Latvijas prezidenti

Piecos gados valsts prezidenta amatā Čakste pieņēma vairāk nekā 400 likumu un apžēloja 549 notiesātos. Lielākā daļa šo cilvēku bija tiesāti politisku iemeslu dēļ neskaidrības un juku laikos. Piemēram, kā to saka Ādolfs Šilde, minot rakstnieka Andrievas Niedras gadījumu, kad cietuma sodu pārvērta par viņa izraidīšanu no Latvijas: “Čakste Niedras noziegumu sadarbību ar vāciešiem atzina par “politisku kļūmi, kas bija pielaista sarežģītos vēsturiskos apstākļos”.

Čakstes nostājā allaž izpaudās princips palīdzēt savai tautai. Ja bija sodīts kāds lauku cilvēks ar lielu ģimeni, Čakste atvēlēja viņu priekšlaicīgi izlaist no cietuma, lai varētu pavasarī apsēt laukus. Toties Čakste bija nepiekāpīgs pret koruptantiem, ko dēvēja par ķirmjiem, kas grauž valsts ēku.

1940.gada 22. jūlijā Kārli Ulmani aizsūta uz Maskavu un tālāk uz Vorošilovsku (tagad Simferopoli) Ziemeļkaukāzā, kur viņš dzīvoja trūcīgos apstākļos līdz 1941.gada 21. jūnijam, kad vācieši iebruka Padomju Savienībā. Tad viņu novietoja preventīvā arestā un, vāciešiem tuvojoties Kaukāzam, 1942.gadā aizveda uz Mahačkalu pie Kaspijas jūras. Vāciešiem ielaužoties Kaukāzā 1942.gada septembrī, viņu kopā ar citiem arestantiem vai bēgļiem kuģī veda pāri Kaspijas jūrai uz Krasnovodsku Turkmēnijā. Kārļa Ulmaņa dzīves un darbības beigu posms joprojām ir neziņā tīts. Iespējamā apbedīšanas vieta ir Krasnovodskas "vecie kapi", kur apbedīti bijušie cietumnieki, precīza kapavieta līdz šim vēl nav zināma.