Mantojuma tiesības

Mantojuma pāreju regulē mantojuma tiesības. Tās pastāv kopš sirmas senatnes un ir vēsturiski cieši saistītas ar privātīpašumu attīstību. Tām ir liela nozīme sabiedrības dzīvē. Ja nebūtu mantojuma tiesību, tad mirušā parādnieki atbrīvotos no parādiem, bet kreditori nevarētu realizēt savas pretenzijas uz mirušā mantu, šī manta nevienam nepiederētu. Saskaņā ar mantojuma tiesībām vis mirušās personas manta, tiesības, izņemot tīri personiskās, un pienākumi kopumā pāriet uz mantiniekiem.

Mantojuma tiesības ir cieši saistītas ar ģimenes tiesībām. Mantojuma tiesības paredzētas jau XII tabulu likumos. Romiešu mantojuma tiesību pamatā ir tā saucamā universālā sukcesija, kas nozīmē mantinieka iestāšanos nomirēja (defunktus) vietā. Universiālās sukcesijas vēsturiskā izcelšanās saistītas ar seno romiešu ģimeni. Līdzās universālajai sukcesijai romiešu tiesības pazina arī singulārsukcesiju – dažādu lietu novēlējums dažām personām ārpus vispārīgās mantošanas kārtības.

1)kārtību, kādā neatraidāmie mantinieki var pieprasīt savu neatņemamo daļu.

Likumiskās mantošanas iezīmes atrodamas arī testamentārajā un līgumiskajā mantošanā, ciktāl tas attiecas uz neatraidāmajiem mantiniekiem mantošanas tiesībās.

Visi likumiskie mantinieki ir nosaukti likumā un likumā arī paredzētā kārtībā un secībā, kādā tie aicināti mantot. Likumā nosauktās trīs likumisko mantinieku kategorijas, kuru mantošanas tiesības ir gan patstāvīgas, gan arī savā starpā saistītas. Iespējama visu triju mantinieku kategoriju vienlaicīga mantošana.

Likumisko mantojuma tiesību nodibina radniecība un adopcija. Radniecība ir attiecība divu un vairāku personu starpā, kas radusies ar dzimšanu (izcelšanos) no viena senča tieši vai izcelšanās no kopīga senča asinsradniecība. Vienas personas izcelšanās no otras tieši ar dzimšanu rada radniecības pakāpi. Katra jauna dzimšana rada jaunu pakāpi.

Viena laulātā radinieki nav radinieki otram laulātam un tā radiniekiem. Svainībai mantošanas tiesībās nav juridiskas nozīmes.

Laulātā mantošanas tiesība izriet tikai no likumā paredzētā kārtībā slēgtas laulības. Faktiska kopdzīve bez laulības noslēgšanas mantošanas tiesību nepiešķir. Ja ir pastāvējusi laulāto mantas šķirtība, mantojums atklājas uz visu mirušā laulātā mantu. Ja ir pastāvējusi laulāto mantas kopība, tad pārdzīvojušā laulātā mantas daļa ir jānošķir no mirušā mantas daļas. Mirušā laulātā daļa ir ieskaitāma mantojuma masā un uz to savas mantošanas tiesības var pieprasīt pārdzīvojušais laulātais un arī citi likumiskie mantinieki.

Adoptētie ir tādas personas, kas uz īpaša juridiska akta adopcijas pamata iegūst laulībā dzimušā bērna tiesības adoptētāja ģimenē. Adopciju regulē Civillikuma 162. 176.panta noteikumi.

Publiskus testamentus taisa pie notāra, pagasttiesā vai pie Latvijas konsula ārzemēs. Tas taisāms testatora personīgā klātbūtnē, piedaloties diviem lieciniekiem.

Izteikt šaubas par publiska testamenta īstenumu nevar, pret šādu testamentu var celt tikai viltojuma strīdus.

Privāts testaments – tā forma atvieglina testēšanas brīvību. Tas ir viegli sastādāms, atsaucams un nav saistīts ar izdevumiem.