Lielvārdes josta

Dabā viss mainās un atrodas mūžīgā ritējumā. Vieni piedzimst, citi nomirst, bet nekas nepazūd. Arī mūsu domas, prieks, dusmas un izteiktie vārdi paliek, tāpat kā darbi.

Vērojot Dziesmu svētkos lielajā Daugavas stadionā brīnišķīgos deju rakstus, jūtam mūsu tautas senatnes starojumu, to “liku bēdu zem akmeņa”, jūtam un redzam mūsu tautastērpu košumu un senču domas spēku.

Tautastērps cilvēku rotā, sargā no ļaunā un ceļ pašapziņu .No Latvijas novadu tērpiem sevišķi izceļas Lielvārdes tautastērps. To izgatavot varēja tikai īpaši prasmīgas un pacietīgas darinātājas, jo smalkais, sarežģītais raksts jostās, blūzēs, vainagos un cepurēs (aubēs) prasīja īpašu māku. Ar rakstu zīmēm sevišķi bagāta ir LIELVĀRDES JOSTA.

Stāsta, ka līgavas šīs jostas auda arī nākamajam vīram – šaurākās darbam, platākās goda reizei.

Lai darbā sieviete vai vīrietis “nepārrautos”, tad josta aptīta ap vidu kārtu pie kārtas divu plaukstu platumā. Jostas viens gals palikts zem pirmās kārtas, otrs, pēc notīšanas izvilkts apjozumam cauri, brīvi karājas uz leju.

Latviešu ģeometriskās zīmes tērpos liek domāt par to, kur tām ir sākums.