Mana milestibas vestule

Nezinu, vai tā bija mīlestība, vai varbūt bērnības nojauta par mīlestību. Jūtas, ko jutu pret savu tēvu, bija mīlestība, jo es skaitījos tēva meita un biju viņam līdzīga. Protams, mīlēju savu māmiņu, māsiņu un vectētiņu. Vecmāmiņu man nebija, jo viņas bija mirušas, pirms es nācu pasaulē. Otrs vectētiņš arī agri aizgāja mūžībā, atceros viņu redzējusi tikai vienu reizi. Ļoti mīlēju savu tēvu. Viņš dažreiz mani ņēma līdzi, kad brauca uz lielo pilsētu Daugavpili. Tad es saposta sēdēju ratos uz salmu maisa, šūpojos līdzi ratiem pa ceļa grambām, klausījos ratu čīkstoņas mūzikā, vēroju priežu mežu, putnus un sūnas, gan zaļas, gan baltas. Atpakaļceļā jūsmoju par lauku māju sūnu zaļiem salmu jumtiem un sapņoju. Biju pat uzrakstījusi dzejoli par apsūnojušiem zaļiem māju jumtiem, ko tēvs novērtēja atzinīgi. Varēju stundu bez pakustēšanās vērot un klausīties, kaut pēc dabas biju ļoti ņipra, kā tēva slaidie pirksti veikli kustējās pa vijoles stīgām, un dzīvot mūzikas viļņos.

Vienreiz tēvs strādāja blakus pasakainam rozā griķu laukam. Kad biju saplūkusi skaistos griķu ziediņus, nokāpu turpat lejā pie upītes un, uz laipas stāvēdama, ieraudzīju ūdenī skaistus, dzeltenus ziedus ar lielām, spīdīgām lapām. Gribēju kādu noplūkt, bet attapos slapja, klepojot un raudot tēva rokās. Viņš mani skūpstīja un mierināja, pats bija ļoti uztraucies. Tajā brīdī visstiprāk sajutu, cik ļoti mīlēju savu tēvu, viņš bija vismīļākais cilvēks pasaulē.