Marijas Montesori pedagoģijas idejas

1. Marija Montesori itāļu pedagoģe, brīvās audzināšanas virziena pārstāve izveidoja unikālu bērna pašattīstības sistēmu speciāli sagatavotā attīstošajā vidē. Viņa izstrādāja milzīgu skaitu didaktisko materiālu, kuri pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem attīsta sensorās sajūtas, domāšanu, uzmanību, atmiņu, gribu, runu, atver pasauli caur roku darbu un jūtu skaidrību.

Marijas Montesori izstrādātās metodes jēga ir stimulēt bērnu pašaudzināšanai,

pašmācībai, pašattīstībai. Pedagoģes materiāli ir saistoši un vienkārši, atbilstoši

bērna vecuma īpatnībām. Tie atļāva realizēt pašapmācības principu, sasniegt to, ka

bērni, brīvi izvēloties nodarbošanos, izpildīja to, ko bija paredzējis audzinātājs,

operējot ar piedāvātajiem „skaitļu stieņiem”, „ aizdares rāmjiem ”, „ lakatiņiem ”,

un t.t. Šie materiāli bija izveidoti tā, lai bērns patstāvīgi varētu ieraudzīt un izlabot

jāuzturas kā pret pieaugušo cilvēku. Jau bērnībā bērnam jāsaprot, ka viņam jābūt patstāvīgam un visu mūžu vecāki nestāvēs klāt. Viņam pašam būs jāprot izdzīvot jebkurā dzīves situācijā un uzturēt sevi un savu ģimeni nākotnē, jāsasniedz savi dzīves mērķi, lai to visu panāktu ir jābūt stipram garīgi un fiziski, atbildīgam. Bet galvenais ir tas, ka iemācīt to visu var vecāki uz savas dzīves pieredzes un pēc sava parauga. Katrs vecāks ir piemērs savam bērnam. Par vecāku bērna audzināšanu es gribētu pakavēties vēlāk.

Pedagoģes vārdi ar lepnumu: „ Mūsu skolās mums izdevās šos sensitīvos periodus bērnu attīstībā konstatēt un izmantot audzināšanas mērķiem.”

Tas būtu brīnisķīgi, ja mēs savās skolās sensitīvos periodus bērnu attīstībā varētu un mācētu izmantot kā audzināšanas mērķis un paņēmiens.

Montesori minēja: „ Cilvēks, kuram ir rokas, bet nav galvas, un cilvēks, kuram ir galva, bet nav roku, mūsdienu sabiedrībā neiederas vienādā mērā.”

Varbūt var piekrist. Agrāk uz cilvēku ar speciālajām vajadzībām daudz uzmanības nepievērsa, un praktiski darba tirgū un citās sfērās invalīdi nebija vajadzīgi. Tagad jau tie cilvēki jūtas droši mūsu dzīvē , jo viņus pieņem tādus kādi viņi ir. Tagad moderni teikt, ka šie cilvēki iekļaujas un integrējas mūsu sabiedrībā. Sabiedrība ir gatava pieņemt , izglītot un audzināt bērnus un cilvēkus ar īpašām un speciālajām vajadzībām. Agrāk bija daudz speciālo skolu – internātu ar pietiekamu bērnu skaitu, bet tagad tām skolām ir grūti , jo bērni ar veselības traucējumiem un grūtībām mācībās mācās vispārizglītojošās skolās, pamazām integrējas. Domāju, ka viss rit uz labo pusi un sabiedrības un valsts locekļi palīdzēs šiem cilvēkiem gan materiāli, gan garīgi.