Latvijas nosaukuma vēsturiskā izcelsme

Latvijas nosaukums atvasināts no vārda latvis ar latīņu galotnei –ia līdzīgo galotni –ija. Latviešu Indriķa hronikā Latvija vispirms saukta par Latgali (Livonia, Lettigallia et Estonia), bet sākot ar 1209 formulu Livonia et Lettigallia tiek atvietota ar izteicienu Livonia et Lettia. Arī pāvesta kancelejā jau 1210.gadā un vēlāk runā par Latviju un Lību (Lettia et Livonia), pie kam par Latviju toreiz sauca tikai seno Latgali blakus Lībai , Sēlai, Zemgalei, un Kursai. 13.gs. nepiederēja pie toreizējās Latvijas, kas tā tad bij daudz šaurāks jēdziens nekā tagad. Hronists Indriķis Latvijas vārdu darinājis pēc viduslaiku latīņu rakstu paraugiem. Pēc 7.gs. pēdējo nosaukumu aizguvis Auseklis ballādā Tālivaldis važās. Hronista Indriķa Letthia sastopam arī 14.gs. oficiālos dokumentos (1336:Lyvonia et Lettya; 1359:Lettia et Semigalia; 1387:Livonia , Lettia, Semigalia, Estonia), bet jau 15.gs. no šīs formulas izzūd vārds Lettia un paliek vairs tikai Livonijas nosaukums.

Viduslaikos zeme un tauta bij sadalīta cieti norobežotos lēņa novados, jauno laiku karos to saraustīja dažādu valstu starpā, tāpēc pagrima kopības un tautības apziņa. Tautai mostoties un apzinoties sevi kā vienību, Latvijas vārds atdzimst 19.gs. Juris Alunāns izdomā nebijušu darbības vārdu „lāt” un no tā atvasina jaunvārdu Latva. Varbūt šai atvasinājumā viņš instinktīvi vairījies svešās latīņu galotnes ia un pēc Lietuvas, resp. Lietuvas parauga pūlējies darināt īsti tautisku Latvijas nosaukumu. Vārds Latva gan reizēm lietots vienā otrā rakstā 70. un 80. gados, bet vispārīgi nav atzīts.

Latvju izglītoto aprindu apziņa pamazām veidoja vārdu, kas tad sāk ieviesties pirmos 70. gados stingri tautiskos laikrakstos un vispirms nevis nopietnos ievados, bet feļetonu paspārnē, sīkos dzejoļos, ziņojumos un apcerējumos. Latvijas vārdu tautai iedvēsa pirmie lielie tautiskie dzejnieki. Šie dzejnieki pratuši iedvēst visvienkāršākajiem vārdu savienojumiem dailes mirdzumu un patriotisku, vispār tautisku spēku, paceldami ikdienas vārdus jaunā jūtu cildenumā. Politiskie vaidu laiki spieda dzimtenē palikušos sadzīves un rakstu darbos lietot Latvijas vietā vārdus Baltija un tēvija. Mūsu pirmās avīzes nāk klajā ne kā Latvijas, bet Baltijas vēstnesis. Drīz šis vārds zaudēja tautisko nozīmi, un to lietoja vairs tikai politiskā un zinātniskā literatūrā, sevišķi polemikās. Pēc tam arī krievu mācības grāmatu un iestāžu valodā. Dainās, folklorā un sarunu valodā senajai „tēva zemei” bij tikai tēva novada nozīme.

Jaunie latvieši radīja nosaukumu tēvija, kas, stādamies visādos savienojumos, kļūst patriotisko jūsmu un domu izteicēja. Ap tiem vijas jūsmu epiteti un figūras, visi dzejas un publicistiskas izteiksmes līdzekļi, kam nācās darīt brīnumu: tautu no dziļā gadu simtu miega, neapziņas un nāves pacelt apziņas nācijas brīvībā un godā. Romantisma epigoni un publicisti atkārto lielo dzejnieku vārdus, kaldinādami sīkās domas ikdienas apgrozībai, nesdami nacionālās un sociālās idejas plaši tautā. 20.gs. sākumā lielie patriotiskie vārdi piedzīvoja ārējus spaidus un iekšēju krīzi, kas tos uz laiku dzēsa no laikrakstu lapām, dzejām un ļaužu sarunām.