Marijas Montesori mācība – bērna darbs

Marija Montesori piedzima 1870.gada 31.augustā Itālijā mazā provinciālajā pilsētiņā Čiaravalle, netālu no Ankoras. Ģimenē viņa bija vienīgais bērns. Viņas tēvs bija augsta ranga valsts amatpersona, bet māte bija nākusi no vecākās dzimtes Itālijā no Stopāni, kur pārsvarā visi bija zinātnieki. Par Marijas bērnību daudz ziņu nav. Ir zināms, ka vecāki rūpējās par savu meitu un gribēja, lai viņa dzīvē varētu realizēt sevi, kaut gan katoliskajā Itālijā sievietēm bija diezgan ierobežotas iespējas to izdarīt.

Jau pamatskolā Marija pamanīja, ka mācības un eksāmeni viņai padodas viegli, tāpēc uzsāka mācīties papildus. Īpaši centīga viņa bija matemātika, pat ejot uz teātri, viņai līdzi vienmēr bija matemātikas grāmata. Viņa priecājās, kad varēja uzdevumam atrast neordināro risinājumu. 12 gadu vecumā Marija izteica vēlēšanos turpināt mācības koledžā. Taču jāatzīmē, ka tajā laikā Itālija tas bija samēra grūti, jo koledžās mācījās tikai vīriešu dzimtes pārstāvi. Neskatoties uz to, ar savu centību, neatlaidību un uzstājību M.Montesori panāca savu ieskaitīšanu tehniskajā skolā. Mācoties tur viņa pieņēma lēmumu ar visiem spēkiem cīnīties pret apmācāmā personības apspiešanu. Varētu teikt, ka šajā dzīves posmā Marija Montesori uz savas pieredzes izjūta tolaik pastāvošas izglītības sistēmas trūkumus un nepilnības, kas nākotnē bija labs izpētes objekts.

Savus pārsteidzīgus secinājumus viņa radīja arī praktiski. Tā izmantojot oriģinālo lasīšanas un rakstīšanas mācību metodiku, Marija Montesori izdevās ortofrēniskās skolas audzēkņiem iemācīt lasīt un kaligrāfiski rakstīt tik labi, ka tautas skolas eksāmenā viņi pārsāpēja veselos bērnus. Šīs fakts izraisīja pedagoģisku sensāciju. Pēc Montesori vārdiem iemesls tam bija atšķirības mācību metodēs, kur garīgi atpalikušo bērnu psihiskā attīstība tika ,, uzturēta un stimulēta”, bet veselajiem bērniem – aizkavēta. *

Pētījumu gaitā Montesori ieinteresējas arī ar vesela bērna attīstības specifiku un turpmāk viņa uzsāka pētījumus par vesela bērna attīstības likumsakarībām un pedagoģijas lomu tajā.

Marijai Montesori bija dēls. Taču neskatoties uz to, ka viņa nodarbojās ar bērna attīstības un audzināšanas problēmām, savu miesīgo bērnu viņa neaudzināja, bet atdeva bērnu namā. Viņa uzskatīja, ka vairāk ir nepieciešama svešiem bērniem un tā viņa spēs vairāk izdarīt bērnu labā.

Marija Montesori nama funkcionēšanai pasūta speciālus materiālus un vēroja, ka bērni ar to spēlē. Savu novērojumu rezultātā, viņa konstatēja, ka bērni ar aizrautību un lielo spēju koncentrāciju nodarbojās ar to. Viņa ievēroja, ka bērni nodarbības gaitā ir draudzīgi, tika radīta pozitīva atmosfēra, bērni bija ieinteresēti par visu, kas notiek apkārt.

Marija Montesori nomira 1952.gada 6.maijā un tika apglabāta mazā pilsētiņā Nordvigā.2.Marijas Montesori metodes filozofiskas atziņas.

Pats vispārīgākais princips, kurš izsaka Marijas Montesori pedagoģijas būtību ir darīt visu, izejot tikai no paša bērna. Bērna tieksmi visu izdarīt pašam viņa paaugstināja līdz savas pedagoģijas pamatprincipam – bērna pašdarbības principam. Viņa gribēja bērnu audzināt bez jebkādas pieaugušo iejaukšanās bērna darbībā. Pēc Montesori uzskatiem, notiek un rezultējas tikai tas, ko katrs bērns spēj pats un patstāvīgi, balstoties uz savu garu.** Marija Montesori izrādīja centienus gāzt pedagoģijā autoritāro audzināšanas stilu, kas pievelēja tolaik pedagoģijā.