Liena
Liena - “Viņa bija skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm, pašos jaukākajos dzīvības gados jeb viskrāšņākā ziedonī. Laipnība, līdzcietība un jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Smaidi uz viņas lupām bij tik skaisti kā rīta blāzma pie debesīm, un nereti zibēja viņiem asa, bet tik vien nevainīgi jocīga viltībiņa it kā patlaban lecošas saules stari.” Liena bija ļoti jauka meitene, viņa vienmēr izpalīdzēja, ja kādam tas bija nepieciešams. Viņa bija godīga un čakla. Viņai sagādāja prieku kādam palīdzēt vai darīt kaut ko labu.
“Agrāk viņa rādījās pret Prātnieku vai nu cieta, vai zobgalīga, vai arī, kā saka, lepna; tomēr laipnībā nebij redzams vairāk nekas kā tik gadīga pieklājībaa un sveša cilvēka cienīšana.”
Liena - Tāpēc, ka viņa, tāpat kā Annuža bija romāna labais tēls. Viņas lielākā dzīves nelaime bija tā, ka viņa aizgāja dzīvot pie Oļinienes par audzēkni. Oļiniene uzreiz iekala Lienu savu iegribu “važās” un neatlaida to visu mūžu.
Kad Liena jau ir izaugusi un gatavojas jau lūkot precinieku, Oļiņu laulībā saticība sāk zust. Liene ir iemīlējusi Kasparu, bet Oļiniete nevēlas ieprecināt meitu kādam nabagam, Bet gan bagātam vīram, piemēram Prātniekam. Vecais Oļiņš romāna gaitā pamazām sāk spuroties pretī saimniecei, tādā veidā izraisot sīkus strīdus, kas turpinās gadiem ilgi. Prātnieks nemīl Lienu, bet vēlas viņu mantas dēl. Liena tomēr nepiepilda Oļiņietes karstāko vēlēšanos un aizgājusi no mājām, precas ar Kasparu.
No Lienas apraksta „skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm” bija palikusi tikai skaista, slaika meita, bet kaut kā bija pietrūcis, lai padarītu viņu par tumšmati. Kāds iemesls bijis režijai šai vienā punktā atkāpties no tradicionālā Lienas tēla, to grūti pat minēt. Nezināšana vai paviršība tā nevarēja būt, jo viss filmas izpildījums liecināja par zināšanu un rūpību. Šī vienīgā jūtamā novirze no grāmatas tēla kļuva par filmas lielāko klupšanas akmeni. Skatītāju priekšstats par tumšmataino Lienu bija tik stiprs, kā nelīdzēja aktrises labais tēlojums; kur citi aktieri pārliecināja, Liena nepārliecināja.
Kaspars –. Lienas sirdī Kasparam bija tik liela vieta, ja Kaspars aizietu bojā, tad arī viņa to darītu, un tā arī bija. Ar viņu mīlestību bija tā kā ar divu gulbju mīlestību, ja mirst viens no gulbjiem, tad galu padara arī otrs. Lienas un Kaspara cerības neīstenojās. Viņi viens otru saprata, bet ar to vien nepietiek, ir nepieciešams, lai lielākā daļa tevi saprastu. Kaspars izturēti tēloja savu atturīgā vērotāja un vērtētāja lomu, nekur nemēģinādams „izspēlēties” vairāk, kā viņa raksturs atļāva, bet palikdams viscaur „kluss un auksts kā balta mūra siena”. Patika viņa mierīgā seja un dziļās, tumšās acis, kas tik labi piederējās viņa tēlam.
