Mana Latvija

Katrs no mums Latviju redz savādāk. Ir daudz cilvēku un daudz dažādu viedokļu. Vieniem tā asociējas ar pelēkām un drūmām, bet otriem ar spilgtām, izteiktām krāsām. Es savu Latviju redzu skaistu, krāšņu un man patīkamu.

Viena krāsa ar ko man Latvija saistās ir zilā. Tas tāpēc, ka manas Latvijas lielākā bagātība un lepnums ir viļņojošā jūra. Tūkstošiem tūristu brauc uz manu Latviju, lai pa īstam redzētu kāda tā ir – Baltijas jūra. Tā ir laipna un draudzīga, bet reizē arī draudīga pret tiem, kuri neatzīst tās varenumu un spēku. Nekad nevar zināt, ko no viņas var sagaidīt. Nav vietas pasaulē, kur jūra ir zilāka. Vismaz priekš manis. Es varētu mūžīgi vērot saulrietu, sēžot siltajās smiltīs, kad pēdas kutina mazie smilšu graudiņi. Vērot dzīvīgās krāsas. Vienmēr liekas, ka debesis un sauli būtu izkrāsojis dižākais mākslinieks (protams, manas Latvijas mākslinieks) ar viskošākajām un skaistākajām krāsām. Šaubu nav – tādas debesis un tik silta saule ir tikai manā Latvijā. Tā vienkārši – sēdēt, klusēt un vērot. Nedarīt neko. Varbūt vēl smaidīt, protams, par skaistumu un cilvēku, kas sēž man blakus. Viņš arī dzīvo manā Latvijā.

Otra krāsa ir zaļā. Saprotams, ka tā zaļā ir manas Latvijas daba. Vienmēr tik skaista un apburoša kā jauna lēdija savā pirmajā ballē. Protams, tā arī smaržo vislabāk. Ievu, ceriņu, ābeļu, ķiršu ziedu smarža pavasarī ir neaprakstāma. Nekur citur nevar justies tik tuvu tīrai dabai kā manā Latvijā. Es vēlos dejot ar vēju pļavā – starp āboliņiem, pienenēm, pīpenītēm,...