„Mana dzimta laikmetu griežos”

Mūsdienu straujajā dzīves tempā atliek ļoti maz laika, lai apdomātu savas dzīves pamatvērtības. Nozīmīgu vietu šajā jomā ieņem dzimta, ģimene, kurai piederu un arī dzimtene – Latvija, kurā dzīvoju. Protams, ir nācies zīmēt gan dzimtas koku, gan rakstīt daudzus interesantus darbus par Latvijas vēsturi, meklēt ar tiem paralēles cilvēku dzīvēs gan pagātnē, gan tagadnē, taču nekad nebiju aizdomājusies par to, kā mana dzimta ir jutusies laikmetu griežos.

Pašreizējā dzīve atšķiras no tās, kāda tā bija pirms 60 vai 70 gadiem, kad mana vecmamma izdzīvoja bērnu dienas. Vienīgā, kas palikusi, no manas dzimtas vecākās paaudzes, ir vecmamma, kuru arī aicināju dalīties ar savām atmiņām. Mana vecmamma dzīvojusi kara gados, kuros nav gājis viegli. 1949.gada 25. martā, kad notika otrā cilvēku masveida izsūtīšana, arī vecmammas māju sasniedza deportētāji, bet debesis tajā dienā bija labvēlīgas viņas ģimenei. Šajā liktenīgajā dienā mājās bija tikai vecmamma ar savu mazo brāli, bez mammas, tāpēc deportētāji viņus neizsūtīja, bet visi apkārt esošie kaimiņi tikuši izsūtīti uz tālo Sibīriju. Vēl vecmamma atmiņā atsauc stāšanos kolhozos.

Garās rindas veikalos, niecīgais preču sortiments, „pazīšanās”, lai iegūtu deficītpreces, kartupeļu talkas skolas gados – šādi padomju laikus atceras mani vecāki.

Laiks vienmēr ir gājis tikai uz priekšu, varbūt atsevišķos laika posmos lēnāk un smagāk vai straujāk un vieglāk, bet vienmēr uz priekšu.