Masaccio: renesanses glezniecības pionieris
Viens no izcilākajiem un dramatiskākajiem agrās renesanses monumentālās glezniecības pārstāvjiem bija Mazačo (Masaccio; īst. v. Tommazo di Džovanni di Simone Kasai (Gvidi); 1401 1428). Mazačo aizsaulē aizgājis jau 28 gadu vecumā, taču savas īsās dzīves laikā glezniecībā izdarījis patiesu apvērsumu.
Mākslinieks lielā mērā turpināja protorenesanses ģēnija Džoto aizsāktās tradīcijas, lai gan tās neatdarināja, bet gan piemēroja savai glezniecības koncepcijai. Mazačo trauslu, graciozu augumu vietā gleznoja smagnējus, druknus stāvus, plūstošu līniju vietā stūrainas formas, tā izceļot savu radīto tēlu psiholoģisko dramatismu un pozu un žestu izteiksmīgumu. Arī krāsas Mazačo izvēlējās tumšākas un piesātinātākas nekā Džoto.
Mākslinieks gleznojis freskas (gleznojums ar ūdenī izšķīdinātām krāsām uz svaiga kaļķu apmetuma) un altārgleznas, studējis perspektīvu (optiska telpas dziļuma pārnešana uz plaknes) un pirmo reizi renesanses monumentālajā glezniecībā izmantojis reālās telpas optiski iluzoriskas paplašināšanas iespēju freska "Svētā Trīsvienība ar Dievmāti, apustuli Jāni un baznīcas donatoriem" Santa Maria Novella baznīcā Florencē. Raugoties šajā freskā šķiet, ka lūkojamies nevis uz mākslas darbu, bet gan tādā kā sienas ailā, aiz kuras vēl turpinās cita telpa.
Par ievērojamākajiem Mazačo darbiem tiek uzskatīti divi fresku cikli Brankači kapelā, Sv.
Arī Vecās Derības ainu gleznojumos vērojams izteiksmīgs figūru modelējums un smalks tēlu psiholoģiskais raksturojums.
