Literāra darba analīze Ojārs Vācietis „Si minors”

Tāpat arī tas, ka Latvijā 80 tajos gados ienāca daudzas no amerikāņiem aizgūtas izdarības, piemēram, t.s. brakedance, liecina par to, ka sabiedrība kļūst brīvāka no pastāvošā dzelzs režīma aizspriedumiem, piemēram, dzejolī „Tu stāvēji nekustīgi”.

Dzejoļu krājuma kompozīcijai nav raksturīgs izteikts sadalījums pa nodaļām, dzejoļi brīvi seko cits citam, dzejoļi pauž ideju par cīnīšanos, lai gan jaušama apziņa, ka mums vairs nav daudz laika, ka dzīve iet uz galu. Krājuma beigās dzejoļi ir vēl pesimistiskāki kā tā sākumā, liekas, dzejnieks jutis, ka viņa nāve vairs nav tālu un centies pēdējā brīdī paspēt vēl daudz izdarīt, piemēram, šāda cenšanās jaušama dzejoļos „Atkušņu ledi” un „Būt atbrīvotam”, kuros Vācietis pauž idejas par to, ka, lai arī liekas, ka viss jau ir beidzies, iespējams, nekas vēl nemaz pa īstam nav sācies:

Ja problēma ir jautājums, kas prasa risinājumu, tad galvenās problēmas šajā dzejoļu krājumā varētu izdalīt šādas:

· Vai laiks ir visvarens? Piemēram, dzejolī „Ieliks laužņus mutē tam laikam”.

· Kāda ir cena, kuru esam gatavi maksāt par savu brīvību un neatkarību? Piem., dzejolī „Būt atbrīvotam”.

· Vai cilvēks dzīves laikā spēj sevi pilnveidot tik tālu, ka neko nekad vairs nenāktos nožēlot? Piem., dzejolī „Nopakaļ”.

Visa dzejoļu krājuma „Si minors” garumā O. Vācietis mēģina rast risinājumu paša izvirzītajām problēmām, bet lielākajā daļā gadījumu tas viņam neizdodas, un dzejoļi paliek it kā „aprauti gaisā”, tie beidzas tāpat kā sākušies, nenonākot ne pie kāda noslēguma, ne pie kāda risinājuma:

Personīgi man tuvākais motīvs liekas tas, kurā ir risināts jautājums par laiku un izteiktas dažādas idejas, atziņas, piemēram, ideja par to, ka ir jācenšas paspēt izdarīt pēc iespējas vairāk, kamēr vēl esam uz šīs pasaules, kamēr te dzīvojam un elpojam. Nedrīkst slinkot, jo dzīve paiet ātri, ja būsi slinkojis jaunībā, tad vecumdienās pēkšņi aptversi, ka tev vairs nav laika, ka nekas nav izdarīts tā, kā to varēja izdarīt, nekas nav pabeigts līdz galam, tad gribēsies iet un padarīt pēc iespējas vairāk, bet pastāv taču iespēja, ka tas vairs nebūs tik viegli, piemēram, dzejolī „Stress”:

Es neteiktu, ka kaut ko būtu īpaši nespējusi saprast, taču dzejolis „Atlikt” manī izraisīja pārdomas un vairākus jautājumus, piemēram, neskaidra paliek doma: autors raksta šādus vārdus: „.. ikviens atliktais/ rīt izrādīsies,/ ka bijis/ neatliekams”, bet iepriekš viņš ir rakstījis, ka nekad nekas nav par vēlu. No kurienes tad pēkšņi šāda atziņa?