Latvijas vēsturiskās krustceles

Teritorija, ko šodien pazīstam kā Latviju, apdzīvota zināma jau 9000 gadus pirms mūsu ēras. 2000. gadā pirms mūsu ēras te parādās senie balti, šodienas baltu tautu vissenākie senči. Mūsu ēras sākumā Latvijas teritorija bija slavena kā tirdzniecības krustceļu vieta. Slavenais ceļš no Vikingiem pie Grieķiem, kas pieminēts senās hronikās, no Skandināvijas caur Latvijas teritoriju un tās lielāko upi Daugavu veda tālāk uz seno Krievzemi un Bizantijas impēriju. Latvijas jūras krasts bija slavens ar savu dzintaru, kas vēl Viduslaikos daudzviet bija lielākā vērtē kā zelts.

Agrīnās valstis Latvijas teritorijā visagrāk izveidojās Daugavas krastos, senos tirdzniecības centros tagadējā Austrumlatvijā Jersikā un Koknesē. Šeit 13. gadsimtā valdnieki jau bija pieņēmuši pareizticību. Tomēr plaši iedzīvotāju slāņi piekopa tradicionālo baltu reliģiju – tātad, pagānismu no viduslaiku viedokļa. Kurši un zemgaļi bija pavisam pārliecināti tradicionālās reliģijas piekritēji.

Latvijas ģeogrāfiskais novietojums allaž darījis to pievilcīgu dažādiem iekarotājiem. 12. gadsimtā te ieradās vācu misionāri, lai pagānu ciltis pievērstu kristietībai. Romas pāvests pasludināja Krusta karu pret baltiešiem. Taču vēl ļoti ilgi, līdz pat 18. gadsimtam, latvieši saglabāja savu seno reliģiju, ko slepeni praktizēja līdzās iešanai baznīcā, ziedojot kokiem, akmeņiem, piekopjot tautas medicīnu u.t.t. Senajiem baltiem bija pat savi svētie meži. Baltu senās reliģijas specifika bija tā, ka šeit tika uzsvērta tolerances nepieciešamība ne tikai pret cilvēku, bet arī dabu, kas vēl modernajos laikos ļoti ietekmēja latviešu ekoloģisko domāšanu.

Ar 13. gadsimta cīņām Latvijā saistās Latvijas karoga sākumi.Rakstiskas liecības par sarkanu karogu ar baltu svītru saglabājušās Livonijas Atskaņu hronikā par 1279. gadu, kad minēts sarkanbaltsarkanais karogs, ar kuru cīnīties devušies latviešu karavīri. Šīs ziņas ļauj ierindot latviešu karogu Eiropas senāko karogu kārtā.

Vācu migrācijas rezultātā tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā izveidojās valstisks veidojums – Livonijas konfederācija, pazīstama vienkārši kā Livonija, jeb Terra Mariana (Marijas zeme). Tās augstākie valdnieki formāli bija Romas pāvests un Vācijas imperators, taču faktiski Livonija bija patstāvīgs politisks, ekonomisks un reliģisks spēks, kas nebija citādi saistīts ne ar vienu Centrāleiropas vai Ziemeļeiropas varu. Liela nozīme šeit bija bīskapijām (sevišķi Rīgas arhibīskapijai) un Vācu ordeņa Livonijas atzarojumam – Livonijas ordenim. Livonijas izveidošanos 13. gadsimtā var salīdzināt ar Anglijas situāciju pēc normāņu ekspansijas. Baltijas vietējie iedzīvotāji iekļāvās dažādās Rietumeiropas ienācēju atnestajās Livonijas struktūrās, veidojot vieglo karaspēku bīskapiem un ordenim, kļūstot par ierindas ordeņbrāļiem, zemniekiem un pilsētniekiem. Vācu vasaļiem saplūstot ar vietējo Baltijas tautu, dižciltīgajiem šajā laikā tika likti pamati vēlākajai Baltijas vācu muižniecībai. Livonijā savdabīgā veidā attīstās viduslaiku kultūra, sintezējot gan Rietumu, gan vietējos elementus.

Šis ir arī Rīgas mūsdienu Latvijas galvaspilsētas sākums, kuru 1201. gadā dibina bīskaps Alberts. Rīga kļuva par Hanzas savienības pilsētu, kļūstot par ievērojamu tirdzniecības centru un veidojot ciešus kultūras kontaktus ar Rietumeiropu.