Melnie caurumi
Melno caurumu meklĒjumi.
Nobeigums.
IzmantotĀ literatūra.
Autoru vienmēr ir interesējis Visums, tas viņam saistās ar ko noslēpumainu. Astronomija ir tas priekšmets, kuru viņš labprāt mācītos, ja būtu tāda iespēja. Skatoties naksnīgajās debesīs var redzēt ļoti daudz spīdošu objektu. Lielākā daļa cilvēku domā, ka tur visas ir zvaigznes, bet tā nebūt nav. Izņemot zvaigznes ar neapbruņotu aci var redzēt arī simtiem meteorītu, zemes mākslīgos pavadoņus, “kosmiskos atkritumus”. Autoru visvairāk interesē tas ko nevar redzēt, ko nevar aptaustīt un sajust, bet var tikai nojaust tā eksistenci. Viena no šādām lietām ir melnie caurumi; visi par viņiem zina, bet neviens nezina kas tie tādi ir un kur tie atrodas. Lai uzzinātu ko vairāk par šiem objektiem tika izvēlēts rakstīt referātu par melnajiem caurumiem.
Referāta veidojot, galvenais uzziņas avots ir Stīvensa Hogina (Stephen Howging) grāmata “Īsi par visumu, no Lielā Sprādziena līdz melnajiem caurumiem”
Referātā minētā informācija ir apstrīdama un nav pierādīta, tā balstās uz teorētiskās fizikas aprēķiniem un pieņēmumiem, ko veicis Stīvens Hogins un citi fiziķi.
Stīvens Hogins ir izstrādājis daudzas teorijas par lauku un laika mašīnām. Viņš ir viens no tiem zinātniekiem, kurš uzskata ,ka melno caurumu var izmantot kā laika mašīnu. Šo jautājumu savā referātā autors neapskata.
Pirmo reizi terminu melnais caurums ieviesa Džons Vīlers, 1969 gadā. Lai spētu izprast kas ir melnais caurums, ir vispirms jāatceras, kas ir gaisma. Gaisma kā zināms gaisma ir gan daļiņa, gan vilnis. Tātad, ja gaisma ir vilnis tad uz to ir jāiedarbojas gravitācijai.
Pirmo teoriju par melno caurumu eksistenci izteica Džons Mičels, 1783 gadā. Viņš apgalvoja, ka pietiekami masīvai un kompaktai zvaigznei jābūt tik stiprai gravitācijas laukam, ka gaisma nespētu iziet ārpus tā robežām. Viņš uzskatīja ka tādu zvaigžņu ir ļoti daudz, kaut ari tās nevar ieraudzīt, jo tās neizstaro gaismu. Šādus objektus mūsdienās sauc par melnajiem caurumiem, un šis termins labi atspoguļo to būtību. Melno caurumu pētīšana XIX gadsimtā zaudēja popularitāti.
Ja uz gaismu iedarbojas gravitācija, tad arī tās ātrumam būtu jāizmainās, bet tā nav, jo tas ir fiksēts. Gravitācijas iedarbību uz gaismu izskaidroja Einšteins 1915. gadā ar vispārīgo relativitātes teoriju.
