Latvijas valsts iekārta un tiesības

Garīdznieks Teodorihs Bīskapa Alberta uzdevumā, 1202.g. nodibināja Zobenbrāļu ordeni, kas pastāvēja līdz 1237. gadam. Tas bija pakļauts Rīgas bīskapam. Zobenbrāļu ārējās pazīmes bija – uz balta mēteļa kreisās piedurknes sarkans krusts virs sarkana zobena. Zobenbrāļus sauca arī par Dieva bruņiniekiem. Viņi paši sevi sauca par Kristus bruņinieku brāļu ordeni, kura uzdevums ir aizsargāt jaundibināto katoļu baznīcu Livonijā un apkarot tās ienaidniekus. Viņi bija slaveni ar savu nežēlību cīņās pret vietējiem iedzīvotājiem un ar vaļīgo dzīvesveidu. Iestājoties Zobenbrāļu ordenī, kristīgajam brālim bija jādod četri solījumi, kurus viņš nedrīkstēja pārkāpt:

3. solījums dzīvot celibātā – neprecēties un vispār neuzturēt sakarus ar sievieti;

Starp Ordeņa locekļiem pastāvēja augstāks grupējums – brāļi bruņinieki. Lai par to kļūtu, bija jāzvēr, ka ir dzimis likumīgā laulībā, neprecējies, nav nesamaksājamu parādu, un ir fiziski vesels.

Ordeņa priekšnieku sauca par mestru. Viņu ievēlēja no brāļu bruņinieku vidus. Mestra personiskā rīcībā bija viens brālis priesteris un viens bruņinieku kārtas puisis, kas pildīja arī kancelejas sekretāra pienākumus un glabāja Ordeņa zīmogu.

Pirmais Zobenbrāļu ordeņa mestrs bija Venno, kas pieminēts 1208.g. Un Šo savu pirmo mestru viņi paši nogalināja 1209.gadā.

Zobenbrāļu ordenis bija kolektīvu vasalis, kurš atradās lēņtiesiskā atkarībā no Rīgas arhibīskapa, Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem. Šī atkarība veidojās, saņemot zemes no dažādiem bīskapiem kā kolektīvu lēni jau Zobenbrāļu ordeņa laikā un tika attiecināta arī uz Livonijas ordeni kā tiesību un pienākumu mantinieku.

Zobenbrāļu ordenim Romas pāvests Inocents III deva statūtus pēc templiešu ordeņa statūtu parauga, bet atšķirībā no templiešiem, Zobenbrāļu ordenis nebija pakļauts tieši pāvestam, bet gan Rīgas bīskapam. Zobenbrāļu paliekas tika pievienotas Livonijas ordenim.

Livonijas ordeņa militāri administratīvā struktūra bija izveidota pamatojoties uz vācu ordeņa statūtiem. Baltijā XIII gs. Izveidojās Livonijas ordeņa valsts. Šīs valsts pārvalde bija attīstītāka par Zobenbrāļu ordeni. Livonijas ordenis realizēja puslīdz patstāvīgu politiku.

1191. gadā pāvests Klemenss III apstiprināja vācu ordeņa statūtus. Vācu ordenis bija pakļauts tieši pāvestam. Ordenim bija divu veidu uzdevumi:

2. cīnīties pret neticīgiem un ar zobenu aizstāvēt katoļu baznīcu.

Vācu ordeņa locekļi bija bruņinieki, priesteri un pusbrāļi kalpotāji. Ordeņa brāļiem nedrīkstēja piederēt privātīpašums.

Ordeņa valsts pārvaldē vienādas nozīmes bija gan amatpersonām, gan koleģiālām institūcijām.

• Amatpersonas bija pakļautas augstākai organizācijai – vācu ordenim.

Livonijas ordeņa atkarība izpaudās virsmestra tiesībās un arī pienākumā katru gadu 14. septembrī sniegt ziņojumus un norēķinus ģenerālkapitulā – visu Ordeņa mestru un augstāko amatpersonu kopsapulcē, kur apsprieda provinču mestru ziņojumus un norēķinus, lēma par Ordeņa statūtu un noteikumu grozīšanu, pieņēma svarīgus lēmumus un izdeva likumdošanas aktus. Virsmestra tuvākie padomnieki:

 lielkomturs – virsmestra vietnieks un Ordeņa mantas pārzinis;

No 1237. – 1300. gadam Livonijā pēc kārtas valdīja 19 mestri, no kuriem 5 krita kaujās. Pavisam bija 48 Livonijas ordeņa mestri.