiedrībā

•Piedaloties dažādos sabiedriskos pasākumos, kur iespēja izmantot valodas zināšanas ārpus ģimenes loka

•Lietot latviešu valodu telefona sarunās (jāzvana skolotājai par mājas darbiem – atstāt ziņu, klausīties ziņu, lai paveiktu uzdoto)

•Skatoties filmas latviešu valodā, klausoties pasakas (ierunātas pasakas)

•Skolēns klausās tekstu, atbild un atstāsta galveno domu

•"Cloze" vingrinājumi (uzsvars uz detaļām) – šī metode lietojama, izmantojot dziesmas, dzejoļus, mīklas, pasakas

•Fokusēta klausīšanās ("Kāds interesants fakts, ko iemācījos …")

•Klausoties skolēns raksta piezīmes (note–taking)

•Aicināti viesi – uzdod prasīt attiecīgus jautājumus

•Simulations, information gap (piemēri atrodami rokas grāmatā)

•Spēj sakarīgi pilnos teikumos prasīt jautājumus, kā arī atbildēt uz tiem

•Spēj uzsākt un uzturēt sarunas

•Spēj sasveicināties, iepazīstināt, iepazīties (pieklājības formas)

•Spēj izteikt vēlēšanos, domas

•Spēj lūgt palīdzību, pateikties, atvainoties

•Spēj izteikt sajūsmu, nepatiku, rūgtumu (izjūtas)

•Spēj izteikt komplimentu

•Spēj pieklājīgi pārtraukt/iejaukties sarunā

•Spēj paskaidrot, apzīmēt, ziņot, ieteikt utt. (skat. sarakstā)

•Stāsta piedzīvojumus

•Atstāsta dzirdēto, izlasīto vielu

•Piedalās debatēs/pārrunās

•Spēj atstāstīt notikumus (piem., kā aculiecinieks)

•Spēj summēt dzirdēto, izlasīto vielu

•Spēj pierunāt, pārliecināt

•Attīsta skaidru un pareizu izrunu

•Sarunās lieto pareizus latviešu vārdus ar pareizām galotnēm

•Kuplina/paplašina vārdu krājumu

KĀ TAS PANĀKAMS?

•Lasa skaļi (lasāmviela, pa lomām dramatiski darbi), mācās no galvas, dzied, atstāsta

•Ar savstarpējiem dialogiem (controlled to free form)

•Ar debatēm

•Ar spēlēm (piemēri Rokas grāmatā)

•Uzvedot lugas, dramatiskas nodarbības (nākošais seminārs)

•Gramatikas vingrinājumi (mutvārdos)

•Izrunas vingrinājumi

Valodas nolūks (funkcija) nosaka, kāpēc, kādos nolūkos runātājs lieto valodu. Valodas veids (forma) sagādā piemērus kā runātājs var apmierināt saziņas, saprašanas (komunikācijas) vajadzības.

Valodas nolūks (funkcija), Valodas veids (forma), Posms.

•apzīmēt (skaista cepure, skaistā cepure, visskaistākā cepure): Tas ir…/Viņš ir…/…viņas grāmatu I, II, III

•ziņot: Viņš teica, ka…II, III

•pārlabot/izlabot: Atvainojos, bet Tu kļūdies. Piedodiet lūdzu, bet es to saprotu citādi. II, III

•prasīt paskaidrojumu: Vai varētu paskaidrot? Kā to dara? Ko tas nozīmē? II, III

•izteikt piekrišanu: Tieši tā. Tas ir pareizi. Es tā arī domāju. Protams. Katrā ziņā. Es piekrītu. II, III

•izteikt nepiekrišanu, nepiekrist: Es tam nepiekrītu. Es tā nedomāju. Diemžēl…II, III

•pieņemt piedāvājumu, ielūgumu: Paldies. Jā, lūdzu. Ar prieku.I, II, III

•atteikt piedāvājumu, ielūgumu: Paldies, nē. Atvainojos, bet nē. Diemžēl…I, II, III

•izteikt patiku: Man patīk… Es priecājos par… Man garšo.I, II, III

•izteikt nepatiku: Man nepatīk… Man negaršo. Pateicos, bet man tas ne––I, II, III

•uzstādīt jautājumus: Vai tu? Vai varētu? Kur? Kā? (jautājamie vietniekvārdi) I, II, III

•izteikt nožēlu, vilšanos: Piedošanu. Es atvainojos. Diemžēl.I, II, III

•izteikt piedošanu: Tas nekas.I, II, III

•izteikt atzinību: Lieliski. Ļoti labi. Pareizi. I, II, III

•uzaicināt/ieteikt: Kā būtu, ja…? Mēs varētu… Vai būtu iespējams…? Vai nevarētu…? II, III

•dot padomu (vēlmes izteiksme): Tev vajadzētu… Tu varētu…II, III

•brīdināt: Uzmanību! Uzmanāties! I, II, III

•piegriezt sev uzmanību: Piedodiet. Acumirkli. I, II, III

•iejaukties sarunā: Vai drīkstu…? Piedošanu. Atvainojos. Vai drīkstu traucēt? I, II, III

•paskaidrot: Vispirms… Tas notiek tā. Tas jādara šinī veidā. II, III

•izteikt viedokli, ieskatus: Man liekas, ka… Es pieņemu, ka… Jā, bet…II, III

•pievienoties kopējai domai, mainīt nostāju: Tādā ziņā…Protams. Katrā ziņā. II, III

•norādīt izņēmumus: Šinī gadījumā…Varbūt III

•lūgt atkārtot: Kā lūdzu? Lūdzu paskaidrojiet. Es nesaprotu. I, II, III

•apšaubīt: Vai tiešām? Tu jokojies. Nevar būt. Es nezināju, ka… Es necerēju, ka…II, III, (I)

•nespēt izšķirties: Nevaru teikt. Nezinu. Varbūt. Neizprotu. Iespējams. Var jau būt. II, III

•Spēj lasīt un saprast dažādu vielu

•Attīsta lasīšanas spējas, lai saprastu tekstu, izlobītu galveno domu, svarīgo un būtisko informāciju, secinātu, pētītu

•Spēj lasīt, lai varētu atstāstīt/pārfrazēt, summēt būtisko

•Spēj skaļi lasīt ar izteiksmi un pieturas zīmēm

•Ar literatūras mācību attīsta plašākas zināšanas un izpratni par latviešu kultūru

•Lasa sava prieka dēļ

•Spēj spontāni skaļi izlasīt vielu ar izteiksmi (unrehearsed text)

•Spēj lasīt, atstāstīt un iztirzāt izlasīto vielu (piem. latviešu laikrakstus)

•Spēj lasīt un saprast literārus darbus, kā piem. 8. klasē "Andriksons"/5. un 6. klasē "Velniņi", "Sprīdītis", "Kaķīša dzirnaviņas", "Balss un atbalss" ar video un filmu palīdzību

•Pazīst lasītās vielas autorus

•Spēj skaļi lasīt, tekoši un izteiksmīgi (rehearsed text)

•Sāk lasīt, atstāstīt un iztirzāt lasāmvielu

•Sāk pazīt lasītās vielas autorus

•Spēj lasīt un saprast mīklas, jokus, dzejoļus, Mazputniņa stāstus, pasakas, saīsinājumus

•Sāk lasīt pats/i

•Spēj skaļi lasīt, ievērojot garumzīmes, galotnes un pieturzīmes

•Spēj lietot izrunas likumus (patskaņus, divskaņus, zilbes, garumzīmes utt.), lai pārvarētu nezināmus/grūtus vārdus

•Spēj atstāstīt lasīto

•Spēj lasīt un saprast īsas un vienkāršas mīklas, teikas, stāstiņus

•Papildināt vārdu krājumu, lietojot Vārdu pūru (rokas grāmatā)

•Lietojot būtisku, autentisku vielu (avīzes, laikrakstus, sarakstus, ēdiena kartes, ģeogrāfijas kartes, brošūras, receptes u.c.)

•Lasīt mīklas, jokus, dainas, dzejoļus, teikas, pasakas, saīsinājumus, lugas, stāstus, klasiķu darbus

•Veicināt patiku lasīt (lasīšanas klubs, bibliotēkas nozīme)

•Svarīgi, ka viela piemērota bērna attīstības līmenim, spējām un interesēm

•LEA–paša veidotus stāstiņus (bērns "nodiktē skolotājam", vēlāk pats "izlasa")

III posmā

Annas Brigaderes Sprīdītis, Maija un Paija;

Kārļa Skalbes Labuma meklētājs, Par neizdodamo dālderi, Pasaka par vērdiņu, Mocekļi;

Jāņa Jaunsudrabiņa Kā mēs atstājām mājas, Lieldienas, Piemini Latviju;

Kārļa Ķezbera Usmas zēnu dēkas;

Jāņa Širmaņa Pazudušais pulkstenis;

Ausekļa Gaismas pils, Beverīnas dziedonis;

Nikolāja Kalniņa Rijas zēnu rota, Kāpēc vesela kāja sāp;

Irmas Grebzdes Purva zāle;

Jāņa Klīdzēja Nazis;

Rūdolfa Blaumaņa Tālavas taurētājs;

Plūdoņa darbus;

Edvarta Virzas Karogs, Pulkveža atgriešanās;

pasaku Zelta cirvis;

Leonīda Breikša Latviešu ticība, Virsaiša ļaudis;

Raiņa Zelta zirgs;

Aspazijas Ilgu zeme;

Friča Bārdas Mans Dievs;

Rūtiņa U. Vēl tā gribējās dzīvot; u.c.

Mirdzas Timmas Mazā ābelīte,

Irēnes Kalniņas Varavīksne, Maize;

Jāņa Širmaņa Ziemsvētki mežā;

Aspazijas Lieldienu sestdiena;

Jāņa Jaunsudrabiņa Jāņi;

Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavas; u.c.

•Spēj uzrakstīt sakarīgu teikumu ar pareizām galotnēm, garumzīmēm, ievērojot pareizu valodas struktūru

•Spēj rakstot izmantot gramatikas likumus ("izklausās labi")

•Rakstīšanas uzdevumi ir saistīti ar tematu/lasāmvielu/klasē pārrunāto, lai izmantotu zināmu vārda krājumu

•Uzdevumiem jābūt ar praktisku nolūku – lai apzīmētu, definētu, sūdzētos, klasificētu, salīdzinātu, apsveiktu, izteiktu, izskaidrotu, piekristu, apmācītu, uzaicinātu, noliegtu, pieņemtu, pārliecinātu, apstrīdētu, ieteiktu utt.

III posms

•Spēj rakstīt diktātus, atstāstījumus, domrakstus, ievērojot gramatikas likumus

•Spēj uzrakstīt īsu sacerējumu

•Spēj uzrakstīt oficiālas vēstules (lasītāju vēstules, finansiāla atbalsta pieprasījumu, lai varētu apmeklēt nometnes, vasaras kursus u.c.)

•Spēj raksturot cilvēkus, notikumus, detaļās, lietojot plašāku vārda krājumu

•Sāk pats/i rediģēt savus rakstu darbus

•Sāk savilkt kopā, recenzēt lasīto, redzēto, dzirdēto

•Sāk vingrināties lekciju, sanāksmju piezīmju pierakstīšanā

•Spēj izmantot nepieciešamas pētīšanas spējas (research skills)

•Spēj rakstīt gramatiski pareizus teikumus, īsus domrakstus/atstāstījumus

•Spēj rakstīt gramatiskus vingrinājumus

•Spēj rakstīt personiskas vēstules

•Spēj pierakstīt telefona ziņojumus, sarakstus, lūgumus, ielūgumus, norādījumus, instrukcijas

•Spēj raksturot cilvēkus, notikumus

•Sāk pats/i rediģēt savus un savu laika biedru rakstu darbus

•Spēj pareizi zīmēt lielos un mazos burtus (glītrakstīšana, pareizrakstība)

•Spēj pareizi nokopēt vārdus, teikumus

•Spēj pareizi uzrakstīt vārdus, īsus teikumus

•Spēj rakstīt dažu teikumu atstāstījumus

•Spēj uzrakstīt īsu stāstiņu ar skolotāja/vecāku palīdzību

•Spēj ar cita palīdzību (skolotāja, vecāku) izlabot savas kļūdas

•LEA (bērns "diktē" teikumu, stāstiņu skolotājam, tas pats to "nolasa")

•Paša sarakstītas vārdnīcas

•Dienas grāmatas (journal writing)

•Process writing (ar datoru)

•Rediģējot (self, peer and teacher)

Programmas komponentu pārskats:

ANAP Latvijas un starptautisko ekspertu misijas Valsts latviešu valodas apmācību programmas ieteikumi:

1.– 9. klases mācību programma

(pamatskola)

Mērķis: veidot interesantu, savstarpēji aktīvu sarunvalodas kursu. Tas sastāvēs no 90 stundām un no skolēna netiks prasīta gramatika vai lasīšana.

Nodarbību veidi: skolotājam jāpadara attiecīgās tēmas aizraujošas ar spēlēm, rotaļām, dziedāšanu, dejošanu, attēliem, audio kasetēm, video kasetēm, izbraukumiem utt. Būs pieejama arī nodarbību grāmata.

Sarunu tēmas:

1. Priekšmeti klasē, skolā, skolas pagalmā

2. Augļu, dārzeņu nosaukumi

3. Ķermeņu daļu nosaukumi

4. Priekšmeti mājās

5. Manas ģimenes locekļi (lomas)

6. Skaitīšana

7. Iepazīšanās ar alfabētu

8. Gads, mēnesis, nedēļa, dienas

9. Rotaļlietu nosaukumi

10. Dzīvnieku vārdi (mājdzīvnieki)

11. Priekšmeti dabā (puķes, koki, krūmi)

12. Ģeogrāfiski nosaukumi

13. Laiks

14. Gadalaiki

15. Darbs mājās (priekšmeti un darbība)

16. Darbs dārzā

17. Notikumi klasē (apsēdies, piecelies, aizej pie loga, uzdrāz zīmuli)

18. Es

19. Mana ģimene un es

20. Mani draugi un es

Mērķis: veidot interesantu, savstarpēji aktīvu sarunvalodas kursu. Galvenais saturs – konkrēti vārdi un vienkāršas frāzes.

Nodarbību veidi: skolotājs atkārto iepriekšējā gadā apgūtās tēmas un valodas iemaņas un ar savu entuziasmu iesaista skolēnus jaunajās tēmās ar spēlēm, rotaļām, dziesmām, dejām, attēliem, audio un video kasetēm, izbraukumiem utt. Pieejama nodarbību grāmata.

Sarunu tēmas:

1. Laiks (pulkstenis)

2. Transports

3. Profesijas

4. Virzieni (zināšana un norādīšana)

5. Dzimšanas un vārda dienas

6. Apģērbs

7. Cilvēku raksturošana

8. Ēdiena gatavošana

9. Bērnu gadalaiku paradumi

10. Mātes diena, skolotāju diena

11. Meža dzīvnieki

12. Sports un brīvā laika pavadīšana

13. Parādi un pastāsti (mana mīļāka lieta no mājām)

14. Mana pilsēta

15. Mana valsts un tās novadi

16. Bērnu televīzijas programmas

17. Monētas un nauda

18. Iepirkšanās

19. Ikdienas pienākumi

20. Iknedēļas pienākumi

Mērķis: veidot interesantu, savstarpēji aktīvu sarunvalodas kursu. Galvenā uzmanība tiks veltīta atsevišķiem lietvārdiem, darbības vārdiem un vienkāršiem teikumiem. Tiek uzsākta vienkārša lasīšana un klausīšanās.

Nodarbību veidi: skolotājs atkārto iepriekšējā gadā apgūtās tēmas un valodas iemaņas un ar savu entuziasmu ieinteresēs skolēnus jaunajās tēmās ar spēlēm, rotaļām, dziesmām, dejām, attēliem, audio un video kasetēm, izbraukumiem utt. Pieejama nodarbību grāmata un arī lasāmā grāmata, Latviešu valoda 2 (1992).

Sarunu tēmas:

1. Vasara (ekskursijas, ceļojumi, notikumi)

2. Rudens (laiks, raža)

3. Zīmes ap mums (starptautiskās piktogrammas)

4. Ziemassvētki un Jaunais gads (Latvijā un citur pasaulē)

5. Latviešu bērnu dziesmas, skaitāmpanti un dzejoļi

6. Uzbūve, forma un materiāli

7. Pretstati (karsts – auksts, gaišs – tumšs)

8. Sajūtas

9. Ziema (laiks, darbs, spēles, putni un dzīvnieki)

10. Latviešu svētki (Budēļi, Jāņi, Jurģi)

11. Uzturs (Latvijā un citās valstīs)

12. Dejas (latviešu un citu tautu)

13. Seno laiku ikdiena (salīdzinājumā ar mūsdienu dzīvi)

14. Viens no gadalaikiem piem., pavasaris (laiks, darbs dārzā un laukos, dzīvnieki un putni)

15. Ekoloģiska materiālu pārstrāde

16. Apdraudētās dzīvnieku sugas

17. Bērnu gada notikumu pārskats

Mērķis: pasniegt interesantu, aktīvu sarunvalodas, klausīšanās, lasīšanas un rakstīšanas kursu. Tas ietvers sekojošas tēmas – daba, Latvijas vēsture, zinātne un aktuālie notikumi.

Nodarbību veidi: skolotājs atkārto iepriekšējos gados apgūtās tēmas un iemaņas. Izmantojot spēles, dziesmas, dejas, attēlus, audio un video kasetes, izbraukumus utt., skolotājs veicina tēmu apgūšanu. Ir nodarbību grāmata. Var ieteikt "Latviešu valoda 3".

Sarunu tēmas:

1. Krāsas dabā (bērni zīmē)

2. Apģērbu krāsas (bērni iepērkas)

3. Krāsas latviešu tautas tērpos, ornamentos, karogos

4. Kaimiņvalstu karogi

5. Latviešu tautas pasakas (lomas)

6. Citu zemju pasakas (lomas)

7. Rīga (leģendas un vēsture)

8. Rīga (šodien)

9. Bērnu zinātniskā pieredze (piem., zemes pievilkšanas spēks, centrifugālais spēks) 10. Laika prognozes atdarinājums

11. Aprakstīt gājienu uz parku, skaistu vai ievērojamu vietu

12. Kas man vislabāk patīk, mājās, skolā, apvidū, dzīvē

13. No kurienes cēlušies latvieši

14. Dažādi Latvijas cilvēki

15. Dziesmas un dejas citās zemēs

16. Dzīvnieki, kurus es mīlu

17. Mans projekts (zīmējumi, attēli, rakstu darbi, īsa mutiska uzstāšanās)

Mērķis: sniegt interesantu un aktīvu kursu, galvenokārt sarunvalodā, taču iekļaujot klausīšanos, lasīšanu, gramatiku un rakstīšanu. Galvenās kursa tēmas – daba, Latvijas vēsture, zinātne un aktuālie notikumi.

Nodarbību veidi: skolotājs atkārto iepriekšējos gados apgūtās tēmas un iemaņas. Izmantojot spēles, dziesmas, dejas, attēlus, audio un video kasetes, filmas, izbraukumus utt., skolotājs veicina tēmu apgūšanu. Ir nodarbību grāmata, kā arī gramatikas un lasīšanas rokasgrāmata.

Sarunas temati:

1. Latviešu rakstnieku stāsti bērniem

2. Citu zemju autoru stāsti bērniem

3. Zooloģiskais dārzs un cirks

4. Mana mīļākā televīzijas programma

5. Manas ģimenes koks un tās saknes

6. Planētas, mēness, zvaigznes, galaktikas

7. Pastāstīt par izlasīto

8. Valstis ap Baltijas jūru

9. Izvēlēties un mutiski apkopot avīžu rakstu

10. Mans projekts (1. pusgads)

11. Latvijas dabas bagātības

12. Latvijas vēsture

13. Mans zinātniskais projekts (2. pusgads)

14. Nacionālie parki

15. Cilvēki, kurus es apbrīnoju

16. Televīzijas reklāmas latviešu valodā (iegaumēšana, atstāstīšana, apspriešana)

Mērķis: sniegt interesantu, aktīvu kursu, galvenokārt sarunvalodā, taču iekļaujot klausīšanos, lasīšanu, gramatiku un rakstīšanu. Galvenās kursa tēmas – daba, Latvijas vēsture, zinātne un aktuālie notikumi.

Nodarbību veidi: skolotājs atkārto iepriekšējos gados apgūtās tēmas un iemaņas. Iesaistot skolēnus diskusijās, avīžu apspriešanā, izmantojot radio, televīziju, dziesmas, dejas, attēlus, mīklas, audio un video kasetes, filmas, izbraukumus utt., skolotājs veicina tēmu apgūšanu. Ir nodarbību grāmata, kā arī gramatikas un lasīšanas rokasgrāmata.

Sarunu tēmas:

1. Vides aizsardzība: Latvija, Baltija, Eiropa, pasaule

2. Ko es kolekcionēju

3. Lapu, skuju, ziedu savākšana, atpazīšana un kaltēšana

4. Latviešu rakstnieku bērnu stāsti

5. Citu zemju autoru stāsti bērniem

6. Multfilmas un komiksu grāmatas latviešu valodā

7. Intervēt kādas profesijas pārstāvi (sagatavoties, vadīt, apkopot interviju)

8. Latviešu autoru bērnu dzejoļi (iemācīties, citēt dažas rindas, novērtēt)

9. Matemātikas problēmas saistībā ar attālumiem, ceļojumiem un mērījumu izmaksām)

10. Eiropas vēsture un ģeogrāfija

11. Pasaules un kosmosa pētnieki (izpēte, uzstāšanās)

12. Mans projekts (1. pusgads)

13. Reklāmas, salīdzinoša iepirkšanās, naudas atlikuma saņemšana

14. Grāmatas pārskats (izlasīt, apkopot un prezentēt)

15. Mans projekts (2. pusgads)

Mērķis: sniegt interesantu, aktīvu kursu, galvenokārt sarunvalodā, taču iekļaujot klausīšanos, lasīšanu, gramatiku un rakstīšanu. Galvenā kursa tēmas – daba, Latvijas vēsture, zinātne un aktuālie notikumi. Kurss paplašinās skolēnu redzeslauku, liekot viņiem salīdzināt savu personīgo pieredzi ar pasaules pieredzi.

Nodarbību veidi: skolotājs atkārto iepriekšējos gados apgūtās tēmas un iemaņas. Iesaistot skolēnus diskusijās, avīžu apspriešanā, izmantojot radio, televīziju, dziesmas, dejas, attēlus, mīklas, audio un video kasetes, filmas, izbraukumus utt., skolotājs veicina tēmu apgūšanu. Ir nodarbību grāmata, kā arī gramatikas un lasīšanas rokasgrāmata.

Sarunu tēmas:

1. Veselība (barība, dzērieni, pieradums, kas ir neveselīgi)

2. Māņticība un sakāmvārdi Latvijā un pasaulē

3. Sieviešu un vīriešu sports Latvijā (izmantojot televīziju, radio, avīzes)

4. Olimpiskās un starptautiskās sporta spēles

5. Pasaules ģeogrāfija

6. Mana mīļākā mūzika

7. Latviešu rakstnieku stāsti pusaudžiem

8. Citi stāsti pusaudžiem

9. Kāzas, bēres – kapsētas, vārda došana utt. Latvijā un citās valstīs

10. Grāmatas pārskats

11. Pusaudžu apģērbs, grupējumi un bandas

12. Mana mīļākā filma vai izrāde

13. Zinātnes – kultūras projekts, arhitektūras stils manā pilsētā (1. semestrī)

14. Enerģija un dabas resursi (ekonomiska izmantošana)

15. Mans projekts (2. semestris)

Mērķis: sniegt interesantu, aktīvu kursu, galvenokārt sarunvalodā, taču iekļaujot klausīšanos, lasīšanu, gramatiku un rakstīšanu. Galvenā kursa tēmas – daba, Latvijas vēsture, zinātne un aktuālie notikumi. Kurss paplašinās skolēnu redzeslauku, liekot viņiem salīdzināt savu personīgo pieredzi ar pasaules pieredzi.

Nodarbību veidi: skolotājs atkārto iepriekšējos gados apgūtās tēmas un iemaņas. Iesaistot skolēnus diskusijās, avīžu apspriešanā, izmantojot radio, televīziju, dziesmas, dejas, attēlus, mīklas, audio un video kasetes, filmas, izbraukumus utt., skolotājs veicina tēmu apgūšanu. Ir nodarbību grāmata, kā arī gramatikas un lasīšanas rokasgrāmata.

Sarunu tēmas:

1. Manas intereses un mērķi

2. Pasaules reliģijas

3. Mana dzīve pēc 10 gadiem

4. Latvija pēc 20 gadiem

5. Māksla skolā un muzejā

6. Ceļojuma plānošana (rezervēšana, saraksti, biļetes, pārsēšanās, izdevumu uzmanīšana)

7. Lēmumu pieņemšana (skolā, mājās, biedrībās, politiskās parijās, valdībā)

8. Telefona lietošana (valoda, izteicieni, tālsarunas, fakss utt.

9. Grāmatas pārskats

10. Apspriediet un aprakstiet kādas vides izmaiņas jūs vēlētos skolā un apvidū

11. Ātrās apkalpošanas ēdnīcas un restorāni

12. Zinātnisks projekts (izvēlēts no projekta rokasgrāmatas)

13. Latviešu rakstnieku stāsti jaunatnei

14. Ieskaņots radio diktāts (teikumus var atkārtot cik vien bieži skolēni vēlas)

15. Simboliskās nozīmes meklēšana tautasdziesmās

16. Septiņi pasaules brīnumi

Mērķis: sniegt interesantu, aktīvu kursu, kas sagatavotu skolēnus arodskolai, vidusskolai vai patstāvīgā darba gaitām. Kurss galvenokārt veltīts sarunvalodai, taču ietver arī klausīšanos, lasīšanu, gramatiku un rakstīšanu. Kursa tēmas piemērotas jauniešiem, lai sagatavotu tos jaunajai lomai un pienākumiem sabiedrībā.

Nodarbību veidi: skolotājs atkārto iepriekšējos gados apgūtās tēmas un iemaņas. Iesaistot skolēnus diskusijās, avīžu apspriešanā, izmantojot radio, televīziju, dziesmas, dejas, attēlus, mīklas, audio un video kasetes, filmas, izbraukumus utt., skolotājs veicina tēmu apgūšanu. Ir nodarbību grāmata, kā arī gramatikas un lasīšanas rokasgrāmata.

