Latvijas valsts 1920 - 1940

3. Saeimas vēlēšanās piedalījās 120 saraksti, bet 4. Saeimas vēlēšanās – 103 saraksti. Visās Saeimās bija 2 izteikti līderi. Kreiso partiju centrā bija LSDSP, labējo bija Zemnieku savienība.

Latvijas valsts prezidents no 1922. līdz 1927. gadam bija Jānis Čakste. Par nākamo prezidentu ievēlēja Demokrātiskā centra pārstāvi Gustavu Zemgali, kurš amatu pildīja līdz 1930. gadam, kad viņu nomainīja LZS pārstāvis Alberts Kviesis, kurš bija prezidents līdz 1936. gadam.

Visu Saeimu darbības laikā tika veikts liels darbs likumdošanas jomā. Pavisam tika pieņemti 1122 likumi, kas nodrošināja Latvijas Republikas Pilsoņu politisko vienlīdzību un demokrātiskās brīvības, kā arī vispusīgu saimniecisko attīstību.

No 1934. līdz 1940. gadam Latvijā bija Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas sākās 1934. gada 15. maijā, kad K. Ulmanis apcietināja sociāldemokrātu un citu kreiso partiju līderus un atlaida Saeimu. Apvērsums noritēja bez asinsizliešanas un ievērojamām sadursmēm. Likumdošanas funkcijas pārņēma Ministru kabinets, kura vadību uzņēmās K. Ulmanis.

Agrārā reforma krietni mainīja saimniekošanas sistēmu Latvijas laukos. Tika likvidētas lielās muižu saimniecības. Zemes īpašnieku īpatsvars laukos pieauga no 39% līdz 77%. Lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības pieauga, palielinājās ražība, lopu skaits. Valsts ne tikai pilnībā apgādāja sevi ar lauksaimniecības produktiem, bet varēja tos eksportēt. Pēc statistikas rādītājiem, salīdzinājumā ar pārējām Eiropas valstīm Latvija 30. gadu beigās bija lauksaimnieciski visattīstītāko valstu pirmajā sešiniekā.

Rūpnīcu un fabriku evakuācija uz Krieviju Pirmā pasaules kara laikā, kā arī kara postījumi bija pilnībā iznīcinājuši Latvijas rūpniecību.