Mazačo un renesanse
Renesanse tulkojumā – atdzimšana. Ar jēdzienu renesanse saprot 15. 16. gadsimta mākslas, filozofijas, zinātnes un citu nozaru atmodu Eiropā. Tas bija humānisma ideju un klasiskās mākslas paraugu atdzimšanas laikmeta mākslas stils. Renesanses aizsākumi meklējami Itālijā. Tās aizsācējs bija Džoto di Bondone, kurš tika cildināts kā meistars, kas licis pamatus patiesai mākslas atdzimšanai; viņa veikums tika pielīdzināts antīko meistaru izcilajiem darbiem, to spožumam. Itāļi apzinājās, ka tālā pagātnē viņu dzimtene ar Romu kā tās galvaspilsētu ir bijusi civilizētās pasaules centrs. Atdzimšanas, proti, renesanses ideja itāļu prātos saistījās ar „tās varenības, kas reiz bija Roma”, atjaunošanu. Mazačo bija agrās renesanses mākslinieks, kas iedvesmojās no jauno tendenču ieviesējiem – Džoto, Brunelleski un Donatello. Agrīnās renesanses laiks iezīmēja jaunu pavērsienu literatūrā un mākslā. Liela nozīme bija pirmajām universitātēm, kas bija izglītības un zinātnes centri. Universitātes tiecās būt patstāvīgas un atbrīvoties no katoliskās baznīcas aizbildnieciskās kontroles. Viduslaiku attieksme pret pasauli tika aizvietota ar individuālu pieeju visu problēmu risinājumā. Akcents tika likts vairs nevis uz Dievu, bet uz cilvēku.
Tomass Kassai, pavārdā Mazačo, līdzās Džoto ir viens no svarīgākajiem agrās renesanses gleznotājiem. Kopš 1417. g. Mazačo dzīvoja Florencē, mācījās pie Mazolini un 1422. g. kļuva par gleznotāju ģildes biedru. No arhitekta Brunelleski viņš pārņēma matemātiski pamatoto perspektīvas mācību un no tēlnieka Donatello – plastiski reālistisko cilvēka figūru attēlojumu. Īpaši viņa freskas ar perspektīvu, krāsu un gaismēnu, kā arī ar dzīvīgo cilvēka figūras attēlojumu, par spīti mākslinieka agrajai nāvei, atstāja ilgstošu iespaidu uz renesanses mākslu.