Sarunu tēmas:

1. Latvijas rakstnieki jaunatnei

2. Citzemju rakstnieki jaunatnei

3. Žurnālu vai avīžu pārskati (skolēna izvēle)

4. Likums un kārtība (kas ir nelikumīgs, taisnīgs sods, reabilitācija)

5. Apkārtējās valodas (galvenās un minoritāšu, situācijas)

6. Radio ieraksts (atskaņot, cik vien nepieciešams)

7. Valdības struktūra (Latvijas un citu valstu salīdzinājums, Prezidenta pilnvaras, parlamentārās pilnvaras, vēlēšanu sistēma)

8. Grāmatas pārskats

9. Vide (atkritumi, izgāztuves, ūdens tīrība, notekūdeņi)

10. Kādi pakalpojumi valstij jānodrošina tās pilsoņiem? (salīdzināt ar citām zemēm) 11. Kādi pienākumi ir pilsoņiem? (maksāt nodokļus, balsot, ieguldīt idejas/darbu)

12. Latvieši citās zemēs (lojalitāte Latvijai, lojalitāte jaunajai mītnes zemei)

13. Minoritātes Latvijā (lojalitāte Latvijai, lojalitāte iepriekšējai valstij)

14. Mana mīļākā filma, vai stāsts (apkopojiet un pastāstiet kāpēc tā jums patīk)

15. ANO un citas starptautiskas organizācijas

16. Gala projekts (ekoloģiski–sociāli–politisks, piem. smēķēšanas ierobežojumi, narkotikas, transports, enerģija) .

Grāmatu pārdevēji ar latviešu valodas mācību materiāliem:

ALA Apgāds

400 Hurley Ave., Rockville, MD 20850–3121

Tel.: (301) 340–8719. Fax: (301) 340–8732

Audio–Forum

96 Broad St., Guilford, CT 06437

Tel.: (203) 453–9794 or (800) 243–1234

Jana Zitara Grāmatnīca

24087 Azevedo Ave., Hayward, CA 94541

Tel.: (510) 582–7276

Latvian Book Store

4 Credit Union Drive, Toronto, Ontario M4A 2N8, Canada

Tel.: (416) 757–1482

Oļģerta Dīķa Grāmatnīca

6571 Clines Chapel Road, Waverly, OH 45690

Tel.: (614) 947–2568

Schoenhof's Foreign Books Inc.

76A Mount Auburn St., Cambridge, MA 02138

Tel.: (617) 547–8855

Berzina–Baltina V. Latviešu valodas gramatika. Rockville, Maryland: American Latvian Association, 1987.

Berzina–Baltina Valerija un Janis Bicolis. Latviešu valodas vārdnīca, vārdu pareizrakstības, vārdu izruna, vārdu formas, vārdu nozīme. Rockville, Maryland: American Latvian Association, 1993.

Budina–Lazdina Tereza. Teach Yourself Latvian. London: The English Universities Press Ltd., 1966; USA: Gauja, Publ. House Gauja, 1986; reprinted by Augstums Printing Service Inc., 1621 So. 17th St., Lincoln, NE 68502–2698.

Ceplite Brigita and Laimdots Ceplītis. Latviešu valodas praktiska gramatika. Rīga: Zvaigzne, 1991.

Jokubaitis Paul, Jana Teteris and Lisa Trei. Baltic States Phrasebook. Hawthorne, Australia: Lonely Planet Publications (Lonely Planet Language Survival Kit), 1995.

Korsts–Streips Līga. Audio kursi – vieglais ceļš uz latviešu valodu. Morton Grove, Illinois: Dievturu universitāte (pirmais izdevums),1986; ceturtais izdevums ir pieejams par $80, iekļaujot transportēšanu ar kuģi un nogādāšanu “līdz rokām”.

Lasmane Valentine. A Course in Modern Latvian (Latviešu valodas mācība angļu valodas pratējiem). Rockville, Maryland: American Latvian Association, 1988.

Latvian Heritage Dictionary (Bērnu vārdnīca), ed. by Cordner, K.L., et al. Toronto: Editions Renyi Inc., 1989.

Latviešu – angļu saruna vārdnīca (Latvian–English Phrasebook), kuru savākuši Vera Lipstsone un Jānis Raskevičs. Gulfport, Florida: Alfred Kalnajs, 1983.

Lelis J. Latviešu valodas mācība iesācējiem (Basic Latvian I). Rockville, Maryland: American Latvian Association, 1992.

Millers Antonia. Latvian Language, Grammar, Vocabulary, Exercise (Latvian Language for the Use of Students). Comptche, California: Echo Publishers, 1979.

Muižniece Lalita, Rasma Sinate un Sandra Kronite–Sipola. Turi pa rokai, iemet aci. Kalamazoo, Michigan: LSC Apgads, 1991.

Raskevics J., M. Sosare un L. Timencika. English–Latvian Dictionary (Angļu – latviešu vārdnīca). Riga: Avots, 1985.

Raskevics Janis un J. Vejs. English–Latvian Phraseological Dictionary (Angļu – latviešu frazeoloģiskā vārdnīca). Riga: Jumava Publishers, 1993.

Soikane–Trapane Mara. Latviešu valodas pamata un tematisks vārdu krājums (Latvian Basic and Topical Vocabulary). Rockville, Maryland: American Latvian Association, 1991.

Sosare M. un I. Birzvalka. Latvian–English English–Latvian Dictionary (Latviešu – angļu, angļu – latviešu vārdnīca). Riga: Avots, 1989; New York: Hippocrene Books Inc., 1993.

Belzeja. English–Latvian Dictionary.

Blese E. Pareizrakstības vārdnīca.

Grinberga E., O. Kalnciems, G. Lukstins, and J. Ozols. Latviešu valodas sinonimu vārdnīca.

Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca. ALAs Kultūras birojs, 1976.

“Latviešu valodas vārdnīca”, sast. K. Mīlenbahs, rediģējis, papildinājis un turpinājis J.Endzelīns, I–IV, 2nd ed., Chicago: 1953–1955, un “Papildinājumi un labojumi K.Mulenbacha Latviešu valodas vārdnīcai”, J. Endzelins un E. Hauzenberga, V–VI, 2nd ed., Chicago: 1956.

Michele Gundega un Dace Ķezbere. Kas, kā, kam, ko, ar ko, kur?, Latviešu valodas mācība 1. vidusskolas klasei. 1982.

Prince J. D. Practical Grammar of the Lettish Language. London and Toronto: J. M. Dent & Sons Ltd., 1925.

Ziemele Lidija. Latviešu gramatika un pareizrakstība. LAA skolu nodaļa, 1967; Lincoln: 1976.

ILINOISA

Čikāgas Ziņas (Chicago News)

4146 N. Elston Avenue, Chicago, IL 60618

Tālrunis: +1 (708) 584–5750 / Fax: +1 (708) 584–1683

E–mail: cikzinas@aol.com

Redaktors: Vitauts Vito Simanis. Izdevējs: United Latvian Association of Chicago

Iznāk katru mēnesi.

Parakstīšanās sākas ar $25 mēnesī.

MINESOTA

Kristus Draudzes Vēstis (Christ Church Herald)

4205 Chowen Avenue S., Minneapolis, MN 55410

Izdevējs: Latvian Evangelical Lutheran Christ Church.

Iznāk katru mēnesi, izņemot vasaras brīvdienas.

Svētrīta Zvani (Holy Morning Bells)

3152 17th Avenue S., Minneapolis, MN 55407

Tālrunis: +1 (612) 722–4622

Izdevējs: Latvian Evangelical Lutheran Church of Minneapolis–St. Paul.

Iznāk katru mēnesi, izņemot vasaras brīvdienas.

ASV

Laiks (Time)

7307 Third Avenue, Brooklyn, NY 11209

Tālrunis: +1 (718) 836–6382 / Fax: +1 (718) 748–1426

E–mail: laiks@juno.com

Redaktors: Astra Moora. Publisher: Grāmatu Draugs.

Iznāk katru sestdienu.

Parakstīšanās ir par $24 par trīs mēnešiem, $43 par sešiem mēnešiem un $80 – par gadu.

Radio Free Europe/Radio Liberty (Radio Brīvā Eiropa/Radio – Brīvība)

1201 Connecticut Avenue, N.W.

Washington, DC 20036, USA

Internetā: http://www.rferl.org/

Radio Latvia

P.O. Box 266, LV–1098 Rīga, Latvia

Internetā: http://www.radio.org.lv

Latviešu slēpošanas klubs (Latvian Ski Club)

18W100 16th Street, Villa Park, IL 60181

Tālrunis: +1 (630) 953–2649

Amerikas latviešu palīdzības fonds (Latvian Relief Found of America Inc.)

P.O. Box 8857, Elkins Park, PA 19027–0857

Latviešu nams (Latvian House Inc.)

2337 Central Avenue N.E., Minneapolis, MN 55418

Tālrunis: +1 (612) 789–1575

Latvijas vēstniecība (Embassy of Latvia)

4325 17th Street Northwest, Washington, DC 20011

Tālrunis: +1 (202) 726–8213

Latvijas goda konsulāts – Čikāgā (Honorary Consulate of Latvia – Chicago)

Norberts Klaucēns, goda konsuls

3239 Arnold Lane, Northbrook, IL 60062

Tālrunis: +1 (708) 498–5950

Latvijas goda konsulāts – Klīvlandē (Honorary Consulate of Latvia – Cleveland)

Pēteris Jurjāns, goda konsuls

38021 Euclid Ave., Willoughby, OH 44094

Tālrunis: +1 (216) 951–6665

Latvijas goda konsulāts – Los Andželosā (Honorary Consulate of Latvia – Los Angeles)

Alfred Raisters, goda konsuls

3013 Palos Verdes Dr. West, Palos Verdes Estates, CA 90274

Tālrunis: +1 (310) 377–1784

Latvijas pastāvīgā misija (Permanent Mission of Latvia)

333 East 50th Street, New York, NY 10022

Tālrunis: +1 (212) 838–8877

Latvijas labklājības asociācija (Latvian Welfare Association)

"Daugavas Vanagi" of Minnesota Inc.

7214 Sheridan Avenue S., Minneapolis, MN 55423

Patskaņi

Savienojumos ar, er līdzskaņa priekšā patskanis ir īss, ja intonācija lauzta, piem., bargs, gards, aizskart, vergs, ķert, bet gaŗš, ja intonācija stiepta vai krītoša, piem., kārts, dārzs, vērsis. Izņēmums ir jaunlaiku patapinājumi, piem., marka, karte, tarba, kur arī krītoši un stiepti intonētos savienojumos patskanis paliek īss.

Visi infinitīvi literārā valodā runājami ar šauru e (ē), piem., ēst, meklēt, ēdināt, atskaitot gadījumus, kur nākamā zilbē aiz nemīkstināta līdzskaņa seko kāds no platajiem patskaņiem vai o, piem., gremot, bēguļot.

Izņēmums ir pretoties, kas runājams ar šauru e, lai gan nākamajā zilbē seko o.

Verbi cerēt, dēdēt, drebēt, gvernēt, pelēt, peldēt, perēt, plēnēt, precēt, stenēt, vēlēt (wünschen), zvērēt tagadnē lokāmi kā a–celmi, un to tagadnes formās, atskaitot vienskaitļa otru personu, ir plata e–skaņa: es deru, viņš, viņi der, mēs deram, jūs derat.

Adverbs sen runājams ar šauru e, turpretim adjektīvs sens, gluži tāpat kā, piem., adjektīvs vecs, - ar platu e. Tā kā jaunākā laikā darinātie salikteņi patur pirmās daļas izrunu neatkarīgi no nākamā zilbē sekojošā patskaņa piem. vecpilsēta ar platu e lai gan seko šaurā i–skaņa, arī tādi salikteņi kā: senlietas, sengrieķi, sendienas, kuŗu 1. daļā ir adjektīvs, “sens”, runājami ar platu pirmās zilbes e.

Ja, turpretim, salikteņa pirmajā daļā ir adverbs "sen", piem., sengaidīts, tad pirmās daļas e šaurs.

Vārdos vēsture, vēstule un daudzskaitļa ģenitīvos debesu (kā l., tā 2. zilbē) un Cēsu e un ē ir plati, jo nākamajā zilbē seko plats patskanis un starpā nav mīkstinājuma.

Patskaņa gaŗums apzīmējams ar horizontālu svītru virs attiecīgā patskaņa burta. Tā kā dažkārt ir ērti un lietderīgi šķirt arī rakstībā adverbus, “tā”, “kā” no vietniekvārdiem “tā”, “kā”, tad blakus adverbu rakstījumam kā, tā, šā, it kā, it kā, tāpat ar horizontālo svītru atzīstams rakstījums kā, tā, šā, nekā, it kā, tāpat ar jumtiņu (lauztās intonācijas zīmi).

Līdzskaņi

Atskaitot salikteņus, kur pirmais vārds beidzas ar to pašu līdzskani, ar ko otrs vārds sākas, piem., atturīgs, appīt, latviešu ortogrāfijā lieto tikai divu vienādu p1ūdeņu un nāseņu (bet ne citu līdzskaņu) savienojumus. Divkāršojumi ll, ļļ, mm, nn, ņņ, rr, ŗŗ apzīmē gaŗi runājamu plūdeni resp. nāseni, piem., brilles, eļļa, summa, kanna, korrekts pretstatā īsiem plūdeņiem resp. nāseņiem, kas apzīmējami ar vienu līdzskaņa burtu: nule (nupat), vara.

Salikteņos līdzskaņa priekšā divi plūdeņi resp. nāseņi paliek, piem., metallrūpniecība.

Triju vienādu līdzskaņu vietā raksta tikai divus: metallietuve, mēnessērdzīgs (ne: metalllietuve, mēnesssērdzīgs).

Mīkstinātais ŗ

ŗ jāmīkstina visur tur, kur to prasa gramatiskā sistēma, t.i., visos tais gadījumos, kur latviešu valodā mīkstina līdzskaņus l, n un kur raksta un runā mj, vj, pj, bj:

1) vārdos, kas vienskaitļa nōminātīvā beidzas ar –š: kaŗš, gaŗš, vaŗš, kuŗš (sal. zaļš, slapjš); šo vārdu abu skaitļu visos locījumos un atvasinājumos, atskaitot tos, kur aiz r tieši seko i vai e, piem., kaŗot (sal. zaļot), bet: garens, pagarināt, kariņš (sal. celiņš);

2) ja–celmu vienskaitļa ģenitīvā un visos daudzskaitļa locījumos: stūŗa, stūŗi, stūŗu, stūŗiem utt. (sal. gaiļa, gaiļi, gaiļu...) ;

3) ē–celmu daudzskaitļa ģenitīvā: dūŗu, pieŗu, cepuŗu (sal. zāļu, sāpju);

4) vienzilbes verbos, kas infinitīvā beidzas ar –rt, visās no tagadnes celma atvasinātās formās, izņemot tagadnes vienskaitļa 2. personu un pavēles izteiksmes vienskaitļa un daudzskaitļa 2. personu:

a) tagadnes īstenības izteiksmē: es duŗu, viņš, viņi duŗ, mēs duŗam, jūs duŗat, es duŗos, viņš, viņi duŗas, mēs duŗamies, jūs daŗaties (sal. ceļu, ceļ, ceļam...);

b) pavēles izteiksmē: duŗam! lai viņš, viņi duŗ! (sal. ceļam! lai ceļ!);

c) vajadzības izteiksmē: jāduŗ (sal. jāceļ, jākāpj);

d) tagadnes aktīvajos divdabjos ar –ot –ošs: duŗot, duŗošs (sal. ceļot, kāpjošs);

e) tagadnes pasīvajā divdabī: duŗams (sal. ceļams).

Nemīkstināts r ir īstenības izteiksmes tagadnes vienskaitļa 2. personā un pavēles izteiksmes vienskaitļa un daudzskaitļa 2. personā: tu dur, dur! duries! duriet! (sal. tu cel, cel! celies! celiet!).

5) Atsevišķos vārdos, piem., grūts, jūra, kraut, raukt, kur r mīkstināšanu neprasa gramatiskā sistēma, tā nav obligāta.

Savienojumā –nč– skaņu resp. burtu –n– nemīkstina, piem.: senči, brunči, franči.

Vārdu atvasināšana

Jaunu, dzīvu radījumu nosaukumos ar –ēns ē vienmēr ir gaŗš: telēns, pīlēns, kaķēns, kucēns.

Atvasinājumos ar –eklis, –ekle ē ir gaŗš, ja atvasinājuma pamatā verbs, kas tagadnes darāmās kārtas 3. personā beidzas ar –ē: kavēt – kavē – kavēklis, biedēt – biedē – biedēklis.

Blakus "skābeklim" ari slāpeklis saskaņas labad runājams un rakstāms ar īsu piedēkļa e skaņu.

Atvasinājumos, kas darināti no verba ar citādu tagadnes formu, substantīva vai adjektīva, I ir īss: sildīt – silda – sildeklis, šūt – šuj – šuveklis, jauns – jauneklis.

Gaŗš patskanis runājams un rakstāms atvasinājumos ar –īklis: adīklis, skaitīklis; –īkla: mīstīklas; –nīca: vārdnīca, burtnīca, slimnīca; –īca: māsīca; –ājs, –tājs un –ējs: arājs, skolotājs, sējējs.

Atvasinot vietu apzīmējumus ar –tuve vai –tava, var sekot paradumam darināt atvasinājumu ar –tuve, ja tas atvasināts no vienzilbes verba, arī tad ja vienzilbes verbs salikts ar kādu prepozīciju: aust – austuve, pārbraukt – pārbrauktuve, bet ar –tava, ja atvasinājuma pamatā vairākzilbju verbs: šķirot – šķirotava, mazgāt – mazgātava.

Izņēmums ir noliktava (ne: noliktuve).

No lietvārdiem darinātie adjektivi ar –ains mēdz būt ar mīkstinātu līdzskani –ains priekšā, ja atvasinājuma pamatā ir vārds, kas lietojams daudzskaitļa ģenitīvā ar to pašu nozīmi, kas atvasinājumā ar –ains, un ja šai daudzskaitļa ģenitīvā līdzskanis mīkstināts:

klints – klinšu – klinšains, stūris – stūŗu – stūŗains, bedre – bedŗu – bedŗains; (“zālaina pļava”), jo “zāle” lietojama palaikam kā vienskaitlinieks (daudzskaitlī "zālēm" ir arī medikamentu nozīme).

Blakus formai smilšains var būt arī smiltains, jo "smilts" lietojama arī kā vienskaitlinieks, bet tādās formās kā šķautnains līdzskanis ir nemīkstināts labskanīguma dēj.

No izloksnes formām ar –aiņš rakstu valodā jāvairās.

Atvasinātos verbos ar –ot, kam pamatā ja–, ē–, i– vai līdzskaņu celma substantīvs, līdzskanis –ot priekšā ir mīkstināts, ja mīkstinājums ir pamatvārda daudzskaitļa ģenitīvā: sēne – sēņu – sēņot, zāle – zāļu – zāļot, dzīres – dzīŗu – dzīŗot, slēpe – slēpju – slēpjot, dumpis – dumpju – dumpjoties.

Rakstu valodā no ē–c. substantīviem pamazināmās formas darina ar –īte (ne: –iņa): krūze – krūzīte, karte – kartīte, tase – tasīte, kaste – kastīte.

No izloksnēs sastopamiem dažādiem vietu nosaukumu piedēkļiem vietas apzīmējumam, kur aug vairumā kādi noteikti augi, rakstu valodā – kā teritoriāli plašāk izplatītie – ieteicami atvasinājumi ar –ājs, –iens, –aine: grīslājs, grīsliens, grīslaine; eglājs, egliens, eglaine.

Adverbi

No adjektīviem atvasinātie adverbi ar –ām runājami un rakstāmi ar gaŗu ā: gaŗām, tiešām, gaužām, lēnām, klusām.

Adverbos, kas īsti ir veci substantīvu daudzskaitļa instrumentāļi, –ām vai –ēm ir ar gaŗu patskani: reizēm, dienām, kājām, malu malām; bet adverbos, kas ir veci vienskaitļa datīvi, –am ir ar īsu a: brīžam, godam, papilnam, pavisam, piemēram, apmēram.

Verbi

Verbiem, kam tagadnes darāmās kārtas 3. personas forma beidzas ar –a (tagadnes ā celmi), ir gaŗš ā tagadnes daudzskaitļa 1. un 2. personā: mēs sakām, jūs sakāt, tagadnes 3. Personas refleksīvajā formā: viņš sakās, un tagadnes ciešamās kārtas divdabi: sakāms.

Pēc tāda paša parauga var locīt arī verbus ar –ināt: turpinām, turpināt, turpinās, turpināms.

Visiem pārējiem verbiem minētās formas ir ar īsu a: metam, metat, metas, metams; skalojam, skalojat, skalojas, skalojams.

Visi verbi ar –ināt lokāmi pēc šāda parauga:

vilcinuvilcinām vilcinos vilcināmies

vilcini vilcināt vilcinies vilcināties

vilcina vilcina vilcinās vilcinās.

Tagadnes ā–c. verbos, kam infinitīvs beidzas ar –cīt (locīt, mocīt), tagadnē ieteicamās formas rakstu valodā ir ar k, atskaitot vārdus "mācīt” un "mīcīt”: es loku, tu loki, moku, moki, bet: mācu, māci, mīcu, mīci.

Verbiem, kam darāmās kārtas pagātnes l. personā galotnes –u priekšā ir saknei piederīgs z, z jāraksta infinitīvā, tagadnes divdabī ar –dams, ciešamās kārtas pagātnes divdabī un vēlējuma izteiksmē: berzu – berzt, berzdams, berzts, berztu.

Verbiem kas darāmās kārtas tagadnes vienskaitļa 1. personā beidzas ar –stu, s rakstāms tagadnē un no tagadnes celma atvasinātās formās arī tad, ja verbs pagātnē beidzas ar –zu: birzu, lūzu milzu – birzt, lūzt, milzt; tag. birstu lūstu, milstu; birzdams, lūzdams, milzdams; vēl. izt. birztu, lūztu, milztu.

Verbiem, kam darāmās kārtas pagātnes 1. personā galotnes –u priekšā ir saknei piederīgs s, s jāraksta infinitīvā, tagadnes divdabī ar –dams, ciešamās kārtas pagātnes divdabi un vēlējuma izteiksmē: nesu – nest, nesdams, nests, nestu.

Verbiem, kam darāmās kārtas pagātnes 1. personā galotnes –u priekšā ir saknei piederīgs d vai t, jāraksta s infinitīvā, ciešamās kārtas pagātnes divdabi un vēlējuma izteiksmē, bet z – tagadnes divdabī ar ar –dams: sviedu – sviest, sviezdams, sviests, sviestu; metu – mest, mezdams, mests, mestu.

Salikteņu rakstība

Salikteņu rakstībā ievērojama rēgula, ka divu vārdu savienojumi ar pilnu locījuma galotni rakstāmi kopā, ja viens no vārdiem ir mainījis savu nozīmi vai ja abu vārdu kopnozīme nav vienkāršs atsevišķo daļu nozīmju salikums: acumērs, sālsmaize, lietussargs, saulesbrālis, dzīvesbiedre (=sieva), vecāmāte (=mātes vai tēva māte) (ģen. vecāsmātes), vecaistēvs (= mātes vai tēva tēvs), labasdienas (=sveicieni).

Ka radniecības apzīmējumi sievastēvs, vīratēvs, sievasbrālis, brāļadēls u. c. ir pilnīgi sakusuši vienā vārdā, par to liecina tādi izteicieni kā: mana sievasmāte, bet, piem., manas (ne: mana) sievas krustmāte.

Savienojumi, kuŗu pirmajā daļā ir nelokāmā forma ar –o, rakstāmi šķirti, ja l. daļas vārds lietojams arī patstāvīgi, piem., bruto peļņa, kino cenzūra, auto garāža, radio aparāts utt., bet – kopā: aerobumba u. c., jo "aero" viens pats netiek lietots kā patstāvīgs vārds.

Kopā rakstāms

jeb ar vietniekvārdiem “kas”, “kuŗš”, “kāds” un piederīgajiem adverbiem: jebkas, jebkuŗš, jebkāds, jebkur, jebkad;

ik ar vietniekvārdiem: ikkuŗš, ikkatrs, ikviens;

nezin–, nez–, diezin–, diez–, kad tie savienojumā ar vietniekvārdiem un adverbiem rada nenoteiktus vietniekvārdus un adverbus: nezinkas, nezkāds, nezkā, diezinkad, diezkur, diezcik;

palaikam, papilnam, paretam, pavisam, nepavisam (=nemaz ne);

nevis (“nevis tu, bet es”), neparko (=nekādā ziņā), piem., “viņš neparko (nekādā ziņā) nestāsta”, bet: “viņš ne par ko (=ne par vienu lietu) nestāsta”, tātad, kas ievada secinājumu, piem., “tātad lieta ir skaidra”, bet: “tā tad, kā arī vēlāk runāja”;

papriekš[u] laika nozīmē, bet vietas nozīmē šķirti: pa priekšu.

Šķirti rakstāms

kaut nenoteiktos vietniekvārdos un adverbos: kaut kas, kaut kuŗš, kaut kāds, kaut kad, kaut kur, kaut cik;

it kā;

ik, kad tam kopā ar pilnu substantīva locījuma formu adverba nozīme: ik dienas, ik gada, ik brīdi, ik pārdienas, bet: ikdienas darbs, ikdiena;

ne vien (“ne vien mēs, bet arī jūs”), tik vien (“ja tik vien nelaimes, tad nekas”), ne tikvien (=ne tikai), piem., “ne tikvien es, bet arī mani bērni”, bet: “ne tik vien ir zaudējumu, bet daudz vairāk”;

pa priekšu vietas nozīmē, bet laika nozīmē papriekš[u] kopā.

Jāšķiŗ rakstot adverbs varbūt (v. vielleicht), piem., “viņš varbūt nāks”, no divu vārdu savienojuma var būt (v. kann sein), piem., “var būt, ka viņš nāks”.

Tāda tipa savienojumi kā lielum liels, baltum balts, melnum melns rakstāmi šķirti.

Seku teikumos ievada tā ka, piem., “jautājums ir jau pilnīgi noskaidrots, tā ka varam debates izbeigt”, iemesla teikumus – tā kā, piem., “tā kā ir jau vēls, izbeigsim debates”.

Principi svešvārdu rakstībā

Svešvārdos – tāpat kā īstos latviešu vārdos – gaŗumi runājami un apzīmējami saknes zilbēs, piedēkļos un galotnēs, ievērojot, cik iespējams, oriģinālvalodas izrunu.

Biežāk lietojamos svešvārdos, kas vispār pazīstami un praktiskā dzīvē dziļi iesakņojušies, forma pieskaņota praksē nodibinātai tradīcijai, bet maz pazīstamos un tikai šaurā specialitātē pazīstamos svešvārdos ievērota, cik iespējams, saskaņa ar oriģinālvalodas formu.

Svešajos priedēkļos ir rakstāms īss patskanis: definēt (ne: dēfinēt), evakuācija, introdukcija, kontradikcija, prepozicija, proponēt, sekrēts, ultramoderns.

