Likviditātes un maksātspējas rādītāji un to analīze

Viens no svarīgākiem kriterijiem uzņēmuma finansiālā stāvokļa novērtēšanā ir maksātspēja. Var izdalīt ilgtermiņa un tekošo maksātspēju. Ilgtermiņa nozīmē uzņēmuma spēja norēķināties par savām ilgtermiņa saistībām. Spēju maksāt par tekošām saistībām sauc parasti par likviditāti (tekošā maksātspēja), t.i. spēja samaksāt par tekošām saistībām realizējot tekošos aktīvus. Pamatlīdzekļi, ja tikai tie nav pirkti ar mērķi pārdot, vairums gadījumos nevar būt par avotiem, lai segtu tekošos parādus, jo pirmkārt, tiem ir funkcionālā loma ražošanas procesā un otrkārt, grūti tos steidzīgi realizēt. Tāpēc pamatlīdzekļi netiek iekļauti likviditātes rādītāju aprēķinā.

Spēja realizēt tuvākā laikā (viena gada laikā) ir likviditātes novērtējuma kritērijs, pēc kura aktīvus un pasīvus pieskaita pie tekošiem vai ilgtermiņa. Bet šis nav vienīgais kritērijs, pēc kura nosaka vai attiecīgo bilances posteni pieskaitīt pie apgrozāma. Galvenais kritērijs aktīvu un pasīvu klasifikācijai tekošos ir to patērēšanas vai apmaksas noteikums uzņēmuma normālā ražošanas – komerciālā cikla laikā. Likviditāti var aplūkot no diviem viedokļiem:

1. No uzņēmuma likvidācijas viedokļa, t.i., jānoteic, kādi maksāšanas līdzekļu būtu uzņēmuma rīcībā, ko varētu novirzīt saistību dzēšanai, ja maksātnespējas vai nepietiekamas rentabilitātes dēļ uzņēmums būtu jālikvidē. Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, nepieciešama informācija par: ieņēmumiem, ko uzņēmuma eventuālas likvidācijas gadījumā varētu iegūt, pārdodot īpašumu; priviliģēto saistību lielumu; garantētā kredīta nodrošinājuma lielumu. Finansu pārskatā šādas informācijas nav. Tātad likviditāti šadā aspektā nemēdz aplūkot gada pārskata analīzes gaitā. Likviditāti šādā veidā analizē, nosakot kreditēšanas režīmu.

2. No uzņēmuma darbības turpināšanas viedokļa; jānovērtē varbūtība, ka uzņēmums varētu kļūt maksātnespējīgs un tiktu ierosināta piespiedu likvidācija. Bet tā, ka finansu pārskata informācija balstās uz uzņēmuma darbības turpināšanas principa, analizējot bilanci, likviditāti var aplūkot tikai no šī viedokļa. Informācija par likviditāti ir ļoti svarīga, jo maksātnespējas iestāšanās draud ar uzņēmuma darbības pārtraukšanu. Uzņēmējus un arī analītiķus interesē nākotnē sagaidāmā likviditāte, nevis pagātnes skatījumā. Sagaidāmo likviditāti nav iespējams noteikt tikai pēc grāmatvedības pārskata datiem, bet plaši izmantojot finansu plāna datus. Parasti rentabls uzņēmums ir arī maksātspējīgs, jo tam ir pieejami pietiekami kredīta resursi.

Iepriekšējai likviditātes analīzei piesaista datus, ko satur bilance. Ļoti svarīgi korrekti noteikt apgrozāmo aktīvu lielumu, autors piekrīt, ka nevar izmantot visu apgrozāmo līdzekļu iedaļu, jo tas var dot sakropļotu priekšstatu par uzņēmuma īpašuma stāvokļa sadalījumu [12, 22]. Tas izskaidrojams ar to, ka apgrozāmo līdzekļu bilances iedaļa satur arī tādus posteņus, kas pēc būtības tādi nav, piemēram, šaubīgie debitori vai ilgtermiņa debitori, kuriem atmaksas periods ir lielāks par gadu, nākamo periodu maksājumi. Pēc likviditātes pakāpes apgrozāmos līdzekļus iesakams nosacīti sadalīt četrās grupās:

1. augsti likvīdie līdzekļi, kas ir tulitējā realizācijas gatavībā (naudas līdzekļi);