Mārtiņš Zīverts – dramaturģija un latviešu teātra vēsture

Mārtiņš Zīverts ir viens no izcilākajiem 20. gadsimta dramaturgiem latviešu literatūrā. Popularitāti ieguvis ar savām lugām un kamerlugām, kas ir tapušas trimdas laikā, tādas ir, „Karātavu komēdija”, „Pēdējā laiva”, „Zaļā krūze”, „Kāds, kura nav”, „Cenzūra”, „Vara” u.c. Trimdas laikā dramaturģija pastiprinātu uzmanību pievērš cilvēka iekšējai sašķeltībai, iekšējo pretrunu un paradoksu fiksēšanai, kā centrālo konflikta asi iezīmējot cilvēka vēlmi apjaust un izprast savu nolemtību absurdai bezjēgas eksistencei, rast cēloņus un risinājumus personiskās brīvības atgūšanai. Kamerlugu būtiskākais elements ir cīņa, cīņa par dzīvību, cīņa par brīvību un arī cīņa pašam ar sevi.

Pirms Mārtiņa Zīverta ir bijuši arī citi latviešiem ievērojami dramaturgi, piemēram, par latviešu teātru tēvu var uzskatīt Ādolfu Alunānu ( 1848 1912), atzinības un lielus nopelnus guva arī Aspazijas un Raiņa lugas.

Darba autorei interesē dramaturģija un trimdas literatūra, un trimdas lugās aprakstītās problēmas. Darba autori ieinteresē Mārtiņa Zīverta lugas, jo tās ir ar īpatnēju struktūru. Darbam četras nodaļas

I Mārtiņš Zīverts spilgtākais kamerlugas žanra autors XX gadsimta latviešu literatūrā.

III Ekstremālās vides raksturojums lugās „Karātavu komēdija”, „Pēdējā laiva”, „Zaļā krūze”.

Pētījuma mērķis: izpētīt kamerlugas žanra iezīmes un analizēt cilvēku savstarpējās attiecības ekstremālās situācijās M. Zīverta kamerlugās.

Hipotēze: Neikdienišķā vidē cilvēku rīcība un attiecības vienam pret otru mainās.

3. analizēt cilvēku savstarpējās attiecības lugās „Karātavu komēdija”, „Pēdējā laiva” un „Zaļā krūze”.

Teorētiskais pamats: Zinātniski pētnieciskā darba izstrāde balstīta uz Viktora Hausmaņa, Benedikta Kalnača pētījumiem par Mārtiņa Zīverta daiļradi.

I Mārtiņš Zīverts – spilgtākais kamerlugas žanra autors XX gadsimta latviešu literatūrā

Mārtiņš Zīverts ir drāmas un skatuves mākslas visizcilākais latviešu dramatiķis, kas visu mūžu veltījis vienam izredzētajam literatūras žanram drāmai un daudzus gadus bijis cieši saistīts ar teātri.

1944. gada novembrī Zīverts ar ģimeni laiviņā pārceļas uz Zviedriju, kur sākas parastā

Mārtiņa Zīverta ceļš drāmā ved no diezgan tieši pārņemtas literārās pieredzes elementu sapludinājuma uz konkrētu drāmas formu žanriskiem realizējumiem un tālāk uz rakstniekam organiski tuvo kamerlugas žanru. Virknē 40. un 50. gadu darbu Zīverta varoņi balansē uz cerības un bezcerības, eksistences apliecinājuma vēlmes un rīcības absurdiskuma izjūtas trauslās robežas. Viņa izteiksme iegūst sazarotu, viennozīmīgām atbildēm nepakļaujamu formu, ko iezīmē arī atvērtā lugas struktūra.

Drāmas un teātra vēsturē kamerlugas vārdu pirmo reizi izmantoja vācu režisors Makss Reinhards, 1906. gadā līdzās Vācu teātrim, kurā viņš turpināja eksperimentēt ar scēniski izvērstiem iestudējumiem, nodibinot Kamērteātri (Kammerspiele), kas būtu piemērots mazāk apjomīgiem, psiholoģiski precīziem un noskaņotiem iestudējumiem.

Drāma iedalās sīkāk paveidos: psiholoģiskā drāma (attēlo tēlu iekšējo dzīvi, raksturu attīstību un kaislības. Šeit redzama tēlu savstarpējo attieksmju sarežģītība, cilvēku tuvināšanās un atsvešināšanās, ilgas pēc sapratnes. Sižeta pamatā ir cīņa par humānām vērtībām savu vai citu cilvēku godu vai par dienišķo iztiku), romantiskā drāma, liriskā drāma, pilsoniskā drāma, sadzīves drāma, varoņdrāma, simbolu drāma, ideju drāma, intelektuālā drāma, absurda drāma, melodrāma. Savukārt kamerluga kā paveids izaug no psiholoģiskās drāmas. Tajā atveidota kāda galēja izpausme, sadursme. Izsmalcināta psiholoģiskā tēlojumā sīki analizēti pat šķietami maznozīmīgi notikumi. Atšķirībā no psiholoģiskās drāmas kamerlugas nosacījumi ir maksimāla psiholoģiska ticamība un skaidrība, loģiska sižets, neliels tēlu skaits un viena darbības vieta. Kamerluga ir savdabīga cilvēkpētniecība (arī vēsturiskos žanros). Šī paveida aizsākums ir Augusta Strindberga drāma. Latviešu literatūrā izcils kamerlugas meistars ir Mārtiņš Zīverts.