Nekad nav rakstāms gaŗš patskanis tur, kur oriģinālvalodā nav bijis gaŗuma, piem., fizika (ne: fīzika vai fizīka), klimats, ģeogrāfija.

Grieķu un latīņu divskaņi ai, ei, eu, oi svešvārdos vispār paliek negrozīti: paidagogs, aistētika, archaioloģija, atmosfaira, cheiromantija, neurōze, leukocīti, oikūmenisks u. c., atskaitot jau sen ieviesušos svešvārdus, kuros divskaņa eu vietā stājies ei, piem., eiropisks, neitrāls, un divskaņu ai, ei, oi vielā – vienskaņi e (ē), i, piem., diēta (ne: diaita), ekonomisks (ne: oikonomisks), amēba, idille.

Atskaitot plūdeņus un nāseņus, līdzskaņu divkāršojumi nav rakstāmi: kase (ne: kasse), asistēt, bruto, moto.

Plūdeņi (l, ļ, r) un nāseņi (m, n, ņ) divkāršojami, kur izruna un etimoloģija to prasa: summa, programma, kolonna, tcrritorija.

Svešvārdos šķiŗama dvesmas skaņa h no aukslēju berzeņa ch, piem., archaioloģija, chlors, chirurgs, bet: alkohols, muhamedānis.

Svešvārdos, kas beidzas ar uzsvērtu patskani, akcenta vieta tiek apzīmēta ar tā saucamo "gravi" jeb "pusjumtiņu": froté, trikó.

Šķiŗamā zīme ‘’ latviešu ortogrāfijā nav lietojama: pietisms, stoiķis, altruisms.

Vārdi, kuri gandrīz izzuduši no mūsdienu latviešu valodas Latvijā, taču, kurus vēl šodien izmanto ASV latvieši savā ikdienā.

A

abchazi

abdukcija

ābecnieks

aberrācija

abesiņi

abnorms

abreviācija

abreviātors

abrupts

absentisms

absintisms (chroniska sazāļošanās ar absintu)

absints

abstinents

achaji

achāts

achālija

adenalģija

adenīts

adenoīdi

adieņi (vasaras rudzi)

afīnitāte

afirmācija

afirmatīvs

agamija

agams

aglōsticisms

agrīgs

aģenda

aila

aiļot

aistētika

aistēts

aitērs

aizause

aizdevas

aizelša

aizgrābīgs

aizjūre

aizkarene

aizkritne

aizlejs

aizredze

aizsainis

aizvakarrīt

akacija

akants

akatalētisks

akcesija

akcidences

akcidentāts

aklamācija

aklenīte

akolāde

akompanements

akromatisks

akrostichs

aktīnografs

aktīnogramma

aktuārs

akūtēt

ālata

aldzinieks

ālestība

alkalisks

allegreto

allegri

alligācija

alliterācija

allogamija

allokācija

allopatija

allopats

alltropija

almanachs

alodifikācija

alterācija

alternācija

aluvijs

amfibrachs

amplificēt

amplifikācija

amplifikatīvs

anachorēts

anachorisms

anakolūtija

anakolūts

anakrūze

anapaists

andante

androfags

anemometrs

annuitāte

anticipācija

anticipātīvs

anticipēt

antifōna

antipiretisks

aorists

apalītis

apaudi

apēdas

apbest

apeks

apetīts

apikāls

apīnājs

apīnājs

apīžas

apjūmības

apklājs

apradi

apodeiktisks

apogamija

apogams

apokope

apokopēt

apsājs

apsikt

apstāklenis

apsvēpis

apteksne

aptura

araiometrs

araukārija

ārdīklis

arējs

ariānisms

ārjava

arklinieks

arpinieks

ārrīdznieks

asgalis

asibilācija

asignants

asme

asmēlis

asmīte

asteszvaigzne

atvaisma

atdaļa

atjūkt

atlasas

atmācība

atminīgs

atmosfaira

atpēdas

ātrināt

ātrulis

atasegte

atskaidīt

atskola

atspraudene

atsvēte

attaka

attāliene

attiece

atzale

augulīgs

auglinieks

augmentācija

augulis

aukslējenis

aulis

aumalīgs

aureols

aušāties

autarchija

autarķija

autochtons

autogamija

autotipija

avansieris

aviātors

avoksnējs (lauks)

B

bacillārs

badīklis

baideklis

bakchanālijas

bakchanate

balsekļi

balstīklis

banana

bedējs

bēkons

best

bīdāmatslēga

biedrzīme

bifurkācija

bigoterija

biguzis

bīsteklis

bizarrs

blankets

blanko

blasfēmija

blāvbaltums

bōle

bonvivans

boracīts

boreāls

bracbikefalija

bracbikefals

brachioloģisms

brača

bradenis

breviārijs

briologs

brioloģija

brodiņš

bruljons

burba

burbains

burte

burtene

burtēt

burtniecība

burvilka

burzgulēt

burzgulis

būtva

C

caure

caurraksts

cedēt

celia

celtuvis

celtuvnieks

ceļamspēja

censlis

cesionārs

cezūra

ciemmaize

ciept

cirmuļains

cvībaks

Č

čāpāt

čunčiņš

D

dadaisms

dagls

dailināt

dailinieks

daimokisks

daimons

dairīties

dalbs

darbokla

darvdedzis

daudzeklis

dažur

decemviri

dedikācija

deflorācija

deģis

dēklis

delbs

delikts

delinkvents

dēnārs

dēnārijs

denōminātīvs

derīvātīvs

destina

deziderāts

diaireze

dīdzelība

diecēze

dievredzis

diferenciālnolīdzinājums

dipirrlichijs

drāstīt

duālis

dugains

dūlājs

dūlēt

duzt

dvālekts

dvēsenis

dzenols

dziedētava

dziedīgs

dzīvelība

E

edicija

eideniski

eidētika

eidētiķis

eima

eita

ekosēze

eksāminandrs

eksmantrikulācija

eksmantrikulēt

eksōterisks

ekspedēt

emendācija

emendēt

emeritēt

emeritūra

epentetisks

epenteze

epistula

eschatoloģija

eudaimonisms

eufēmisms

eufōnija

eufōnisks

eugenika

eunūchs

F

fainoloģija

fainoloģisks

falcēt

famōzs

fidūciārs

firmaments

firniss

fluviāls

fogteja

fogts

fotogramma

fotolitografija

fulminēt

fundēt

funerālijas

G

gaidīgs

gaiseklis

gaiskuģis

gaismlaidīgs

gaitīgs

gājzvaigzne

galenīts

gallofijs

gallomanija

galvasgabals

gāneklis

gārkstēt

gārkstoņa

garmetis

geminācija

gemināta

genuīns

gerla

glagolica

glaubesrāls

glečeris

globs

gludgalvis

gonlometrs

govslopi

gram?ļi

granītōls

grāvēt

gravis

grīst

gropene

gropzāģis

gross

grūšus

gumiarabiks

gvaiaks

H

hairetiķis

haireze

hapoloģija

harfe

hēdoniķis

hēdonisms

hetēra

himēns

histoģenēze

husisms

husists

I

iebuvietis

iedaža

iedēklis

iedirbe

iedzirklis

iekarus

ieklājs

ielāsmēt

ielodze

ierievsienas

iespiedumloksne

ietraips

ikts

ilggulis

ilgulis

illātīvs

immensitāte

immenss

impregnācija

indefinīts

indicijas

indolence

indolents

influence

inkluzīvi

inkommensurabls

inkommodēt

inkongruents

insignijas

insolvence

insolvents

insultācija

intencija

interdentāls

interglaciāls

interregns

investitūra

izniekāt

izochronisks

izoglōsa

izogōns

izoģeoterma

izotera

izplatus

izsikt

J

jābūtība

jēlkula

jēlnadzis

jodīts

jostīt

jucekņi

jukls

jumtgale

K

kablis

kādenis

kādība

kainīts

kaire

kairīgs

kakofōnija

kakūmināls

kalmuks

kāls

kamara

kančuka

kaneva

kantātīna

kaprise

kaprisēt

kasus

kāsus

katalēkse

katalētisks

katalēpisks

katastrs

kaulroze

kažocnieks

klaidīgs

kleinis

kleistogamija

klinkers

klīnometrs

klīstīrs

klopsis

knitāji

pnupsis

knupt

kompendijs

komtese

koncedēt

kondolents

kondolēt

konferēt

konfirmands

kongregācija

koniferīns

konklāve

konklūzija

konkordārzs

konosaments

kōns

konsekutīvs

konstellācija

kontrasignēt

korōnāls

korreferāts

korreferants

korreferēt

korroborēt

korso

kosms

kraistīt

krājīgs

krāpīgs

krāslis

krāszieds

krāšļoties

krecumi

kristalloīdi

krītširmis

kroāti

krupt

kulijs

kulksnis

kultene

Ķ

ķeiris

ķemmlāde

koniņš

L

labiālis

labietis

labiodentāls

laitīt

laitītājs

lakstīt

lamentācija

lamentēt

latols

legācija

leitmotīvs

lēkša

lēšķe

lektīra

libella

liekacis

Ļ

ļaunība

M

macas

madapolams

magnificene

mahōnija

maiandrs

majuskulis

maksima

mamōns

mantika

mareografs

matineja

matpina

mazgs

megzt

meimuris

meimuŗot

melmeņi

melmeņsērdzīgs

menāža

mīdeklis

miecējvielas

miniators

minorīti

minuskulis

miriada

mobiliārs

monstrance

monstrōzs

mortifikācija

motets

N

nansenists

nansuks

natrons

nāvcirte

nenosliecīgs

neuralģija

neurastenija

neurasteniķis

nīca

niece

niecēt

niekāt

nīt

noblese

nomadizēt

nomaļmalka

nonna

nosānis

novērsīgs

nullifikācija

nūminōzs

O

okcidentāls

okcidents

olkanis

ordrs

osma

P

pacelms

pacils

pāginēt

paiōns

paiseklis

panēgiriks

pārasmenis

pasirde

paslēpnes

pastōzs

patakas

paušāls

paušāltarifs

pazvilus

pēcinieks

pelains

pelnbirde

pēons

paiōns

pirmāk

pirometrs

pirotīns

pirrichijs

pirtīžas

plūrālis

plūs

polifōnija

polifōnisks

presšpans

pretešķība

pretība

pūmeks

purgātorijs

pūŗi

R

rabats

rakets

rekrūtēt

rekrūtēties

reprīze

rodmenis

S

sālājs

salicīns

sāre

satraps

saturnālijas

sebs

sedija

sedimentācija

sediments

siltens

skarule

skrīpsts

skrōfulis

skrōfulōzs

skust

snātne

spalieris

spedicija

speditors

spode

spodēt

stērs

strēla

strēlains

subtīls

subtrahēt

subtrakcija

sūklība

sūlāt

Š

šanse

šķībīt

šķiezna

šķindelis

šķirme

šlaga

šļute

šomājas

šotēvs

šrafēt

šust

T

taksametrs

tantjēma

tekulis

teozofija

teozofs

tept

tiāra

tonsūra

toņdevis

tortūra

transfūzija

trata

triba

tupesis

U

ūniks

ūvināt

ūvula

uzsēklēt

V

vagābunds

vārpains

vāšains

vedmaksa

veldene

vērenājs

vērenes

vikse

viksēt

vokābulārijs

vokācija

volants

Z

zeugma

zilgalvīši

ziŗāņi

zīšļāt

zonda

zunds

zviedene

zvīgzna

Ž

?agarēt

žagarot

?vuikstēt

Salīdzinātas:

“Latviešu pareizrakstības vārdnīca”, ASV, Nebraska, 1987. g. un

“Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca”, Rīga “Avots”, 1981. g.

1976.gadā, RLB Zinības komiteja pirmo reizi vienojās par jaunās grafētikas pamatiem, “mīkstinošajiem burtiem” – tātad arī burtam, kas līdz šim tika apzīmējis [r’] – diaktrisko zīmi nolemj pievienot zem burta – kā īpašu zīmīti jotu. Vēlāk tā sauktā Zinību komisijas ortogrāfijā r burtam pievienotajai diaktriskajai zīmei ir akūta vai komata forma.

1920. gadā oficiāli tiek apstiprināts fonēmas [r’] apzīmējums ŗ.

Jau 20.gs. 30.gados tiek ierosināts, bet vēl netiek izlemts jautājums par ŗ burta svītrošanu no latviešu valodas alfabēta, jo attiecīgo fonēmu “lieto tikai neliela latvju tautas daļa dažos nelielos apgabalos” (Latv.pareizr., VV 1937, Nr.170).

1939. gadā publicētajos atzinumos atļauts lietot un nelietot mīkstināto ŗ, bet pēc 1940.gada atzinumiem mīkstinātais ŗ jālieto saskaņā ar gramatikas sistēmu; tikai formās, kur gramatikas sistēma mīkstinājumu neprasa, tas nav nepieciešams, piem., “jūra” jeb “jūŗa”, “grūts” jeb “gŗūts”, “barot” jeb “baŗot”.

Lēmums par burta ŗ svītrošanu no latviešu alfabēta tiek pieņemts 1946. gadā.

Tomēr šis lēmums neattiecas uz latviešiem mītņu zemēs – trimdā mīkstinātā ŗ rakstība atcelta netiek.

AISTARA Zinta (prec.Rūtena; dzimusi 1957.6.XII Čikāgā, ASV) - rakstniece. Gleznotāja Viestarta Aistara meita. Beigusi Gaŗezera latviešu vasaras vidusskolu, Mičiganas universitāti. Brīvās vārsmās rakstītajos dzejoļos, kas publicēti krāj. “Māla kausā”, novelē “Viens, viens, vēl viens izņēmums” un stāstu krājumā “Ievainotais zelts” dominē psiholoģisku izjūtu fiksējumi, to reālistiskā atveide. LaRa biedre.

AISTARS Ernests (Ernests Anševics; dzimis 1899.16.IX Užavas pagastā - 1998.23.VII, Kalamazū, Mičigana, ASV) - rakstnieks un pedagogs. 1949.gadā izceļojis uz ASV, kur Čikāgā bijis dzelzceļa darbinieks. Pēc aiziešanas pensijā 1967. dzīvojis Kalamazū, Mičiganā. Bijis ilggadīgs skolotājs Gaŗezera latviešu vasaras vidusskolā. 1978.gadā ieguvis trimdas latv. Kultūras fonda balvu par romānu “Savā zemē”. Romānos atspoguļoti dažādi Latvijas vēstures periodi, pievēršoties galvenokārt vēsturisku griežu situācijām un nācijas spējām tajās izdzīvot. Romānos “Aiza”, “Tu nāci naktī”, “Goda diena”, “Šoreiz par īsto” nedaudz didaktiski tēlota jaunās paaudzes patieso vērtību atrašana un iedzīvošanās svešatnes vidē. Vienmēr atradis laiku parunāties ar jauniešiem, skolotājiem un jaunajiem literātiem, mudinādams darboties un kopt latviešu valodu un rakstus. Labestīgā personība bijis neaizmirstams paraugs trimdas latviešiem. Visu savu mūžu veltījis latviešu jaunatnes audzināšanai, tāpēc trimdas rakstnieku paaudze viņu uzskatīdama par savu audzinātāju, izraudzījusi par LaRAs goda biedru.

ALHIMOVIČS Gerogs (dzimis 1929.21.V. Rīgā) - dramaturgs. 1950.gadā izceļojis uz ASV, dzīvojis Čikāgā. Piedalījies amatieru teātra kopu izrādēs, bijis aktieris, izrādes vadītājs, apgaismotājs, režisora asistents, rediģējis izdevumu “Ziemeļamerikas latviešu teātru apvienības apkārtraksts” (38.-43.nr.). Sarakstījis apmēram 55 lugas, trīs no tām angļu valodā. Lugas nav iespiestas, izrādītas vairākās trimdas teātru kopās. Par lugu “Mijkrēslis” ieguvis PBLA prēmiju (1980). Stāsti publicēti laikrakstā “Čikāgas Ziņas” un žurnālā “Treji Vārti”.

ANDERSONS Edgars - (1920.17.VI Tukums - 1989.5.VII Kalifornija, ASV) - vēsturnieks un tulkotājs. 1949.gadā izceļojis uz ASV. Nozīmīgas grāmatas par latviešu vēstures jautājumiem: “Tobago”, “Latvijas vēsture 1914-1920”, “Latvijas vēsture 1920-1940. Ārpolitika.” - tajās sniegts plašs faktu materiāls. Viens no žurnāla “Treji Vārti” redaktoriem, “Latvju enciklopēdijas 1962 - 1982 - 1987 - 1989” galv. redaktors.

ANDŽĀNE Marija (Strode; 1909.8.IX Šķaunes pagasts - 1988.26.XII Elmīra, Ņujorkas štats, ASV) - rakstniece. No 1951.gada dzīvojusi ASV. Pirmā publikācija - dzejolis “Caur osorom” žurnālā “Zīdūnis”. Krājumos “Namīna vōrtūs” (1951) un “Caur dvēseles prizmu” (1977) raksturīgs garīgums un filozofiskums. Daudzi dzejas un prozas darbi palikuši rokrakstā.

ARDESS Edgars (Eduards Gulbis; 1887.25.XI Tumes pagasts - 1977.5.I Čikāga, ASV) - rakstnieks. 1944.gadā emigrējis uz Vāciju, vēlāk izceļojis uz ASV. Romānos sastopami dzimtenes, trimdas un vēsturiski motīvi reālistiskā un fantastiskā apdarē.

AVENS Voldemārs (dz.1924.12.I Ziemeru pagastā) - dzejnieks un gleznotājs. Pēc izceļošanas uz ASV studējis Ņujorkas Mākslas studentu līgā (1951-53) un Kolumbijas universitātē. Strādājis par projektētāju un arhitektu. Veidojis pastāvīgas gleznu izstādes. Pirmie literārie darbi iespiesti skolas gados laikrakstā “Daugavas Vēstnesis”, Daugavpilī. Rakstījis arī kritikas un apceres par mākslu. Amerikas latviešu mākslinieku apvienības biedrs.

BASTJĀNIS Ilmārs, dzīvo Holivudā, Kalifornijā, ASV. Raksta atmiņas, kritikas, politiskus rakstus avīzē “Laiks” ar parakstu I.Krasts un “Latvija Amerikā” ar parakstu I.Bastjānis. Atmiņu pirmā daļa “Pašvēsture”, paredzams, ka iznāks Latvijā. Paredzēti vēl divi sējumi ar atmiņu turpinājumu. “LaRAs Lapiņu” 3.nr (1998.gada jūlijs-septembris) rakstījis: “Svešums tagad ir abos galos. Man tomēr ir dzīvas un labas attiecības ar daudziem tagadējiem Latvijas kultūras, mākslas, literatūras darbiniekiem”.

BAUMANIS Artūrs (1905.27.II Rīgā - 1989.17.VII Detroitā, ASV) - rakstnieks, literatūrvēsturnieks, kritiķis. 1950.gadā izceļojis uz ASV, beidzis Čikāgas universitāti, iegūstot maģistra grādu bibliotēku zinātnēs (1952). Strādājis Detroitas publiskajā bibliotēkā. Bijis LaRA biedrs. Plašākais darbs ir romānu cikls 8.sējumos “Hernhūtieši”, kur apzināti arhaizētā vēstījuma manierē, kas balstīta notikumu vērojumā no atšķirīgu darbības personu perspektīvas, sniegts plašs ieskats hernhūtisma kustības sākumos Latvijā un dažādu sociālo slāņu dzīves apstākļos un psiholoģijā.

BĒNE Alma (prec. Šulca; dzimusi 1913.9.IV Bērlingtonā, Aiovas štatā, ASV) - dzejniece. No 1922.gada dzīvojusi Latvijā, bet 1950.gadā izceļojusi uz ASV, kur strādājusi par arhitekti. LaRA un Latvijas Arhitektu biedrības biedre.

BĒRZIŅA-BALTIŅA Valerija (dzimusi 1906.21.II Rīgā) - valodniece, dzejniece. 50.gadu sākumā pārcēlusies uz Mineapolisu, ASV, kur studējusi vācu valodu un literatūru Minesotas universitātē (1954-63). Strādājusi par mācībspēku Mankato universitātē (1963-64), Makalestera koledžā (1974-86); kādu laiku bijusi profesore Mineapolisā Kenvudas skolā. Strādājusi par latviešu valodas skolotāju Mineapolisas latviešu papildskolā, Gaŗezera, Beverīnas, Kursas latviešu vasaras vidusskolās, arī Minsteres latviešu ģimnāzijā. LaRA biedre. Sarakstījusi “Latviešu valodas gramatiku”, kas vēlāk pārstrādāta un papildināta izdota atkārtoti. Par latviešu valodas kopšanu piešķirts ALA goda diploms (1977) un E.Sūnas piemiņas fonda balva (1988). Izdevusi dzejoļu krājumu “Gaismas šūpoles”, kurā dominē dabas un cilvēka garīgās pasaules, arī patriotisma motīvi.

BIČOLE Baiba (prec. Rumpētere; dzimusi 1931.29.V Rīgā) - dzejniece. 1950.gada decembrī aizbraukusi uz ASV. Tur sākusi humanitārās studijas, taču ģimenes apstākļu dēļ tās nav beigusi. Strādājusi par skolotāju latviešu bērnu vasaras un ziemas vidusskolās, kā arī par korektori žurn. “Universitas”. Pirmās publikācijas 1953. gadā ASV latviešu jauniešu žurnālā “Raksti”. Dzejas pasaulei raksturīga dabas un kosmosa reāliju, laikmeta radīto psiholoģisko konfliktu ekspensīva atklāsme. Jūtama folkloras tēlainības ietekme un asociācijas, metrikā galvenokārt verlibrs.

BIČOLIS Jānis (1904.24.XI Krustpils pag. - 1982.24.VIII Montklērā, ASV) - literatūras vēsturnieks un kritiķis, folklorists. Sastādījis “Vecākās latviešu literatūras hrestomātiju vidusskolām”, rakstījis par latviešu literatūru dažādos žurnālos. 1950.gadā ar ģimeni izceļojis uz ASV. Sarakstījis pārskatu “Otrā pasaules kara latviešu trimdas literatūras 10 gadi (krāj. “Latviešu trimdas desmi gadi”, 1954); žurnālos “Ceļi”, “Ceļa Zīmes”, u.c. rakstījis par latviešu trimdas literatūru, literatūras vēstures un folkloras jautājumiem, rūpīgi izstrādājot darbu par faktoloģisko pusi. Rakstu krājumi “Mūsu valoda” red. (1952-55), bijis Latviešu Preses biedrības valdes priekšsēdētājs. Rakstījis arī dzejoļus.

BURTNIEKS Jānis Andrejs (līdz 1927 īstajā vārdā Jānis Andrejs Ozoliņš; dzimis 1894.14.II Asotes pusmuižā, miris 1959.27.IX Ņujorkā) - rakstnieks un literatūrzinātnieks. No 1913. Gada dzīvo ASV, kur beidzis Kalifornijas universitāti (1916). Žurnāla “Prometejs” redaktora (1915-16) Sanfrancisko. 1922.gadā atgriezies Latvijā, bijis lektors Rīgas skolotāju institūtā, Latvju dramatiskajos kursos. 1950.gadā atkal emigrējis uz ASV, kur stādājis par tulkotāju. Izdotajos dzejoļu krājumos “Maldi un valgi”, “Tu un es” valda politiska satīra un dzīves apceres lirika. ASV un Japānā izdevis informatīvas grāmatas par Latviju un tās kultūru.

CAKARS Oļģerts, dzīvo Čikāgā, ASV. Joprojām raksta, kaut reti daiļliteratūru, tulko dziesmas, ir mēnešraksta “Kristīgā Balss” redaktors. Pēdējo 10 gadu laikā uzrakstīti aptuveni 50 dzejoļi, 30 dziesmu tulkojumi, 100 apceres un svētrunas. Tulkota Billija Grehema grāmata “Miers ar Dievu”. Izdodot grāmatas, sadarbojas ar Latvijas Baptistu Draudžu Savienību. Katru vasaru 8 nedēļas (sākot no 1992.g.) pavada Latvijā. “Esmu apsolījies sarīkot rakstnieku cēlienu 2002.g. Dziesmu svētkos Čikāgā. Domāju aicināt arī kādu rakstnieku-dzejnieku no Latvijas”- tā sacījis pats rakstnieks.

CEDRIŅA Ināra (dzimusi 1950.gadā ASV) - dzejniece un māksliniece. Raksta dzeju un prozu angļu un latviešu valodā. Atdzejojusi no angļu valodas. Piešķirta Kolumbijas universitātes balva par V.Belševicas darbu atdzejojumu angļu valodā.

CELMS Teodors (1893.14.VI Lugažu pag. - 1989.14.II Ostina, ASV) - filozofs, esejists. 1949.gadā izceļojis uz ASV, bijis Ogastanas koledžas profesors Rokailendā (1949-63). Esejas par filozofijas, psiholoģijas, kultūras un literāriem jautājumiem publicētas grāmatās “Tagadnes problēmas”, “Patiesība un šķitums”, dažādos periodiskos izdevumos un rakstu krājumos.

DĀLE Karola (īst.v. Karlīne Auzarāja; 1905.29.IV Bolderājas Kleisters Auzarājos - 1967.29.III Bruklinā, ASV) - dzejniece. 1951.gadā izceļojusi uz ASV, strādājusi par ierēdni. 60.gados bijusi Latviešu Preses biedrības priekšsēdētāja vietniece. Periodikā publicējusi rakstus par sabiedrības jautājumiem, īpaši par sievietes tiesībām, emigrācijā - recenzijas un apcerējumus par filozofiskas un romantiskas ievirzes latviešu dzejniekiem.

DEKTERS (īstais vārds Donats Mūrnieks, arī Myurnīks; 1901.27.XII Nautrēnu pag. - 1963.29.VI Ņujorkā, ASV) - katoļu garīdznieks un rakstnieks. 1951.gadā emigrējis uz ASV. Trimdā aktīvi darbojies katoļu sabiedriskajā dzīvē. 1962.g. iecelts par pāvesta galma prelātu. Sarakstījis lugu “Kozas” un romānu “Dorvas cīma ļaudis”. Lugā sniegts etnogrāfisks Latgales kāzu ieražu paraugs.

