Materiāls par Fjodoru Dostojevski

Fjodors Dostojevskis dzimis 1821. gada 30. oktobrī Maskavā ārsta ģimenē. Nākamā rakstnieka tēvs bija beidzis Medicīnas un ķirurģijas akadēmiju, strādāja Maskavā kādā nabadzīgo ļaužu slimnīcā. Viņš bijis labs ārsts, taču smaga rakstura, ātrsirdīgs un despotisks. Kā atceras viņa laikabiedri, "tēvu viņam nekad netikās pieminēt", turpretī "māti vienmēr pieminējis ar dziļu godbijību". Dostojevska māte bija izglītota, sabiedriska, dzīvespriecīga, mīlēja dzeju un mūziku, viņa bija gudra, daudz lasījusi.

Ģimenē bija iecienīta kopīga grāmatu lasīšana, ar lielu aizrautību tika lasīta N. Karamzina "Krievijas valsts vēsture". No visām Vecās Derības grāmatām nākamā rakstnieka iztēli visvairāk ietekmē vēstījums par Ījabu lielo ciešanu un sāpju grāmata.

Kaut arī Dostojevska tēvs piederēja pie senas muižnieku dzimtas, dzīvesveids viņu ģimenē nebija muižniecībai raksturīgs. Viņi dzīvoja slimnīcas ēkas spārnā, vienā no nabadzīgākajiem Maskavas rajoniem, kur jaunais Dostojevskis varēja vērot pilsētas pašu trūcīgāko ļaužu kārtu. Ne velti par viņa daiļdarbu varoņiem galvenokārt kļuva Pēterburgas nomaļu iemītnieki, provinciālās Krievijas pilsētnieku vidējie un zemākie slāņi.

Pirmo izglītību Dostojevskis ieguva Maskavas privātajās pansijās. Pēc mātes nāves 1837. gadā tēvs aizveda abus vecākos dēlus Mihailu un Fjodoru uz Pēterburgu un nodeva mācīties Galvenajā inženieru skolā. "Mani un brāli aizveda uz Pēterburgu, uz Inženieru skolu, un sagandēja mūsu nākotni. Manuprāt, tā bija kļūda," atcerējās Dostojevskis mūža beigās. Nekādu aicinājumu kļūt par kara inženieri rakstnieks nejuta. Tieši šajā laikā viņā nobrieda pārliecība, ka viņa aicinājums ir kļūt par dzejnieku, nevis par inženieri.