Lietuvas vēsture

Lietuvas vārds vēstures avotos pirmoreiz parādās 1009. gada 14. februārī. Par Lietuvas valsts radīšanas brīdi uzskata karaļa Mindauga kronēšanu 1253. gada 6. jūnijā Vorutā. Mindaugs spēja apvienot daudzās lietuviešu pilsētvalstis vienā nācijā un valstī. Vēlāk, pateicoties Ģedimina iekarojumiem, izveidojās Lietuvas Dižkunigaitija, kurai piederēja daļa tagadējās Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas. 15. gadsimtā tā jau sniedzās no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai. Kopš 1386. gada 2. februāra, kad Lietuvas dižkungu Jagaili kronēja par Polijas karali, Lietuva un Polija atradās personālūnijā. 1569. gadā tās formāli apvienojās vienā valstī Polijā Lietuvā (Žečpospoļitā). Apvienotā valsts pastāvēja līdz 1791. gadam, kad visas tās zemes tika apvienotas Polijas karalistē. Taču jau drīz Polijas dalīšanu rezultātā jauno valsti aneksēja Krievijas Impērija, Prūsija un Austrija.

Lietuva atjaunoja savu neatkarību ierobežotā teritorijā 1918. gada 16. februārī. Lielāko daļu savu bijušo teritoriju tā zaudēja Padomju Savienībai, kā arī nonāca teritoriālos strīdos ar Poliju (par Centrālo Lietuvu un Suvalkiem) un Vāciju (par Klaipēdu). Molotova Rībentropa pakta rezultātā 1940. gadā Lietuvu okupēja Padomju Savienība.

Lietuva vēlreiz (kā pirmā no PSRS republikām) pasludināja savu neatkarību 1990. gada 11. martā. Padomju Savienība centās apspiest Lietuvas neatkarības centienus līdz 1991. gada augustam, kad sabruka pati savienība. Krievu armija pilnībā atstāja Lietuvu 1993. gada 31. augustā.

* 2003. gadā Lietuvas ekonomikas augums bija pats straujākais Austrumeiropā – IKP, līdzinot ar 2002. g., izauga par 9,7 % un bija 16,27 mlrd. eiro. IKP daļa vienam valsts iedzīvotajam gadā bija 4 711 eiro.