M Zīverts - viens no izcilākajiem latviešu dramaturgiem

Pēc atgriešanās dzimtenē sācis studēt Latvijas Universitāte filozofijas un psiholoģijas fakultātē. Un, kaut palicis tikai viens nenolikts eksāmens, (četrdesmit eksāmenu jau nolikti), M. Zīverts pārtrauc studijas, jo nonācis pie atziņas, ka filozofijai nav lielas jēgas. Paradokss ir tāds, ka viņa lugas ir izteikti filozofiskas. M. Zīverta dzīvē bijis daudz sāpju un grūtību, tāpēc arī viņa varoņi ir lemti skumji un sāpīgi brīži. Viņa darbos nav pesimisma, kas būtu nepārvarams. Tāpēc Abigaila lugā “Kurrpurrū” saka :”Pasaule tā ir iekārtota, ka viss ātri paiet un jo sevišķi laime. Bet taisni tāpēc mums dzīve liekas tik skaista.” Cīņa ar tuberkulozi, kas sākusies jau skolas laikā, un vēlākie pārdzīvojumi trimdā dod materiālu psiholoģiski precīzam varoņu pārdzīvojumu atainojumam situācijās, kas dzīvē rit kā uz naža asmens.

“Zīverta pasaules skatījumu izvirza doma, ka cilvēks ir apziņa. Katrā cilvēkā ir divas būtnes viena, kas cieš, un otra, kas to apzinās. Un, kaut apziņa ir galvenais cēlonis cilvēka nelaimes izjūtai, viņš no tās nekad labprātīgi neatteiksies.” (R. Birzgale)

Kā un kāpēc rodas ciešanas? Tas ir jautājums, uz kura cenšas atbildēt gandrīz visi M. Zīverta lugu varoņi. Atbildes ir daudz. Mazliet sagrupējot tās ir divu veida ciešanas tās, kuras nosaka kāda augstāka, vara un tās, kuras cilvēks rada sev pats.

Pirmo, savas daiļrades sākumā, Zīverts uzraksta lugu “Nafta”. Nākošā ir luga “Rūda”, kurai autors devis Zīmīgu apakšvirsrakstu ziemeļu leģenda. Sižets abās lugās ir par derīgo izrakteņu meklēšanu un atrasto dabas atradumu apgūšanu. Mārtiņš Zīverts tajās ļoti labi parāda, ka ikvienam zinātniekam raksturīga godkāre un arī egoisms.