Māras zālītes lugas margarēta iztirzājums no tiesas puses

Būtībā “Margarēta” ir divu varoņu drāma, kaut arī diezgan svarīgi ir nojaušamie personāži, kas darbībā tieši neiesaistās, taču tiek komentēti, citēti u.tml. Bez šaubām, visvairāk komentāru veltīts pašam Faustam, un Margarētas tiesa pārtop par viņa tiesāšanu. Var runāt arī par personāžu, kurš lugā ne reizes netiek pieminēts, tomēr ir nemitīgi klātesošs ar savu “Fausta” tulkojumu un lugas sižetā viņam ir būtiska nozīme. Tas ir Rainis. Margarēta nereti izsakās ar Raiņa tulkotā “Fausta” tekstu. Asociācijas ar Raini raisa Advokāts, kurš tiesā Margarētu un kritizē Faustu, — arī Rainis bija advokāts un kritizēja Faustu. Raiņa pasauli atgādina arī vārdnīca, kas glabā dzimtās valodas bagātības, kā arī palīdz nezaudēt saikni ar valodu cietumā ieslodzītajai Margarētai, — tāda vārdnīca atradās līdzās arī Rainim, kad viņš cietumā tulkoja “Faustu”.

M. Zālītes koncepcijas pirmtēvs ir nevis Gēte, bet gan advokāts un “Fausta” tulkotājs Rainis. Jau tulkodams “Faustu” un arī vēlāk dažādā sakarā atgriezdamies pie Gētes traģēdijas, viņš, kā zinām, “tiesā” Faustu, atmasko viņa heroismu un pats sevi sauc par “Fausta dēla dēlu”. Deheroizēta ir arī M. Zālītes Margarēta. Ne miņas no pārmērīgās glorifikācijas, “mūžīgi sievišķā” un glābiņa debesīs, tā vietā — Margarēta, kura jau gadsimta ceturksni pavadījusi cietuma viennīcā un kurai jāatspēko jauno laiku advokāta vissmagākās apsūdzības un jāizskaidro savu noziegumu būtiskākās detaļas. Gadsimta ceturksnis “Margarētā” ir ne tikai laiks, ko ieslodzījumā pavadījusi atsevišķa cietumniece. Margarētas nebrīves laiks rada asociācijas arī ar visaptverošāku nebrīvi, ko vairākus gadu desmitus pieredzēja veselas tautas, kuras bija ļāvušās “mīlestībai” pret varenajiem vai kuras šie varenie politiski izvaroja. Un šādā kontekstā veco Faustu aptumšo ēna: viņš ir “ģenerāļu iedvesmotājs” un “benžu ideologs”.

M. Zālītes “Margarēta”, Margarētas un Advokāta dialogi — tā ir diskusija par principiāliem jautājumiem ar dižo Veimāras olimpieti, ar viņa Faustu un ar tiem, kuriem Fausts joprojām ir varonis. Advokāts, analizēdams Margarētas un Fausta rīcību, analizē arī Gētes tekstu, viņa darbu, — tiesa gan, analīzei šeit ir visai maz kopīga ar literatūru, jo šajā tekstā taču iedziļinās jurists, un Gētes daiļdarbu viņš pat dēvē par “divu sējumu lietu” (to var uztvert kā juridisku alūziju par Gētes “Fausta” divām daļām).

Daudzos lugas motīvos, pirmkārt — tiesas motīvā, saskatāma saistība ne tikai ar Gētes “Faustu”, bet arī ar pašas M. Zālītes dramatisko poēmu “Tiesa”. Šajā darbā rakstniece uzmanības centrā liek XVIII gadsimta, tātad Apgaismības laikmeta, personību, Gētes laikabiedru G. Merķeli un viņa traktātu “Latvieši”, ar kuru Merķelis pieteica sevi kā latviešu tautas aizstāvi un kurš tika publicēts tieši tolaik, kad Gēte gatavojās rakstīt savu “Faustu”. “Tiesā” tiesnešu priekšā stājas budēļu gājiena dalībnieki, kuri simbolizē tautu. Šajā budēļu gājienā redzam arī Margarētai radniecīgo Madi — arī viņa ir nogalinājusi savu bērnu. Aizstāvības runas šeit saka (tātad nonāk advokāta lomā) pats vidzemnieks G. Merķelis. No viņa lūpām atskanējušie pravietiskie vārdi par laimīgākām dienām, ko piedzīvos Vidzemes druvas, bija visai aktuāli nacionālās atdzimšanas priekšvakarā. Starp citu, šos vārdus izrunāja vācietis.