DREIMANE Valda (prec. Melngaile; dzimusi 1932.21.VRīgā) - dzejniece, literatūrzinātniece. No 1951.g. dzīvo ASV, galvenokārt Bostonā. Beigusi Hārvardas universitāti un Minhenes universitāti. Kopš 1969.g. bijusi Bostonas universitātes profesore. 1989-91 Minsteres latviešu ģimnāzijas direktore un skolotāja Vācijā. 1972-89 bijusi lektore latviešu vasaras skolās un nometnēs ASV, Kanādā, Anglijāun Vācijā, kā arī skolotāja Beverīnas un Gaŗezera vasaras vidusskolās, recenzente mācību grāmatu izdevniecībās. 1962-78g. dzejas nodaļas redaktore žurnālā “Jaunā Gaita”. LaRA biedre. Dzejā dominē apgarota labestība, elēģisks, detaļu zīmējumā impresioniski smalks pasaules vērojums, dažkārt intuitīvi tverts mūsdienu civilizācijas draudīgums. Poētikā folkloras ietekme. Publicējusi literatūrkritiskus un literatūrteorētiskus rakstus un esejas latviešu un angļu valodā par Aspaziju, K.Baronu, A.Čaku, latv.folkloru, kā arī par V.Belševicas, I.Ziedoņa, A.Kalves u.c. rakstnieku daiļradi. Latviešu valodā publicējusi rakstus galvenokārt žurnālos “Labietis un “Jaunā Gaita”.

DZELZĪTIS Kārlis (arī Kārlis Dzelzs; 1892.25.VI Vildogas pagasts - 1982.8.I solsberi, Ziemeļkarolīna, ASV) - dzejnieks. Latvijā bijis Satversmes sapulces deputāts, viens no Latvijas neatkarīgo sociālistu partijas dibinātājiem, tās deputāts 3. Saeimā. 1959.gadā izceļojis uz ASV. Tur bijis mācībspēks vairākās koledžās. Strādājis galvenokārt par juristu. LaRA biedrs.

EGLĪTIS Anšlavs (dzimis 1906.14.X Rīgā) - rakstnieks. 1950.gadā pārcēlās uz ASV. Pirmie iespaidi ASV attēloti romānā “Cilvēks no Mēness”. Pamatnodarbošanās - literārais darbs. Grāmatā “Lielais mēmais” (1972) atrodamas bagātīgas ziņas par latviešu un pasaules kinovēsturi. Trimdā sarakstījis ap 50 grāmatu dažādos prozas žanros, bijis ražīgākais trimdas autors. Romānos parādās māka veidot raksturus, valoda daudzkrāsaina, ieausti jaunvārdi. Tēlota trimdas latviešu dažādu slāņu dzīve un ikdiena. Īpaši izkopis īsā stāsta un noveles žanru. Viņa stāstu varoņi ir parasti cilvēki, bieži vien bērni un jaunieši. Noveles ietvertas izdevumā “Sīkstā dzīvība”. Atmiņas par Inciemā pavadītajām vasarām ir grāmata “Pansija pilī”, kurā ietverti autobiogrāfiski fakti. Pieredzējumi paša rīkoto viesturneju laikā pa ASV un Kanādas pilsētām, izrādot lugas “Cilvēks grib spēlēt” un “Ferdinands un Sibilla”, iestrādāti grāmatā “Trešais zvans”. Trimdas teātros un dziesmu svētkos bieži izrādītas viņa lugas, vairākkārt tās veidotas, izmantojot romānu motīvus. Lugas apkopotas krājumos “Lūdzu, ienāciet, ser!” un “Lugas”. Vienīgā trimdā sacerētā dzejoļu grāmata “Trofejas”, kurā apkopoti seši soneti. Ieguvis PBLA tautas balvu. LZA goda loceklis (1990.).

EKMANIS Rolfs (dzimis 1929.10.II Rīgā) - literatūrzinātnieks, filoloģijas zinātņu doktors. 1950.gadā izceļojis uz ASV. 1951-53. Tulks ASV armijā Korejā. Līdz 1960.gadam strādājis par krievu un vācu valodas lektoru Jūtas štata universitātē, pēc tam specializējies krievu, serbu, horvātu un slovēņu literatūrā, baltu folklorā un lingvistikā. ASV strādājis radiostacijā “Brīvība-Brīvā Eiropa” par politiskās un kultūras dzīves komentētāju. Latvijas PEN kluba un LaRA biedrs. Nozīmīgas apceres par latviešu rakstnieku - O.Vācieša, V.Belševicas, U.Bērziņa un M.Zālītes - daiļradēm.

FREIVALDS Jānis (dzimis 1944.12.II Skujenes pagastā) - rakstnieks. Līdz 1949.gadam kopā ar vecākiem dzīvo Austrijā, pēc tam ASV. 1967.gadā ieguvis ārlietu maģistra grādu Džordža Vašingtona universitātē, 1967-70.gadā strādājis Miera korpusē Kolumbijā un Panamā, pēc tam tautsaimnieks dažādās ASV firmās. Publicējis fantastisku piedzīvojumu romānu “The famine plot” (“Bada sazvērestība”), kas mātes Margaritas Freivaldes tulkojumā 1979.gadā izdots latviešu valodā.

GĀLE Rita (dzimusi 1925.30.IX, Rīgā) - dzejniece. 1951.gadā pārcēlusies uz ASV, mācījusies mākslas skolā Ņūdžersijā. Strādājusi par latviešu valodas skolotāju Bronksas latviešu papildskolas ģimnāzijas klasē un Beverīnas vasaras vidusskolā. Latvijas Preses biedrības, LaRA un Latvijas PEN kluba biedre. Darbus publicējusi Vācijas un ASV periodikā. Raksturīgi dzimtenes atmiņu motīvi, intīmo pārdzīvojumu dramatisms, zaudētā un nepiepildītā alkas, individuālā garīgā spēka apliecinājums un folkloras skaistuma un labestības poetizācija. Daļai dzejoļu piemīt publicistiski tiešs, laikmeta un trimdas sabiedrības aktualitātēs sakņots patoss.

GORSVĀNS Jānis (dzimis 1930.6.V Makašēnu pagastā) - rakstnieks un gleznotājs. 1949.gadā izceļojis uz ASV, beidzis Šuinarda mākslas institūtu Losandželosā (1957), piedalījies izstādēs, darbojies grāmatu grafikā. Žurnāla “LaRA’s Lapa” redaktors (1975-89). Sarakstījis noveļu krājumus “Krāšņa un bagāta dzīve” (1970, J.Jaunsudrabiņa prozas balva), un romānu “Mans mīļais auša” (1988), kuros tēlotas galvenokārt trimdas dzīves epizodes, īsi, lakoniski iezīmējot personu un darbības raksturojumus, centrā izvirzot varoni - dvēseles vientuļnieku. LaRa un Latvijas PEN kluba biedrs.

GRIEZE Gunārs (dzimis 1926.3.III Rīgā) - dramaturgs. 1950.gadā izceļojis uz ASV, bijis basketbola treneris Kalifornijā, latviešu sporta dzīves organizētājs vairākās ASV pilsētās, sporta žurnālists. Piedalījies Sanfrancisko Mazā teātra izrādēs, darinājis tām dekorācijas. Rasktījis humoristiskus dzejoļus. LaRA biedrs. 1980.gadā luga “Klematupes Elmers” godalgota triju kontinetu latviešu lugu konkursā. Rakstījis asprātīgas komēdijas, kas dažkārt tuvas farsam. Lugu pamatā dažādu latviešu aprindu sadzīves komisks tēlojums.

GUBIŅA Indra - dzīvo Klīvlandē, ASV. Kaut arī laba daļa mūsu pazīstamo rakstnieku apklusuši, gan vecuma dēļ, gan tādēļ, ka jau pateikts viss, - vēl joprojām raksta. Ir ļoti latviska rakstniece, jo viņas varoņi pa lielākai tiesai ir latvieši, svešumā nonākuši, ar vientulību un atsvešinātību iedzīti strupceļā. Jaunākais romāns, dzīves apraksts - “Kās es Tevi mīlēju!” Vadošā doma romānos - “mīlestība vairs nav droša, jo modernajā pasaulē nekas nav drošs un mūžīgs”.

IVASKA Astrīde (dzimusi Hartmane; 1926.7.VIII Rīgā) - dzejniece. 1949.gadā pārcēlusies uz ASV. 1950.-52.gadā bibliotekāre Minesotas universitātes Mākslas nodaļā. 1958-66. Mācījusi valodas Sv.Olafa koledžā Minesotā un Oklahamas universitātē. 1962.-82.gadam darbojusies žurnāla “Jaunā Gaita” redakcijā, no 1971.- žurnāla “Ceļa Zīmes” redakcijas kolēģijā. Latvijas PEN kluba biedre. Dzejai raksturīgs intīmi klusināts pasaules vērojums, smalkjūtīga iedziļināšanās dabā kā ētiski stabilā esamībā, tās harmonijā un skaidrībā. Atdzejojusi latviešu valodā amerikāņu, igauņu, somu, lietuviešu, krievu un citu tautu dzeju. Publicējusi recenzijas un apceres par latviešu un cittautu literatūru, īpaši žurnālos “Jaunā Gaita”, “Tilts”, “World Literature Today” (agrāk “Books Abroad”), “Journal of Baltic Studies” u.c. Almanahā “Arhīvs” publicējusi latviešu trimdas dzejas pārskatu, parskatu par latviešu literatūru - izdevums “Encyclopedia of world literature in the XXth century”.

IVASKS Ivars (dzimis 1927.17.XII Rīgā) - dzejnieks, literatūrzinātnieks un kritiķis. 1949.gadā izceļojis uz ASV. Minesotas universitātē ieguvis filozofijas doktora grādu. Mācījis vācu valodu un literatūru dažādās skolās Minesotā; vienlaikus žurnāla “Books Abroad” (kopš 1977 “World Literature Today”) atbildīgais redaktors (1967-91), tajā ievietoti raksti par jaunākā laika pasaules literatūru, literatūras virzieniem un žanriem; 1968.gadā izveidojis plašu recenziju nodaļu, kurā regulāri publicētas recenzijas arī par latviešu rakstnieku darbiem. Žurnālā vairākkārt ievietoti pārskati par jaunāko latviešu literatūrā, tādējādi propogandējot to pasaulē. Aktīvi darbojies Baltijas studiju veicināšanas apvienībā, bijis tās prezidents (1978-80).

JANELSIŅA Veronika (prec. Eglīte; dzimusi 1910.20.V Minskas gub. Barbarovā, Baltkrievijā) - gleznotāja un rakstniece. Anšlava Eglīša sieva. 1950.gadā kopā ar vīru aizbrauca uz ASV. Losandželosā, Milvokos u.c. rīkotas personālizstādes. Ilustrējusi grāmatas. Amerikas latviešu mākslinieku apvienības biedre. Pamatnodarbošanās glezniecība noteikusi pasaules uztveres īpatnības, romānos nereti iestarpināti ar šīm problēmām saistīti apcerējumi.

JANSONE Astrīda (dzimusi Riekstiņa; 1930.19.III Doles pag.) - dramaturģe. 2.pasaules kara beigās emigrējusi uz Vāciju, pēc tam izceļojusi uz ASV. Strādājusi dažādos uzņēmumos par grāmatvedi, pēc tam ceļojumu aģentūras vadītāja Klīvlendā. Kopš 1953.gada piedalās Klīvlendas “Daugavas vanagu” teātra kopā. Lugā “Atla; svešinieki” tēlojusi grūto sadzīves apstākļu radītos konfliktus 60.gados Latvijā. Lugās risinājusi ģimenes dzīves un morāles problēmas. Rakstījusi arī skečus.

JAUNZEME Ausma Regīna (1936.22.X Tērvetē - 1978.20.II Broli Mohaves tuksnesī, Kalifornijā, ASV) - dzejniece, literatūrzinātniece. 1950.gadā pārcēlusies uz ASV, studējusi vācu valodu un literatūru Stenfordas universitātē. No 1972.gada latviešu, lietuviešu valodas un Baltijas vēstures docētāja Stenfordas universitātē, Kalifornijā. Dzejoļu krājumos jūtams intensīvs protests pret laikmetisko virspusējību un cilvēku atsvešinātību, romantiskas alkas pēc dvēseles skaidrības un mīlestības, kā arī dzimtenes apciemojumu impresijas un Lastvijas vēstures rezignēts tēlojums. Trimdas periodikā publicēti literatūrteorētisku un kritisku rakstu par latviešu 60.-70.gadu dzejas poētiskajām novācijām.

JĒGENS Ojārs (dzimis 1924.9.XII Rīgā) - dzejnieks, mākslinieks un grāmatizdevējs. No 1964.gada dzīvo Čikāgā, ASV. Dzejai raksturīgs paskarbs, pat sarkastisks laikmeta un trimdas vērojums un pretstatā romantiskas ideālisma alkas. Sakārtojis un ilustrējis “Latviešu tautas pasakas par zvēriem”, “Latviešu tautas pasakas par velniem”, “Latviešu tautas pasakas par sērdienīti”. 50-100 eksemplāru tirāžā reproducējis 19. un 20.gadsimta latviešu autoru orģināldarbu vai tulkojumu izdevumus.

JĒGERE - FREIMANE Paula (dz.Jēgere; 1986.20.XII Vemoku muižas Ķīļos - 1975.22.VII Potaketā, Rodailendā, ASV) - teātra un literatūras kritiķe. 1950.gadā pārcēlusies uz ASV. Publicēta autobiogrāfija “Cilvēks domā - Dievs dara” un pēc autobiogrāfiskiem materiāliem veidota triloģija “Dzīves romāns”: “Es atgriežos pie sevis”, “Es apliecinu tevi”, “Mainīgā, mānīgā dzīve”.

JĒGERS Benjamiņš (dz.1915.16.I Jelgavā) - valodnieks un bibliogrāfs. Kopš 1951.gada dzīvo ASV. Savācis un sakārtojis “Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfiju” (Kultūras fonda balva 1973), kas aptver laika posmu no 1940. līdz 1980.gadam. Bijis izdevuma “Latvju enciklopēdija” līdzstrādnieks. Publicējies arī periodikā.

KADILIS Jānis (dz. 1903.16.I Stāmerienas pag., Kraukļos) - literatūrkritiķis un grāmatizdevējs. 1950.gadā izceļojis uz ASV. Strādājis kā bibliotēku darbinieks Ņujorkā un Vašingtonā. Darbojies Amerikas Latviešu apvienības valdē, Kultūras birojā (1956-59) un Kultūras fondā (1956-1963). Rakstījis plašākas apceres par latviešu un cittautu rakstniekiem, īpaši pārzinājis franču literatūru. L.Bērziņā rediģētās “Latviešu literatūras vēstures” līdzautors. Nozīmīgākais darbs ir “Rakstnieki un grāmatas” - esejas un apceres par izciliem latviešu rakstniekiem. Rakstījis arī dzejoļus un stāstus.

KALME Egīls (līdz 1957.īst.v. Jānis Ozoliņš; 1909.16.VII Sarkaņu pag. - 1983.13.II Ņujorkā, ASV) - rakstnieks un gleznotājs. 1951.gadā izceļojis uz ASV, strādājis par kalpotāju, vēlāk mācījies Ņujorkas pilsētas koledžā, rīkojis patstāvīgas gleznu izstādes. Savās lugās atspoguļojis leģionāru likteni. Savu dzīves pieredzi atspoguļojis autobiogrāfiskajā romānā “Pasaules vējos”.

KALNIŅA Laima (dzimusi Jagare; 1922.5.IV Rīgā) - rakstniece un arhitekte. 1950.gadā izceļojusi uz ASV, kur dzīvojusi Vašingtonā. Ilgāku laiku bijusi Nacionālu parko pārvaldes arhitekte. PBLA ģenerālsekretāre (1978-83). LaRA biedre. Stāstu un noveļu krājumā “Kur upes satiekas” tēlota trimdas latviešu dzīve, iekļaušanās apkārtējās sabiedrības tradīcijās, tagadnes notikumi mijas ar dažādu slāņu pagātnes impresijām, raksturīgi atsevišķu ainu daudzkārtēji atkārtojumi. Rakstniece par saistībām ar Latviju: “Esmu atguvusi lauku māju zemi, kas visus šos gadus no 1945.g. nav strādāta. Mājas pašas nopostītas. Labprāt dzīvotu tur, bet nav naudas un spēka. Nevaram pārāk pakļauties uz Latvijas spīdekļiem, jo arī viņi dažkārt taisa lieliskas kļūdas”.

KALNIŅŠ Nikolajs (dz.1911.18.V Kastrānes pag. Vecmazmiķeļos) - rakstnieks. 1949.gadā pārcēlies uz ASV. Sākumā strādājis fizisku darbu, tad par tehnisko zīmētāju, kā arī Fordema universitātes bibliotēkā par latviešu valodas skolotāju Bronksas latviešu vidusskolā Ņujorkā. Sarakstījis ap 20 radio raidlugu bērniem. Daudz lugu, dzejoļu un īsprozas bērniem. Kopā ar L.Bērziņu sastādījis lasāmgrāmatu pamatskolai “Tēvu valoda”. Rakstījis humoreskas, tās apkopotas krājumā “Dāvis Dievputniņš. Periodikā publicējis apceres un atmiņas par latviešu rakstniekiem.

KALVE Vitauts (īst.v. Vitolds Kalniņš; 1913.2.V Lielvārdē - 1989.15.IV Durbē) - literatūrkritiķis, dzejnieks. Jāņa Sarmas dēls. 1950.gadā pārcēlies uz ASV, dzīvojis Ņujorkā. ASV strādājis galvenokārt gadījuma darbus, piedalījies Latviešu humanitāro zinātņu asociācijas darbā. 1984.gadā atgriezies Latvijā. Trimdā galvenokārt publicējies laikrakstos “Tilts”, “Ceļa Zīmes”, “Laiks”, “Latvju Žurnāls”, rakstījis recenzijas un apceres par daudziem latviešu rakstniekiem. Apcerēs atsegtas rakstnieka poētiskās īpatnības, modernās dzejas metaforika. Kopā ar J.Andupu sarakstījis literāru portretu un eseju krājumu ar faktoloģiski plašu informāciju “Latvian literature” (“Latviešu literatūra”). 70. un 80.gados pētījis latviešu folkloru un mitoloģiju.

KĀRKLIŅŠ Andris (dz.1942.28.I Zaļeniekos) - dzejnieks un ģitārists. Kopš 50.gadu sākuma dzīvo ASV, vēlāk Eiropā. Mācījies dažādās ASV universitātēs, līdztekus strādājis fizisku darbu un daudz ceļojis. 1975.gadā ierakstījis skaņu plati “The Flamenco Gittar of Andre el Leton”, pēc tam koncentrējis ASV, Kanādā, Vācijā, Anglijā, Francijā, Indijā, Austrijā, Taizemē, Filipīnās, Irānā. Saviem dzejoļiem komponējis mūziku.

KĀRKLIŅŠ Kārlis (1888.9.V Kauguru pag. Iemetējos - 1961.17.XII Ņujorkā) - literatūrzinātnieks. Rakstījis par literāriem jautājumiem. Devis būtisku ieguldījumu R.Blaumaņa, F.Bārdas un citu autoru daiļrades apguvē. Sarakstījis grāmatu “Rakstniecības teorija”, “Latviešu literatūra”, valodas mācības grāmatas pamatskolai “Vārds” (1.-6.klasei), “Latviešu tautas dziesmu problēmas”, “Tīri toniskais pantmērs latviešu dzejā”, “Latviešu literatūras vēsture”, “Cittautu literatūra”. ASV dzīvojis no 1951.gada.

KĀRKLIŅŠ Valdemārs (1906.17.X Iecavas pag. Jaunplampjos - 1964.1.I Portlendā, Oregonā, ASV) - rakstnieks, tulkotājs. No 1926.gada bijis profesionāls, ražīgs tulkotājs apgādā “Grāmatu draugs”, tulkojis vairākus desmitus romānu, no angļu, franču, vācu un krievu valodas. No 1950.gada līdz mūža beigām dzīvojis Seilemā, Oregonas štatā, ASV. Vairākus gadus strādājis par nakts uzraugu psihiskajā slimnīcā. ASV tapuši 10 romāni, to vidū noslēgtu romānu cikls “Dieva zeme”. Romānā “Vēstule no dzimtenes” tiešā darbība risināta latviešu emigrantu vidē, atainots Latvijas brīvvalsts beigu cēliens, emocionālā kāpinājumā, ar dokumentālu precizitāti atsegti dramatiski notikumi Litenes nometnē. Sarakstījis trīs lugas, no tām populārākā - “Sarkanvīns” izrādīta vairāk nekā simts reižu. Lugā “Indīgā efeja”, satīriski vēršoties pret negācijām cilvēka raksturā, akcentēti vairāki trimdas sabiedrībai būtiski momenti - latviešu asimilācija, nacionālās vienotības zudums, bijušo karavīru vientulība. Bijis laikraksta “Laiks” literārā pielikuma “Laika Mēnešraksts” redaktors (1955-63), kur publicējis daudzus esejiskus literātu, mākslinieku, politiķu portretējumus.

KAUGARA Baiba (prec. Ozols; dz.1943.1.X Ķieģeļu pag. Rubenes skolā) - dzejniece. 1950.gadā pārcēlusies uz ASV. Beigusi Kalamazū ģimnāziju, ieguvusi bakalaura grādu Kalamazū koledžā un maģistra grādu Simonsa koledžā Bostonā. Žurnāla “Mazputniņš” redaktore un redakcijas kolēģijas locekle. Tulkojusi angļu valodā V.Belševicas, G.Saliņa, V.Strēlertes, L.Tauna dzeju, kā arī latviešu komponistu dziesmu tekstus.

KAUGARA Māra (prec.Irbe; dz.1936.16.V Dikļu vecajā draudzes skolā) - tulkotāja. 1950.-64.gads dzīvo ASV; kopš 1964.gada Zviedrijā. Beigusi Kalamazū ģimnāziju, ieguvusi bakalaura grādu socioloģijā Kalamazū koledžā. Strādājusi par bibliotekāri ASV (1957-60), pēc tam par latviešu valodas skolotāju Zviedrijā. Žurnāla “Mazputniņš” redakcijas locekle. Periodikā publicējusi dzejoļus.

KAUGARS Arturs (1910.29.I Smiltenē - 1971.13.II Kalamazū, Mičiganā, ASV, turpat apbedīts) - dzejnieks un pedagogs. 1950.gadā izceļojis uz ASV, kur strādājis dažādus gadījuma darbus. No 1954.gada dzīvo Kalamazū, kur līdz 1969.gadam strādājis farmaceitiskā uzņēmumā. Bijis Kalamazū latviešu skolu pārzinis, 50.gadu nogalē ALA kultūras semināra neklātienes kursu vadītājs. Daļai dzejoļu piemīt patriotiska ievirze, meditatīvs raksturs. Rakstījis arī balādes un dzejoļus bērniem. Sastādījis mācību grāmatu “Ceļa maize” (kopā ar A.un J.Širmaņiem), lasāmgrāmatu “Mana tēvu valoda” 4. un 5.klasei. Presē, īpaši žurnālā “Trimdas Skola”, publicējis pedagoģiskus rakstus.

KIRŠTEINS Dzintars (1922.18.XI Rīgā - 1970.13.II Pensilvānija, ASV) - rakstnieks. 1952.gadā izceļojis uz ASV. Izdoti romāni “Kad lielgabali klusē” un “Kaliet sirdis akmenī, brāļi!”. Nolemtības noskaņas valda žurnālos “Ceļa Zīmes”, “Laika Mēnešraksts” publicētajās novelēs. (pseidonīms - Valdis Akots).

KLĀVSONS Jānis (1933.11.I Rīgā - 1965.26.XII Longailendā pie Ņujorkas, ASV) - rakstnieks. 1949.gadā izceļojis uz ASV, dzīvojis Rodailendā, Minesotā un Ņujorkā, kur Kolumbijas universitātē ieguvis maģistra grādu angļu valodā. Pēc tam strādājis Boulingrīnas koledžā, bijis doktorands Minesotas universitātē. Pirmā publikācija - tēlojums laikrakstā “Latvija” 1950.gadā. Nopietni pievērsies literatūrai 50.gadu 2.pusē, publicējies Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības žurnālā “Raksti”, darbojies žurnāla redakcijā. Izdarījis pašnāvību, Darbi publicēti periodiskos izdevumos “Jaunā Gaita”, “Ceļa Zīmes”, “Latvju Žurnāls”, “Laiks”.

KLĪDZĒJS Jānis (dz.1914.6.V Viļānu pag. Kurpniekos) - rakstnieks. Popularitāti ieguvis pirmais romāns “Jaunieši”. Kopš 1950.gada dzīvojis ASV, 1957.gadā beidzis Kalifornijas universitāti. Pēc aizbraukšanas no Latvijas publicējis ap 20 grāmatu. Par romānu “Sniegi” ieguvis Kultūras fonda balvu, par “Dāvātās dvēseles” - J.Jaunsudrabiņa balvu. Romānos ar lielu māksliniecisku spēku un psiholoģisku dziļumu stāstīts par pirmskara dzīvi Latgalē un par latviešu problēmām ASV. Publicējis daudz literārkritisku un publicistisku rakstu presē.

KOCIŅA Elvīra (1902.5.XI Rīgā - 1977.24.VII Kalifornijā, ASV) - rakstniece. No 1952.gada dzīvojusi ASV. Sarakstījusi vairākus psiholoģiskus romānus, kuru galvenās varones ir sievietes, kas patstāvīgi iekaro sev vietu dzīvē. Romānā “Jādzīvo vien ir” rakstījusi par dažādiem likteņiem emigrācijā ASV. Labākie romāni ir nozīmīgs ieguldījums latviešu psiholoģiskā un vēsturiskā romāna jomā.

KORE Elga (īst.v. Elga Krūmiņa; dz.1894.4.III Nītaures skolā - 1963.20.II Vācijā, apglabāta ASV) - rakstniece. Pēc 1944.gada izceļojusi uz ASV. Trimdā strādājusi par skolotāju latviešu skolās. Īsprozā atklājas saasināti psiholoģiski pārdzīvojumi. Rakstījusi lugas bērniem, dramatizējusi citu autoru darbus. Grāmatā izdevusi pēc K.Skalbes pasakas motīviem rakstītā luga “Kaķīša dzirnaviņas”. Rakstījusi lugas skolu teātriem.

KOVAĻEVSKA Margarita (dz.1910.7.XII Liepājā) - gleznotāja un rakstniece. 1951.gadā izceļojusi uz ASV. Nodarbojusies ar glezniecību, organizējusi daudzas personālizstādes. Emigrācijā pievērsusies arī rakstniecībai, sarakstījusi pasakas bērniem. Par romānu “Posta puķe” 1965.gadā saņēmusi J.Jaunsudrabiņa prēmiju. Šajā darbā dzejiski spilgtām un bagātīgām metaforām atklāts asredzīgs un nesaudzīgs vides un cilvēces vērojums. Latvijas PEN kluba biedre.

