Mediji kritiskās teorijas skatījumā

Referāts veltīts kritiskās jeb marksistiskās teorijas skatījumam uz masu medijiem. Katrai no 3 galvenajām socioloģiskajām paradigmām, Laurence Neuman runā par trīs galvenajām pieejām socioloģiskajā domā, kas katra balstītas uz vairāk vaimazāk atšķirīgiem “filozofiskiem pieņēmumiem un sapratni parpētījuma principiem” :

Minētās paradigmas ir visai atšķirīgas un, lai gan mūsdienās vērojama arvien lielāka socioloģisko skolu un virzienu tuvināšanās un pat sintēze, joprojām pat vienas šauras disciplīnas ietvaros pastāv nozīmīgas atšķirībaspieejās. Jautājumam: KĀPĒC?, mēs šoreiz nepieskarsimies, jo ir pamats uzskatīt, ka tas ir ticības jautājums. Vieni tic objektīvā pārākumam pār subjektīvo, otri pretējam;vieni tic objektīvās īstenības izzināšanas iespējamībai, kamēr citi to pilnīginoliedz.

Mums varbūt tam ir grūti piekrist,ka vienīgi "kritiskās kultūras teorija vairāk vai mazāk ir bāzēta uznoteiktu sociālo vērtību kopumu" , to pašu var teikt par katru teoriju, svarīgāk te ir saprast, kas tās ir par vērtībām."Marksa un Engelsa radītā filozofija ir jaunās revolucionārās šķiras strādnieku šķiras pasaules uzskats. Šī šķira ir aicināta gāzt buržuāzijas kundzību, iznīcinātkapitālismu uz radīt jaunu, visprogresīvāko un taisnīgāko sabiedrības iekārtu komunismu." Te izskan vairāki apgalvojumi, no kuriem varam secināt, ka marksisma autori ticējuši, ka strādnieku šķira ir tik ļoti apspiesta, ka vienīgaisatbrīvošanās ceļš ir revolūcija un šī filozofija "ne vien izskaidropasauli, bet ir arī tās pārveidošanas teorētiskais ierocis" .

Pasaulē joprojām valdanetaisnība, uzskata neomarksisti un citu kritiskās teorijas skolu pārstāvji. H. Markūze, R. Millzs ucrunā par cilvēka patieso dabu, kuru brutāli pārveido patērētāju sabiedrība un masu kultūra, radotcilvēka otro (neīsto) dabu un 'dzīvespriecīgos robotus', kas savu piepildījumu rod arvienlielākā 'nevajadzīgo' preču patērēšanā. Feministiskā diskursa pārstāvji ir satraukti parsievietes stāvokli sabiedrībā, feministi/ es uzskata, ka mūsdienu Rietumu sabiedrībā sievietesjoprojām ir ekonomiski atkarīgas no vīriešiem, un no šīs atkarības rodas arī citas, piem.,seksuālā sievietei ir uzspiestā, nevis viņas dabīgā, seksualitāte, kas ir atvasināta novīrieša seksualitātes un kalpo pastāvošajai sociālajai struktūrai, kurā dominē vīrieši, bet sievietēm ir atvēlēta vienīgi subordinēta loma.

Mēs redzam, ka šo skolu pārstāvji jūt patiesu sāpi par ekspluatētajām jeb apspiestajām sabiedrības grupām vai pat šķirām un viss to patoss ir vērsts uz diezgan skaidri izteiktu mesiānismu. Ja marksisma pirmssākumos par apspiesto, un tādu, kurai nepieciešama atbrīvošana, šķiru tika uzskatīts vienīgi proletariāts, tad XX gadsimtā emancipējamo loks paplašinās. Kā jau minējām, pirmām kārtām apspiests ir pats cilvēks, apspiestas ir lielas sabiedrības grupas, piem., sievietes, imigranti un homoseksuāļi, apspiestas ir valstis, reģioni un pat kontinenti.

Ja reiz šai mācībai ir jābūt par ieroci apspiesto atbrīvošanai, mums jāredz kā tā skaidro īstenību, un tā to dara izmantojot dialektiskā un vēsturiskā materiālisma konceptus.

Materiālisma pamattēze ir tā, ka garīgais ir materiālā produkts. Vēsturiskais un dialektiskais materiālisms apgalvo, ka vēsture jāizprot kā attīstība, kas pakļauta zināmām likumsakarībām. Tās ir dialektiskās attiecības starp sabiedrības bāzi un virsbūvi, kurās dominē bāze jeb sabiedrībā valdošās ekonomiskās un ražošanas attiecību formas, bet virsbūve (ideoloģija, vērtības, normas, valsts utt.) ir bāzes determinēta. "Sabiedrības bāzi kontrolē dominējošā elite to nosaka ražošanas līdzekļi (darabaspēks, zeme un rūpnīcas). Tomēr elites noturās pie varas arī tāpēc, ka kontrolē virsbūvi, kultūru, ar kuru elites brīvi manipulē lai piespiestu vidusmēra cilvēku atteikties no savām patiesajām intresēm."