Medeciniska parazitologija
Parazītu īpatnības.
Dzimta Trichomonadina.
Trichomonas vaginalis – urogenitālās trihomonozes ierosinātājs.
Trichomonas hominis – zarnu trihomonozes ierosinātājs.
Ģeogrāfiskā izplatība visur.
Diagnostika trihomonu veģetatīvo formu atrašana izkārnījumu uztriepēs.
Tricgomonas tenax gingivalis , elongata – mutes dobuma trihomona.
Lokalizācija smaganu kabatas , zobu kariozie dobumi , retāk aukslēju mandeļu kriptas.
Profilakse personīgās un sabiedriskās higiēnas ievērošana. Mutes dobuma sanācija.
Klase Sarcodina.
Dzimta Entamoebidae.
Profilakse mutes dobuma sanācija , sanitāro un higiēnas normu ievērošana.
Parazitoloģijas nozīme.
ASV , spalīši – 55 miljonu cilvēku invadēti.
Izmantotā literatūra.
Slimības, ar kurām slimo tikai dzīvnieki, sauc par zoonozēm, tokai cilvēki – antroponozēm , gan cilvēki, gan dzīvnieki – antropizoonozēm. Daudzu infekciozo un invazīvo slīmibu izplatīšanā ir nepieciešams slīmibas izraisītāja pārnesējs. Slimības, kuras izplatās ar pārnesēju starpniecību, sauc par transmisīvām.
Pārnesēji galvenokārt ir parazitārie posmkāji (kukaiņi, ērces). Izšķir obligāti transmisīvās un fakultatīvi transmisīvās slimības. Obligāti transmisīvās slimības izplatās no viena saimnieka uz otru takai ar specifisku pārnesēju starpniecību (malārijas, izsitumu un atguļas tīfi, ēru encefalīts, atguļas tīfs, papatai drudzis). Fakultatīvi transmisīvās saslimšanas var izplatīties ja citiem ceļiem gan ar, gan bez pārnesēja palīdzības (Sibīrijas mēris, mēris, tularēmija, bruceloze).
Īpaša slimību grupa ir dabisko perēkļu saslimšanas, kas saistītas ar slimības ierosinātāja saglabāšanos savvaļas dzīvniekos noteiktos dabas apstākļos. Mācību par šādām saslimšanām izstrādāja akadēmiķis E. Pavlovskis. Raksturīgi, ka tās var pastāvēt bez cilvēka klātbūtnes. Ierosinātājs ilgstoši saglabājas kādas savvaļas saugas dzīvniekos, tiem slimību neizraisot.
Dabisko perēkļu slimību pastāvēšanai nepieciešami 3 faktori :
2) ierosinātāja rezervuārais saimnieks savvaļas dzīvnieks, kas pats neslimo, bet ierosinātāju saglabā
3) dotās slimības ierosinātāju pārnesēji , ja ta izplatās transmisīvi (vairumā gadījumu). Ir konstatēts, ka dabiskā perēkļa slimības var izplatīties arī citāda kontakta ceļā. Tādas ir opistorhozes, šistosomatozes, difilobotrioze, trihineloze, ankilostomatoze.
Pie vienšūņu tipa pieder kā brīvi dzīvojošas formas, tā arī parazītiskās, kas mājo cilvēka vai dzīvnieku dažādos audos un orgānos, izraisot dažāda smaguma pakāpes saslimšanas ar dažādu klīniku. Zinātni, kas pēta vienšūņus, sauc par protozooloģiju, zinātne par parazitāriem vienšūniem – cilvēka slimību ierosinātājiem – medicīniskā parazitoloģija.
Vienšūņiem ir mikroskopiski izmēri un tie sastāv no tiem pašiem komponentiem kā atsevišķa šūna dazudzšūnu organismā: no ārējās membrānas, citoplazmas ar organoīdiem un kodola. Mūsdienu priekšstatus par parazitāro vienšūņu struktūru un funkcijām veidoja elektronmikroskipija, pateicoties kurai kļuva zināma submikroskopiskā vienšūņu uzbūve. Vienšūņus klāj trīsslāņaina membrāna, zem kuras atrodas plāns apvalks, kas sastāv no fivrillām un kopā ar plazmatisko memvrānu veido pelikulu. Fibrillām ir spēja sarausties, pateicoties tam šūna spēj mainīt savu formu vai lēni pārvietoties (slīdēt). Kodolu apņem divslāņaina membrāna un tas visbiežāk satur vienu vai vairākus kodoliņus, dažreiz kodoliņu vietā centrā strodas endosoma (kariosoma). Kodolā atrodas hromatīns, kas daļēji kondensāts apkārt kodoļiem vai centrālai endosomai. Starp tiem atrodas «kodola sula», tādēļ kodolu sauc par pūslīšveida. Citoplazma iedalās ektoplazmā – caurspīdīgajā (ārējā) daļā, kas ir kā koloidāls gels un nodrošina šūnas noteiktu rigiditāti, un iekšējā daļā – endoplazmā, kas ir koloidās sols, kurā atrodas daudzi organoīdi. Gandrīz visime vienšūņiem ir endoplazmatiskais tīkls, daudzime – mitohondriji un Goldži komplekss. Salūdens vienšūņiem ir pulsējošās vakuolas, kas pilda vairākas funkcijas: osmoregulācijas, elpošanas un izvadīšanas funkcijas.