KRĀSLAVIETIS Valdis (īst.v. Valdis Grants; dz.1929.29.IX Baku, Azerbaidžānā) - dzejnieks. Kopš 1951.gada dzīvo ASV. Studējis ģermānistiku Marketas universitātē ASV, ieguvis maģistra grādu Rūzvelta universitātē Čikāgā, disertācijas tēma - “Herdens un latviešu dainas”. Dzejai raksturīga rezignācija, intīms elēģiskums un skepcisms, dažkārt publicistiski aicinājumi, apcerot tautas likteņceļus dažādos laikposmos, īpaši trimdā. Latvijas Rakstnieku Savienības biedrs (1990.).

KRĀTIŅŠ Ojārs (dz.1934.11.I Rīgā) - literatūrzinātnieks. 1949.gadā pārcēlies uz ASV, beidzis vidusskolu Monterejā. Studējis Bērkli universitātē angļu valodu un literatūru, ieguvis maģistra grādu. No 1962.gada viduslaiku vācu literatūras docētājs Hārvarda universitātē Kembridžā, ieguvis doktora grādu ģermāņu literatūrā (1967). Publicējis recenzijas par latviešu un vācu literatūru žurnālā “Jaunā Gaita”, “World Literature Today”, u.c. Rakstījis par dažādu latviešu autoru prozu. Publicējis rakstus angļu valodā par latviešu klasisko un moderno literatūru, galvenokārt žurnālā “Zintis”. Sarakstījis grāmatu “Latvian self-taught” (“Latviešu valodas pašapmācība”).

KRAUJA Herta (1900.20.IX Dobeles pag. - 1977.16.V Bruklina, Ņujorkā, ASV) - dzejniece. 1950.gadā izceļojusi uz ASV, kur darbojusies žurnālistikā, strādājusi galvenokārt laikrakstā “Laiks”. Individuālo izjūtu un pārdomu lirikai raksturīgs distancēts, paskarbs dzīves skatījums, redzot ideālu un ilgu neatbilstību realitātei, taču uzsverot dažādību un mainīgumu kā objektīvu nepieciešamību, kas jāpieņem fatālā un stoiciskā mierā.

KRAUJIETE Aina (dz.1923.15.VIII Varakļānos) - dzejniece. Kopš 1953.gada dzīvo Ņujorkā, ASV. Strādājusi dažādās zinātniskās laboratorijās. Kopš 1975.gada žurnāla “Jaunā Gaita” dzejas nodaļas redaktore. LaRA un Latvijas PEN kluba biedre. Par dzejoļu krājumu “Es esmu vasara” ieguvusi Z.Lazdas balvu 1965.gadā. 1975.gadā Kultūras fonda balva par krājumu “Ne bungas, ne trompetes”, 1987.gadā - “Spoguli, spoguli, atklājies”. Dzejā atklāts arī mākslinieciskais un laikmetiskais konflikts, trimdinieka tieksme rast atbalsta punktus vēsturiskās paralēlēs, latviešu tautas likteni tēlojot cikliskās pārmaiņās.

KREICERS Hermanis (1895.22.XI Ērgļos - 1978.17.VI Čikāgā, ASV) - rakstnieks un izglītības darbinieks. Piedalījies Pirmajā Pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās. 1944.gadā emigrējis uz Vāciju, vēlāk aizceļojis uz Čikāgu, ASV, - bijis ilggadējs ALA Izglītības biroja Vidienes apgabala skolu referents un lektors skolotāju kursos un konferencēs. Rakstījis par kultūras un audzināšanas jautājumiem trimdas periodikā. Izdotas grāmatas latviešu skolām - “Ievads latviešu rakstniecībā”, “Dzīves mācība latvju jaunatnei”, “Mana tēvu valoda”. Sakārtojis latviešu daiļliteratūras izlasi “Jaunatnes pūrs”. Par Pirmo Pasaules karu atmiņas apkopotas krājumā “Nu ardievu, Vidzemīte”, stāstu krājumā “Atspīdumi” attēlotas vēsturiskas personas - rakstnieki, mākslinieki, politiķi, sabiedriski darbinieki un atainotas Latvijas Brīvības cīņas.

KRĒSLIŅŠ Jānis (dz.1924.19.VIII Mālpilī) - dzejnieks. Kopš 1950.gada dzīvo ASV. Strādājis par bibliotekāru un bibliogrāfu. Bijis skolotājs latviešu papildskolā Ņujorkā. 1959.-62.gados viens no žurnāla “Jaunā Gaita” redaktoriem. Pirmās publikācijas pēc kara - galvenokārt apceres par latviešu glezniecību. Viens no trimdas dzejas reformētājiem 50.-60.gadu mijā. Recenzijas un apceres žurnālā “Jaunā Gaita” un laikrakstā “Laiks”, u.c. LaRA biedrs.

KRŪMIŅŠ Hugo (1901.5.I Vitrupes pag. - 1990.16.VI Ņujorkā, apbedīts Latvijā, Lielupes kapos) - dramaturgs. 1950.gadā izceļojis uz ASV. Rakstījis dzejoļus un epigrammas. Galvenokārt uz mazāk skatuvēm daudz izrādītas lugas. Tajās tēlota lauku vide, parasti raita darbība, atjautīgas situācijas, bet pieticīgi psiholoģiski raksturojumi. Dzejoļos, kas apkopoti krājumā “Zemes vējos”, vēlīna ekspresionisma atbalss.

KRUSTS Konstantins (1912.8.VII Rīga - 1985.17.I Denvera, ASV) - rakstnieks. Jau mācīdamies Rogovkas pamatskolā, sācis pierakstīt latgaliešu tautasdziesmas un sūtīt tās Latviešu folkloras krātuvei, to darījis arī, mācīdamies Aglonas ģimnāzijā. 2.pasaules kara beigās devies uz Vāciju, 1950. - uz ASV. Trimdā aktīvi darbojies latviešu sabiedriskajā dzīvē. 50.gadu 2.pusē sācis rakstīt fabulas, kurās kritizētas trimdas dzīves un sadzīves negācijas, kā arī feļetonus, humoreskas, pasakas un stāstus. Tie publicēti trimdas latgaliešu periodiskajos izdevumos, kā arī izdoti grāmatās: “Aizgōjēji”, “Maklātōji”, “Fabulas un pāsokas, teikas un stōsti”.

ĶEZBERE Elza (dz.1911.5.V Tirzas pagastā) - dzejniece. Kopš 1950.gada dzīvo ASV. Ar spriegu dramatismu izceļas verbilā rakstītais cikls “Vēstules Pēram Gintam”, kurā literārā reminance pārdzīvota elēģiskā traģikā. Trimdā izdotajos krājumos “Krāsainie spoguļi”, “Ilūzijas”, “Koncerts” dominē romantisku pārdzīvojumu loks un poētiskie paņēmieni, saturā - grūtsirdīgas, pat pesimistiskas noskaņas, atmiņu ainas, kā arī svešzemju realitāte, kas tiem salīdzināta ar dzimtenes dabu un tikumiskajiem priekšstatiem. Daudziem dzejoļiem ir komponēta mūzika.

ĶEZBERS Kārlis (dz.1914.2.III Vecmoku pag.) - rakstnieks. 1949.gadā izceļojis uz ASV. Vadījis savu pastmarku un monētu veikalu. Laikraksta “Latvija Amerikā” redaktors (1962-65). Trimdā publicēts daudz romānu, stāstu un noveļu krājumu. Darbos tēlota galvenokārt dažādu tautību emigrantu dzīve ASV un Eiropā, tajos plašs dzīves materiāls, dinamiska notikumu attīstība, nereti mistikas un kriminālu elementu ievijums. Ne vienmēr rūpīgi izstrādāta darbu forma. Rakstījis arī bērniem un jaunatnei. Kultūrvēsturiska vērtība ir grāmatai “Mana Roma un Meka”. Ieguvis PBLA Kultūras fonda balvu par sasniegumiem rakstniecībā (1980).

LATKOVSKIS Leonards (1905.14.IX Varakļānu pag. - 1991.30.VII Luisvila, ASV) - latgaliešu etnogrāfs, folklorists, valodnieks un rakstnieks. 1951.gadā devies uz ASV. Strādājis par valodu profesoru Bellarmines koledžā Luisvilā, Kentuki štatā. Brīvi pārvaldījis 13 valodas, lasījis vēl astoņās. Visus trimdas gadus piedalījies starptautiskos zinātniskos kongresos un konferencēs par vēsturi, valodu, kultūras vēsturi, Latvijas, latviešu un latgaliešu valodas problēmām. Sarakstījis zinātnisko pētījumu “Latgaļu uzvōrdi, palames un dzymtas”, atmiņu grāmatu ar lielu izziņas vērtību “Dzymtōs zemes ļaudis”.

Zinaīda LAZDA (īst.v. Zinaīda Zelma Šreibere; 1902.6.VI Ērgļu pag. - 1957.XI Oregonā, ASV) - dzejniece. 1950.gadā izceļojusi uz ASV, kur strādājusi par slimnieku kopēju un mājkalpotāju. Mirusi ar ļaundabīgo Hondžkina slimību. Pēc pašas vēlēšanās urna ar pelniem 1958.14.VI, piedaloties trimdas literātiem, nogremdēta Baltijas jūrā. Bijusi dzimtenes dabas un dzīvības kā universālas vērtības apcerētāja, tiecoties pasauli un cilvēku skatīt arhetipiskā harmonijā, uzsverot dzīvību kā mīlestības un gaismas ekvivalentu. Krājumā “Bēgle” gk atainojusi trimdinieku ciešanas un bezcerību, garīgo diskomfortu svešatnē. Grāmatā “Ogle” apkopoti raksti par kultūras un sabiedriskiem jautājumiem, apceres un rezencijas. Kopš 1960.gada trimdā tiek piešķirta Z.Lazdas balva latviešu dzejniekiem par mākslinieciski spilgtākajiem dzejoļu krājumiem.

LELIS Jezups (arī Jāzeps Lelis; 1927.15.III Kārsavas pag. - 1989.13.XI Kalamazū, ASV; urna apbedīta Kārsavas Naudaskalna kapos) - valodnieks, rakstnieks, filoloģijas zinātņu doktors. 1945.gadā bijis amerikāņu gūstā. Strādājis par profesoru Hovarda universitātē, lasījis lekcijas Rietummičiganas universitātē latviešu kursa vasaras programmā. Pēc aiziešanas pensijā dzīvojis Kalamazū. Doktora disertācija “Latgaļu dialekta vieta baltu dialektu vidū” veltīta Latgales izlokšņu vēsturei un fonoloģijai. Par latgaliešu rakstu valodu, Latgales izlokšņu fonētiku, fonoloģiju un morfoloģiju publicējis daudzus vērtīgus rakstus. Sarakstījis un trimdā izdevis vairākas latviešu valodas mācību grāmatas - “Latviešu valodas mācība pamatskolām”, “Latviešu valodas mācība iesācējiem”, “Atslēdziņa”. Stāstos spilgti tēlota 20.gs. 30. gadu Latgales lauku dzīve un raksturīgi tipi, trāpīgi individualizēta to valoda. Stāstu krājums “Ar lukturi” ir viena no mākslinieciski augstvērtīgākajām trimdas latgaliešu rakstnieku prozas grāmatām. Dzejoļi un tulkojumi no sanskrita palikuši manuskriptā.

LESIŅŠ Knuts (dz.1909.28.III Pēterburgā) - rakstnieks. 1950.gadā devies uz ASV, kur strādājis par mūzikas pedagogu privātstudijā. Stāstu un noveļu krājumā “Atstari” tēloti neikdienišķi cilvēki un viņu likteņi, tagadnes un pagātnes notikumu saistība, mīlestības sarežģījumi. Tēlojumu un aprakstu krājumā “Zem svešām zvaigznēm” dokumentēta latviešu dzīve trimdā, ir kultūras un saimnieciskās dzīves problēmraksti. Rakstījis humoreskas, dzeju, apceres par mūziku un kritiku, kā arī noveles. Ticis ievietots veco ļaužu mājā (Augustana Nursing Home), kur neviens nerunā latviski.

LIEPA Aleksandrs (dz.1914.17.X Kopenhāgenā, Dānijā) - žurnālists, rakstnieks. Mācījies Latvijā. 1949.gadā izceļojis uz ASV. No 1950.gada strādā luterāņu apvienības (National Lutheran Council - NLC) informācijas birojā, no 1956.gada bijis šās organizācijas apgāda vadītājs un izdevuma “National Lutheran” izdevējs. Kara un trimdas laikā stāsti publicēti periodikā. Aizejot pensijā, pievērsies glezniecībai.

LIEPA Rita ( dz.1914.22.XI Rīgā) - rakstniece un tulkotāja. 1949.gadā izceļojusi uz ASV, bijusi izdevuma “Latvju Žurnāls” redaktore un redakcijas kolēģijas locekle (1951.-56.). Romānā “Sveša vasara” meistarīgi tēloti latviešu ieceļotāju pirmie pieredzējumi ASV. Laikrakstā “Laiks” ar pseidonīmu Paija publicēti vairāki simti apskatu par kultūras un sabiedrības dzīves parādībām. ASV žurnālos ar Ritas Medoksa vārdu publicējusi stāstus, kas tulkoti arī citās valodās.

LIEPA Zenta (1916.10.IV Lietuvā - 1988.13.IX Ņujorkā, ASV) - dzejniece. 1944.gadā emigrējusi uz Vāciju, no turienes ceļojusi uz ASV. Dzejas intonācijā dominē atturīgs patoss. Dzejoļi bērniem izdoti krājumā “Ziemassvētki Zaķu ciemā”.

LIEPIŅŠ Oļģerts (1906.12.IV Mētriena - 1983.17.XII Bostona, ASV, apbedīts Ketskilas latviešu Brāļu kapos) - rakstnieks, žurnālists, tulkotājs. 1950.gadā izceļojis uz ASV, bijis viens no Latviešu Preses biedrības darbības atjaunotājiem trimdā (1951.), izdevuma “Latvju Žurnāls”(1951-56), laikraksta “Amerikas Vēstnesis” “(1955-67), mēnešraksta “Vēstnesis” (1973-83), laikraksta “Tobago Dzīve” redaktors. Subjektīvi iespaidi par dzīvi bēgļu nometnēs Vācijā atspoguļoti romānā “Vēlā liesma”. Sarakstījis arī vēsturisku romānu “Gustavs Vāza trimdā”.

LINDBERGS Ivars (dz.1932.8.IX Rīgā) - dzejnieks. 1963.gadā no Austrālijas pārcēlies uz ASV, turpinājis studijas Rūzvelta universitātē Čikāgā. Strādājis par kartogrāfu vairākās firmās. Apceļojis 30 zemes. LaRA biedrs. Pirmās publikācijas 50.gadu 2.pusē Austrālijas un ASV latviešu periodikā. Intīmajai dzejai raksturīgs vīrišķīgs maigums un sirsnīgums, patriotisma lirikai - atklātība un ilūziju noliegums, neticība dogmatiski uzspiestām vērtībām. Vēl nesen pats rakstnieks teicis: “Plānoju izdot Latvijā darbu izlasi iepriekšējām grāmatām, pievienojot jaunākos darbus. Apstākļi Latvijā 1991.gadā nav salīdzināmi ar 1998.gadu. Nekad neesmu “aizgājis” - ASV dzīvoju praktisku apsvērumu dēļ”.

LĪVU Jurka (īst.v. Juris Puriņš; 1875.4.III Vecmuižas pag - 1956.29.III Stende, apbedīts Lībagu ciemā Ozoliņu kapos) - satīriķis. Piedalījies 1905.gada revolūcijā. 1907.gadā emigrējis uz ASV. Pēc atgriešanās Latvijā 1913.gadā lauksaimnieks Neretā, 1915-18.bēgļu gaitas Krievijā, pēc tam atkal Nereta. Presē publicējis savus satīriskos sacerējumus, kā arī tulkojumus no krievu valodas.

MEDNIS Edvīns (1897.4.VII Raunas pag. - 1967.2.VI Ņujorkā, ASV) - rakstnieks. 1950.gadā izceļojis uz ASV, dzīvojis Ņujorkā. Bijis izdevuma “Latvju Žurnāls” redaktors (1951-52). Sarakstījis daudz lugu, to skaitā - “Par Latviju”, “Latvju leģenda”, “Daugavas stāsti”. Sarakstījis arī vēsturiskas grāmatas: “Pulkvedis Briedis”, “Latviešu brīvības cīņas 1918.-1920.gadu gaitā”, “Vērosim varoņu pēdas”.

MEŽEZERS Valdis (īst.v. Valdis Štelmahers; 1910.24.I Zaļenieku pag. - 1982.6.VI Šārlotā, Ziemeļkarolīnā, ASV) - dzejnieks, grāmatizdevējs un teologs. 1949.gadā izceļojis uz ASV, kur studējis filozofiju, teoloģiju un literatūru. Regulāras publikācijas periodikā no 30.gadu beigām. Dzeja ar reliģisku vai meditatīvu ievirzi, tradicionālā formā.

MIESNIEKS Jonāss (1896.22.XI Jaunpiebalgas pag. - 1975.2.II Ohaio, ASV) - rakstnieks. 1950.gadā emigrējis uz ASV. Strādājis par skolotāju Filadelfijā, 1973.gadā pārcēlies uz Kolumbusu. Daiļradei raksturīgs - biogrāfisku faktu izmantojums, reālas vides tēlojums, notikumiem bagāta fabula, etnogrāfisks kolorīts. Vairākkārt pievērsies vēsturiskām tēmām. Rezignētas pārdomas par cilvēka nespēju atgriezties pagātnē, elēģisks latviešu sētas atainojums, dabas un mīlestības lirika.

MIĶELSONE Konstance (1905.16.V Jaungulbenes pag. - 1955.25.II Mineapolisā, Minesotā, ASV) - rakstniece. 30.gados kļuvusi pazīstama kā lugu rakstniece. 1951.gadā izceļojusi uz ASV, bijusi žurnāla “Latvju Sieviete” redaktore. Sižeta risinājums gauss, plaši izvērsta laulības un dzimumdzīves psiholoģijas analīze. Periodikā publicējis arī apcerējumus par literatūru un recenzijas.

MILLERS Reinholds Roberts (dz.1945.5.III Vācijā) - rakstnieks un grāmatizdevējs. 1950.gadā kopā ar māti izceļojis uz ASV. Strādājis laikrakstā “The New York Times”(1965-73), laikrakstā “Laiks”(1974), 1971.gadā nodibinājis apgādu “Echo”. Raksta angļu un latviešu valodā. Tulkojis no angļu valodas.

MOORS Henrijs (dz.1906.30.XI Lēdurgā) - rakstnieks. 1950.gadā izceļojis uz ASV. No 1973.gada Ē.Raistera piemiņas fonda valdes priekšsēdētājs. Ārzemēs izdoti vairāki stāstu krājumi, - “Rītdiena nekad nenāks” 1979.gadā ieguva Kultūras fonda balvu. Pirmajiem darbiem piemīt zināms manierīgums, vēlākajiem raksturīgs veikli izstrādāts romantisks sižets. LaRA biedrs.

MORA Valda (arī Valda Moora; dz.1902.24.III Lēdurgā) - dzejniece. 1951.gadā izceļojusi uz ASV. Dzīvo Longailendā pie Ņujorkas. Dzejoļi pilni enerģijas, vienoti ar prieka un dzīvības skurbuma cildinājumu, tautas vitālā spēka apliecinājums saistīts ar dabas skaistuma un mākslinieciskās jaunrades patosu. Rakstījusi arī ludziņas bērniem.

MUIŽNIECE Lalita (dz.Lāce; 1935.11.VIII Rīgā) - dzejniece un valodniece. Kopš 1950.gada dzīvo ASV, 1981.gadā ieguvusi doktora grādu lingvinistikā par disertāciju “Linguistic analysis of Latvian death and burial songs” (“Latviešu miršanas un bēru dziesmu lingvinistiskā analīze”). 1956.-1958. žurnāla “Jaunā Gaita”, 1960.-61. žurnāla “Mazputniņš” un 1961-66. žurnāla “Mēs” redakcijas locekle, apgāda “Ceļinieks” redaktore (1971.-81.). LaRA un Latvijas PEN kluba biedre. Publikācijās periodikā atspoguļota trimdinieka tieksme atrast svešatnē sev radniecīgo, latvisko, dzimtenes atmiņu reālijas, kā arī modernās dzīves steigas un haosa negatīvs tēlojums. Attēlojusi 40.gadu Latvijas vēsturi un latviešu trimdas pirmos gadus. Izdevusi vairākas grāmatas bērniem., kas ir populārzinātnisks Latvijas vēstures un ģeogrāfijas izklāsts (“Latvija: zeme, ūdeņi, kalni”, “Latvija: daba, ļaudis, darbi”). Sarakstījusi pareizrakstības rokasgrāmatu “Turi pa rokai, iemet aci”(1990.gads, papildināts izd. 1991.).

MUIŽNIECE Sarma (dz.1960.10.IX Kalamazū, Mičiganā, ASV) - dzejniece, māksliniece. Strādājusi par skolotāju un lektori latviešu skolās. Pirmā literārā publikācija - dzejolis “Mūsu nav daudz” laikrakstā “Latvija” (Vācijā). Dzejas formai raksturīgs spriegs, vizuāli konkrēts vērojums, tieša, noteikta intonācija. LaRA un Amerikas latviešu mākslinieku apvienības biedre.

MŪKS Roberts (īst.v. Roberts Avens; dz.1923.14.I Galēnu pag.) - dzejnieks un filozofs. 1954.gadā izceļojis uz ASV, kur beidzis Ņujorkas Fordema universitāti, iegūstot doktora grādu teoloģijā. 1988.gadā bijis reliģijas vēstures profesors Aiona koledžā Ņūrošelā. 1970.gadā ieguvis doktora grādu filozofijā. LaRA biedrs. Liels skaits filozofisku rakstu un eseju žurnālā “Ceļa Zīmes”, laikrakstā “Laiks”, “Londonas Avīzē”, u.c. Dzejoļi periodikā kopš 60.gadu sākuma. Dzejai piemīt savs artistisks vieglums, oriģinālas metaforas un spriega intonācija - pieder pie 80.gadu trimdas dzejas nozīmīgākajām vērtībām. Pasaules izjūta radusies plašā vēsturiskā, filozofiskā un reliģiozā, arī psiholoģiskā salīdzinājumā ar mūsdienu subkultūru, tradīcijām. Dzejā ass intelekts, skeptiska ironija apvienota ar alkām pēc mīlestības, maiguma, jutekliskā un garīgā, Zemes un kosmosa, cilvēka un dabas vienotības, par dominanti uzskatot cilvēka mūžīgo atrašanos starp neziņu, tumsu, instinktiem un garīgo aktivitāti, skaistumu un humānisma sargāšanu, starp piesaisti laikmeta maldiem un vēlmi atrast un izjust ārpuslaicīgo pārpersonisko.

MURĀNS Francis (dz.1915.17.X Petrogradā) - rakstnieks. 1949.gadā izceļojis uz ASV, kur bijis strādnieks, vakaros mācījies Detroitas universitātē, ieguvis ekonomista - uzņēmumu vadītāja maģistra grādu. Aktīvi piedalījies latviešu sabiedriskajā dzīvē. Dziļi izjusta dzimtenes mīlestības un ilgu apdvesmota, mākslinieciski izkopta un augstvērtīga lirika. Tajā izcelti trīs svētumi, ko dzejnieks nebeidza pielūgt visu mūžu: dzimtene, māte un Aglonas Dievmāte.

NEIKŠĀNĪTS Norberts (īst.v. Trepša; 1913.9.X Pēterburgā - 1972.30.XI Ņujorkā, ASV) - rakstnieks. Lielākais un nozīmīgākais darbs ir romāns “Myura kolns”, kas ir pirmais pabeigtais un grāmatā izdotais latgaliešu romāns. Tas ir mākslinieciski spēcīgs darbs, kas rāda 30.gadu beigu Latgales lauku sētu tās saimnieciskajā uzplaukumā. Vācijā studējis teoloģiju (1947-49). 1950.gadā pārcēlies uz ASV, 1953.gadā iesvētīts par priesteri. Strādājis par garīdznieku Ņujorkā, aktīvi piedalījies trimdas latviešu sabiedrības dzīvē. Bija viens no A.Jūrdža fonda dibinātājiem un vadītājiem.

NEIMANIS Viktors (dz.1921.29.VI Liepājā) - žurnālists, literatūrkritiķis. 1959.gadā pārcēlies dzīvot uz ASV, studējis politoloģiju un ieguvis bakalaura grādu finansu zinātnēs. 1975-86. radiostacijas “Brīvība” līdzstrādnieks. Līdzās politisko ziņu komentāriem, kultūras dzīves apskatiem, publicējis trimdas periodikā recenzijas un pārskatus par latviešu literatūru, it īpaši par dzeju. Publicējis atmiņas par 1940.g. notikumiem Latvijā. Bijis žurnāla “Ceļa Zīmes” redakcijas kolēģijas loceklis, žurnāla “Universitas” galvenais redaktora vietnieks un redaktors ASV, LaRA valdes bijušais priekšsēdētājs, kopš 1990.gada.

NIEDRA Aīda (īst.v. Ida Niedra; 1899.23.III Tirzas pag. - 1972.23.XI Kalifornija, ASV) - rakstniece. 1949.gadā pārcēlās uz ASV. Latviešu dzejā pirmā droši un nemāksloti rakstīja par erotisko mīlestību. Galvenais darbības lauks - romāns. No laikmeta un ikdienības realitātes abstrahējas un rāda latviešu lauku sētu kā stabilu un ideālu cilvēces eksistences priekšnoteikumu, vienlaikus novatoriski pasvītrodama zemes suverēno, mūžīgo vērtību un atsegdama latviešu zemes kopējo paaudžu kontinuitāti, tradicionāli pārmantoto sakņojumu savā dzimtā, zemē, daba tikumā. Trimdas gados vairākkārt savu varoņu, arī temperamentīgo, erotisko sieviešu personiskās dzīves sarežģījumus risinājusi uz kolorīta 20.-30.gad Rīgas sadzīves fona. Tiešie vērojumi Vācijā un ASV devuši ierosmi un vielu romāniem par latviešu trimdinieku dzīvi svešatnē. Šie romāni veido latviešu trimdas gadu hroniku, tajos sāpe par dzimtenei atrautās tautas daļas traģiku apvienota ar sociālu kritiku, pat ironisku apkārtnes skatījumu. Trimdā publicēti vairāki stāstu un noveļu krājumi. Labākie darbi pilnveidojuši latviešu romāna žanru un pieder pie latviešu klasikas augstākajiem sasniegumiem.

