Māņticība un neticība

Jūs stāstāt patiesību no tīras sirds, bet jums netic. Vai tas nav rūgti? Jo vairāk taisnības, jo vairāk ticības tai. Un jo mazāk baumu un dumju sarunu.

Ja izanalizēsim tikai to, kas saistīts ar māņticību, var nonākt pie interesantiem secinājumiem, taču pa plauktiņiem tos vienalga salikt nespēsim. Pārāk dziļa tēma.

Te nav domāta ticība Dievam. Šajā ziņā ir vai nu ticīgie, vai ateisti. Trešo plauktiņu varētu atvēlēt neitrālajiem. Kādreiz mums uztiepa Ļeņina vārdus, kurš apgalvoja, ka viņš spējot ticēt tam, ko nezinot. Bet zināšanas ir ticības pretstats. Šos vārdus var izmantot arī šodien māņticības, mistikas, ezotērikas un pseidoreliģiskās sektantiskās filozofijas dažādās izpausmēs. Tieši šajā jomā mums nav nekādu zināšanu, tur ir tikai ticība. Un tur iesācējam ticības stiprināšanai piedāvā pašradītas naivas grāmatiņas.

Kur slēpjas māņticības galvenais avots? Pirmskristietības laikā? Ilgstošā padomju aizliegumā uzdot pat jautājumus? Atceros, kā pirms kinoteātra "Liepāja" slēgšanas pie mums brauca un uzstājās dziedniece, ja atmiņa mani neviļ, Ņina Guļina. Tādi šarlatāni pamanās uzrādīt pat sertifikātu. Grūtāk tiem klājās, kad domes sastāvā bija trīs ārsti, kuri ātri vien mācēja tos atburt. Nu, lūk, šī Ņina visām alkoholiķu sievām lika nākt ar degvīna pudeli, kurai pēc dažādām burvestības manipulācijām būtu jāattur vīri no visādiem dzērieniem. Un gribētāju bija pārpārēm. Pārpildīta zāle. Un lekcijas klausījās pavērtām mutēm.