Lienas raksturojums brāļu Kaudzīšu romānā „Mērnieku laiki”
1.Sociālais stāvoklis
Faktiski saimnieku Oļiņu meita(audzēkne).
2.Portrets
•Skaista, tumšbrūniem matiem un acīm, jauna, slaika.
(„Viņa bija skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm, pašos jaukākos dzīvības gados jeb viskrāšņākā ziedonī.”)
•Skaists un gaišs smaids.
(„Smaidi uz viņas lūpām bij tik skaisti kā rīta blāzma pie debesīm, un nereti zibēja viņiem cauri asa, bet tik vien nevainīgi jocīga viltībiņa it kā patlaban lecošas saules stari.”)
•Ģērbta kā lielmaņu meita.
(„Lienas apģērbs bij tagad, priekš ziemas laika, saucams gandrīz par vieglu – pār pussvārciņiem krustiski ap pleciem vilnains lakats un ap galvu nātns dzeltains lakatiņš, - bet šis apģērbs vēl it kā piepalīdzēja viņas auguma slaikumu un cēlumu pilnam izrādīt.”)
•Vēlāk bēdas atspoguļojas arī Lienas izskatā.
(„Viņā nebija gandrīz ne ēnas no iepriekšējās Lienas: bāla, izdēdējusi un no bēdām salauzta.”)
3.Īpašības
•Dievbijīga.
(„(..) pacēla no zemes mīļo svēto grāmatu, kuru zināja pa pusei no galvas.”)
•Sirsnīga.
(„(..)viņas sirds sasildīja izdzisušas krūtis(..)”
•Neskopojas ar labiem vārdiem, laipna.
(„(..)viņas valoda modināja atbalsis arī pašā tuksnesī.”)
•Čakla, darbu dara ar mīlestību.
(„Tur bij durvju priekšā Lienas puķu dobītes(..).”
•Mērķtiecīga, godīga.
(Par spīti savas audžumātes gribai, ir spējusi nepretoties savām jūtām, salaulājoties ar Kasparu, nevis Prātnieku, kā to vēlējās Oļiņiete.)
•Drosmīga
( Parādās epizodē, kur Liena aiziet pie Kaspara uz jūrmalu, kā arī pretošanās Oļiņietes gribai.)
•Uzņēmīga.
(„Liena uzņēma atkal – spēdama vai nespēdama – tāļu ceļu pa slapjdraņķi un izmirkušiem lielceļiem otrreiz uz Slātavu.”)
4.Attiecības ar romāna tēliem
•Oļiņiete
╦Liena pretojas Oļiņietes gribai.
(„(..) tad Liena atbildēja viņai lēnā balsī: „Man ir tev, savai audžumātei, zināms, daudz jāpateicās, bet pie Prātnieka es neiešu un Kaspara neatstāšu.”)
╦Ciena kā audžumāti, bet nepakļaujas gribai.
(„Es aizgāju pie Kaspara un tagad esmu viņa sieva. Ja tev ir iespējams par to uz mani neļaunoties, tad neļaunojies.”)
•Oļiņš
╦Liena klausa Oļiņu.
(„(..) mīlējis tevi esmu ar tēva mīlestību un tu man paklausījusi ar bērna padevību.”
╦Oļiņš stipri iemīlējis Lienu – savu audzēkni.
(„„Pagaidi meit!” Oļiņš ar asarām acīs viņai uzsauca un taisījās iet Lienu atturēt, jo viņam šī sievas cietsirdība stipri ķērās pie sirds.”)
╦Klusas un nepamanāmas bija Oļiņa attiecības ar Lienu. (Viņš it kā paliek Lienas pusē, aizstāv viņu, jūt žēlumu pret Lienu. Piemēram, epizodē, kur viņš aiziet pie Lienas kapa, un saka Lienai to, ko viņš ir vēlējies, bet nav varējis pasacīt viņas dzīves laikā.
•Kaspars
╦Ar Lienu tuvi jau no bērnības.
(„Viņu sirdis bij, tā sakot, no pašas bērnības kā saaugušas.”)
╦Liena saprot, ka iemīlējusi Kasparu.
(„Patlaban tā bija sajutusi mīlestības pilnīgāko jaukumu, viņas dvēsele reiba laimībā, drīkstēdama vienoties ar to, kuru tik ļoti mīlēja un no kuras tapa tikpat ļoti mīlēta.”)
╦Mīl Kasparu.
(Samelo Oļiņietei, ka ies pie radinieces, lai gan uz vairākām dienām aiziet pie Kaspara uz jūrmalu, nezinot, ko tur var sagaidīt, pametot ierasto dzīves vidi, kurā ir pabijusi visu mūžu.)
•Annuža
╦Liena pret Annužu ir izturējusies gluži kā meita pret māti, tik tuvas un draudzīgas ir bijušas viņu attiecības. Annuža Lienu mīlējusi vēl vairāk, kā cita māte pašas bērnu, vienmēr vēlējusi Lienai laimes pilnu mūžu un palīdzējusi viņai.
•Prātnieks
╦Ciena Prātnieku tikai aiz pieklājības – kā svešu cilvēku.
(“Agrāk viņa rādījās pret Prātnieku vai nu cieta, vai zobgalīga, vai arī, kā saka, lepna; tomēr laipnībā nebij redzams vairāk nekas kā tik godīga pieklājība un sveša cilvēka cienīšana.”)
•Pietuka Krustiņš
╦Liena neiejūtīgi un pat nicinoši runā ar Pietuka Krustiņu, nevēlēdamās dot viņam liekas cerības par viņu kopīgo nākotni.
•Sabiedrība
Ļaužu izsmiekls, ļaunprātīgās valodas, ko palaiž audžumāte kopā ar Prātnieku, Oļiņietes cietsirdība, bēdas par Kaspara pazušanu, kas sabiedrībai liek mēļot arvien ļaunāk – tas viss kopā salauž Lienu fiziski un garīgi, līdz viņa zaudē prātu.
Liena un Kaspars ir izdomātie tēli romānā, toties Liena ir vienīgais idealizētais tēls, kuram tomēr ir jāizcieš moku pilnu un nežēlīgu dzīvi un traģisku nāvi.
Lienas ārprāta skats pieder pie spēcīgākajām romāna epizodēm. Tas veidots ar pretstata palīdzību. Ir vasarsvētku rīts, kad Liena meklēdama mierinājumu bēdās nonāk pie baznīcas, kur viņa kļūst par ziņkāres objektu pūlim. Klausoties sprediķi par elles šausmām, kur nonāk visi grēcinieki, baznīcēnu zaimus un liekulīgi svētos lāstus, Liena sajūk prātā. Reliģija un baznīca viņu netieši iedzen kapā. Tomēr, pašam mācītājam autori liek rūpēties par Lienas pamesto bērnu, bet vēl citam mācītājam – nostāties pret visiem slātaviešiem un panākt, ka Lienu apglabā kapsētā. Tā ir viena no „Mērnieku laiku” pretrunām.
