Lielakie kari pec otra pasaules kara

1945.gadā Koreja pa 38.paralēli tika sadalīta divās zonās. Ziemeļu zonu, kurā dzīvoja viena trešdaļa iedzīvotāju un kurā bija koncentrēts vairums rūpniecības uzņēmumu, okupēja Krievija, bet dienvidu zonu, kurā bija divas trešdaļas un kura galvenokārt bija lauksaimnieciska, kontrolēja ASV. Nebija domāts, ka šim sadalījumam būtu jābūt pastāvīgam, taču, tāpat kā Vācijā, uzvarētāji nevarēja vienoties par abām pusēm pieņemamu vienotu valdību. 1947.gadā ANO atsūtīja komisiju, kura diemžēl neveiksmīgi mēģināja atrisināt šo problēmu. 1948.gadā ANO uzraudzībā Dienvidkorejā notika vēlēšanas, kurās par prezidentu tika ievēlēts Li Sin Mans. Ziemeļkorejā krievi nodibināja Korejas Tautas Demokrātisko Republiku ar komunistisku valdību priekšgalā. Drīz krievi un amerikāņi izveda savas armijas.

Neskatoties uz to, 1950.gada jūnijā Ziemeļkoreja uzbruka Dienvidkorejai. Nav skaidrs, kāpēc komunisti sāka šo karu. Nav arī zināms, vai Ķīna par gaidāmo uzbrukumu zināja, taču 1950.gada pavasarī un vasarā ķīniešu komunistu karaspēks bija sakoncentrēts piekrastes rajonos pretim Formozai (Taivāna). Šķita, ka iebrukums Čana Kaii cietoksnī ir neizbēgams un tam, iespējams, bija jāsakrīt ar uzbrukumu Dienvidkoreijai, taču, tikko uzliesmoja kar, ASV sūtīja savu 7.floti patrulēt Formozas šaurumā un iebrukums kļuva neiespējams.

Daţas stundas pçc kara sâkuma sanâca ANO Drođîbas padomes sçde, kurâ Krievija, protestçdama pret to, ka Íînu nepârstâv Pekina, nepiedalîjâs, lai aicinâtu izvâkt Ziemeďkorejas armiju. Kad rezolűcija tika ignorçta, Drođîbas padome aicinâja ANO dalîbvalstis palîdzçt Dienvidkorejai. Đim aicinâjumam atsaucâs seđpadsmit dalîbvalstis, taču šajā vienībā dominēja ASV karavīri, kurus komandēja ģenerālis Duglass Makārturs, kurš tolaik bija amerikāņu karaspēka pavēlnieks Japānā (starp citu, par šiem izveidotajiem ANO spēkiem un D. Makārturu 10.03.99. bija filma).

Kar ilga gadu. Kad 1950.gada septembrī ANO spēki ieradās Korejā, komunistu neokupēta bija palikusi tikai neliela teritorija ap Pusamu, taču jau pēc trim nedēļām ANO spēki bija atkarojuši visu Dienvidkoreju, un tika pieņemts lēmums turpināt pretuzbrukumu Ziemeļkorejai. Novembra vidū ANO spēki sasniedza Jaludzjanas (Jalu) upi – robežu starp Koreju un Ķīnu. Šajā brīdī kaujās iesaistījās ķīniešu “brīvprātīgie. Ķīniešu spiediens bija tik iespaidīgs, ka ANO spēkiem nācās atkāpties līdz 38.paralēlei. No 1951.gada janvāra līdz jūnijam sekoja ANO spēku otrais pretuzbrukums un, kad jūnijā kaujas beidzās, abi pretinieki atkal nikni skatījās viens uz otru pāri 38.paralēlei.