NOLLENDORFS Valters (dz.1931.22.III Rīgā) - rakstnieks, literatūrzinātnieks, LZA ārzemju loceklis (1990). 1950.gadā izceļojis uz ASV, kur beidzis Nebraskas universitāti vācu un angļu specialitātē; Mičiganas universitātē ieguvis filoloģijas doktora grādu vācu literatūrā. Minsteres latviešu ģimnāzijas direktors (1988-89). LU vieslektors. Aktīvs latviešu sabiedriskās dzīves līdzdalībnieks un vadītājs ASV. Bijis Amerikas Latviešu Jaunatnes apvienības priekšsēdētājs, piedalījies Latviešu rakstnieku apvienības (LaRA) dibināšanā, tās priekšsēdētājs 1973-80; 1955.gadā žurnāla “Jaunā Gaita” iniciatoru grupas loceklis, žurnāla “Mazputniņš” un “Mēs” izdošanas iniciators un viens no redaktoriem, biļetena “Studiju grupa” redakcijas loceklis. Publicējis daudzus rakstus starptautiskos izdevumos par vācu literatūru. Rakstījis par latviešu literatūru un kultūrpolitikas jautājumiem trimdā un Latvijā. Rakstījis arī asprātīgas miniatūras, kuras nosaucis par “nelugām”. Tagad dzīvo Rīgā un ir uzņēmies LaRAs pārstāvja pienākumus Latvijā.

PATVALDNIEKS Eduards (1901.26.IX Liepājā - 1988.16.IX Kalamazū, ASV) - dzejnieks. 1949.gadā pārcēlies uz ASV, kur līdz 1966.gadam strādājis vairumtirdzniecības uzņēmumā Sanhosē Kalifornijā. 1977.gadā pārcēlies uz Kalamazū. Raksturīga romantiska un sentimentāla dzīves un skaistuma poetizēšana, elēģisks apcerīgums un skumjas par zaudēto dzimteni. Dzejiskā izjūta un izteiksme ir vienveidīga, dažkārt - epigoniska. Periodikā, galvenokārt 30.gados, publicējis raktus par juridiskām un pilsētu pašpārvaldes problēmām.

PELĒCIS Valentīns (dz.1908.14.VIII Mālupes pag.) - rakstnieks. 1951.gadā izceļojis uz ASV, kur strādājis slimnīcas saimniecības sektorā. Bijis viens no žurnāla “Laikmets” redaktoriem (1962-68). Latvijas PEN kluba biedrs, LaRA biedrs. Aktīvai literārai darbībai pievērsies 50.gadu beigās. Nozīmīgākais darbs ir triloģija “Malēnieša pasaule”, kurā kolorīti tēlots latviešu zemnieka darbs, sadzīve, dzīves ačgārnības, priekšplānā izvirzot novadniecisko vitalitāti, spītīgumu, neatlaidību un komismu. Presē publicētas recenzijas, apceres par trimdas rakstniekiem un sabiedriskiem jautājumiem - feļetonus un literārus saržus. Paša rakstnieka nesen teikti vārdi: “Vairs rakstīt nevaru, esmu kļuvis akls. Ko vēlos, savas domas pasaku, sieviņa uzraksta. Latvija ir sajukusi bijušo čekistu un šodienējo “andelmaņu” putrā”.

PĒRĻUPE Lidija (1904.16.II Rīgā - 1962.8.VIII Čikāgā, ASV) - rakstniece, literatūrkritiķe. 1944.gadā emigrējusi uz Vāciju. Strādājusi Baltijas universitātē Pinnenbergā. Vēlāk izceļojusi uz ASV. Apceres par literatūru publicējusi žurnālos “Daugava”, “Latvju Mēnešraksts” un “Daugavas Gadagrāmata”. Rakstījusi literārus darbus bērniem, kuros parasti intriģējošs sižets un spilgti raksturi.

PRANDE Alberts (1893.23.VI Dignājas pag. - 1957.18.X ASV) - gleznotājs, grafiķis, mākslas vēsturnieks un žurnālists. Viens no Latvijas vērtspapīru spiestuves organizētājiem Rīgā (1919), vadījis Latvijas naudas iespiešanu Helsinkos (1919-20). Žurnāla “Ilustrēts Žurnāls” redaktors (1921-29) un direktors (1929-31). Gleznojis un piedalījies izstādēs no 1920.gada. 1944.gadā emigrējis uz Vāciju, kur organizējis trimdas latviešu mākslinieku darbu izstādes. 1951.gadā pārcēlies uz ASV. Publicējis apceres par latviešu gleznotājiem, zīmējis plakātus, ilustrējis grāmatas. Sastādījis albumu “Piemiņas vaiņags Latvijas kritušajiem varoņiem”, kur augstvērtīgās fotogrāfijās attēlota Brāļu kapu veidošanas vēsture, Latvijas Republikas nacionālās armijas kaujas epizodes, apbedījumu vietas u.tml. Unikāla ir sastādītā grāmata “Latvju rakstniecība portrejās”, kur ievietotas literatūras un mākslas vēsturnieku apkopotas rakstnieku, publicistu, žurnālistu, tēlotājas mākslas un mākslas kritiķu konspektīvas biogrāfijas un periodisku izdevumu raksturojumi, vairāk nekā 1200 fotoattēlu (portreti, autogrāfi, rokrakstu paraugi u.tml.).

PURIŅŠ Hugo (1921.24.X Rīgā - 1977.10.III Deitonā, Ohaio, ASV) - rakstnieks. 1950.gadā pārcēlies uz ASV. Izdots stāstu un noveļu krājums “Aizliegtā dziesma”, romāns “Koki, kas auga uz akmens”. Darbojies Latvijas Preses biedrībā, ALA Kultūras birojā, Deitonas latviešu organizācijās, bijis latviešu skolu pārzinis un skolotājs.

PURIŅŠ Kārlis (1872.14.VIII Madlienā - 1957.18.IX Milvokos, Viskonsinā, ASV) - dzejnieks un valodnieks. 19.gs.90.gadu vidū devies uz ASV. Viskonsinas universitātē ieguvis filoloģijas zinātņu doktora grādu. Strādājis ASV skolās un augstskolās. Dzejoļos izteikti vispārīgi aicinājumi uz cilvēcību un cilvēces dzīves norišu rezignēts skatījums. Publicējis darbus par svešvalodu mācīšanās metodiku, izdevis normatīvo vācu valodas vārdnīcu, vācu-angļu vārdnīcu, pētījumus par J.V.Gētes un F.Šillera daiļradi.

RABĀCS Kārlis Eduards (arī Kārlis Rabācis; 1902.13.I Palsmanes pag. - 1983.21.VI Bruklinā, Ņujorkā, ASV) - dzejnieks, žurnālists. 1919-20.gadā piedalījies Latvijas Brīvības cīņās, cīnījies pie Juglas un Cēsīm. 1949.gadā izceļojis uz ASV, kur līdz 1970.gadam bijis laikraksta “Laiks” redaktors, (1970-75 šā laikraksta redakcijas kolēģijas loceklis), pēc 1975.gada aizvietojis arī redaktorus, Latviešu Preses biedrības priekšēdētāja vietnieks (1945-49). LaRA biedrs. Latviešu heroisms dažādos laikos attēlots aprakstu grāmatā “Tēvzemei un brīvībai”. Periodikā publicēti stāsti ar lauku dzīves tematiku, kam raksturīgi ētiski konflikti, īpatnēju sirdsšķīstu ļaužu tēlojums. Rakstījis literatūrkritiskas esejas un apcerējumus, trimdā - literāras atmiņas un recenzijas.

RADĀNS Jānis (īst.v. Jānis Evalds Jēkabsons; dz. 1916.16.XI Jekaterinogradā, Krievijā) - dzejnieks. 1950.gadā izceļojis uz ASV, kur līdz aiziešanai pensijā 1979.gadā strādājis fizisku darbu Kalifornijā. Publicējies arī žurnāla “Jaunā Gaita”, “Treji Vārti”, “LaRA’s Lapa”. Dzejoļos valda skepse, pašironija, romantisma protests, kā arī trimdinieku nepiespiestības traģika izteikta stilizētās, taču vizuāli piesātinātās žanra ainās un karnevāliskās groteskās. Dzejai raksturīgs dzīvības un nāves pretstatījums, skaistuma elēģisks cildinājums.

RAISTERS Ēriks (1905.23.IV Rankas pag. - 1967.15.XI Ņujorka, ASV) - dzejnieks, žurnālists. 1950.gadā izceļojis uz ASV, kur strādājis laikrakstā “Laiks” līdz 1967.gada beigām. 1962.-67.gados Latvijas Preses biedrības priekšsēdētājs, 60.gados arī ALA Kultūras biroja sekcijas vadītājs. Rakstījis mākslinieciski spriegas balādes par Senlatviju, 18.gs. kara tematiku un lauku darbiem. Lirikas krājumā “Mans laiks” tēlota trimdinieka psihes sašķeltība, distancēta attieksme pret laikmeta nežēlību un virspusību. Periodikā publicējis daudz recenzijas par grāmatām, rakstus un reportāžas par sabiedrības un kultūras jautājumiem, bijis latviešu trimdas dzejas antoloģijas “Dzejas un sejas” līdzautors.

RAMATS Eduards (1888.12.IX Vaives pag. - 1983.6.III Čikāgā, ASV) - mūziķis un rakstnieks. Sarakstījis vairākas dziedāšanas mācību grāmatas. 2.pasaules kara laikā emigrējis, dzīvojis Vācijā, vēlāk pārcēlies uz ASV, kur bijis ērģelnieks Čikāgas latviešu draudzēs, kordiriģents un mūzikas recenzents. Stāsti un skices - romantiski dvēseles pārdzīvojumu un noskaņu tēlojumi. Rakstījis arī lugas skolu teātriem, tām komponējis mūziku. Periodikā publicēta arī dzeja.

RITMANIS Zigurds (dz.1923.12.VIII Rīgā) - literāts. 1948.gadā izceļojis uz ASV, apmeties uz dzīvi Oregonā, strādājis slimnīcā par saimniecisko darbinieku. Publicēties sācis 1952.gadā, rakstījis recenzijas, kritikas atmiņas par latviešu rakstniecības un teātra darbību, tās publicējis dažādos trimdas žurnālos un laikrakstos. Savācis vairāku literatūras un mākslas darbinieku arhīvus.

ROZE Jūlijs (1892.20.II Mālpils - 1972.30.IX Vašingtona, ASV) - rakstnieks, publicists. 1950.gadā izceļojis uz ASV. Dzejā sastopami klasiskā panta formā sniegti reālistiskām detaļām bagāti zīmējumi. Stāstos - savdabīgi psiholoģiski vērojumi 1917.-19.gadu notikumu attēlojumā. Sarakstījis arī viencēlienu “Ietaupīts grasis”, rakstījis teātra recenzijas. Tulkojis vairāku ārzemju rakstnieku darbus. Laikmetīgus vērojumus un mūža pieredzi apkopojis atmiņu grāmatā “Latvijas rītausmā, saulrietā”.

RUBENE Skaidrīte (dz.1927.12.I Jelgavā) - literatūrkritiķe. 1949.gadā izceļojusi uz ASV, ieguvusi maģistra grādu bibliotēku zinībās Kalifornijas universitātē. No 1959.gada strādājusi Kalifornijas universitātes bibliotēkā Bērkli, kur izveidojusi latviešu grāmatu kolekciju. LaRA biedre. Kopš 1964.gada publicējusi vairāk nekā 100 rakstu un recenziju ASV latviešu periodiskajos izdevumos: žurnālā “Jaunā Gaita”, laikrakstos “Laiks”, “LaRAs Lapa”, “Ziemeļkalifornijas apskats”, angļu valodā izdevumā “Teatre Research international”. Rakstījusi par latviešu kultūras dzīves norisēm ASV, salīdzinājusi latviešu literatūras parādības un pasaules literatūras procesus, recenzējusi teātra izrādes un grāmatas. Tulkojusi vairākas latviešu autoru lugas angļu valodā.

RUBENIS Arturs (dz.1927.5.VI Bērzgales pag.) - dramaturgs, teātra darbinieks. Ieguvis maģistra grādu bibliotēku zinībās Rietumu Rezerves universitātē. 1959-89.gadam strādājis par bibliotekāru. Ir rosīgs latviešu teātra darbinieks ASV, Ziemeļamerikas Latviešu teātru apvienības valdes loceklis (kopš 1965.) un priekšsēdētājs (1965-71, 1979-84). Organizējis latviešu teātra dienas un kursus, rakstu krājuma “Skatuve” izdošanas iniciators un redaktors (1967-77). Publicējis grāmatas “Pašiem savs teātris”, “Skatuviskās lugas pamati”. Vietējās teātra kopas vajadzībām sarakstījis vairāk nekā 30 lugu gan latviešu valodā, gan latgaliešu rakstu valodā. Lugās izmantoti latviešu tautas pasaku motīvi autora brīvā interpretācijā. Lugu mākslinieciskais līmenis nevienāds.

RUBULIS Aleksis (dz.1922.11.X Rundēnu pag.) - rakstnieks. Kopš 1951.gada dzīvo ASV. Strādājis par valodu profesoru un pētījis pasaules tautu salīdzināmo literatūru vairākās universitātēs. Sarakstījis romānu par kara notikumiem “Ar nāvi uz tu”, stāstu un noveļu krājumu “Via Tua”, alegoriju “Katram savs”. Pētījumi salīdzināmajā literatūrzinātnē sakopoti grāmatā “Baltic literature”. Dzejoļu krājumos ietverti dzejoļi, kuros pausta mīlestība uz zaudēto dzimteni, kā arī filozofiskas pārdomas. Sastādījis latgaliešu dzejas antoloģiju “Latgaļu dziesminieki”, latviešu rakstnieku darbu antoloģiju angļu valodā “Latvian literature”, izlasi “Latvian folk tales” (“Latviešu tautas pasakas”), teoloģijas krājumu “Katolicisms”, enciklopēdiska rakstura izdevumu “Katoļu rokasgrāmata”. Publicējis daudzus rakstus par literatūru, vēsturi un reliģijas jautājumiem.

RUMBERGA Julieta - žurnāla “Treji Vārti” iekārtotāja, katru dienu pārraksta citu autoru darbus. Pati raksta apceres, recenzijas un pa retam kādu stāstiņu. Uz Latviju brauc, cik vien bieži iespējams. Vēlas paplašināt Gostiņu-Pļaviņu bibliotēku ar savām grāmatām.

RUŅĢE Sniedze (dz.1951.28.IV Eitīnē, Vācijā) - dzejniece, teātra darbiniece. Uz ASV ģimene pārcēlusies 1951.gada oktobrī. Beigusi Makkinlija pamatskolu, Kalamazū Centrālo vidusskolu. Studējusi mākslu un angļu literatūru Rietummičiganas universitātē. Darbojusies latviešu Sanfrancisko Mazā teātra trupā; 80.gados - Kalamazū teātrī “Whole Art Theater” bijusi režisore, dekoratore, aktrise. Dzejoļi, miniatūras publicēti ASV un Eiropas latviešu periodikā, dzejoļi arī Latvijas periodikā.

RUŅĢE Valija (1920.12.III Rīgā) - literatūrkritiķe, publiciste. Aivara Ruņģa sieva. 1951.gadā izceļojusi uz ASV, dzīvo Kalamazū. ASV aizsākusi savu literatūrkritiķes, literatūrzinātnieces un publicistes darbību, Aktīvi publicējusies žurnālos “Jaunā Gaita”, “Ceļa Zīmes”, “Mēs”, “Mazputniņš”, “Treji Vārti”, “LaRA’s Lapa”, laikrakstos “Laiks” un “Latvija Amerikā”. Bijusi redaktore žurnāliem “Mēs”, “LaRA’s Lapa”, “Treji Vārti”. Darbojusies arī ALA Kultūras birojā, LaRA tulkošanas komisijā. Rakstījusi nozīmīgas apceres, recenzijas. Kopš 1989.gada publicējas arī Latvijā. Rakstījusi arī populārzinātniskus apcerējumus par latviešu izdzīvošanas perspektīvām un trimdas literatūras terminoloģiju. Trimdā izdotās “Latvju enciklopēdijas” līdzstrādniece, grāmatas “Latviešu literatūras darbinieki. Jaunākais posms” redaktore, Rīgā izdotās biogrāfiskās vārdnīcas “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” konsultante. Mūsdienu valodas asociācijas izdevuma “International Bibliography of Books and Articles of the Modern Languages and Literature” latviešu nodaļas bibliogrāfe (kopš 1987). LaRA biedre.

RUŅĢIS Aivars (dz.1920.21.IX Vaives pag.) - rakstnieks, publicists. 1951.gadā izceļojis uz ASV, dzīvo Kalamazū. Ir žurnāla “Jaunā Gaita” izdošanas iniciators, 1955-59.gadam žurnāla redaktors. Ir žurnāla bērniem “Mazputniņš” iniciatoru grupas loceklis. 60.gados rediģējis jaunatnes žurnālu “Mēs”, bijis satīriskā žurnāla “Rūgtais Apīnis” redakcijas loceklis. 1954-56 - ALA vicepriekšsēdētājs, vēlāk - padomnieks. LaRA biedrs, valdes priekšsēdētājs (1981-86.). Tēlojis dažādu paaudžu dzīves vērtību un principu atšķirības, vērsies pret nacionālpolitisku dogmatismu un sentimentalitāti. Stāstu krājumā “Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas” dominē cilvēks laikmeta pārmaiņās un sociālajās kataklizmās, aizstāvot savu jūtu suverenitāti un nacionālo identitāti. Dzejā dominē trimdas un dzimtenes psiholoģisku robežsituāciju dramatisms un rūgtums par tautas izkliedētību, izdota dzejlapā “Slīdošajās kāpnēs”. Viens no visaktīvākajiem trimdas publicistiem, kas rakstījis par nacionālo identitāti, kultūru un izglītību, to īpatnībām dažādos laikos un teritorijās. Joprojām raksta literārus un publicistiskus sacerējumus. Daudz dažādu piezīmju un uzmetumu mūža garumā. Rakstnieka vārdi: “Domājot par Latviju, sabiedriski aktīvās daļas mentalitāte mani izsitusi “no sliedēm”, taustos kā pa tumsu, kā pa miglu”.

RUPAIŅS Ontons (Antons Rupainis; 1906.13.IX Bērzgales pag. - 1976.20.IV Viskonsinā, ASV; 1976.gadā urna ar pelniem apbedīta Miķeļa kapos, Rīgā; 1991.pārapbedīts Bērzgales kapos) - rakstnieks. Pēc 1944.gada izceļojis uz ASV. Jau pirmajā emigrācijas gadā aktīvi un ar labiem panākumiem rakstīja un publicējās periodikā un atsevišķos izdevumos. Lielākajā daļā darbu ir vēsturiska tematika. Nepabeigts palika vēsturiskais romāns par Latgali 14.gs. - “Rēzeknes rekviēms”. Daudz rakstījis par Latgali. Lielu ievērību zinātnieku vidū izraisīja pētījums par valodu attīstību - “Arheolingvistika”.

SILENIEKS Juris (dz.1925.29.V Rīgā) - literatūrzinātnieks. 1950.gadā izceļojis uz ASV. LaRA un Latvijas PEN kluba biedrs. Publicējis daudz rakstu angļu, franču un latviešu valodās dažādos Amerikas, Eiropas un Āfrikas žurnālos. Uzmanības lokā ir Karību salu un latviešu literatūra, daudz rakstījis par dramaturģiju, salīdzinājis M.Zīverta kamerlugas un absurda teātri, Raiņa un franču rakstnieka E.Sezēra daiļradi. Referējis vairākās Baltijas studiju centra rīkotājās konferencēs ASV un Kanādā. Pēc aiziešanas pensijā 1990.g. turpina literatūras pētniecību un raksta recenzijas par izdotajām latviešu grāmatām “Jaunai Gaitai”, “Laikam”, “Latvijai Amerikā” un “Karogā”. Turpina kopš 1969.g. pasākto latviešu grāmatu recenzēšanu amerikāņu žurnālā “World literature today”.

SINĀTS Eduards (1888.28.III Zvārtavas pag. - 1968.21.IX Kalifornija, ASV) - literāts. Būdams karaskolas kadets, piedalījies Latvijas Brīvības cīņās. 1944.gadā emigrējis uz Vāciju, vēlāk izceļojis uz ASV. Daudz veltījuma dzejas, patriotiskās dzeja bez īpašas oriģinalitātes. Vietām jūtama trimdas dzīves izraisītā smeldze. Savdabīga ir miniatūrdzeja, tai raksturīgi īsi, aprauti domu iezīmējumi.

SKRASTIŅŠ Hugo (dz.1914.V Limbažos) - grāmatizdevējs, žurnālists, rakstnieks, fotogrāfs un kinooperators. Pēc 2.pasaules kara bēgļu nometnēs Vācijā bijis dažādu sabiedrisku un kultūras pasākumu iniciators un organizators, viens no Mērbeka Latviešu teātra dibinātājiem. 50.gadu sākumā pārcēlies uz Kanādu, tad ASV, mineapolisu, kur turpināja apgāda “Tilts” darbu un žurnālu izdošanu. Apgāda pastāvēšanas laikā (līdz 1980.) izdevis gan latviešu klasiķu un emigrācijā dzīvojošu rakstnieku darbus, gan jauno trimdas autoru un arī Latvijas rakstnieku darbus. ASV pamatdarbs bijis saistīts ar mākslas foto amerikāņu preses izdevumiem. Dibinājis savu fotožurnālu “Voyageur”, uzņēmis arī dokumentālu filmu par ieceļotājiem Amerikā un Minesotas štatā. Rakstniecībai pievērsies jau ģimnāzijas gados - rakstījis lugas pašdarbībai, 40.gados - amatieru teātru skatuvēm. Nozīmīgākie darbi tapuši trimdā. Nepretendējot uz māksliniecisku vispārinājumu, rakstnieks tiecies sniegt objektīvu liecību par Latvijas vēsturei nozīmīgiem, paša autora pādzīvotiem gadu desmitiem.

SKUJENIEKS Emils (1903.26.VI Bauskā - 1965.11.VI Klīvlendā, Ohaio, ASV) - rakstnieks. 1950.gadā izceļojis uz ASV, kur bijis aktīvākais lietuviešu un latviešu kultūras sakaru organizētājs. Periodikā publicēti dzejoļi un prozas darbi. Rakstījis arī lugas, to vidū komēdija “Diriģents”.

SKUJIŅA Rūta (dz.Emma Skujiņa; 1907.28.V Vidrižu pag. - 1964.16.IV Kalamazū, Mičigana, ASV; urna ar pelniem apbedīta Meža kapos, Rīgā) - dzejniece, Jūlija Lāča sieva. 50.gadu sākumā pārcēlās uz ASV. Mūža nogali pavadīja vecākās meitas dzejnieces un valodnieces Lalitas Muižnieces ģimenē. Būdama smagi slima, tomēr sarakstīja trīs grāmatas, kurās izteiktas ilgas pēc dzimtenes.

SODUMS Dzintars (dz.1922.13.V Rīgā) - rakstnieks. Kopš 1963.gada dzīvo ASV. Literārās darbības sākums - raidluga bērniem “Zaķu gans”. Lirikai raksturīga raupja, kategoriska, beziluzora savas paaudzes traģikas atklāsme, vitāli hedonisks, brīžiem sarkastisks laikmeta un trimdas realitāšu attēlojums. Viens no pirmajiem trimdas literatūrās aizsāka tā saucamo demitoloģizācijas vilni, ironiski atainojos trimdinieku sadzīvi, viņu ideālu niecīgumu un imitāciju. Latviešu prozas attīstībā nozīmīgs ir tulkotais Dž.Džoisa “Uliss” ar leksikas un stila novācijām. Literatūras apceres publicējis trimdas žurnālā “Ceļa Zīmes”, laikrakstā “Latvju Ziņas” 40.un 50.gados, pēc tam žurnālā “Jaunā Gaita”. Latvijas PEN kluba un LaRA biedrs. Pats teicis, ka tikai tagad, būdams pensionārs rakstīšanu var īsti darīt.

SPEKE Arnolds (arī Arnolds Spekke; 1887.14.VI Vecmuižas pag. - 1972.27.VII Vašingtonā, ASV) - vēsturnieks, literatūrvēsturnieks, tulkotājs. 1954.gada Latvijas sūtnis un pilnvarotais ministrs ASV un vēlāk Latvijas diplomātiskā dienesta vadītājs. Izdevis grāmatas par Latvijas vēstures jautājumiem: “Ķēniņa Stefana ienākšana Rīgā un cīņas par Doma baznīcu” (1932), “Latvieši un Livonija 16.gs”, “Latvijas vēsture”, “Senie dzintara ceļi un Austrum-Baltijas ģeogrāfiskā atklāšana”, “Baltijas jūra senajās kartēs” u.c. Plašs biogrāfisks un kultūrvēsturisks materiāls grāmatās “Atmiņu brīži” un “Privātas vēstules un dokumenti”.

STĀNKE (Stahne) Astrīda (dz.1935.15.III Priekulē) - rakstniece, tulkotāja. 1949.gada izceļojusi uz ASV, apmetusies Klīvlendā. Dienvidilinoisas universitātē 1969.gadā ieguvusi bakalaura, 1977.gadā - maģistra grādu angļu un salīdzinājamajā literatūrā. Bijusi lektore Dienvidilinoisas universitātē Angļu valodas nodaļā, lasījusi lekcijas vairākās koledžās, 1990.gada pavasara semestrī mācījusi angļu valodu LU. LaRA biedre. Publicējusies žurnālos “Jaunā Gaita”, “LaRAs Lapa”, “Journal of Baltic Studies”, laikrakstos “Literatūra un Māksla”, krājumā “Raiņa un Aspazijas gadagrāmata”. Dzejoļu grāmatā “Sakari” atspoguļoti pārdzīvojumi, apmeklējot Latviju. Popularizējusi latviešu literatūru ASV, tulkojusi angļu valodā vairākas latviešu lugas. Rakstnieces vārdi: “Manas attiecības ar Latviju iesākās 1977.g., un turpinās līdz šai dienai. Tās ir tik labas, cik es spēju atļauties ceļot un strādāt. Visumā ļoti labas ar daudz un dažādiem cilvēkiem un organizācijām… Neuzskatu savu labo, radošo dzīvi Amerikā par “svešumu”. Šīs ir manas mājas; Latvijā baudu citu dimensiju. Man vajag abas zemes savam romānam!”

STAPĀNS Raimonds (dz.1926.13.X Rīgā) - rakstnieks un gleznotājs. 1947.gadā izceļojis uz ASV. 1948-52. Vašingtonas universitātē Sietlā studējis glezniecību un dramaturģiju, iegūstot bakalaura grādu glezniecībā. 1952.-54.g. studējis glezniecību Kalifornijas universitātē Bērkli. Dažus semestrus mācījies glezniecību Aļaskas universitātē, pēc tam neatkarīgs mākslinieks. Pirmā personālizstāde - 1950., pavisam piedalījies ap 60 izstādēs. 60.gados pievērsies literatūrai, rakstījis lugas angļu valodā, vēlāk arī latviešu valodā. Dokumentāli ievirzītās lugas “Četras dienas jūnijā” centrā neatkarīgās Latvijas prezidenta K.Ulmaņa tēls un republikas traģiskā bezizejas situācija pirms padomju tanku iebrukuma Latvijā. Devis patstāvīgu, savdabīgu K.Ulmaņa personības versiju.

