Lietum čabinot peļķēs

Ir rudens. Skola sākusies jau kādu laiciņu iepriekš, dienas rit tik ātri, ka pat nespēj manīt, cik ātri ārpusē viss mainās. Nesen vēl spīdēja spoža saulīte, ielas bija pilnas cilvēkiem, kas priecīgi čalodami un smaidīdami gāja uz kādu no peldvietām attveicēties, sauļoties un vienkārši atpūsties, un, lai gan bija noguruši no karstuma, bija vienkārši laimīgi.

Ap šo laiku ielas ir manāmi tukšākas, gluži kā cilvēki – drūmāki. Ar katru dienu kļūst ar vien aukstāks un aukstāks. Lapas pamazām nomaina kaili, tumši pelēcīgi koku zari. Pļavas un laukumiņi ar skaisto, zaļo, stipro zālīti pārvērtušies lielās zāles peļķēs. Ielas nereti pārklājās mazā dubļu un slapju smilšu kārtiņā, mijoties ar slapjiem lietus ūdeņu maziem, maziem baseiniņiem – peļķēm.

Tomēr šajā laikā ir arī sava veida burvība. Atrodoties mājās, siltā un drošā patvērumā, aiz loga un skatoties pa to ārā, saprot, ka šis gadalaiks, bez visām savām nepatīkamajām iezīmēm ir ļoti skaists.