Latvijas saimniecība 1920 - 1940 gads

Tika sākti pirmie priekšdarbi Latvijas valsts dibināšanai nemitīgi tika daudzināts sauklis „Brīva Latvija brīvā Krievijā”, tika rakstīts par neatkarīgas Latvijas izveidošanu visos latviešu preses izdevumus un pārrunāts gandrīz vai visās latviešu organizācijās. Galvenā loma Latvijas neatkarības tapšanā bija divām 1917.gadā izveidotām organizācijām: Latviešu pagaidu nacionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam. 1918.gada 17.novembrī šīs organizācijas radīja Latvijas priekšparalamentu – Tautas padomi. Nākamajā dienā – 18.novembrī – svinīgi tika proklamēta Latvijas valsts. Tas joprojām ir izcilākais notikums visā latviešu tautas vēsturē, kuras uzdevums būs Latvijas valsts izbūve un nostiprināšanās uz ārieni un iekšieni. Latvijas valsts pasludināšana bija liela uzdrīkstēšanās, jo Latvijas valsts uzbūve bija jāsāk gandrīz no nulles, pagaidu valdība tika izveidota spontāni, bez labi pārdomāta plāna. Pakāpeniski pret jauno valsti sacēlās visi slepenie un atklātie ienaidnieki, iesākās juceklīgs laiks Latvijas vēsturē. Brīvības cīņu laikā, kas ilga līdz 1920.gada sākumam, Latvijas valsts guva uzaru pār lieliniekiem, bermontiešiem un citiem pretiniekiem. Pēc neatkarības izveidošanas un aizstāvēšanas tā ieguva taisnīgas robežas un veidojās par parlamentāru un demokrātisku republiku.

Izveidot stabilu nacionālu valsti traucēja tas, ka no 1915. līdz 1920. gadam Latvija atradās aktīvas karadarbības zonā, kas zemei un tās iedzīvotājiem atnesa postu un nāvi. Stāvokļa patieso kritiskumu labi var raksturot tas, ka Latvijas pirmās pastmarkas papīra trūkumu dēļ tika iespiestas uz vācu militāro karšu mugurpusēm un uz Bermonta un Stučkas rubļu banknošu pusfabrikātiem. Krievijas varas iestādes uzsāka vērienīgu evakuāciju no Rīgas izveda rūpnīcas iekārtas un mašīnas, kā arī kultūras vērtības un transporta līdzekļus, baznīcu zvanus un vara jumtus. Latvijā bija paralizēta gandrīz visa rūpniecība. Ēku, ostu un iekārtu postījumi visās lielākajās pilsētas bija ļoti ievērojami, bet Ilūkste un grīva, kurām pāri bija gājusi fronte bija, bija izpostītas pilnībā. Liela daļa iedzīvotāju bija kļuvuši par bēgļiem, kā arī daudzi bija krituši vai ievainoti karā, bērni kļuva par bāreņiem. Laukos 10% visu ēku bija nolīdzinātas ar zemi, kā arī 14% nopietni bojātas. To pašu var teikt pat lauksaimniecību, kas bija valsts galvenais ekonomiskais pamats. Latvijas auglīgajos apvidus ap Jelgavu 1921.gadā vairāk nekā puse no pirmskara apstrādātās zemes bija aizlaistas atmatā. Liellopu skaits salīdzinājumā ar 1914.gadu bija samazinājies par 15%. Lauksaimniecības mašīnu parks bija samazinājies gandrīz par 50% un atjaunošanās darbus traucēja ražošanas līdzekļu un rīku trūkums. Daudzi zemnieki mitinājās pārsegtās tranšejās, būdās vai dzīvošanai pielāgotos pagrabos. Cilvēku skaits 1914.gadā bija 2.5 miljoni, bet pēc kara tikai 1.8 miljoni.

Lai panāktu stabilu stāvokli valstī valdība īstenoja dažādus likumus un atvieglojumus. Valts ienākumi veidojas no progresīviem valsts un komunāliem ienākumu nodokļiem, no uzņēmumu un īpašumu nodokļiem, no tabakas un degvīna, muitas un akcīzes, kā arī valsts uzņēmumu ienākumiem. Lai nodokļu slogs neapgrūtinātu lauksaimniecību, 1929.gadā visi lauksaimnieki tika atbrīvoti no valsts ieņēmuma nodokļa. Valsts stabilitāti veicināja arī veselības aizsardzības sistēma, kas balstījās uz autonomām nevis valsts subsidētām slimokasēm. Apdrošināšana bija obligāta visiem strādājušajiem un viņu ģimenes locekļiem. Slimokasēm bija daudz poliklīniku ar ārstiem, konsultācijas bija bezmaksas, tāpat kā uzturēšanās slimnīcā. 1938.gadā Latvijā bija 1589 ārstu un 837 zobārstu. Slimību nodrošinājumu finansēja darba devējs ar 2% no darbinieka algas, valsts finansēja 1.5%, kā arī 1 2% sedza pats slimnieks. Valsts maksāja pensiju visiem strādniekiem un ierēdņiem, kuri strādāja valsts darbā. Sociālās likumdošanas izstrādāšanā lieli nopelni bija sociāldemokrātiem. 1938.gadā 13.1% no valsts budžeta tika izlietots veselībai un labklājībai, tolaik Eiropā vidēji valsts izlietoja 9.3%.