Mans temperametns

Jau kopš antīkās Grieķijas laikiem cilvēks ir centies sevi izpētīt un izprast. Izprast to, kāpēc vienā vai otrā gadījumā viņš rīkojas savādāk, nekā līdzīgā gadījumā cits cilvēks. Iesākumā tam īsta skaidrojuma nebija. Visbiežāk cilvēki šo parādību „norakstīja” uz dažādo audzināšanu un dažādiem sociālajiem statusiem. Mūsdienu cilvēks un zinātne ir attīstījusies tiktāl, ka šo parādību skaidro ar atšķirīgajiem temperamenta tipiem. Tiesa, ne mūsdienu cilvēks izdomāja teoriju par temperamentiem. Pirmās liecības par cilvēku iedalīšanu pēc temperamenta tipiem nāk jau no Senās Grieķijas un Romas laikiem. Līdz mūsdienām neviens vien zinātnieks centies cilvēkus iedalīt pēc to temperamenta tipiem un izstrādāt jaunas teorijas. Arī es vēlējos izzināt pie kāda temperamenta tipa cilvēkiem piederu. Lai to izdarītu, es sevi izpētīju pēc dažām mums zināmajām temperamenta teorijām, kas pastāvējušas cilvēces vēsturē.

Sevis izpēti sāku ar mūsdienu cilvēkam vislabāk zināmo – H. Aizeka – metodi. H. Aizeks uzskatīja, ka cilvēka individualitāti izteic divi sasvstarpēji neatkarīgi raksturojuma pāri: ekstraversija – intraversija; stabilitāte – nestabilitāte. Nepildot nevienu testu, kas uzreiz parādītu pie kāda temperamenta tipa piederu, centos izdomāt, pie kuriem raksturojuma pāriem piederu. Tā kā esmu vairāk vērsta uz āru, sabiedriska, aktīva un darbīga, optimiste, laba organizatore, kurai patīk komunicēt ar citiem, secinu, ka piederu pie ekstraverta jeb uz āru vērsta tipa cilvēkiem. Nākamais raksturojuma pāris – stabilitāte nestabilitāte. Pēc horoskopa esmu svari, tādēļ ir pamats uzskatīt, ka vairāk manā būtībā ir nestabilitāte, ar kuras palīdzību cenšos meklēt līdzsvaru it visā. Šādi Pētot to, ko H. Aizeks saka par šādiem cilvēkiem (ekstraverts + nestabils), secināju, ka pēc viņa temperamenta tipoloģijas, piederu pie holēriskā tipa cilvēkiem. Kad biju veikusi pirmo, visvienkāršāko, pārbaudi pēc H. Aizeka teorijas, nolēmu par pirmajiem iegūtajiem rezultātiem pārliecināties kārtīgāk. Otrais solis, ko darīju, bija aizpildīt H. Aizeka sastādītu testu, kas parādītu to, pie kura tipa cilvēkiem es varu tikt pieskaitīta. Iegūtie rezultāti arī apstiprināja to, ko biju pirmīt secinājusi – piederu pie holēriskā tipa cilvēkiem. Rezultātā izrādījās, ka esmu izteikts holēriķis.

Tā kā krievu fiziologa I. Pavlova izstrādātā mācība par temperamentiem ir ļoti līdzīga H. Aizeka teorijai, tad to izvēlējos kā nākamo, pēc kuras izpētīt savu temperamentu. Arī I. Pavlovs izdala 4 temperamenta tipus: flegmatisko, melanholisko, sangvinisko un holērisko. Tā kā pēc H.

Kad esmu izpētījusi neirofizioloģiskās temperamenta teorijas, kā nākamo nolēmu sevi izpētīt balstoties uz vissenāko teoriju par temperamentiem – humorālo teoriju.