Lienas tēls brāļu Kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki.”
Mans izvēlētais tēls no brāļu Kaudzīšu romāna „Mērnieku laiki” ir Liena. Dzīves pabērns, kurš būtībā tiek apkrāpts jau no dzimšanas. Bērns, kura nākotne varēja izvērsties pavisam savādāk, ja vien taisnība būtu atklāta no baismīgā notikuma brīža. Šajā romānā tēls tiek attēlots pozitīvs, ar cīņas garu pret aizspriedumiem un diemžēl ar traģiskām beigām.
Meitene augusi ticīgā laikmetā, kad Dieva vārds ir svētāks par svētu, un Dieva sods ir neizbēgams par nodarītiem grēkiem. Un nav jau brīnums, ka ticības dziesmu krājums ir viņas mīļākā grāmata. Tas, manuprāt, liecina par cilvēka dievbijību un garīgo skaistumu.
Romānā tika aprakstīts Lienas tēls, kur ir pateikts par cilvēka ārējo un iekšējo skaistumu:
”Viņa bij skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm, pašos jaukākos dzīvības gados jeb viskrāšņākā ziedonī. Laipnība, līdzcietība un jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Smaidi uz viņas lūpām bij tik skaisti kā rīta blāzma pie debesīm, un nereti zibēja viņiem cauri asa, bet tik vien nevainīgi jocīga viltībiņa it kā patlaban lecošas saules stari. ... Kur vien Liena parādījās, tur skumjas bēga kā nakts no dienas; viņas acis apskaidroja aptumšotus vaigus, viņas sirds sasildīja izdzisušas krūtis, un viņas valoda modināja atbalsis arī pašā tuksnesī!"
Šeit spilgti iezīmējas viņas pozitīvās īpašības: laipnība, līdzcietība un sirsnība. Viņā izpaudās arī gudrība un asprātība, ko viņa prasmīgi spēja pielietot dažādās dzīves situācijās, it sevišķi ar Prātnieku. Bet dzīve nebija pret viņu žēlīga. Šo gaišo un garīgo būtni ar kājām samin cilvēku tumsonība, aizspriedumi, un viņas ļaunums ir pašas īstā māte. Kā jūtas cilvēks, ja netiek ņemtas vērā viņa vēlmes, ja tiek lauzta ticība par mīlestību? Lienas tēls pretojas pret vecajām tradīcijām, viņa ir dumpinieciska un viņas rīcība ir drosmīga.
Tomēr viņas drosme beidzās ar sastaptajām lielākajām grūtībām. Mīļotā cilvēka pazušana un audžu mātes atraidīšana, Lieni sagrāva līdz pēdējam, viņa jutās pamesta un nevienam šai dzīvē nevajadzīga:
„Lienas daba bij sākusi pārgrozīties tūliņ drīz pēc tam, kad Oļiniete viņu izraidīja no savas mājas, jo tad viņa sajutās un apzinājās plašā pasaulē bez nekāda patvara un atspaida.”
Šis smagais emocionālais stāvoklis viņu nepameta, viņa krita arvien dziļāk un dziļāk depresijā, kas noveda pat līdz vājprāta pazīmēm.
Manuprāt, Lienei vajadzēja būt stiprākai, kaut vai dēļ savas meitiņas, jo tieši viņa bija radītais mīlestības auglis, par kuru jānes atbildība. Bet savās bēdās viņa to nepamana, un pamet savu bērnu nezināmam liktenim. Bet vienalga, ko es domāju, vai nē, Liena ir un paliks šī romāna pozitīvais tēls.