STEIKS Jānis (1855.29.IV Umurgas pag. - 1932.19.IX Rīga) - dzejnieks un mācītājs. 1905.gadā devies uz ASV, kur strādājis par mācītāju Bostonā un Ņujorkā. 1906.gadā izdeva laikrakstu “Dieva Sveiksme”. 1923.g. atgriezās Latvijā un kādu laiku bija Limbažu draudzes mācītājs. Dzejoļi publicēti periodikā, tajos galvenokārt tikai vārdu un skaņu spēle. Krājumos savirknēti vairāki dzejoļi par dažādiem jautājumiem. Apdzejojis un apspēlējis arī vārdu “savādnieks”, jo viņam pašam savādību dēļ vairs nebija iespējams strādāt par mācītāju. Īpatnējo dzejoļu dēļ tika arī dēvēts par pirmo latviešu dekadentu.

STRAUMANIS Alfreds (dz.1921.22.VII Maskavā) - teātra zinātnieks, tulkotājs, rakstnieks. 1955.gadā izceļojis uz ASV, bijis aktieris un režisors Amerikas Latviešu teātra Ņujorkas ansamblī, Pitsburgas un Ašvilas teātrī. No 1967.g. docējis teātra mākslas disciplīnas dažādās ASV augstskolās, no 1968.g. profesors Dienvidilinoisas universitātē Kārbondeilā. Aktīvi piedalījies Baltijas studiju konferencēs. Tulkojis angļu valodā vairāk nekā 20 lugas, sakārtojis un izdevis Baltijas dramaturgu lugu krājumu angļu valodā, publicējis grāmatu “Baltic drama” (“Baltijas drāma”). Rakstījis par drāmas un teātra jautājumiem žurnālos “Jaunā Gaita”, “Journal of Baltic Studies”, Southern Theatre”, “Theatre Three”, “Lituanus”. Publicējis humoreskas laikrakstā “Latvija Amerikā”.

STREIPA Līga (1936.14.V Liepājā - 1991.7.IV Rīgā) - žurnāliste, rakstniece. 40.un 50.gadu mijā izceļojusi uz ASV, sākumā dzīvojusi Bostonā, vēlāk Čikāgā. Ieguvusi maģistra grādu Čikāgas Mākslas institūtā. Bijusi žurnāla “Mazputniņš” redaktore (1959-76), atbildīgā redaktore (1978-80). LaRA biedre. Publicējusi stāstus, pasakas, mīklas, zīmējumus žurnālā : Mazputniņš” u.c. izdevumos. Latviešu valodas mācību grāmatas “Easy way to Latvian” (“Vieglais ceļš uz latviešu valodu”) sastādītāja.

STUMBRS Olafs (dz.1931.26.II Rīgā) - dzejnieks. 1950.gadā izceļojis uz ASV, kur studējis Losandželosas pilsētas koledžā un Kalifornijas universitātē socioloģiju. Strādājis galvenokārt par ierēdni. Pirmās nozīmīgās publikācijas ASV latviešu jaunatnes žurnālā “Raksti” (1952). Pirmā dzejoļu krājuma “Etīdes” (1960, Z.Lazdas balva) centrālie motīvi - romantiskas ilgas un vientulības rezignācija, vitāls prieks un alkas pēc saskaņas ar līdzcilvēkiem. Agrīnajā dzejā jūtama A.Čaka ietekme. Ir viens no galvenajiem latviešu dzejas reformētājiem 50.gados. 50.-60.gados aktīvi piedalījies trimdas teātru iestudējumos. Strādājis par skolotāju latviešu vasaras vidusskolās, lektoru 2x2 un 3x3 nometnēs. LaRA biedrs.

SŪNA Edgars (1900.22.II Bukaišu pag. - 1981.12.VI Setnpītersberga, ASV) - literatūras zinātnieks, kritiķis. 1950.gadā izceļojis uz ASV. Recenzijas un rakstos, kas publicēti periodikā, galvenokārt aplūkota daiļdarbu formas elementu lietojuma organika, novatorisma iezīmes poētikā un pasaules izjūtā. Darbā “Literāra saruna ar kritiķiem un rakstniekiem” akcentēta rakstniecības nozīmība un rakstnieku atbildība par savu darbu.

ŠIRMANIS Jānis (dz.1904.4.IV Vilzēnu pag. - 1991.g. ASV) - rakstnieks. 1949.gadā izceļojis uz ASV, strādājis dažādus darbus. Bijis līdzstrādnieks jaunatnes žurnālā “Cīrulītis”, pēc tam pievērsies bērnu literatūrai. Pirmajās grāmatās darbojas galvenokārt pusaudži ar sarežģītiem likteņiem, nereti bāreņi, kuru raksturs nobriest saskarsmē ar dažādām dzīves grūtībām. Materiālus autors guvis personiskā darba pieredzē, un viens no stāstu tēliem nereti ir iejūtīgs, ar teicamu pusaudžu psiholoģisko izpratni apveltīts pedagogs. Pasaku sēriju populārākais tēls ir suns Kriksis, ar kuru kopā bērniem saprotamā izteiksmē atklājas latviešu tautas traģiskais liktenis 2.pasaules kara gados un bēgļu gaitās. Darbiem raksturīgs raits fabulas veidojums, atjautīgas situācijas, saglabājot intelektuālās un ētiskās audzināšanas akcentus. Izglītojoša ievirze arī grāmatai “Tincis”, kas saistošā veidā iepazīstina bērnus ar Latvijas ģeogrāfiju.

ŠĶIRMANTS Jānis (dz.1906.1.X Mērdzenes pag.) - izdevējs, publicists un tulkotājs. 50.gadu sākumā izceļojis uz ASV, dzīvojis un strādājis Čikāgā, 80.gados pārcēlies uz Kaliforniju. Strādādams smagu fizisku darbu, par saviem līdzekļiem 1952.gadā nodibinājis grāmatu apgādu un izdevis vairāku latviešu autoru grāmatas. Līdzās darbam fabrikā un izdevniecībā studējis Rūzvelta universitātē Čikāgā, kur ieguvis bakalaura grādu krievu literatūrā. Rakstījis un trimdas periodikas izdevumos regulāri publicējis rakstus par Latvijas vēsturi un kultūras vēsturi, latviešu un lietuviešu kultūru sakariem, recenzijas par latviešu autoru darbiem. Atsevišķās grāmatās izdoti apcerējumi “Latgolas pilsētas”, eseju krājums “Dievs un cilvēki”.

ŠMITS Jānis (1877.10.VI Lietuva - 1929.7.V ASV) - literāts. 1904.gadā emigrējis uz Ziemeļameriku, kur bijis strādnieks, vēlāk skolotājs. No 1913.g. strādājis Čikāgas universitātes bibliotēkā. Sastādījis Čikāgas publiskās bibliotēkas latviešu grāmatu bibliogrāfisko rādītāju “Latvian books” (“Latviešu grāmatas”). Rediģējis žurnālu “Kanādietis” (1913.-14.). 1922.gadā iebraucis Latvijā, pēc tam atkal emigrējis uz ASV. Miris pēkšņā nāvē vilcienā ceļā no Čikāgas uz Ņūorleānu. Prozā galvenokārt mīlestības tematika. Periodikā publicējis arī rakstus par sabiedriskiem jautājumiem.

ŠVARCS Leonards (arī Leo Švarcs; dz.1914.10.XII Veclaicenes pag.) - tulkotājs, žurnālists. 1951.gadā izceļojis uz ASV, no 1969.gada dzīvo Sietlā, Vašingtonas štatā. No 1979.gada rediģējis organizācijas “Daugavas Vanagi” ASV Ziemeļrietumu apvienības izdevumu “Ziņas”. Žurnālos “Daugavas Vanagu Mēnešraksts”, “Treji Vārti” u.c. rakstījis par igauņu literatūru, kultūras un nacionālpolitikas jautājumiem.

TĀLMANE Eiženija (īst.v. Eiženija Ozola; 1894.15.V Odzienas pag. - 1990.30.V Ziemeļkarolīna, ASV) - rakstniece. No 1949.gada dzīvo ASV. Pēc folkloras motīviem sarakstījusi bērniem pasaku dzejā “Zeltmatīte”. Krājumā “Tāla gaisma” apkopota daudzos gados tapusi skumju pārdomu lirika 20.-30.gadu romantisma dzejai tradicionālā izteiksmē. Romānos “Sapņi un dzīve”, “Piemineklis” tēloti 1905.gada notikumi, romānā “Krista” - latviešu trimdinieces pirmie dzīves gadi ASV 50.gadu sākumā.

TAUNS Linards (īst.v. Arnolds Mikus Bērzs-Bērziņš; 1922.13.X Ragaciemā - 1963.30.VIII Ņujorkā, ASV) - dzejnieks. 1950.gadā pārcēlies uz Ņujorku, kur strādājis par burtlici, kā arī “Latviešu Žurnāls” redakcijā. 50.gadu vidū kļuva par latviešu dzejnieku un mākslinieku neformālās grupas “Elles ķēķis” iniciatoru un garīgo vadītāju. Kļuva par tēlainībā spilgtāko un dzejiskā izteiksmē plastiskāko trimdas pēckara dzejnieku. Dzejā ir fons pasaules pirmatnējai jutekliskai, arhetipiski tiešai izjūtai, kuras centrā kaislīga dzīves un dzīvības kā vienota veseluma neatkārtojamības, plūsmības un zūdamības izjūta. Dzeja ietekmējusi latviešu trimdas jaunās paaudzes dzeju gan stilistisko novāciju ziņā, gan pasaules izjūtā.

TIHOVSKIS Heronims (1907.22.IX Pildas pag - 1991.20.XI Toronto, Kanāda) - literatūrkritiķis. Bijis skolotājs un skolu dzīves vadītājs Rēzeknes komercskolā (1934-39), Ludzas ģimnāzijā (1939-40), vēlāk latviešu un krievu valodas docētājs LU un Angļu valodas institūtā, tad tautskolas vicedirektors (1941-44), žurnāla “Izglītības Mēnešraksts” redaktors (1942-44). 1950.gadā izceļojis uz Kanādu, bijis Ontārio provinces Izglītības ministrijas ārpusskolas padomnieks jauno valodu mācīšanā un ministrijas tulks (1954-60), vadīja latviešu jauniešu kursus, aktīvi organizēja un vadīja Kanādas latviešu sabiedrisko dzīvi, lasīja referātus un publicēja rakstus par Latvijas vēsturi un Baltijas problēmām. 1960.g. pārcēlās uz ASV, kur strādāja par docētāju Konektikutas universitātē Jauno valodu nodaļā. 1962-67.g. ASV slavistikas žurnāla angļu valodā publicēja rakstus un apcerējumus par baltu un slāvu kultūrām un literatūru. Sastādījis rakstu krājumu “Latviešu trimdas desmit gadi” (1954).

TRŪPS Joņs (1924.27.VI Sakstagala pag. - 1989.7.VI Vašingtonā, ASV) - dzejnieks, publicists un grafiķis. 1951.gadā izceļojis uz ASV. Strādājis dažādus darbus, brīvajā laikā mācījies zīmēšanu. Beidzis Vašingtonas mākslas skolu, specializējis grafikā un industriālajā mākslā. Bija aktīvs trimdas latgaliešu sabiedriskās un kultūras dzīves darbinieks. Liela daļa publicistikas un dzejoļu veltīta latgaliešu rakstu valodas stāvoklim trimdas latviešu sabiedrībā. Rakstu krājuma “Latgaļu folklora” sastādītājs un redaktors. Vairāku latgaliešu trimdas autoru grāmatu ilustrētājs.

TŪTERS Eduards (1893.30.VIII Mazsalacas pag. - 1984.1.III Mineapole, ASV) - dzejnieks. 1944.gadā emigrējis uz Vāciju, vēlāk aizceļojis uz ASV. No 1958.gada darbojies tikai rakstniecībā. Dzejoļos intonatīvi nemainīga vientulības, sāpīgu skumju un rezignācijas izpausme, tieksme laimes un dzīves zūdamības motīvus iekļaut prātnieciskās sentencēs. Trimdā izdevis krājumus “Pēdas sniegā”, “Ceļš uz mājām”, “Straumes brīvībai” un grāmatu dzejā bērniem “Pasaka par velnēniem” un “Zēns ar pērtiķi”, kā arī dzejoļi, stāsti un tēlojumi jaunatnei “Trauciņš ar medu”.

UBĀNS Māris (dz.1929.4.XII Rīgā) - režisors un literāts. 1950.gadā izceļojis uz ASV. No 1955.gada strādājis par muzikālo izrāžu režisoru un docējis teātra mākslas disciplīnas dažādās ASV augstskolās. Kalifornijas universitātes Losandželosā profesors kopš 1959., vadījis ALA Kultūras biroja teātra nozari (kopš 1977), organizējis latviešu teātra kursus Gaŗezerā, vadījis režiju latviešu dziesmu svētku iestudējumiem Bostonā (1978), Milvokos (1983), Toronto un Adelaidā (1986), Ņujorkā un Indianapolisā (1988). Plaša publikācija par latviešu komēdiju 1890-1950 (“Latvian comedy: development of various types of style and form”) žurnālā “Journal of Baltic studies” .

VALTERE Nora (1910.8.II Rīgā - 1990.15.XII Ņujorkā, ASV) - literatūrkritiķe. 1952.gadā izceļojusi uz ASV, kur dzīvojusi Bruklinā un strādājusi latviešu vidusskolā, bijusi apgāda “Grāmatu draugs” korektore (1965-85), no 1959.gada bērnu žurnālā “Mazputniņš” publicēti dzejoļi pēc latviešu tautas pasaku motīviem. Raksti un rezencijas par literatūru publicēti laikrakstos “Laiks”, “Latvija Amerikā”, žurnālos “Daugavas Vanagu Mēnešraksts”, “Jaunā Gaita”, “Unversitas”, raksti par folkloras jautājumiem - žurnālā “Labietis”.

VANAGS Jānis - dzīvo Floridā. Dzejnieks. Nesen rakstījis: “Dzejas rakstīdams piestrādāju ļoti daudz. Beidzot esmu pārvarējis paškritiku. Meklēju izdevējus.”

VEISBERGA Benita (dz.1928.4.IX Jelgavā) - rakstniece. 1950.gadā izceļojusi uz ASV. 1952.-55.g. studējusi mākslas vēsturi un literatūru Minesotas universitātē. Līdz 1957.gadam dzīvojusi Minesotā, vēlāk Sanfrancisko apkārtnē. Strādājusi par ierēdni; pēc apprecēšanās ar gleznotāju Ervīnu Antonu nopietni pievērsusies literatūrai. LaRA biedre. Publicējusi apceres par mākslu periodiskajos izdevumos “Ceļa Zīmes”, “Jaunā Gaita”, u.c. Par romānu “Es, Tavs maigais jērs” 1968.g. ieguvusi J.Jaunsudrabiņa prozas balvu. Grāmata “Brīnumaini” (1986.gadā ieguvusi Kultūras fonda balvu) tapusi kā piemiņa par tikai atmiņās eksistējošu pasauli - karā sagrauto, nodegušo Jelgavu.

VESELIS Jānis (1896.1.IV Neretas pag. - 1962.18.V Milvokos, ASV) - rakstnieks. Vācu okupācijas laikā žurnāla “Latvju Mēnešraksts” redakcijas loceklis (1942-43) un apgāda “Latvju grāmata” redaktors. Sarakstījis grāmatu “Latviešu rakstniecības vēsture” (1947). 1950.gada beigās aizbrauca uz Kalamazū, ASV, kur strādāja par latviešu grāmatu kolportieri. Žurnāla “Labietis” līdzredaktors (1955-62). PEN kluba biedrs. Romāns “Tīrumu ļaudis” 1928.gadā ieguva kultūras fonda prēmiju; tajā latviešu senvēstures ainā tēlota baltu cilšu dievību pasaules saistība ar cilvēku dzīvi. Romāns “Dienas krusts” ir pirmais romāns latviešu literatūrā, kura darbība norisinās 24 stundās, atklājot cilvēka zemapziņas autonomo eksistenci, saistību ar kosmiskajiem spēkiem. 1953.g. iegūta Kultūras fonda balva arī par teiksmu romānu (par latviešu leģionāru cīņām) “Viesturs Varapoga”. Filozofisku līdzību žanrā realizēta tiekšanās restaurēt latvisko arhetipu pasauli darbā “Latvju teiksmas” (darbs 1943.g. ieguvis Kultūras fonda balvu); tajā jūtams dievturības ideju atspulgs, pēc latviešu mitoloģijas materiāla atveidota poetizēta latviskā pasaules izjūta, skaistuma izpratne, ētiskais kodekss. Kalamazū, ASV iekārtota viņa piemiņas istaba.

VĪTOLS Hugo (1900.2.XII Rīgā - 1976.21.VI ASV) - publicists. 1944.gada rudenī devies uz Vāciju, kur no 1944.XI līdz 1945.V bijis laikraksta “Daugavas Vanagi” redaktors. Tad devies uz Franciju, 1946.gadā atgriezies Vācijā, 1949.gadā izceļojis uz ASV. Bijis laikraksta “Latvija Amerikā” redaktors (1951-1952.). Publicējis darbus par dažādiem vēsturiskiem un politiskiem jautājumiem (no 1929). Rakstījis par franču literatūru žurnālā “Daugava”. Sarakstījis uz vēsturiskiem faktiem un dokumentāliem materiāliem balstītu apcerējumu par varas sistēmu un partijas lomu tajā - “Staļina impērija patiesības gaismā”. Publicējis apceres un esejas par latviešu mākslas izstādēm un latviešu māksliniekiem.

ZALĀNE Paulīne (dz.1931.21.VIII Stirnienes pag.) - rakstniece, literatūrzinātniece. 1951.gadā ieradās ASV, strādāja fizisku darbu fabrikā, viesnīcā u.c., neklātienē beigusi vidusskolu. 1958.g. sāka studēt filoloģiju Minesotas universitātē, līdztekus bija vācu un franču valodas skolotāja amerikāņu vidusskolā; par skolotāju vidusskolā nostrādājusi 16 gadus. 1964.g. Minesotas universitātē ieguvusi bakalaura grādu pedagoģijā, vācu un franču valodā. 1971.gadā ieguvusi maģistra grādu par disertāciju “Dainu iespaids somu Kalevalā”. No 1964.g. ASV vidienes latviešu centros lasījusi referātus par latviešu literatūru, folkloru, nacionāliem un sabiedriskās dzīves jautājumiem. Daudzkārt referējusi arī amerikāņu sabiedrībai par Latvijas likteni un problēmām. Žurnālā “Treji Vārti” jauno autoru nodaļas vadītāja (1975-77), kopš 1983.g. radiostacijas “Brīvā Eiropa” latgaliešu literatūras nodaļas līdzstrādniece. Pēdējos gados pa retam raksta esejas. Paredzēts sakopot grāmatā un izdot pētījumus par dainu senumu un izplatību. 1998.gada “LaRAs Lapiņu” 3.numurā teikusi: “Sāp, ka Latviju nospiež ļaunuma vara tāpat kā agrāk nospieda komunistu-okupantu vara. Ceru pārcelties uz Latviju pēc 4-5 gadiem.”

ZĀLE Klāra (dz. 1911.11.XII Pabažos) - dzejnieks. 1951.gadā izceļojusi uz ASV. Studējusi glezniecību Djūka universitātē Ziemeļkarolīnā, ASV. Dzejoļu krājumā “Zirņa zieds” romantiskā izteiksmē klusa miera un bikluma, dabas apbrīnas motīvi. Krājumos “Pārdegšana” un “Zvani pusnaktī” atšķirtība no dzimtenes, dvēseles sašķeltība svešatnē un sapņa nepiepildīšanās dramatisms. Dzejas forma tradicionāla.

ZAĻINSKIS Auseklis (dz.1918.12.I Kārsavas pag.) - literāts. 1957.g. pārcēlis uz ASV, kur strādājis skolu sistēmā. Publicējis rakstus par sabiedriskiem un literāriem jautājumiem trimdas preses izdevumos - laikrakstos “Laiks”, “Latvija Vācijā”, “Latvija Amerikā”, “Austrālijas Latvietis”, žurnālos “Jaunā Gaita”, “Treji Vārti”, “Daugavas Vanagu Mēnešraksts”. Piedalījies latviešu bērnu žurnāla “Mazputniņš” izveidošanā, bijis tā atbildīgais redaktors (1959). Sastādījis grāmatu “Bez ienaida un bailēm” - laikmeta liecības par latviešu karagūstekņu likteņiem 2.pasaules kara laikā.

ZEBERIŅA Dzidra (dz.1923.3.II Rīgā) - rakstniece. 1944.g. emigrējusi uz Vāciju, studējusi psiholoģiju Baltijas universitātē Pinnenbergā un Minsteres universitātē. 1951.g. izceļojusi uz ASV, kur strādājusi dažādus darbus, vēlāk kļuvusi par ēdnīcas vadītāju. Ir divu pavārgrāmatu autore, ieguvusi starptautiskas godalgas rožu audzēšanā. Stāstu un noveļu krājumā “Viesības ar spokiem” galvenokārt mīlestības tematika. Raksturīgs impresionisms vēstījuma manierē. LaRA biedre.

ZEBERIŅŠ Modris (dz.1923.2.II Rīgā) - rakstnieki. 1951.gadā izceļojis uz ASV, kur strādājis Kornela universitātes bibliotēkā. Romānos “Tilti miglā”, “Dievišķās rokas”, “Pūra pūķis un trīs sievas” risinātas dažādos vēstures laika posmos mākslinieciskas radīšanas un mīlestības problēmas, romānos “Ūpji” un “Dvēseļu raudzītājs” tēlota latviešu inteliģences dzīve Baltijas universitātē Pinnebergā un bēgļu nometnēs Vācijā. Darbos vērojams vērienīgs intelektuālisms, ekspresionālisma stila iezīmes, dēkainības elementi mijas ar zināmu izteiksmes samākslotību, teatrālu pozu.

ZELTIŅŠ Teodors (1914.27.X Rīgā - 1991.23.VIII ASV) - rakstnieks. Studējis LU filoloģijas un filozofijas fakultātē Baltu filoloģijas nodaļā. No 1936.g. laikraksta “Jaunākās Ziņas” korektors. 1944.gadā emigrējis uz Vāciju, 1950.gadā izceļojis uz ASV, bijis laikraksta “Laiks” līdzstrādnieks. Latvijas PEN kluba biedrs. Literatūras darbos, īpaši prozā, daudz autobiogrāfiska materiāla. Rakstnieka īpatnība spilgti izpaudusies romāna triloģijā “Antiņš Amerikā meklē līgavu”, “Antiņš Amerikā cīnās ar sievu un trimdu”, “Antiņš debesīs meklē latviešus” un romānā “Leļļu meistars Enģelis”, kur humoristiski ietonētai sadzīviskai videi iepretim nostādīts varonis ar folkloristiskām iezīmēm. Sakārtojis trimdas rakstnieku autobiogrāfiju krājumu “Pašportreti”, antoloģijas “Dzejas un sejas”, “Prozas profili”, bērnu dzejas antoloģiju - “Cīruļu zvani”.

ZEMDEGA Zane (īst.v. Ella Andersone; 1908.17.III Kāģeru pag., Igaunija - 1989.30.XI Milvoki, ASV) - rakstniece, tulkotāja. 2.pasaules kara beigās izceļojusi uz Vāciju, vēlāk izbraukusi uz ASV, dzīvojusi Milvokos. Žurnāla “Treji Vārti” igauņu nodaļas redaktore (1967-80). Latviešu Preses biedrības biedre. Darbiem raksturīgs reālistisks vides tēlojums, tajos atainoti konkrētas lauku vides, kara gadu un bēgļu gaitu notikumi. Sarakstījusi arī grāmatas bērniem. Pazīstama kā ievērojama igauņu literatūras tulkotāja un latviešu literatūras popularizētāja igauņu valodā.

ZEPS Valdis (dz.1932.29.V Daugavpilī) - valodnieks un rakstnieks. 1949.g. pārcēlies uz ASV. Valodniecības un slāvu valodas profesors Viskonsitas universitātē (kopš 1963.), šās universitātes Baltijas studiju centra koordinators (kopš 1983). Zinātnisko žurnālu “Slavic and East European Journal” (1962-70), “Journal of Baltic States” (1976-80), “Wisconsin Baltic Studies” (kopš 1984.) redakcijas kolēģijas loceklis, vairāk nekā 130 zinātnisko rakstu un recenziju autors. Darbojies par lektoru un skolotāju, mācījis latviešu valodu un vēsturi latviešu skolās, nometnēs un kursos. LaRA biedrs. LZA ārzemju loceklis (1990). Nozīmīgi pētījumi par latviešu tautas dziesmu metriku - “Latviešu tā saucamo trohaisko tautasdziesmu metrika”. Pētījumi par latgaliešu rakstu valodu vēsturē - “Par Latgales dziesmām Barona Dainās”. Galvenais darbs - “The placenames of Latgola” (“Latgales vietvārdi”).

ZIRNĪTIS Edmunds (1911.28.V Lubānas pag. - 1989.5.VI ASV) - dzejnieks, literatūrkritiķis. No 1951.g. dzīvojis ASV, kur strādājis par tehnisko zīmētāju, bijis skolotājs latviešu papildskolā. Žurnāla “Akadēmiskā Dzīve” redaktors (1984.). Dzejoļos romantiskā manierē tēlotas trimdinieka ilgas pēc dzimtenes, nesaderība ar mītnes zemju tradīcijām. Izdevis literatūrvēsturisku monogrāfiju “Andrejs Eglītis” (par to 1980.gadā saņēmis Kultūras fonda K.Barona balvu).

ZĪVERSA-PREISA Izolde (dz.1935.gadā Rīgā) - literatūrzinātniece. Pēc izceļošanas uz ASV studējusi pedagoģiju Bufalo universitātē. Maģistra grādu vācu filoloģijā un literatūrā ieguvusi Midlberi koledžā, doktora grādu ģermāņu filoloģijā - Ratgersa universitātē. Mācījusi vācu valodu un literatūru Ņujorkas štata Olbani universitātē, Kīnas koledžas (Ņūhempšīrā) profesore. Aktīvi darbojusies akadēmiskās organizācijās, Latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienībā. Rediģējusi “ALA Žurnālu”, bijusi žurnāla “Latviešu Akadēmiskās Ziņas” redakcijas locekle. Lasījusi referātus par folkloru un salīdzināmo literatūru zinātnieku kongresos Sanfrancisko, Čikāgā, Vašingtonā, Ņujorkā, Sidnejā un Rīgā. Desmit gadus strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju ASV Austrumkrasta ģimnāzijā Beverīnā.

