Māra Zālīte – dzīve un daiļrades ievērojamie darbi

Slampē mātes dzimtajā pusē, ģimenei ļāva apmesties pašu mājās. ‘’Tās sauc ‘’Bodnieki’’. Nostāsti vēstī, ka tur kādreiz bijis veikals. Vispār mūsu dzimtas saknes Slampē ir ļoti senas. Pirmie gadskaitļi, kas figurē dzimtas kokā, sākas ar tūkstoš septiņi simti...’’ Māra mācījās Slampes astoņgadīgajā skolā, bet, kad Murjāņos atvēra sporta internātskolu, viņa aizgāja uz turieni, jo esot visai žigli skrējusi un augstu lēkusi. Drīz gan noskaidrojies, ka no Māras sportiste neiznāks, jo viņai pietrūcis paša galvenā – sportiskās godkāres. Bet no skolas meiteni neizslēdz, jo Māra mācījās labi, un Murjāņos, starp citu, sākās arī viņas literārās gaitas: pirmais dzejolis tika parakstīts ar pseidonīmu Imanta..tad sekoja studijas Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē (1970 1975); tehniskās sekretāres un referentes darbs Latvijas Rakstnieku savienībā(starp citu šajā laikā iznāca arī viņas pirmais dzejoļu krājums ‘’Vakar zaļajā zālē’’ (1977), un tas tika atzinīgi novērtēts. Divus gadus bija dzejas konsultante žurnālā ‘’Liesma’’ (pašai nākamais dzejoļu krājums ‘’Rīt varbūt’’ 1979.gadā) un Rīgas Jauno literātu studijas vadītāja. Līdz atmodai vēl bija tālu, taču cilvēki ‘’Mikrofona ‘82’’ dziesmu aptaujas visdedzīgāk balsoja pa Ulda Stabulnieka dziesmu ar Māras Zālītes vārdiem ‘’Tik un tā’’, kaut arī padomju funkcionāri to neatzina un dziesmai piešķīra tikai otro vietu. Publika aizkustinājumā skatījās Māras Zālītes pirmo lugu ‘’Pilna Māras istabiņa’’. Pēc sešu gadu klusēšanas klajā nāca arī viņas trešais dzejoļu krājums ‘’Nav vārdam vietas’’ (1985) un ceturtais – ‘’Debesis, debesis’’ (1988). Tā paša gada 24. jūnijā Burtniekos pirmo reizi skanēja Māras Zālītes un Zigmāra Liepiņa rokopera ‘’Lāčplēsis’’. Ovācijas, aplausi – ‘’Lāčplēsis’’, kurš tika uzrakstīts 1986. gadā, kļuva par Notikumu. Rīgā, Sporta manēžā, ‘’Lāčplēsis’’ tika izrādīts 43 reizes, un to noskatījās 172 tūkstoši cilvēku. Māru Zālīti varēja sastapt un dzirdēt gan lielajā manifestācijā Mežaparkā, gan Latvijas Tautas frontes mītiņos, gan diskusijās..1993. gadā Vīnē Mārai Zālītei pasniedza Johanna Gotfrīda Ferdera prēmiju par ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā. Desmit gadus un desmit mēnešus (1989 2000) Māra Zālīte vadīja arī Latvijā vienīgo literāro žurnālu ‘’Karogs’’. Astoņdesmito gadu beigās tas bija īsts padomju izdevums ar iesīkstējušām tradīcijām, uzpūstiem štatiem, un to visu īsā laikā vajadzēja lauzt. M.Zālīte bija pirmā tā laika redaktore, kas toreizējai Galvenajai literatūras pārvaldei uzrakstīja iesniegumu, ka viņas vadītais izdevums turpmāk ar to nesaskaņos materiālus un visu atbildību uzņemas redaktors. 2000. gada vasarā pēc aiziešanas no ‘’Karoga’’ pār ‘’apzinīgo pienākuma cilvēku’’, kā sevi dēvē pati Māra Zālīte, virsroku ņēma ‘’sieviete rakstniece’’. Īpaši ražīgi ir pēdējie pāris gadi: luga ‘’Margarēte’’, libreti ‘’Putnu operai’’ un rokoperām ‘’Kaupēn mans mīļais!’’, ‘’Indriķa hronika’’, ‘’Sfinksa’’, mūzikliem ‘’neglītais pīlēns’’, ’’Tobāgo!’’ Māra Zālīte strādā arī pie grāmatas par Imantu Ziedoni ‘’Sarunas kafejnīcā’’. Tagad rakstniece ir saistīta arī ar citiem pienākumiem: viņa ir Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja, un darāmā šajā lauciņā – latviešu valodas nostiprināšanā – ir tiešām daudz.