Līgavu mednieki

Romāna sākumā centrā tiek izvirzīts varenais Surģenieku nams, kur dzīve sit augstu vilni. Ar savu dzīvīgumu nams saista jauniešus, ko Anšlavs Eglītis zobgalīgi dēvē par Līgavu medniekiem.

Romānā atspoguļots tas, ka par vienu no dzīves vislielākajām trofejām tiek uzskatītas izdevīgas laulības, kurā pirmo vijoli nespēlē mīlestība un jūtas.

Trīs draugu ceļi pa laimes kāpnēm ir atšķirīgi. Mārtiņam Ķurzēnam dzīve ir negantu pārbaudījumu bagāta. Šā varoņa dzīve atspoguļo arī paša autora piedzīvoto. Ķurzēnu A.Eglītis ir atklājis kā stipras gribas cilvēku, kura vēlme tikt uz augšu palīdz uzveikt visneiedomājamākajos veidos likteņa uzliktos pārbaudījumus. Ķurzēnam piemīt arī pietiekoši daudz pašlepnuma, lai pēc Grizeldas izteiktā pazemojuma pagrieztu muguru un aizietu, atpakaļ neskatoties.

Dušeļa ceļš ir tiešāks, toties " viņš pārtop par taukos peldošu nieri, kas bauda visus turības sniegtos labumus". Drīz likteņa kāpnes noved viņu atpakaļ aiz letes siļķu bodē.

Visneveiksmīgākais ir Epalts. Viņš vienīgais no romāna tēliem spēj romantiski, naivi un pat vecmodīgi iemīlēties. Viņš ir kā mīlestības mednieks. Autors Epaltā ir ļāvis mitināties vissmalkākajām jūtām, un "Epalts dažā ziņā ir rada Jāņa Sudrabkalna džentelmenim ceriņkrāsas frakā vai Ērika Ādamsona sapņu pīpes kūpinātājiem". Jauneklim dzīve nesmaida, un romāna beigās , uzzinādams par mīļotās Nikolīnes precībām ar skaistuli Visvaldi, viņš izstājas no spēles, atsakās no saviem sapņiem, glābiņu meklējot bēgšanā.

Bez trim par līgavu medniekiem dēvētajiem draugiem romānā parādīti vēl citi jaunekļi, kas tāpat tiecas iegūt dzīves varenāko trofeju izdevīgas laulības. Tāds ir dēku stāstītājs sprukulis, saukts Vanckars, Šeturiņš, skaistais Visvaldis, ko sauc par princi, un citi.

Romānā par Epaltu sacīts, ka viņš sevi uzlūkojis par visironoskāko skeptiķi un skeptiskāko ironiķi. Šīs īpašības jaušamas arī Anšlava Eglīša stāstījumā, kuru viņš atspoguļo kā ironisks raksturotājs, smējējs, ņemot talkā sarkasmu un grotesku. Autors satīriski atspoguļojis dažu varoņu rīcību, raksturus. Spilgti ir atainota Dušeļa pārtapšana viszinošā garolēdī. Iespējams, ka romānā sniegtie ēdienu un dzērienu apraksti ir visspilgtākie un krāsainākie visā latviešu literatūrā. Dušeļa ēdienkartē iekļauti gan par miroņpirkstiņiem dēvētie sieriņi, gan vārīti vēži, žāvēti asari un cūkas šņukuris, gan cepts plaudis, krievu soļanka, gan Lielvārdes gliemeži, jēra ribiņas ar saldām rīsu un rozīņu piedevām.