ZVEJNIEKS Kārlis (dz.1921.16.I Ukrainā) - rakstnieks. 1951.g. pārcēlies uz ASV, kur strādājis par ārstu Dienviddakotā. Stāsti un noveles, kuru centrā romantiski noskaņoti īpatņi un psiholoģiski sarežģījumi, apkopoti grāmatā “Inese”, pēc tam īsprozas publikācijas periodikā. Dzejā atainota latviešu trimdinieku izceļošana uz Austrāliju. Ir J.Jaunsudrabiņa prozas balvas iniciators un šās balvas fonda priekšsēdētājs, ilggadējs filologu akadēmiskās organizācijas “Ramave” ASV kopas vadītājs. 1987-90. LaRA priekšsēdis. “LaRAs Lapiņās”, nr.3 (1998.gada jūlijs-septembris) rakstījis: “Uz Latviju ceļots bieži, kopš 1977.g., jo tur man ir divas māsas un divi brāļi. Kopš biju LaRAs priekšnieks, Izveidojies labs kontakts ar RS, tāpat ar “Sprīdīti” un “Karogu”.”

Rakstnieku skaitsieceļošanas gads

119.gs.90.

41904.-13.

111944.-45.

31946.-48.

251949.

541950.

251951

71952.-55.

61956. - 60.

31963.-64.

1291890.-64.

Tabulā un stabiņveida diagrammā attēlota latviešu inteliģences ieceļošana ASV pa gadiem. Tā kā pārējā tauta vadās tieši pēc inteliģences, iespējams absolūti apgalvot, ka pēc II Pasaules kara Latvija bija zaudējusi visievērojamāko skaitu savu iedzīvotāju - liela daļa tika izsūtīti, turklāt daudzi devās bēgļu gaitās. Vairākums sev patversmi rada ASV.

No visiem ASV latviešu rakstniekiem 8 dzimuši ASV.

61 miris ASV, 4 Latvijā, 3 citur pasaulē. 3 no ASV mirušo latviešu rakstnieku pelniem pārapbedīti Latvijā.

4 no rakstniekiem atgriezušies Latvijā pirmās brīvvalsts laikā, bet divi no viņiem, uzsākoties okupācijai, devušies atkārtotā trimdā. Viens no rakstniekiem Latvijā atgriezies 1984.gadā, kā arī pa vienam 1990. un 1991. gadā. Tātad - kopumā Latvijā atgriezušies un palikuši uz dzīvi pavisam 5 rakstnieki. Vairāki no trimdā dzīvojošajiem rakstniekiem (un inteliģences vispār) uztur aktīvus kontaktus ar Latviju, sola atgriezties pēc 4-5 gadiem.

Daudzi no 40.-50.gados ASV ieceļojušajiem ir pārāk veci, lai atgrieztos dzimtenē. Šogad savas dižās jubilejas - 95 mūža gadus atzīmēs Elza Ābele, 90 - Knuts Lesiņš, 85 - Jānis Klīdzējs, Edīte Zuzena un Rita Liepa. 75 - Voldemārs Avens, Ausma Medne, Oļģerts Cakars, Aina Zemdega, Alberts Spoģis un Aina Vāvere. 70 atzīmēs “Jaunās Gaitas” redaktors Rolfs Ekmanis, kā arī Tālivaldis Ķikauka un Ojārs Celle. 65 gadi apritēs Ojāram Krātiņam un Maijai Meirānei-Šleserei. Apaļus 30 sasniegs Maruta Voutkus-Lūkina.

“Latviskumam nav gala, nav robežu, latvietības nekad nevar būt par daudz.”

/Brastiņu Ernests/

Mūsu sirdis noskumtu, ja kāds pārliecinoši pierādītu, ka pēc dažām paaudzēm vairs nebūs ne latviešu, nedz latviešu valsts. Pašreiz tādu pierādījumu nemaz nav, kas mūs varētu pārliecināt, ka tuvākā nākotnē latvieši iznīktu un aizietu bojā viņu uzceltā valsts. Varētu vēl tikai pieļaut domu, ka Ļaundienai iespējams sadragāt Latviju, bet nesadragātas tomēr tad paliktu cerības un ilgas, kas liktu to atkal par jaunu uzcelt, un nav tādu ilgu, kas nepiepildītos. Šķiet gluži neiedomājami, ka varētu pienākt laiks, kad nebūtu vairs neviena, kas teiktu: es esmu latvietis.

Ārpus Latvijas dzīvo ievērojams skaits latviešu gan Rietumpasaulē, gan Austrumos. Lielākais skaits devās bēgļu gaitās no Latvijas, baidoties no padomju okupācijas.

Šobrīd lielākais skaits ārzemju latviešu dzīvo ASV - ap 100.000 (Krievijā - 40.000, Austrālijā - 23.000, Kanādā - 22.000, Lielbritānijā - 10.000, Vācijā - 8.000, Zviedrijā - 4.000, kā arī vēl daži tūkstoši citās valstīs visos kontinentos.

Zināms, dzīvot bez dzimtenes ir rūgti, īstenībā dzīvot bez dzimtenes cilvēkiem ir neiespējami. Tādēļ cilvēki trimdā rada sev dzimtenes ideju, ar kuru, trūkstot tās reālajam attēlam, tie remdē dzimtenes badu. Atmiņas, priekšstati un atziņas par savu tautu, zemi un tās vēsturi, nākotnes iztēles – tās ir dzimtenes idejas satvars. Vajag lielu gara stiprumu, lai dzīvotu tikai idejai, un lielu dvēseles spēku vajag, lai ideja paliktu dzīva.

Kamēr Latvija bija padomju okupācijas jūgā, trimdā dzīva bija spēcīga latviešu kopiena, kuru vienoja vienota ideja, kopīgi mērķi - uzturēt savu latvietību, savu kultūru, visiem spēkiem cīnīties par Latvijas neatkarības atgūšanu, vienmēr uzsverot, ka atgriezīsies Tēvzemē, tiklīdz tā būs atguvusi savu brīvību.

Latvija beidzot ir brīva, neatkarīga valsts – ceļš, daudzu gadsimteņu garais un grūtais, noiets. Lielais mērķis, kas visus latviešus – Latvijas un trimdas – vienojis, sasniegts. Mēs dzīvojam atkal katrs savā ikdienā un nav vairs daudz tādu, kas skaitītu lūgšanu:

“Latvija! Mīļotā māte! Mēs griežamies pie Tevis ar lūgsnu mūs sargāt un vienot. Mēs lūdzam, lai svētība un auglība nāk pār Taviem daudzcietušajiem bērniem. Mēs lūdzam, lai Jāņuguņu gaisma un Tavas mātišķības gaisma joprojām mums rāda ceļu nākotnē. Mēs lūdzam Dievu par to, lai šovasar iedegtās tautas gara liesmas nekad vairs neapdzistu. Mēs negribam neko citu kā vien dzīvot un būt saimniekiem savā mazajā, savā vienīgajā Tēvzemē.”

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gada 21.augustā trimda faktiski izbeidzās, taču tas nenozīmēja, ka tūlīt visi latvieši centās pildīt doto solījumu par atgriešanos Latvijā. Latvijā no Rietumiem ir atgriezušies vairāki simti tautiešu, taču daļa no tiem vēl nav droši, ka atgriezušies uz palikšanu.

1995.gadā pieņemtais Repatriācijas likums ir radis atsaucību. Pagājušajā gadā Latvijā uz dzīvi pārcēlušies 828 cilvēki, 1997.gadā atgriezies 851, bet kopš neatkarības atjaunošanas - kopumā aptuveni četri tūkstoši. (1999.gada 18.februāris, Juris Dombrovskis, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Repatriācijas centra vadītājs).

Sākotnēji lielākā daļa repatriantu nākuši no austrumiem, bet tagad austrumnieku un rietumnieku īpatsvars izlīdzinājies un ir aptuveni puse uz pusi. No rietumvalstīm galvenokārt ierodas sirmi vecīši, kas ilgojas dzīves novakaru pavadīt dzimtenē, taču sevišķi pēdējos gados uz Latviju pārceļas arī labi izglītoti jaunieši, kas audzināti latviskā garā un vēlas pārbaudīt, ko spēs šeit sasniegt.

Kāpēc neatgriežas visi latvieši? Kāpēc netur doto solījumu?

Ir izveidojušies vairāki objektīvi iemesli, kas tomēr traucē īstenot sev un citiem doto solījumu.

Tie, kas no Latvijas aizbrauca, jau ir sirmgalvji, - nākamās paaudzes dzimušas ārpus Latvijas. Okupācijas laiks ir bijis cilvēka mūža garumā, kurā ir vieta gan mīlestībai, gan darbam, bērniem, mazbērniem, savai mājai, savam zemes stūrītim, tuvinieku kapiem. Zeme, kurā viņi uzturējušies, ir kļuvusi par viņu pašu izkoptām un lolotām mājām. Tie visi ir ļoti svarīgi faktori, kas var kavēt cilvēka pārcelšanos uz dzīvi citā vietā, bieži vien - otrā zemeslodes malā, ikdienišķi neaizsniedzamā attālumā. Turklāt - šodienas Latvija nav un nevar būt tā, ko bēgļi pameta 1944.gadā.

Latvija gadu gaitā ir piedzīvojusi ļoti daudz pārmaiņu un šīs pārmaiņas turpinās vēl šodien. Tas nozīmē, ka atgriezties burtiskā nozīmē nav iespējams - var tikai pārcelties uz dzīvi Latvijā tādā, kāda tā ir tagad.

Latvijai, kļūstot brīvai, lielākais vairākums ārzemju latviešu ir apsvēruši iespēju atgriezties Latvijā. Dzīve vidējai un jaunākai paaudzei ir veidojusies ārpus Latvijas, tādēļ izšķirties jo sevišķi grūti - ar mītnes zemi saistās visa iepriekšējā dzīve. Izšķirties traucē arī Latvijas vēl nedrošā politiskā situācija un atmiņas par padomju režīma represijām. Daudzas lietas liekas nepieņemamas - tās nesakrīt ar vecvecāku vai vecāku stāstīto par Latviju un latviešu tikumiem. Latvija un visa pasaule gadu gaitā ir stipri mainījusies, taču vecākās paaudzes dzīves stāsti un atmiņas bieži vien ir idealizēti, pārspīlēti, pat šķietami nereāli. Ārzemju latvietim nepieņemams ir arī tas, ka bieži vien daudzas lietas Latvijā nesakrīt ar mītnes zemē ierastajiem tikumiem, sadzīvi, darba stilu un cilvēku savstarpējo attiecību modeļiem. Līdz ar to rodas problēmas saprasties, rodas diskomforts un zināma neziņa - kā dzīvot.

Tiem latviešiem, kas tomēr no Rietumiem Latvijā atgriezušies, bijusi būtiska ietekme uz Latvijas attīstību - gan sākot ar atmodas laika procesiem, gan tagad, ienesot Latvijas dzīvē rietumniecisku domāšanu, darba stilu, svešvalodu zināšanas, domu un personības brīvību.

No Rietumiem repatriējušos varētu iedalīt trīs grupās. Vieni ir tie, kas Latvijā jūtas ļoti labi, kas atraduši savām spējām un interesēm atbilstošu nodarbošanos, nodibinājuši ģimenes. Šie cilvēki ir gatavi integrēties Latvijas sabiedrībā, pieņemt dzīvi Latvijā tādu, kāda tā ir, cenšoties saskatīt tajā labo.

Otri ir tie, kurus varētu dēvēt par “zaudēto paaudzi”, kas, atgriezušies Latvijā, nejūtas šeit labi, bet nespēj braukt arī atpakaļ, jo mītnes zemi neizjūt kā savas mājas. Labi viņiem nav ne Latvijā, ne ārpus tās. Šādi repatrianti parasti kontaktējas savā starpā, jo labāk viens otru izprot.

Trešā grupa ir tie, kas Latvijā dzīvot nespēj, tādēļ dodas atpakaļ. Iespējams, ka Latvijā pārsteigusi vientulība, zudis ierastais dzīves stils un saturs.

Ko varam darīt, lai veicinātu tautiešu atgriešanos no Rietumiem? Un vai mēs to gribam? Jautājumi, kuri jāuzdod mums katram sev: Ko tu esi darījis latviešu tautas mūžības labad? Vai tu esi visur un vienmēr stāvējis par latvietību? Vai tu neesi savu galvu noliecis nelatviskā un svešā priekšā? Vai tu esi par latviskās kultūras saglabāšanu?

Ir nepieciešams, lai mēs darītu pieejamu informāciju par atgriešanās iespējām visiem, kam tā interesē, kā arī - šī informācija būtu periodiski jāatkārto. Latviešiem ārzemēs trūkst zināšanu par darba iespējām Latvijā, par izglītības iespējām bērniem, par medicīnas stāvokli, pensijām, nodokļiem utt. Informācijai par šo visu jābūt bāzētai uz Rietumu pieredzi un izpratni, - jāpaskaidro, kā un kas Latvijā atšķiras no pierastā un zināmā mītnes zemē.

Kādi jautājumi un problēmas uztrauc iespējamos repatriantus?

Pirmkārt, tas ir jautājums par medicīnisko aprūpi. Medicīniskās apdrošināšanas garantijas mītnes zemē, pārceļoties uz Latviju, tiek, zaudētas. Latvijā tās no jauna jāmeklē, turklāt jāpierod pie pavisam citām pastāvošām medicīniskām un sabiedriskām izpausmēm.

Otrkārt, tās ir pensijas. Daudziem rodas problēmas ar pensiju saņemšanu, sevišķi tiem, kas nav ieguvuši mītnes zemes pavalstniecību. Jāpanāk starptautiskā vienošanās, kas garantētu neierobežotu nopelnītās pensijas saņemšanu.

Daudzus prātus nodarbina arī problēma – kur dzīvot? Lai gan situācija ir uzlabojusies, īpašumu tirgus Latvijā vēl joprojām ir nesakārtots, turklāt arī likumdošanā sastopama ne viena vien pretruna attiecībā uz repatriantiem. (Piemēram – repatriācijas likumā ir norādīts, ka pašvaldībām jānodrošina repatrianti ar dzīvojamo platību, atbilstoši MK noteiktajām ikgadējām kvotām. Savukārt, likumā “Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā” noteikts, ka pašvaldība var sniegt palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā. Pašlaik repatriants dzīvojamo platību var iegūt tieši tādā pašā kārtībā kā jebkurš cits LR pilsonis, ārvalstnieks vai bezvalstnieks, kuram ir pastāvīgas uzturēšanās atļauja. Garantēta dzīvokļa izīrēšanas tūlītēja iespēja ir paredzēta tikai tiem repatriantiem, kuri atbilst politiski represētas, nelikumīgi notiesātas un pēc tam reabilitētas personas statusam. Ieteicami būtu atbraukt uz vairākiem mēnešiem padzīvot Latvijā un sameklēt piemērotu objektu, tad izremontēt to, tikai pēc tam pārcelties uz dzīvi pilnībā. Veciem ļaudīm šī “kur dzīvot” problēma ir vēl spilgtāk saasināta. Latvijā nav Rietumu standartiem atbilstošu pansionātu veciem, vientuļiem cilvēkiem – tādu izveidošana prasa lielus līdzekļus, šo līdzekļu trūkst.

Viena no problēmām ir arī lielā un komplicētā birokrātija, ar kuru nākas sastapties. Uztraucošs pasākums ir gan dabūt nodokļu grāmatiņu, gan ierakstīt īpašumus zemesgrāmatā un iekārtot telefona līniju, utt. Repatriantiem informācijas par šo procesu kārtošanu diemžēl trūkst.

Latvijas likumdošana paredz obligātu iedzīvotāju dzīvesvietas pierakstu. Apmēram 200 normatīvie akti piemin pierakstu kā priekšnoteikumu kādu darbību veikšanai vai legalizēšanai. Par dzīvošanu bez pieraksta pat paredzēts administratīvais sods – 5Ls.

Ņemot vērā augsto bezdarba procentu Latvijā, darba meklējumos paiet vairāki mēneši, kā arī repatrianti spiesti saskarties ar profesionālās pārkvalificēšanās problēmām, netiek nodrošināta bezdarbnieku pabalsta saņemšana līdz darba atrašanai.

Diemžēl ārzemēs parasti dzirdami pārspīlēti stāsti par Latvijas noziedzību. Patiesībā Rīgā ir tādas pašas problēmas kā jebkurā lielpilsētā, tomēr Latvijas policija nevieš uzticību tās nepierastās, nerietumnieciskās izturēšanās dēļ.

Valsts gan aicina tautiešus repatriēties, bet pēc ierašanās dzimtenē šiem cilvēkiem pašiem ir izmisīgi jācīnās par eksistenci. Vieglāk ir tiem, kuriem Latvijā ir radi un draugi, kas var palīdzēt atrast mājvietu un darbu, vairāk gan palīdzot ar labo gribu, jo nav iespējams sniegt palīdzību bijušās mītnes valsts līmenī jeb sociālā ziņā.

Papildus grūtības ir tiem, kuri neprot latviešu valodu. Šī problēma nav aktuāla rietumniekiem, jo tie kopuši savu latvietību un valodu zina visi atbraucēji.

Repatriācijai no Rietumiem faktiski nav būtisku, gluži nepārvaramu šķēršļu - ne materiālā, ne likumdošanas ziņā, tomēr daudziem trūkst uzņēmības, kā arī motivācijas atgriezties.

Skaidrs, ka nekāda masveida pārcelšanās uz dzīvi dzimtenē nenotiks. Daudzi turpinās Latviju apciemot vasarās, daži izkārtos savu dzīvi, lai varētu vismaz pusi gada pavadīt Latvijā, baudot Latvijas dabu un kultūras pasākumus, bet ziemā doties atpakaļ uz mītnes zemi.

Šis darbs sniedz pašu jaunāko un tāpēc arī precīzāko informāciju, kas konkrēti ASV tiek veikts, lai saglabātu latvietību, latviešu kultūru.

Sev izvirzītos uzdevumus darba gaitā esam īstenojuši:

1)esam izpētījuši latviešu kultūras saglabāšanas centienus ASV un tā rezultātā secinājuši, ka mītņu zemēs tiek darīts neticami daudz, lai uzturētu latvietību un saglabātu kultūras saknes;

2)esam apzinājuši visas latviešu apvienības un organizācijas ASV, kā arī citas darbības formas, kas saistītas ar latviešiem ASV – izrādās, ka katram Amerikas latvietim ir reāla iespēja darboties kādā apvienībā vai organizācijā, kas arī aktīvi tiek darīts. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas šo organizāciju darbība ir vērsta uz kontaktu un sadarbības paplašināšanu ar Latviju. Ārzemju latviešu kopienas līdzekļi palīdz dažādiem projektiem Latvijā, tiek sūtīta humanitārā palīdzība daudzbērnu ģimenēm, vientuļiem pensionāriem un represētajiem, tomēr esam nākuši pie secinājuma, ka arvien vairāk ārzemju latviešu organizācijas sastopas ar finansiālām, organizatoriskām u.c. grūtībām (Krievijā latviešu organizācijas vēl tikai veidojas un turienes latviešu pašorganizāciju apgrūtina finansu līdzekļu trūkums);

3)esam izpētījuši latviešu valodas un kultūras attīstību ASV un nākuši pie secinājuma, ka ASV dzīvojošie latvieši sastopas ar vairākām sarežģītām problēmām. Grūtības sagādā latviešu valodas pārmantošana ģimenē, it sevišķi pašreizējo bērnu un jauniešu vecuma grupās. Nenovēršams šķērslis aktīvu personisku sakaru uzturēšanai ar Latviju ir nepieciešamība integrēties mītnes valstī, kura vairākumam tagad jau ir dzimtene;

Trimdas latviešu valoda ir salīdzināta ar pašreiz Latvijā lietoto oficiālo, literāro latviešu valodu, rezultātā atklājās daudz vārdu, kurus jau sen uzskatām par arhaismiem, respektīvi, sarunvalodā vairs nelietojam.

4)izmantojot internet, esam izzinājuši ASV latviešu attieksmi pret Latviju un secinājuši, ka viņos pastāv vēlme atgriezties, taču daudzi no viņiem sastopas ar problēmām, kuras bez atbalsta nejūtas pietiekoši spēcīgi risināt;

5)izpētīta izglītības sistēma latviešu skolās ASV, kā rezultātā varam secināt – daudz tiek darīts, lai pilnveidotu un attīstītu šo izglītības sistēmu; latviešu valodas un literatūras skolotāji Latvijā varētu pielietot līdzīgu programmu, kāda tiek izmantota ASV latviešu skolās;

6)izskatīts repatriācijas jautājums un ar to saistītās problēmas. Esam izsecinājuši, ka repatriācijas problēmai vajadzētu pievērst daudz lielāku uzmanību visas Latvijas mērogā, jo pagaidām nedarbojas ar repatriāciju saistītie likumi – ir jāveicina likumdošanas sakārtošana, novēršot likumu savstarpējo pretrunīgumu un jārada apstākļi veiksmīgai repatriācijas norisei. Neapšaubāmi, nepieciešams veicināt sadarbības stiprināšanu ar tautiešiem ārzemēs;

7)sev uzstādīto mērķi – veicināt un stiprināt sadarbību starp Latvijā un mītņu zemēs dzīvojošajiem latviešiem – esam tikai iesākuši īstenot, jo tas ir darbietilpīgs process, kam nepieciešams daudz laika un aktīvas darbības. Veiksmīgi uzturam aktīvus kontaktus ar ārzemēs dzīvojošiem tautiešiem un uzskatām, ka ar laiku spēsim panākt sapratni Latvijā dzīvojošajos tautiešos, tādējādi sekmējot morāli psiholoģisku atbalstu trimdas latviešu repatriācijai.

Viens no darba nozīmīgākajiem secinājiem ir tas, ka ārzemju latvieši bieži vien ir neatsverami palīgi Latvijas tēla uzturēšanā un kontaktu nodibināšanā ar mītnes zemes sabiedrību un valdību. Latvijas valstij ir ļoti nozīmīgi, ka tai ir šāda kopiena ārzemēs, kas paliks mūsu zemes interešu aizstāvētāja un palīdzētāja dažādās profesionālās jomās – mākslā, sportā, medicīnā, literatūrā u.c., trimdā vēl joprojām atrodas liela daļa Latvijas inteliģences elites, kā arī liela latviešu tautas daļa, kuriem ir aktīva iespēja ietekmēt Latvijas dzīvi, nākotni, jo arī viņi ir Latvijas pilsoņi.

Latviskums detaļās mainās no paaudzes uz paaudzi, kā arī ir atkarīgs no kultūras vai kultūrām, ar kurām tas spiests saskarties. Bet latvietis ir sīksts savā būtībā, un turas pie savas ideoloģijas – noturēt savu zemi.

Šodien mēs esam saimnieki paši savā zemē. Lai kur mēs katrs neatrastos un nedzīvotu – Latvija ir mūsu – visu latviešu. Bet mums visiem kopīgi – gan latviešiem mītņu zemēs, gan latviešiem Latvijā – vajadzētu raudzīties uz SAVU, mūsu kopīgo zemi ar bērna acīm – pilnām prieka un pateicības, un pieaugušā acīm, – kurās jāatspoguļojas atbildībai.

Un visus lai mūs, sarkanbaltsarkanajam karogam plīvojot, mūžīgi vieno “Dievs, svētī Latviju!”

1.Birutas Sūrmanes raksts ASV latviešu presei, 1998.gada jūlijs

2.“Diena”, Ceturtdiena, 1996.gada 14.jūnijs

3.“Diena”, Ceturtdiena, 1999.gada 18.februāris

4.Gunas Pavlovskas paziņojums Latvijas presei, 1998.gada augusts

5."Karogs", izdevniecība “LKP CK”, Rīga, 1990'2

6."Karogs", izdevniecība “LKP CK”, Rīga, 1990'9,

7."Karogs", izdevniecība “Karogs”, Rīga, 1992'7/8,

8."Karogs", izdevniecība “Karogs”, Rīga, 1992' 9

9."LaRAs lapiņas", Latviešu Rakstnieku Apvienības apkārtraksts nr. 2., 1998.gada aprīlis – jūnijs, ASV

10."LaRAs lapiņas", Latviešu Rakstnieku Apvienības apkārtraksts nr.3., 1998.gada jūlijs-septembris, ASV

11."LaRAs lapiņas", Latviešu Rakstnieku Apvienības apkārtraksts nr.4., 1998.gada oktobris – 1999. gada janvāris, ASV

12.“Latvija Amerikā”, Sestdiena, 1999.gada 2.janvāris, 1.nr, ASV

13."Latvieši ārzemēs", Zin. asociācija "Latvija un latvieši pasaulē", izdevn. Latvijas enciklopēdija", 1993., Rīga.

14.“Latviešu pareizrakstības vārdnīca”, ASV, Nebraska, 1987. g.

15.“Latvija Šodien” – PBLA, galv. redaktors Māris Rauda, 15.nr., izdevn. Augstums, ASV, 1987.

16.“Latvija Šodien” - PBLA, galv. redaktors Māris Rauda, 17./18.nr, izdevn.”Augstums”, ASV, 1990.

17.“Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca”, Rīga “Avots”, 1981. g.

18.LZA Literatūras, Folkloras un Mākslas institūts “Latviešu Rakstniecība biogrāfijās, izdevniecība “Latvijas Enciklopēdija”, Rīga, 1992

19.Marta Rudzīte, "Latviešu valodas vēsturiskā fonētika", izdevn. "Zvaigzne", Rīga, 1993.

20.“Monreālas latviešu biedrības ziņotājs”, Kvebeka, 1998.’12

21.Pasaules Brīvo Latviešu apvienības buklets

22."Padomju Jaunatne", 1989.gada 4.maijs

23.V.Dambe, "Jāņa Endzelīna darbu izlase"-III, 2.daļa, izdevniecība "Zinātne", Rīga, 1980

24.Zenta Mauriņa, "Domu varavīksne", izdevn. "Liesma", Rīga, 1992

25."Viedas vēstis", 1992.gada 4.nr., Rīgas paraugtipogrāfija, Rīga

26.Internet:

•http://www.alja.org

•http://www.lsgco.bkc.lv/lsgco/

•http://www.president.lv/NoFrames/Latviski/Runas/1998/Teksti/s00023.html

•http://www.sveiks.com

•http://www.ala.org

•http://web.net-link.net/garezers

•http://www.skola.org