Latvijas revolūcijas cēloņi un sekas
1905. gada revolūcijas vēsturiskā nozīme bija tā, ka latviešu tauta pirmo reiz uzstājās kā patstāvīgs faktors, kas pēc 700 gadiem cīnījās par polītisku un nacionālu brīvību, par sociālām prasībām. Atmodas laikmeta dziesmu svētku un biedrību vietā stājās polītiska cīņa pret patvaldību un muižniecību. Latviešu tauta sacēlās pret saviem apspiedējiem, visi tautas slāņi atbalstīja revolūciju. 1905. gada revolūcija Latvijā bija latviešu revolūcija. šis vācu autoru jau toreiz dotais apzīmējums atbilst vēsturiskiem apstākļiem. Arī vācu preses raksti 1905. g. par "latviešu republiku" izrādījās dibināti: 1905. gada revolūcija sagatavoja ceļu neatkarīgai Latvijas valstij, ko latviešu tautas polītiskie pārstāvji proklamēja 13 gadus vēlāk, jaunā izdevīgā situācijā. 1905. g. revolūcija bija ļoti laba polītiska skola latviešu tautai. Tā tagad bija polītiski modusies un apzinājās, ka tikai polītiskā cīņā ir gūstama brīvība. šo polītisko briedumu un gatavību brīvības cīņu turpināt visplašākām tautas masām deva 1905. gads. Revolūcija bija vareni stiprinājusi latviešu polītisko un nacionālo apziņu. Tāpēc dibināti Latvijas Satversmes Sapulce agrārās reformas likumā 1922. gadā apliecināja 1905. g. revolūcionāru nopelnus, piešķirot 1905. g. brīvības cīnītājiem tiesības uz muižniekiem atsavināto zemi.
1905. gada revolūcija bija demokratiska revolūcija. Tās prasības bija pilnīgi demokratiskas ar demokratisku republiku kā cīņas gala mērķi. šis ceļš veda nākotnē uz Latvijas demokratiju, nevis uz padomju diktātūru, kā to tagad cenšas apgalvot padomju vēsturnieki un līdz ar viņiem daži latviešu emigrantu žurnālisti. 1905. g. revolūcijā nebija neviena diktātoriska saukļa, padomes un proletāriāta diktātūru LSDSP noraidīja. Krievu lieliniekiem uz 1905. g. revolūciju Latvijā nebija nekādas ietekmes. Līdz 1906. gadam neviens Ķeņina raksts nebija parādījies latviešu valodā. Attiecības ar krievu lieliniekiem latviešu revolūcionāriem bija visai naidīgas un 1905. g. ar viņiem nebija sadarbības. Norādījums, ka vairāki 1905. g. darbinieki vēlāk pārvērtušies par komūnistiem, neskar pašu 1905. g. revolūciju. Nav jāaizmirst, ka no 1905. gada revolūcionāru rindām nāca arī daudzi vēlākie pilsoniskie polītiķi un ministri. Abi pirmās neatkarīgās Latvijas valdības vadītāji bija 1905. g. revolūcionāri.
1905. g. revolūcija bija arī dziļa sociāla revolūcija. Latviešu pilsētu un lauku strādnieki revolūcijā cīnījās par sava sociālā stāvokļa uzlabošanu. Revolūcija bija arī īsta zemnieku sacelšanās pret muižniecības varu un privilģēijām. Agrārā revolūcija pat dominēja 1905. g. brīvības cīņās. Bet agrārai revolūcijai Latvijā bija arī stiprs nacionāls raksturs, jo sacēlās latviešu zemnieki pret vācu muižniekiem.
1905. g. revolūcijai bija liela un pozitīva nozīme. Neraugoties uz to, ka revolūcijai neizdevās gāzt patvaldības un muižniecības varu, tā tomēr smagi satricināja veco režīmu.
