Likumiskā mantošana starp privāto tiesību aspektā

Lai darba gaitā aptvertu mantošanas tiesības kopumā, jo bez tās vispārēja aprakta, mūsu gadījumā atkārtošanas, nebūs izprotama likumiskā mantošana un jurisdikcija mantošanas lietās, tāpēc, lai nerastos pārpratumu, vispirms sniegšu galveno terminu skaidrojumus un nelielu vēsturisku ieskatu likumiskās mantošanas attīstībā, pēc tam aprakstīšu likumisko mantošanu balstoties uz Latvijas tiesību aktiem un, visbeidzot, salīdzināšu to ar situāciju ārvalstīs.

Ar mantošanu var saprast universālu tiesībpārņemšanu, kas izpaužas piederējušā īpašuma pārejā pēc personas nāves citai personai. Mantošanas masā jeb mantošanas sastāvā ietilpst visas mantojuma atstājēja mantas, to skaitā arī īpašuma tiesības un pienākumi, kuras viņam piederēja uz miršanas bīdi. Savukārt mantošanas sastāvā neietilpst mantojuma atstājēja personiskās ne īpašumtiesības un citi nemateriāli labumi.

Jāpiemin fakts, ka diez vai starptautiskajās privātajās tiesībās varētu atrast vēl kādu jomu, kurai būtu tik strikts starptautisks raksturs un ilgstoša vēsture, kāda tā ir mantojuma tiesībām. Par to, cik liela loma ir šim mantošanas institūtam, visprecīzāk ir izteicies Rūdolfs Ierings: “Mantošanas tiesības, raugoties no civilizācijas vēsturiskā aspekta, ir visas cilvēces progresa pirmnosacījums”. Par pirmo tiesību avotu starptautiskajās privātajās tiesībās, kas regulēja mantošanas tiesības, uzskata krievu kņaza Oļega vienošanos ar grieķiem 991. gadā, kas tika piemērots krieviem, kuri atradās Grieķijas cara dienestā. Vienošanās noteica, ja kāds no dienošajiem krieviem nomirs un nenovēlēs nevienam savu īpašumu, bet Grieķijā viņam nav neviena radinieka, tad Grieķijai ir jāatgriež viņa īpašums tuvākajiem radiniekiem Krievu zemē. Savukārt, ja pirms miršanas dienošais kādam ir novēlējis savu īpašumu, tad tam, kuram novēl, ir jānodibina tālākā vienošanās, jāpaņem īpašums ar visām no tā izrietošajām tiesībām.

Tātad, jau no 991. gada vienošanās mēs varam izsecināt, ka pastāvēja divi mantošanas veidi: uz likuma pamata un uz testamenta pamata. Piedevām, testamentārai mantošanai jau tad bija lielāks spēks par likumisko mantošanu, kas darbojas arī mūsdienās, piemēram, Latvijas Civillikuma 389.p. 3.d. Tikai jāatzīmē, ka tagad ir vēl viens mantošanas veids mantošana uz līguma pamata, kam ir priekšroka pret abiem iepriekš minētajiem veidiem.

Starptautiskajās privātajās tiesībās, kolīziju tiesību unifikācija mantošanas tiesībās aktuāla kļuva tikai XIX gs. beigās, XX gs. sākumā, tāpēc vienas no pirmajām starptautiskajām vienošanām, kuras centās nostiprināt vienveidīgas tiesiskās attiecības, kļuva konvencijas (vēlāk arī savstarpējās palīdzības līgumi), kuras tika veltītas mantojuma tiesību jautājumiem. Jāpiemin 1900. g. Hāgas konference, kurā tika sperti pirmie soļi, lai izstrādātu konvencijas, kuras reglamentētu kolīziju risināšanas paņēmienus mantošanas jautājumos. Konferencē kā galvenais valdošais princips tika izvirzīts mantojuma vienotība jeb viens veselums (viena masa, tagad mantojuma masa), uz nacionālo mantošanas likumu piesaistes pamata.

1) personiskā jeb nacionālā likuma paņēmiens (pilsonības vai dzīvesvietas likuma),

Daļēji šīs kolīzijas atrisināja lietu nošķiršana kustamajās un nekustamajās lietās, tādējādi mantojuma masa, kura sastāvēja no nekustamām lietām, kolīzijas tiek novērstas pēc atrašanās vietas likuma, bet mantojuma masa, kura sastāv no kustamām lietām pēc mantojuma atstājēja personiskā likuma. Pie tādiem principiem joprojām pieturās Francija, Beļģija, Ķīnas Tautas Republika, Luksemburga un daži štati ASV.