Latvijas nodokļu sistēma un tās galvenie elementi

Lai uzrakstot šo darbu, es izvirzīju sev par mērķi – noskaidrot kāda nodokļu sistēma valda Latvijā, jo ne jau nu visviet ir vienāda valdošā sistēma, katra valsts to realizē savādāk. Tāpēc lai sasniegtu šo mērķi, es izvirzīju sev dažus uzdevumus. Kā viens no uzdevumiem man bija izpētīt, kas par nodokļiem tiek rakstīts teorijā

 nodokļi ir nepieciešami, lai segtu valsts izdevumus, kas ir ļoti daudzveidīgi. Jo lielāki valsts izdevumi, jo vairāk nepieciešami nodokļi.

 atsevišķas preces: tabaka, alkohols tiek aplikti ar akcīzes nodokli, lai ierobežotu nevēlamu preču patēriņu. Ja ar ierobežošanu neveicas, tad šis nodoklis segs sociālās izmaksas, kas nepieciešamas alkoholiķu un smēķētāju ārstēšanai.

 nodokļi veic ekonomikas stabilizācijas funkcijas gan autonomiskā režīmā, gan arī valdībai mainot nodokļu likmes. Regulēšanas princips vienkāršs: ekonomikas lejupslīdes apstākļos nodokļu samazinājumam jāstimulē ekonomika, bet pārmērīgas rosības gadījumā nodokļu palielinājumam ir jābremzē ekonomikas attīstība.

Nodokļiem nevajadzētu negatīvi ietekmēt ekonomisko aģentu iniciatīvu, pazemināt preču un pakalpojumu konkurētspēju tirgū. Augsti nodokļi samazina potenciālos ienākumus un var samazināt investīciju apjomu, veicināt kapitāla eksportu, kā arī sekmēt „ēnu ekonomiku”, jo cilvēki nav ieinteresēti pilnībā deklarēt savus ienākumus. Zemi nodokļi rada spēcīgas ekonomikas stimulus, bet augsti – tos bremzē.

Ekvivalences princips izriet no tā, ka katrs pilsonis pēc saņemtā vai patērētā labuma tiek aplikts ar nodokļiem. Problēma pastāv apstāklī, kā šie maksājumi katram atsevišķam dalībniekam tiek uzlikti, jo parast valsts maksājumiem tirgus neeksistē, tā kā priekšrocības šajā gadījumā nav kvantitatīvi aptveramas.

Praktiski šis princips nedarbojas, jo valsts izmaksas, novērtēšanas un sadales sistēmas trūkuma dēļ, nav nosakāms. Ekvivalences princips var būt pielietots gadījumā, kad valsts pilsoņu nodokļi un valsts pakalpojumu vērtība ir vienādi.

Kamēr ekvivalences princips balstās uz „do ut des” (dodu, lai tu dod) pamatiem, tātad, uz maksu un atmaksu, un šai ziņā izdevumu saistība ar ieņēmumiem veido valsts saimniecību, maksātspējas princips praktiski no tā atsakās: katram jāseko šim principam pēc nodokļu maksāšanas spējām.

Maksāšanas spēju princips attēlo taisnīguma formu, kas apvieno vispārības, vienlīdzības un samērības pamatlikumus aplikšanai ar nodokļiem.

Nodokļu sistēmai kopumā, pamatojoties uz pārdales principu, jābūt progresīvai (jo tikai tad sekundārā pārdale ir samērīgāka par primāro pārdali). Tāda veida sociālo ienākumu izlīdzinājums ir vēlams un nepieciešams, ņemot par pamatu sociālo drošību un apmierinātību. Tas nozīmē, ka sociālpolitiskajam nodokļu mērķim nekas nav kopīgs ar sistēmas maiņu, bet gan ar sistēmas stabilizāciju. Šeit nedrīkst pielaist stimulēšanas politiku, jo, tāpat kā pie maksātspējas principa, arī pie pārdales principa „taisnīgs” tarifs nav zinātniski objektīvi iespējams. Ņemot vērā stimulēšanas politiku jāievēro, ka arī mērķa izvēle nodokļu pārdalei ir saistīta ar izdevumiem (sociālās labklājības zaudējumi).