Mājasdarbu loma mācīšanās procesā

Ikvienam no mums ir vajadzīga izglītība. Neskatoties uz to, kurā klasē mācāmies, ikvienam vajadzīgās zināšanas ir jāapgūst pašam. Mēs varam uzmanīgi klausīties stundās, pierakstīt dzirdēto, bet ne visu var iemācīties 40 minūtēs. Mājasdarbi ir tikai viens no veidiem kā nostiprināt mācīto stundā un papildus kaut ko uzzināt.

Pastāv ļoti dažādi uzskati par mājasdarbu noderību. Daži vecāki un skolotāji uzskata, ka mājasdarbi pirmajās klasēs ir tikai tādēļ, lai bērnu ar kaut ko nodarbinātu. Citiem tie šķiet vērtīgi kā tilts starp mājām un skolu un veids, kā iemācīt bērnam atbildību par savu mācīšanos. Tomēr pamatskolu pedagogu un vecāku vidū ir vērojama lielāka vienprātība par to, ka klasē apgūtā materiāla izmantošana mājasdarbu veikšanai ir labs veids, kā iemācīt bērnam strādāt patstāvīgi.[2]

Darba tēma: Mājasdarbu izpilde un to ietekme mācību procesā.

Mēs izvēlējāmies šo tēmu, lai noskaidrotu kā mājasdarbi ietekmē mūsu sekmes kontroldarbos. Tēma likās aktuāla, jo tā kā pašas mācāmies 11. klasē un skolotāji uzdod diezgan daudz mājas darbu, kuru izpilde aizņem daudz laika, tad mēs vēlējāmies noskaidrot mājasdarbu nepieciešamību un efektivitāti. Kā arī salīdzinājām cik ilgi mājasdarbus pilda dažādu klašu skolēni.

Darba mērķis: Noskaidrot kā mājasdarbu pildīšana ietekmē skolēnu sekmes.

Mācīšanās ir process, kurā organisms pieredzes rezultātā maina savu uzvedību; mācīšanās prasa arī laiku. Uzvedība ir saistīta ar kādu aktivitāti – muskuļu , dziedzeru vai elektroķīmisku procesu norisi – vai to kombināciju. Atklātas uzvedības veidi – runāšana, rakstīšana, kustēšanas utml. darbības – ļauj pētīt vēlamo izziņas uzvedību – domāšanu, jūtas, vēlmes, atcerēšanos, problēmu risināšanu, radošās spējas utt.

Pēdējais komponents mūsu mācīšanās definīcijā ir pieredze – mijiedarbība ar vidi, process, kurā stimuli iegūst nozīmi un starp stimuliem un reakcijām izveidojas savstarpējās sakarības.[1]

Izziņas rezultātā notiek pieredzes un zināšanu ieguves, paplašināšanas un atjaunošanas process. Pieredze mācīšanos liek uzlūkot kā mijiedarbību starp personas individuālajām iezīmēm un ārējiem nosacījumiem, starp personas iegūtajām un sabiedrības uzkrātajām zināšanām. Mijiedarbojoties ar apkārtējo vidi, iekšējās pilnveides potences tiek aktivizētas darbam, kamēr tās iegūst neatkarīgu attīstības gaitu. Tikai apzināta pašpieredzes pilnveidošanās rada jaunas zināšanas un prasmes, kas ir stimuls turpmākai mācīšanās darbībai.

Mācību procesā notiek mijiedarbība starp pedagogu, skolēnu un mācību materiālu. Mācīšanās ir pedagoga vadīts skolēnu pieredzes attīstības process veidos, kas dos viņam iespēju attīstīt dabiskās potences.

Mūsdienu psiholoģijas teorijas uzsver kompetences, pašaktualizācijas un ego autonomijas nozīmi cilvēka motivācijā. Tā cieši saistās ar ierosmi, uzmanību, sasprindzinājumu un reakciju/pastiprinājumu. Katra personība ir atšķirīga, cenšas uzturēt savu identitāti un pati veidot savu likteni. Katra cilvēka pieredze ir unikāla, jo katram indivīdam ir sava iekšējā pasaule un viņš izmanto savu pieredzi, lai sevi apzīmētu un izteiktu. Motivācija ir personības "enerģija" un galvenais radošās attīstības virzītājspēks. Cilvēkam ir tieksme pašaktualizēties, un tas motivē mācīšanos[7]