Mārtiņš Zīverts

Prasmē ar nedaudzu cilvēku sarunu starpniecību izrisināt būtiski svarīgus mūsdienu vai vēstures jautājumus parādās viena no Mārtiņa Zīverta dramaturga meistarības šķautnēm. Sava loma šī žanra izkopšanā bijusi dramaturga paša interesei par psiholoģiju, kas radusies studiju gados Latvijas universitātē un turpinājusies visu mūžu.

Saistot pamat interesi ar cilvēku attieksmju pētniecību, galvenais varoņu atklāsmes līdzeklis dramaturgam ir dialogs, un viņa kamerlugās tam ir īpaša nozīme. Mārtiņa Zīverta dialogs šī žanra darbos parasti ir lakonisks, frāze īsa, strupa, no tās atskaldīts viss liekais un mazsvarīgais, slodzi viņa dialogā nes katrs vārds un katra replika. Ar dialoga palīdzību virzās uz priekšu lugas notikumi, dialogā atklājas varoņu psiholoģisko attieksmju slānis, tam vienmēr piemīt arī filozofiska vispārinājuma aspekts.

Kamerlugās koncentrētā veidā Mārtiņš Zīverts pasaka ļoti daudz par cilvēkiem, bet reizē arī par to mūsu tautas daļu, kas ne dramaturģijā, ne mūsu literatūrā kopumā nav atspoguļota.

Viens no realitātes slāņiem, kas atbalsojas Mārtiņa Zīverta kamerlugās, ir smagais pārdzīvojums mūsu tautas un cilvēces vēsturē — otrais pasaules karš. Latviešu nācijas liktenis šais vēstures likteņgriežos bija īpaši traģisks, jo mūsu cilvēki atradās barikāžu abās pusēs.

Par dzīvības sīksto un spītīgo liesmu Mārtiņš Zīverts atgādina filozofisko pārdomu un dziļas traģikas pilnajā lugā «Kāds, kura nav» (1947). Arī šī luga ir kaisls kliedziens pēc dzīves, tā 'ir luga par cilvēkiem, kuri alkst būt laimīgi un ir cienīgi tādi būt. Drāmas «Kāds, kura nav» darbība noris pēckara dienās Vācijā kādā no bēgļu nometnēm. Karš ir beidzies, bet tie, kas palikuši dzīvi, tiecas priecāties, tiecas dzert no dzīves kausa, jo skurbina pati doma, ka var vēl sajust savus locekļus, elpot, priecāties par pasauli.

Realitāte ir visai skaudra un nepievilcīga. Zīra, vēl pajauna sieviete, kam vīrs karalaikā bez vēsts pazudis, atnākusi pie sava drauga — krietna, kārtīga cilvēka Iraida uz viņa istabu jeb nodalījumu bēgļu nometnē. Galda vietā te apklāta preču kaste, uz tās deg svece, bet no visiem kaktiem pretī dveš drēgnums, ārā auro putenis. Pie sveces ir silti, cilvēki tiecas pie dzīvās liesmas, tiecas viens pēc otra “lai ārā snieg, lai apsnieg vakardiena”.

Divi cilvēki ir dzīves alku pilni, taču Mārtiņš Zīverts saviem varoņiem neļauj gūt vieglu laimi un, sāk pārbaudīt Iraidu un Zīru, galvenokārt Zīru — vai viņai ir tiesības saukties par cilvēku.