Mana dienā pēc 30 gadiem

Jau atkal klāt ir rīts. Bet šai pasaulē joprojām nekas nav savādāk. Nav nekā jauna ir tikai cita diena. Un es cenšos šai dienā pēc iespējas laimīgāka būt.

Ar smaidu sejā izeju es ārā un ieelpoju svaigo rīta gaisu. Mm... šodien gaisā sakrājušies sārņi smaržo īpaši labi, es teiktu pēc ceptām vistiņām un karsta piķa. Paskatos debesīs. Liekas, ka šodien ir saulaina diena, lai gan pilnīgi pārliecināta nevaru būt, galu galā sauli aizsedz smoga mākoņi.

Es iekāpju mašīnā un dodos uz darbu. Jau atkal sastrēgums. Paskat zaļie sastājušies rindā uz ceļa un skaļi sauc kaut kādus bezmēŗķīgus saukļus. Ak, par ko gan viņi domā?! Tā rīkoties vajadzēja pirms gadiem trīsdesmit. Nu jau ir par vēlu. Ar acīm redzamo, neticamo, šausminošo skatu, kas paveras visapkārt jau sen kā esmu samierinājusies.

Ieskatos pulkstenī. Esmu nokavējusi darbu. Atkal. Bet kāda gan tam nozīme. Firmā tā, pat visi ir draugi un radi. Pasaule jau sen kā vairs nepazīst tādus vārdus kā korupcija vai korumpēts. Neviens neuztraucas par interešu konfliktiem, jo tā ir ierasta lieta, kas kļuvusi par normu.

Beidzot tieku cauri sastrēgumam. Izkāpju no mašīnas. Karstais sasmakušais gaiss iesitas sejā.

Dodos uz savu kabinetu un sāku rakstīt ziemassvētku apsveikumu kartiņas. Beigusi to darīt uzlieku kājas uz palodzi un skatos ārā pa logu – tā, pat nav nekā labākā ko darīt.