Mazais Princis

„Cilvēks ir radīts, lai nestu savu krustu, tāpēc viņam doti stipri pleci. Var izturēt bezgala daudz, ja nav zaudējis cilvēku sevī. Viņš var dzīvot bez cerības, bez draugiem, bez grāmatām, pat bez mūzikas, kamēr vien spēj klausīties savās domās...”

Antuāns de Sent-Ekziperī ir radījis neizdzēšamu mākslas darbu ikvienam no mums – pasaku, kas patiesībā ir skumjš stāsts par cilvēku, par to, kādu vietu kopā un katrs atsevišķi ieņemam šajā pasaulē un visā, kas notiek. Mēs esam aktieri uz lielās dzīves skatuves, tieši tādēļ arī pārāk daudz tēlojam un ļaujam, lai apkārtējie mūs redz tādus, kādi neesam, dzīvojam dzīvi spēlējoties. Šajā stāstā ir aprakstītas filozofiskas pārdomas par cilvēkam iekšienē notiekošo, par sajūtām, par cīņu sevī un apkārtējās pasaules lielo ietekmi. Šī it kā vienkāršā, bet tomēr patiesā grāmata ļauj cilvēkam ieskatīties sevī.

„Mazais Princis” atbilst eksistenciālisma virzienam, jo šajā darbā ir attēlota „cilvēciskā esamība – pasaules redzējums, kurā vienā veselā saplūst cilvēks un pasaule” (M.Heidegers). Eksistenciālisma pamatā ir jautājumi par cilvēka esību, viņa darbību, funkcijām un vietu pasaulē, eksistenciālisms ikdienu redz neīstām, it kā neizbēgamām šķietamībām pārpilnu, tomēr cilvēkam pastāv iespēja atrauties no šīm šķietamībām un brīvi veidot savu dzīvi.

„Visi pieaugušie reiz ir bijuši bērni ( tikai ļoti nedaudzi no viņiem to atceras).” – fragments no autora priekšvārda. Sākot no tās daļas, kurā autors sāk runāt par mazo princi, rodas iespaids, ka pats mazais princis ir pieaudzis bērns, bet autora attēlotie pieaugušie – bērni, kas tēlo pieaugušos. Katrā no mums mīt šis iekšējais bērns, kuram tik ļoti daudzi neļauj izpausties, noliedz to un nevēlas ieklausīties viņā, tādejādi, zaudējot bērnības skaistumu, gudrību un gaišo skatījumu uz pasauli.

Man ļoti patika lapsas tēls šajā pasakā, jo tā ir attēlota kā gudra, pieredzējusi, katru nedēļu piedzīvojot mednieku uzbrukumus. Tieši lapsa Mazajam Princim iemācīja, ko nozīmē draudzēties, būt atbildīgam par kādu un rūpēties. Ikdienas steigā mēs piemirstam...