Mana Zenta Mauriņa

Mauriņa, gudra, drosmīga, garā stipra, ar pilnu atdevi māca par pasaules vienotību, mieru, cilvēka attīstību „uz augšu” un dzimtenes mīlestību. Cīnās pret vienaldzību, mantkārību un dvēseles kroplumu. Garīgi attīstītam cilvēkam viņas darbi, domas un atziņas nevar palikt vienaldzīgi, tie atmodina prātu, liek aizdomāties par patiesām dzīves vērtībām.

Z. Mauriņas bieži apcerētais temats ir sāpes par dzīves nepilnīgumu un netaisnīgumu, apkārtnes aprobežotību, par ciešanu jēgu. Z. Mauriņa runā par sadursmi ar sevi, kā neieslīgt depresijā un mazināt ciešanas. „No ārējiem ienaidniekiem cilvēks spēj aizbēgt, bet ja pats kļuvis savs ienaidnieks, tad nav vairs ne pamiera, ne atkāpšanās”[3], un „lai nekļūtu pats sev ienaidnieks, nepieciešams šad tad palikt vienam”.[1] Cilvēkam patiešām vajag pabūt vienam, lai tiktu skaidrībā ar savu iekšējo pasauli. Sevis vainošana vai sevis žēlošana ir visiem pazīstamas sajūtas. Parasti šādā stāvoklī cilvēks nonāk apkārtējo cilvēku vai kādu notikumu dēļ. It īpaši, kad mīļš cilvēks tevi nosoda vai aizvaino, tu sāc sevi vainot, censties sevī atrast nepilnības, galu galā sāc sevi ienīst un piekrist tam, par ko tevi apvaino. Tādēļ vientulība ir nepieciešama, lai saprastu, ka citu viedoklim un runām par tevi nav nekādas nozīmes. Neviens tevi nepazīst labāk kā vienīgi tu pats.

Bet jāatšķir vientulība no pamestības. „Vientulība ir pašgribēta, lai sevi atrastu, bet atstātība ir uzspiesta”.[1] Vientulībā cilvēks sevī uzkrāj spēkus, atrod savu mērķi un jēgu. Pamestība ir negribēta, tā sarūgtina. Bet, manuprāt, to kontrolēt var tikai cilvēks pats. Mums vienmēr ir izvēle: būt laimīgam vai nelaimīgam. Ja esi atstāts vai vientuļš, ar to ir jāsamierinās. Cilvēkam ir jāmācās būt vienam, jo tikai tā var apgūt pilnību. „Tikai savrupībā un klusumā cilvēks saskaras ar savu Dievu un svētumu” [1] Dievs ir mīlestība un kad cilvēks mīl sevi, tad var mīlēt arī kādu citu un palīdzēt otram saprast dzīvi un piepildīt to.