Mākslas teorijas jautājumi
Glezniecība ir tēlotājas mākslas veids, kas īstenību atspoguļo mākslas tēlos ar krāsām ,līnijām ,gaismēnām uz plaknes audekla , koka , kartona , sienas apmetuma. Pēc uzdevuma glezniecību iedala : monumentālajā glezniecībā (sienu gleznojumi, plafoni, panno), stājglezniecībā, scenogrāfijā, svētbilžu un miniatūru glezniecībā. Pēc satura iedala žanros. Ir vēsturiskais, sadzīviskais, mitaloģiskais, klusā daba, akts, animālistiskais žanrs, marīna. Galvenais izteiksmes līdzeklis ir krāsa. Liela nozīme arī līnijai un gaismēnai. Mākslas tēla izteiksmīgums var tikt kāpināts arī ar krāsu slāņa klājumu un gleznojuma virsmas apdari (faktūra). Glezna ir pabeigts stāvglezniecības darbs ar patstāvīgu māksliniecisku vērtību. Sastāv no pamatnes ( audekla, koka, metālplāksnes, kartona, papīra), gruntējuma jeb paotējuma un krāsu slāņa. Pēc glezniecības tehnikas izšķir eļļas vai temperas gleznas, pasteli, akvareli utt. Glezniecības materiālos izmantoja eļļu. Brāļi Jans un Hubrts van eiki 15.gs. 30. gados Flandrijā pilnveidoja ātri žūstošās eļļas saistvielas lietošanu, kas pavēra lielas iespējas.
Žanrs ( šķirne, veids, stils) ir mākslā vēsturiski izveidojusies daiļrades forma, kas raksturo katra mākslas veida savdabīgās kompozīcijas struktūras. Literatūrā žanrs ir literatūras paveida vēsturiskais variants ( vēsturiskais romāns, fantastiskais romāns). Mūzikā žanrus pēc satura iedala liriskos un episkos žanros, pēc izpildījuma apstākļiem teātra ,mūzikas, kulta mūzikas u.
