Mans Latvijas Pilsonis

Sveiks, mani sauc Vadims Pantelejevs. Es jau desmito gadu mācos septiņpadsmitajā skolā, un tagad man pieprasīja uzrakstīt eseju par tēmu „Mans Latvijas pilsonis”. Īpaši tāpēc es gribu pastāstīt jums par manu vectēvu. Es uzskatu, ka viņš ir viens no tiem nedaudzajiem ļaudīm kas ir pilnīgi uzticīgs valstij.

Manu vectēvu sauc Martijans, viņš ir dzimis 1947. gadā. Savu bērnību viņš pavadīja laukos. Tāpat kā arī visi citi bērni viņš daudz laika pavadīja ielā, spēlējot bumbu. Kā viņš man stāstīja, viņš no pašas bērnības gribēja būt par ugunsdzēsēju un glābt cilvēkus. Viņš uzskata, ka šī profesija īpaši palīdzēs jebkuram atrast sevi. Un nepagāja ilgs laiks, kad viņš jau sāka mācīties ugunsdzēsēju skolā. Divdesmit gadu vecumā viņš jau kļuva par to.

Savā pirmajā dienesta vietā viņš stājās Liepajā jau 1. novembrī. Bet gandrīz pēc diviem mēnešiem, 30 decembrī, lidmašīna An 24, kura lidoja no Rīgas uz Liepāju, cieta avārijā. Todien vectēvam nācās izbraukt uz viņa pirmo nopietno darbu. Kad viņi piebrauca pie šīs vieta, jau nevarēja izglābt nevienu cilvēku. Todien nomira 44 cilvēki. Pēc šīs katastrofas vectēvs saprata, kā tas ir būt par ugunsdzēsēju. Vectēvs sāka nopietnāk attiekties pret darbu. Viņš vienmēr bija pirmais, kas atbrauca uz negadījumiem un pēdējais kas brauca prom. Viņš ir nostrādājis 41 gadu un strādā arī pašlaik. Šajā laikā posmā viņš ir paspējis glābt ne mazums dzīvību. Līdz šim brīdim gandrīz katru dienu pie vectēva nāk daudz dažādu cilvēku, lai atkal pateiktos viņam.