Latvijas valsts un iesiibu veesture

Zinātniskajā literatūrā viens no klasifikācijas variantiem – dalījums tiešajos un netiešajos avotos.

Rakstītie: Lat. Indriķa hronika, 12. 13.gs. rakstītie avoti, Atskaņa hronika, Baltazara Rusova Līv.hronika, periodiskie izdevumi, ceļojumu apraksti, kalendāri, zinātniskā literatūra (mācību grāmatas, monogrāfijas, raksti). Sākot ar 19.gs., Latvijas zinātnieki veidoja 3 modeļus literatūrā: baltvācu, pilsoniskais vēstures izpētes modelis (ar lat.nac. veidošanos), marksistiskais.

Tiesiskā apziņa senajiem latviešiem, tāpat kā citām kontinentālajām tautām Eiropas, tiesību jēdzienā valodnieki ietvēra arī taisnīguma ideja, tātad juridiskās un ētiskās normas nebija šķirtas. Īpašuma, mantošanas, ģimenes, saistību tiesību un krimināltiesību elementi paražu tiesībās izdalāmi mākslīgi, šo iezīmju labākai izpratnei. Pats vārds tiesības kā juridisks termins latviešu valodā tiek lietots tikai kopš 19.gadsimta otrās puses, un nerakstītām tiesībām to darbības laikā jebkāds formāls iedalījums nav iespējams. Tāda vēlākajos paražu tiesību apkopojumos – vācu rakstītajās zemnieku tiesībās.

Normatīvos aktus deleģē, izdod vai apstiprina valsts varas institūcijas valsts uzd. un tiesiski tiesību normas. Šajā gadījumā par tiesību avotiem var nosaukt Latvijas Republikas Satversmi, likumus, atpakaļ vēsturē –likumi, kas attiecās uz konkrēto laiku.

Kameru sistēmu autoritārā režīma laikā Latvijā var uzlūkot kā jaunu valsts pārvaldi un reizē arī kā pilsoņu tiesību ierobežošanu. Taču šāda sistēma tika izveidota saimnieciskās un kultūras dzīves vadīšanai. Tika izveidotas 6 iestādes jeb kameras: tirdzniecības un rūpniecības, lauksaimniecības, amatniecības, darba, rakstu un mākslas, profesiju kameras.

Kameru sistēma Latvijā bija kas jauns un nepazīstams, tās savā veidā bija jaunas pašvaldības formas un preti: personālās pašvaldības kameru veidā. Šis jaunās pašvaldības nebijās saistītas ar noteiktu teritoriju, bet gan tās dibinājās uz pilsoņu piederību pie noteikta aroda vai darba nozares. Taču to nozīme bija niecīga. Tautas visplašākās aprindas nevarēja vairs izteikt savu gribu, arī kameru vadībā ieceltie (nevis ievēlētie) cilvēki neuzdrošinājās izteikt savas domas – viņi drīkstēja tikai slavināt K.Ulmani, viņa valdīšanas stilu.

Katras kameras uzdevums bija savu prasību, vajadzību, interešu pārstāvēšana un kārtošana. Piem., Darba kameras uzdevumos ietilpa pārstāvēt algotā darbaspēka intereses valsts, pašvaldības un citās publiski tiesiski rakstura iestādēs, tai līdzīgi citām kamerām, bija jādod atsauksmes par likumiem, to projektiem, rīkojumiem utml. Visu kameru uzdevums un tiesības bija specificētas, tas nozīmēja to, ka šīs kameras ne tik daudz īstenoja uzdevumus, kas tieši būtu saistīti ar iedzīvotāju labklājības uzlabošanu, bet gan ar valdības politikas realizāciju, t.i., kameras faktiski bija valdības ideoloģijas atbalstītājas.

Kā jau tika minēts, faktiski tautas visplašākās aprindas ne savas gribas izteikšanas bija atstumtas un arī „padomēs” (kas tika nodibinātas kā kameru sistēmas virsbūve) pieaicinātās personas neuzdrīkstējās izteikt savu viedokli, jo tas nesaskanēja ar valdības priekšrakstiem. Tika nodibināta valsts saimniecības padome un valsts kultūras padome. Tādā veidā tiek radīts zināms arodu parlaments, taču šāds parlaments, sastāvs neatspoguļoja iedzīvotāju plašāko gribu un intereses.